Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Zaļais iepirkums

Jānis Brizga,
SO «Zaļā brīvība»


Vidi degradējošais dzīvesveids un patēriņa un ražošanas modeļi, kā to atzīst ANO, ir viena no galvenajām vides un ilgtspējīgās attīstības problēmām. Valsts pārvaldes institūcijas ir tās, kuras izstrādā vides politiku un tām būtu jārāda labais piemērs vides politikas ieviešanā un videi draudzīgā saimniekošanā. Tieši valsts iestādēm būtu jābūt pirmajām, kas birojos nomaina parastā spuldzītes pret energo taupošajām, nodod otrreizējai pārstrādei makulatūru, kas tur rodas milzīgos kvantumos utt.


 

Valsts un pašvaldību institūciju patēriņš sastāda būtisku daļu no nacionālā patēriņa. Latvijā tas ir 18% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Tāpēc ir būtiski panākt, ka valsts savus līdzekļus novirza tādu nozaru attīstībai, kas veicina ilgtspējīgus ražošanas un patēriņa modeļus. Valdībai ir jābūt tai, kura uzņemas aktivitāti un ne tikai atbalsta, bet arī izmanto videi draudzīgas preces un pakalpojumus. Tam ir vairāki argumenti:

  • Iedzīvotāji nesekos valdības aicinājumiem izdarīt atbildīgus iepirkumus, ja pati valdība nerādīs labu piemēru.
  • Valdība ir viens no lielākajiem patērētājiem valstī un tās budžeta līdzekļu izlietojums var veicināt uzņēmumu pāreju uz videi draudzīgiem ražošanas modeļiem.
  • Valdības iepirkumi var stimulēt videi draudzīgas ražošanas attīstību valstī un tādejādi mazināt cenas videi draudzīgām precēm.
  • Nav ekonomiski pamatoti izdarīt lētus iepirkumus šodien, ja par tiem vairāk ir jāmaksā nākotnē. Piemēram: labāk ir iegādāties atjaunojamo enerģiju tagad, nekā vēlāk maksāt par klimata izmaiņu radīto seku likvidēšanu nākotnē un tērēt lielus līdzekļus Rīgas māju fasāžu tīrīšanai.

Pašlaik Latvijā valsts pārvaldes institūciju iepirkumu regulē likums «Par iepirkumu valsts vai pašvaldības vajadzībām», kurš stājās spēkā 2002.gada 27.novembrī. Šajā likumā viens no galvenajiem kritērijiem, lemjot par valsts iepirkumu, ir cena. Papildus var noteikt arī citus kritērijus, piemēram, preču un pakalpojumu ietekmi uz vidi vai ētiskos kritērijus, taču tad par to ir atbildīgs pats pasūtītājs. Līdz ar to šādu risku, konfrontēties ar kontroles un uzraudzības institūcijām, reti kurš uzņemas. Tā kā cena ir galvenais nosacījums, atbildīgajām personām nav izdevīgi izvēlēties videi draudzīgākas preces, kuras, rēķinot īsākā laika periodā, bieži vien ir dārgākas.

Lai atvieglotu vides kritēriju ieviešanu var tikt izmantoti vairāki nosacījumi, kuri saistās ar šo preču un pakalpojumu ražošanas, lietošanas un utilizācijas ietekmi uz vidi. Līgumu slēdzēji var ņemt vērā:

  • Vides marķējumus, kas nodrošina, ka attiecīgi vides standarti ir ņemti vērā preču un pakalpojumu ražošanas stadijā.
  • Vides pārvaldības sistēmas sertifikātus, piemēram, EMAS un ISO sērijas standarti, kas pierāda vides kompetenci, tomēr šajā gadījumā ir jāņem vērā arī citi kritēriji.
  • Specifiskas ražošanas metodes, piemēram, ar hloru nebalināts papīrs.
  • ‘Ekonomiski visizdevīgākā tendera’ principu. To var tulkot dažādi, piemēram, ka katrs tendera papildus kritērijs rada ekonomiskos ieguvumus tendera izsludinātājam. Lai arī videi draudzīgāku preču cena bieži vien ir augstāka kā citām alternatīvām, ir jāņem vērā netiešie ekonomiskie ieguvumi, ko dod videi draudzīgākas preces un netiešās izmaksas, kas ir saistītas ar videi nedraudzīgām precēm. Piemēram, preces, kuras nepatērē tik daudz enerģijas, kuru lietošanas laikā tiks ietaupīti resursi, vai kuras ietaupīs resursus to utilizācijas laikā.

Paredzot specifiskus kritērijus, piemēram, atjaunojamo resursu izmantošana, enerģijas patēriņš vai potenciālā ietekme uz klimata izmaiņām, pasūtītājs tiks nodrošināts ar nepieciešamo salīdzināmo informāciju, lai izvēlētos attiecīgo piedāvājumu. Un tas atvieglo izvēles procesu.

Valsts iepirkums ES

Valsts iepirkuma politika ir viena no galvenajām Eiropas Vienotās monetārās politikas sastāvdaļām. ES valsts iepirkums sastāda vairāk kā 1 000 miljardus EUR, kas ir 14% no ES IKP. Tas parāda to, cik būtiska ir šī valsts iepirkuma «apzaļumošana». Piemēram, ja ES publiskās pārvaldes institūcijas iepirktu tikai ‘zaļo’ (atjaunojamo) enerģiju, Savienības CO2 emisijas samazinātos par 61 miljonu tonnu, jeb 18% no ES saistībām pie Kioto protokola. Taču zaļais iepirkums var attiekties uz daudz plašāku preču un pakalpojumu loku, piemēram, sabiedriskais transports, celtniecība, pārtika, papīrs u.tml., un līdz ar to arī vides ieguvumi var būt vēl iespaidīgāki.

