Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Tāšu muižas kungu māja caur ziedošām gārsām

Tāšu muižas pārvaldnieka māja. Tiek remontēts veco dakstiņu jumts – pārlikts segums, bojātos un noplīsušos dakstiņus nomainot ar veseliem, arī veciem ar roku izgatavotiem dakstiņiem

Pašu spēkiem tiek remontēts logs. Notīrīta krāsa, liktas protēzes

Rīgas Torņakalna mācītājmāja. Fasādes krāsotas ar amatnieciski izgatavotām lineļļas krāsām. Krāsai izmantoti neorganiskie pigmenti.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Būvkultūra vecā namā

Kristīne Veinberga, arhitekte
Tāšu muižas fonda un Latvijas Piļu un muižu asociācijas biedre, autores foto


Vēsturiskas ēkas Rīgā, Latvijas pilsētās un apdzīvotās vietās, bijušajos muižas centros, kas gadus trīsdesmit nav jutušas saimnieka roku, kurās nav durvju, izlauztas grīdas, izsisti logi, ir pierasts stāsts tiem, kuriem pašiem pieder kāda vēsturiska ēka. Praktiskā atjaunošana. Ar ko tā sākas?


(sākums «Vides Vēstu» 51.numurā)
Lasīt turpinājumu

 

Šodien vēsturisko ēku atjaunošanā daļēji valda patērētāju sabiedrības kultūra, kuras iezīme – gludas riģipša sienas un nošpaktelētas, nopulētas fasādes, aiz kurām nav jūtams ēkas vecums un nosakāma tās vēsturiskā piederība. Muižu centros apkārtējās teritorijas, kur aug zāle, nopļautas piemājas mauriņa līmenī, parks iztīrīts no aizauguma un tam cauri spīd lielceļš, tuvējā ferma vai paneļu mājas. Pilsētās katrā brīvajā zemes pleķītī ierīko autostāvvietu, nozāģē visus kokus un necenšas stādīt vismaz krūmus. Šo slimību Ziemeļeiropa un Skandināvija jau izslimojusi un tās vietā nākusi nepārspīlēta attieksme pret apkārtējo vidi, kur zied ceriņi un pojenes, bruģēti pagalmi un sakārtotas senas saimniecības ēkas. Pie muižu centriem aug spirejas un sniegogas, smaržo garšaugu dārzi un ziedošas pļavas, gara zāle parkā, kur ganās aitas un zirgi. Cita attieksme arī pret ēkām, kurām ir tiesības izskatīties tik vecām, cik tās patiesībā ir – ar grumbām un nodilumu, koka un kaļķa krāsu faktūru. Tās ir dažādas pieejas un attieksme pret savu dzīves telpu, tās veidošanas ideju.

Citādā pasaule

Latvijā vairākos muižu centros un pilsētu vecajās mājās nav sveša konservācijas un saglabāšanas doma, kur atjaunošanas darbu pamatideja ir tradīciju saglabāšana – apkārtējās vides, ēku un būvdetaļu uzbūves un izgatavošanas veids, materiāli un to sagatavošana. Tradīcija, kas uztur dzīvu vietas identitāti, to pazīmju kopumu, kas nosaka piederību Latvijai, Kurzemes muižas kompleksam vai Zemgales mazpilsētai. Attiecīgā vieta ar savam laikam, esošai telpai raksturīgiem mērogiem, lietu kārtību un izveides principiem, dodot cilvēkam iespēju izbaudīt šo tradīciju, lietot, sajust savu piederību, vai arī dot impulsu iet un meklēt savējo – vidzemnieka vai rīdzinieka. Piemēram, pilsētas nams, kurā jūtams tās vecums faktūrā un krāsu gammā, dārza žogs un ziedošs ceriņkrūms, soliņš pagalmā. Vai muižas centrs ar nesteidzīga laika rituma apjausmu, kurā ir ēnainas alejas, mirguļojošs ūdens dīķī, dārza zaļā labirinta līkloči. Kungu māja, kurā nav muzejs ar klusinātām balsīm, filca čībām un uzraugiem stūros, bet dzīvojamas telpas, kurās satiekas, klausās mūziku, dejo, atpūšas pie kamīna, dzer tēju. Izklausās romantiski un nebūt ne komerciāli. Bet kāpēc tieši tas nevarētu būt piesaistes avots – šī citādā pasaule, kura tikai uz brīdi pierimusi un varētu atkal atdzīvoties. Tas ir risks, jo citi tā nedara un biznesa plānā klusumu, knišļu mākoni vakara saules putekļu mākonī un siltu tējas tasi rokās neierakstīsi.

