Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 14 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

 

Sveicināti visi, visi, jaunajā gadā!

Nu visi Ziemassvētku zvani, eņģeļu saldā dziedāšana un Jaunā gada brašās bazūnes izskanējušas tālumā, nebeidzamais svētku un piespiedu iepirkšanās drudzis norimis. Viss skaidrs, balts un patiesi kluss.

Vienīgie trokšņa cēlāji – putni. Piemēram, zvirbuļi. Ei, visas pasaules zvirbuļi, izpletiet spārniņus, izslejiet knābīšus, lēkājiet vēl sparīgāk, jūsu Augstā dziesma ir radīta un būs lasāma mūsu žurnāla pirmajā gada numurā, viss zvirbuļa krāšņums redzams uz žurnāla vāka.

Varbūt kāds jūtas necils un neievērojams kā zvirbulītis? Tas nav tiesa! Re, arī man vecā gada nogalē gadījās bioloģiski tīrs graudiņš – esmu sirsnīgi uzņemta «Vides Vēstu» redakcijas kolektīvā. Un uzreiz pārsteigums – izrādās, tieši necilie putniņi, zvirbuļi, ir paši, paši pirmie pavasara vēstneši. Palasiet, palasiet, ne tas vien te par viņiem rakstīts! Pavasaris, kas vēl tik tālu, nav vēl ne redzams, ne dzirdams un visas pazīmes norāda uz ziemu vien, mazā zvirbuļa sparīgā čiepstēšana sūta mums pirmo gaismas un siltuma nojausmu.

Daudz pēdējā laikā runāts par bioloģiskajiem lauksaimniekiem, viņi vērtēti un cildināti, cik iespējams, atbalstīti, bet šajā žurnālā ir viens skaists stāsts par Amerikā dzīvojošajiem fermeriem – emišiem. Viņi savas saimniecības ekoloģiski un bioloģiski tīras vada jau trešo gadu simteni. Pirmie zaļie? Viņiem zaļš gan nozīmē vienīgi zaļš, lietas un saimniekošana, kas ir dabiska, arī liekas dabiska un lieki nepārspriežama. Klusētāji, darbarūķi... Bet daudzi viņu dzīves paradumi un uzskati liekas ļoti pazīstami arī mums.

Par klusētāju laikam nenosauksi kazu, kura šogad pēc pacietīgas gaidīšanas iekļuvusi Gada dzīvnieka godā. Un ir vērts izlasīt Aivara Rijnieka padomus nākamajiem kazu turētājiem. Kopdzīvei ar kazu bariņu varētu piemist gan sāls, gan pipariņš, gan salda piena garša. Starp citu, tās ir žurnāla galvenās redaktores kazas...

Kazu un citu lopiņu gan turētāji, gan neturētāji paši, saprotams, dzīvo mājā un, vai manu, cik daudz enerģijas, gara lidojumu un beigās arī naudas tiek tērēts, veidojot savu mājokli. Arvien ērtāku, siltāku, modernāku. Bet varbūt nevajag? Varbūt ir vērts paskatīties uz savu veco namu un novērtēt tā skaistumu, neiznīcinot to ar eiroremonta palīdzību? Eiroremonti nāk un iet, bet veca nama rokturis, paaudžu nogludināts nav pat salīdzināms ar jaunajiem, spīdīgajiem, bezpersoniskajiem. Ir vērts par to padomāt.

Jaunajā gadā vispār tiek pieņemti daudzi izšķirīgi lēmumi un apņemšanās, tiek zvērēts un solīts gan publiski no augstu amatu krēsliem, gan draugu barā nodzēsta pēdējā cigarete, gan klusi, mierīgi vienatnē. Un tas ir labi. Vajag un ir pat nepieciešams uz dzīvi paraudzīties savādāk. Ziemassvētku treļļi pagaisuši, vai būtu beidzies arī strikti noteiktais brīnumu laiks? Ja nu piepeši izdodas arī pēc svētkiem ieraudzīt kaut ko neparastu – kādu pār jūru slīdošu sidrabpelēku ēnu. Ar mirdzoši baltu ragu pierē. Un savādā sajūta, ka kaut kas ir piedzīvots, iespējams, nepametīs jūs visu nākamo gadu.

 

Lelde Stumbre