Pašreizējā 1993.gadā apstiprinātā ES publiskā iepirkuma direktīva paredz vides kritēriju integrācijas iespējas valsts iepirkumā, bet, līdzīgi kā Latvijā, neparedz precīzi formulētas norādes tā ieviešanai. Tāpēc līgumu var piešķirt divos gadījumos: pie zemākās cenas vai ekonomiski visizdevīgākajam piedāvājumam. Lai noteiktu, kurš piedāvājums ir bijis ekonomiski visizdevīgākais, līgumslēdzējam pirms konkursa izsludināšanas ir jānosaka kritēriji, kuri tiks izmantoti.

EK priekšlikumos 6.Rīcības programmai laika periodam no 2001.– 2010.gadam valsts iepirkums ir noteikts kā viens no faktoriem, kam ir liels potenciāls padarīt «zaļāku» Eiropas tirgu. To var panākt, ja valsts iepirkumā kā vienu no izvēles kritērijiem iekļauj preču un pakalpojumu pilna dzīves cikla ietekmi uz vidi. 2001.gada jūlijā EK sagatavoja Komunikāciju (COM (2001) 274) par to, kā vides faktori var tikt ņemti vērā valsts iepirkumā pie patreizējās direktīvas nosacījumiem.

Atbilstoši EK ieteikumiem ir jāpielieto 3 galvenie principi, lai nodrošinātu vides un sociālo kritēriju iekļaušanu valsts iepirkumā. Tie ir:

  1. Nediskriminācija - tenderi nedrīkst tikt organizēti tā, kas tieši vai netieši izslēdz pretendentusno citām dalībvalstīm.
  2. Caurspīdīgums - kritērijiem ir jābūt izmērāmiem un objektīviem.
  3. Tehniskie noteikumi - tenderu noteikumos var tikt iekļauti vides un/vai sociālie kritēriji brīdī, kad tiek definēts līguma temats un tehniskie noteikumi.

Tomēr pieredze rāda, ka, izmantojot šos principus, ir grūti efektīvi ieviest zaļo iepirkumu. 2000.gada maijā EK piedāvāja pārskatīt pašreizējo publiskā iepirkuma direktīvu. Šīs pārskatīšanas galvenais mērķis ir vienkāršot un atjaunot valsts iepirkuma noteikumus, kā arī atvieglot zaļā iepirkuma pielietošanu.

Pašlaik Eiropas Parlamentā otrajā lasījumā tiek izskatītas izmaiņas Valsts iepirkuma direktīvā. Šajā sakarā notiek plašas diskusijas par to, uz ko būtu jāattiecas šai iepirkuma apzaļumošanai. Sabiedriskās organizācijas uzsver, ka iepirkuma kritēriji nevar aprobežoties tikai ar acīmredzamiem produkta kritērijiem (kā energoefektivitāte u.tml.), bet tie ir jāattiecina arī uz ražošanas procesu. Tas ļautu valsts pārvaldes institūcijām pieprasīt, piemēram, papīru, kurš ir ražots ar cieņu pret vidi, neizmantojot hlora balināšanu vai no sertificētas koksnes.

Tāpēc Vides ministrijai būtu jānosaka, kādi būtu potenciālie ieguvumi no zaļā iepirkuma pielietošanas, jāizpēta, kādas ir iespējas izmantot zaļo iepirkumu pie pašreizējās likumdošanas un kādi ir šķēršļi tā pielietošanā. Pēc tam jāiesniedz valdībā nepieciešamās izmaiņas likumdošanā.

Izvēloties papīru

Ja esat nolēmuši iepirkt papīru, tad jāuzzina:

  • vai nocirstā koka vietā tiek iestādīts jauns;
  • cik liels ir attālums starp koka augšanas, pārstrādes un papīra izmantošanas vietām, lai pārvadāšanas attālumi būtu pēc iespējas mazāki (zemāks transporta radītais piesārņojums un CO2 emisijas);
  • vai celulozes un papīrfabrikas emisijas ir pēc iespējas videi mazāk kaitīgas.

Zaļais iepirkums jāattiecina uz maksimāli plašu auditoriju, jo tikai tad būtiski uzlabosies vides stāvoklis. Pilnīgi noteikti tam jāattiecas uz skolām, augstskolām, slimnīcām, ministrijām, citām valsts un pašvaldību iestādēm, rekomendējot arī uzņēmumiem, kur LR pieder kapitāla daļas (Latvenergo, Ventspils Nafta, utt).

Ir standarti, kas jāiekļauj LR papīra iepirkumā:

  • ISO 14001 sertifikāts gan papīrfabrikai, gan celulozes rūpnīcai. Tas garantētu, ka nocirstā vietā tiek iestādīts jauns koks;
  • EMAS II sertifikāts gan celulozes rūpnīcai, gan papīrfabrikai, kurš paredz neatkarīgu starptautisku objekta vides ekspertīzi;
  • starptautiski atzīts meža izcelsmes sertifikāts. Papildus tam var un vajag pieprasīt, lai papīrs būtu ražots no vismaz 75% LR augušu koku. Turklāt sertifikātā paredz iespēju pārbaudīt katru konkrētu cirsmu, no kuras nākuši koki.

Ja «iedarbina» šos trīs svarīgākos punktus, nākamais ir celulozes balināšanas tehnoloģija: to nedrīkst veikt ar hlora savienojumiem, bet vai nu ar ozonēšanu vai citu modernāku metodi, kaut arī tā ir dārgāka kā balināšana ar hlora savienojumiem. •

 

Papildus informācija: