Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Parastā aitpiepe

Āžu tīmeklene

Zilganā kazene

Žoga tītenis – kazapinis

Tīruma tītenis – kazvija

Purva kazroze

Kazbārdis
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Aitvārdi un kazvārdi augu un sēņu valstī

Inita Daniele, biologe,
foto un zīmējumi no http://www.latvijasdaba.lv


Kazas jeb aitas gadā ne tikai austrumos vien, bet arī citur pasaulē aitas un kazas tiek pieminētas vairāk, nekā parasti. Nezinu, cik ļoti aitas un kazas groza cilvēku dzīvi, bet ietekmi uz augu un sēņu valsti viņas atstājušas noteikti. Tas parādās augu un sēņu nosaukumos, gan oficiāli terminoloģijas komisijas apstiprinātajos, gan tautā lietotajos, kuru pētīšana vēl aizvien atrastos plašs darba lauciņš valodniekiem. Valodniekiem savs laucinš, biologam savs, tādēļ turpmāk apskatīšu aitu un kazu ietekmi uz augu un sēņu nosaukumiem no biologa viedokla.


 

Kazbekas un aitpiepes

Sēņu valstī kazas un aitas devušas vārdus vairākām labām ēdamām sēnēm. Mežos un krūmājos bieži sastopama kazu samtbeka Xerocomus subtomentosus. Tās cepurīte 6-15 cm plata, olīvbrūna līdz tumši brūna, samtaina un sausa. Cepurītes apakšpusē esošie stobriņi ir dzelteni ar lielām atverēm. Cepurītes mīkstums iedzeltens, ar patīkamu augļu smaržu, griezumā zilē. Kātiņš samērā tievs, izliekts, dzeltens. Garšīga ēdamā sēne, cepama bez iepriekšējas novārīšanas, piemērota konservēšanai. Par auna bekām savukārt vidzemnieki dēvē parastās bērzubekas, kas ir ļoti plaši izplatītas un labi pazīstamas visiem sēņotājiem.

Latvijā sastopamas 2 aitu piepju – Albatrellus sugas. Abām sugām raksturīga augšana ciešās grupās, neregulāras formas, kopā saaugušas cepurītes un gar kātiņu nolaidenas, baltas, vēlāk dzeltenīgas poras, mīkstuma konsistence gaļīga, trausla. Parastajai aitpiepei Albatrellus ovinus cepurīte gaišdzeltena līdz pelēcīgi brūna, tā diezgan bieži sastopama vasarā un rudenī skuju koku mežos, kaļķainās augsnēs, nelielās grupās, reizēm pa vienai. Kopaugošajai aitpiepei Albatrellus confluens cepurīte dzeltenbrūna līdz sarkanīga, veido 10–30 cm platus augļķermeņu sakopojumus ar kopēju sazarotu kātiņu un 5–12 kopā saaugušām cepurītēm. Aug rudenī skuju koku mežos, skābās un smilšainās augsnēs, reti. Abu sugu jauni augļķermeņi ēdami, cepami bez iepriekšējas novārīšanas, vecumā kļūst sīksti.

Āža vārdā nosaukta indīga sēne ar nepatīkamu karbīda smaku – āžu tīmeklene (biezkāte) Cortinarius traganus kas aug priežu mežos. Latvijā sastopamas vairāk kā 80 tīmekleņu sugas, daudzas ļoti līdzīgas savā starpā. Āžu tīmeklenei raksturīgā gaiši violetā cepurītes un kātiņa krāsa raksturīga vēl vairākām tīmekleņu sugām. Dažām no tām smarža ir patīkama, saldena, dažām nepatīkama, pēc rutkiem, degošiem ragiem utt. Atšķirībā no citām, līdzīgajām sugām, āžu tīmeklenei jaunai ir safrāna līdz okerkrāsas lapiņas, pārējām bāli violetas.

Kazaugi

Augu valstī kazas vārdā nosaukts augs ar garšīgiem, ēdamiem augļiem – kazenes Rubus caesius. Tie ir 50–150 cm augsti krūmi, kuru dzinumi lokveidīgi izliekušies, bieži vien galotnē iesakņojas, veidojot cilpas un pinekļus, kur aizķerties ceļotāju kājām, staigājot pa krūmājiem un upju krastiem. Kazenes zied jūnijā un jūlijā baltiem, ķekaros sakārtotiem ziediem. Augustā un septembrī nogatavojas tumši zili augļi ar zilganu apsarmi.

Kazām ir arī pašām savas rozes – kazrozes. Latvijā sastopamas vairāk kā 10 kazrožu sugu un starpsugu hibrīdu. Tie ir daudzgadīgi lakstaugi ar veselām lapām. Lapas satur daudz C vitamīna un jaunas lietojamas salātos, ja vien uz tām nav matiņu. Stumbra augšdaļā lapu žāklēs atrodas purpursārti, bāli rožaini vai balti ziedi ar četrām vainaglapām. Vislielākie ziedi ir pūkainajai kazrozei Epilobium hirsutum, kura diezgan bieži sastopama grāvjos un upmalās. Ļoti bieži mitrās vietās sastopama purva kazroze Epilobium palustre. Par kazu rozi sauc arī vītolu vējmietiņu Lythrum salicaria, kura sārti violetās ziedu skaras bieži var redzēt krastmalās, grāvjos un mitrās pļavās.

Dārzos un parkos diezgan bieži kā dekoratīvu augu audzē parasto kazbārdi Aruncus dioicus, kurš reizēm pāriet arī savvaļā. Tā baltās ziedkopas nedaudz līdzinās kazas bārdai, bet tomēr ir krietni lielākas. Augs senāk lietots medicīnā pret drudzi. Kā kazas bārzdis tiek minēts arī pļavas plostbārdis Trogopogon pratensis, kura pūkainie lidmatiņi varētu atsaukt atmiņā smalko kazas sejas rotu. Par kazu bārdu sauc arī baltos vizbuļus Anemone nemorosa. Bārdai gan tie sevišķi nelīdzinās, bet to audzes pavasarīgajā mežā no tāļienes raugoties, mirdz kazas vilnas baltumā. Bez bārdas augu nosaukumos minētas vēl arī citas šī ragaiņa ķermeņa daļas. Par kazas mēlēm jeb kazlēpēm sauc pļavas vilkmēles Succisa pratensis kuru zilās ziedu galviņas vasaras otrajā pusē var redzēt sausās pļavās un krūmājos. Kazkājas vārds dots plaši izplatītajai podagras gārsai Aegopodium podagraria. Kur kāja, tur jābūt arī kurpītei. Par kazkurpīti tiek saukta arī dzeltenā kurpīte Aconitum lasiostomum, indīgs, bet aizsargājams augs. Kaza, ja vien būtu maza, varētu apsēsties uz kazu krēsliņa – parastā rasaskrēsliņa Alchemilla vulgaris un iebaudīt kazu sieriņu jeb ganu plikstiņu Capsella bursa – pastoris ar kazu ķiplokiem – lakši jeb mežloki Allium ursinum, klāt piekožot kazas lapas – ceļmalītes Plantago spp.

Kazas vārds dots vairākiem mūsu vīteņaugiem. Par kazu griķi jeb kazviju sauc krūmāju sūrenes Polygonum dumetorum, kuras nedaudz līdzinās griķiem. Pa krūmājiem un dārzu žogiem vijas un kāpelē par kazviju sauktais tīrumu tītenis Convolvulus arvensis ar baltām vai iesārtām ziedu piltuvēm un kazapinis – žogu dižtītenis Calistegia sepium ar līdzīgām, bet lielākām ziedu taurītēm. Arī vairāki koki un krūmi saistīti ar kazas vārdu – kazenājs – parastā irbene Viburnum opulus, trauslais krūklis Frangula alnus, un kazu koks – baltā robīnija Robinia pseudoacacia.

Par kazīti tiek saukta meža ozolīte Aquilegia vulgaris, bet par kazuļiem sauc tīruma gaurus Spergula arvensis.

Āžloki un krunkainais vējāzītis

Āži, salīdzinot ar kazām, augu valsti ietekmējuši krietni mazāk. Latvijā sastopamas divas āžloku sugas. Tie ir sīkiem lociņiem līdzīgi purva vai mitru vietu augi ar šaurām, smailām lapām un ķekaros sakopotiem zaļganiem ziediem. Purva āžloks Triglochin maritimum bieži sastopams purvainās pļavās un krastmalās. Tos labprāt ēd mājdzīvnieki, lai gan pastāv arī uzskats, ka tie ir indīgi. Auglīšus var lietot zosu un pīļu barošanai. Augu pelnus var lietot sodas iegūšanai. Jūrmalas āžloks Triglochin palustris ir ļoti līdzīgs un aug gar jūrmalu. Vējāzīši – ziemas vējāzītis Rapistrum perenne un krunkainais vējāzītis Rapistrum rugosum ir sīki, adventīvi krustziežu dzimtasaugi ar dzelteniem ziediņiem, kuri paretam sastopami sausās nezālienēs.

Aitu maurs un auna kumoss

Aitas devušas vārdu lauku aitenei Lycopsis arvensis, kura aug sējumos, sakņu dārzos, papuvēs, nezālienēs. Tas ir viengadīgs augs, klāts skarbiem matiņiem, stumbrs 10–15 cm garš, ziedi sīki, gaiši zili, zied no maija līdz oktobrim. Aitu auzene Festuca ovina ir daudzgadīga graudzāle, kas veido diezgan lielus, blīvus cerus un bieži sastopama smilšainās vietās, sausās pļavās, priežu mežos. Ganībās labi pacieš nomīdīšanu, mājdzīvniekiem garšo samērā labi. Noder mauriņu ierīkošanai sausās augsnēs.

Par aiteni tiek saukta arī klinšu norgalvīte Jassione montana kura zilām ziedu galviņām zied sausās pļavās. Sausām vietām raksturīgi arī citi ar aitas vārdu saistītie augi, iespējams, tādēļ, ka labākās aitu ganības ir sausās pļavas. Parastos pelašķus Achillea millefolium sauc arī par aitu ašķiem, aitu dzirām, aitu zāli, pūkaino, aitas kažociņam līdzīgo lauku āboliņu Trifolium arvense par aitiņām, bet mazo mārsilu Thymus serpylluym par aitu mauru.

Ne mazāku uzmanību izpelnījušies auni, īpaši to ragi. Par Kanādas auniņiem sauc nezālienēs augošo Kanādas sīkjānīti, par aunu radziņiem – ragainos vanagnadziņus Lotus cornoculatus, kuri aug sausās pļavās un ceļmalās. Atšķirībā no aitām, auni saistīti arī ar mitrāku vietu augiem. Auna ragi, avenragi – purva cūkauši Calla palustris aug purvos un ūdeņu krastmalās, bet auna kumoss, avengalva, āžpoga – Eiropas saulpurene Trollius europaeus aug mitrās pļavās. •