Atjaunot vecumu

Aizlaiku vide māca aizmirst skrejošo, haotisko, informācijas pārpilno tehnikas laikmetu un atcerēties cieņu vienam pret otru un telpu, klusumu, glāžu trauslumu un sveču noslēpumaino gaismu. Ēkās nav pilns komforta līmenis jebkuram apmeklētājam, nav WC un duša pie katras istabas, televizors un bārs, jo ne jau katram ēku kompleksam jākļūst par viesnīcu, kafejnīcu, banketu zāļu kopumu. Varētu būt semināru un sarīkojumu zāles, amatnieku darbnīca, veikals, vienkāršas viesu telpas. Piļu un muižu apceļošanas akcijas parādīja, ka cilvēkiem interesē process, darbība, dzīva vide, muižas filozofiskās un praktiskās atjaunošanas gaita, tās uzturēšana un kopšana. Rodas daudzi praktiski jautājumi par savu māju, durvīm, logiem, mitrām sienām un pagrabu, kā remontēt, kā krāsot un kur var iegādāties vecas durvis, rokturus, krāsas. Kas ir sena telpa un tradīcijas bez vēsturiskām būvdetaļām, materiāliem un lietām, bez sen aizmirstas lineļļas un koka smaržas? Dārzs bez ābelēm, jāņogām un garšaugiem, pagalms bez ceriņiem un soliņiem, parks bez krūmiem un ziedošām pļavas puķēm laucēs, paviljoniem, tiltiem? «Nenopucēta», dzīva, atraktīva vide.

Tomēr jebkuras, arī vēsturiskas, ēkas iedzīvotājam, primārais ir apdzīvojamas telpas, kurām ir logi, durvis, grīdas, griesti. Logiem krāsa nolupusi, rāmji bojāti, tiem nav stiklu. Vienkāršākais un ātrākais ceļš ir pasūtīt jaunus un pirmais jautājums ir: «Jūs taču liksiet plastmasas logus?» – tā ar vienu paņēmienu tiek likvidēts viss, kas bijis. Nav tāda jautājuma – vai remontēs aplodas, rāmjus, vērtņu aizgriežņus? Jāprasa vien – kā labāk to izdarīt?

Logu rāmjus un aplodas var notīrīt no krāsas un atklājas nebojāts, smaržīgs koks, bojātās vietas vajag protezēt. Vecos, plānos – 2 mm, stiklus ar negludumiem, burbuļiem, izņemt no vērtnēm un atlikt atpakaļ, trūkstošos sameklēt Rīgā no logiem, kurus masveidā met konteineros. Aprīkojuma dzelzs detaļas notīrīt, trūkstošos var pielasīt. Līdzīgi arī var konservēt durvis – nostiprinot konstrukciju, salabojot mehānismus un savedot kārtībā aprīkojumu – viras, aizbīdņus, slēdzeni. Logus un durvis vislabāk krāsot ar lineļļas krāsu, kura ir plāna, noturīga un ar garu ekspluatācijas termiņu – arī fasādē. Parasti saglabājušās dažas iekšdurvju vērtnes, parējās jāmeklē citur. Var jau pasūtīt «tieši tādas pašas» jaunas, bet kur paliek lietas vēsturiskums, nodilums, materiāla un krāsu faktūra, rokturis, ko turējušas rokā vairākas paaudzes?

Izmešanas liga

Kopija, lai cik labi uztaisīta, ir bezpersoniska. Rīgā atsevišķi cilvēki strādā ar vēsturisko būvdetaļu savākšanu. Tāšu muižā savāktas vairāk kā 50 vēsturiskas durvju vērtnes, vēl dažās vietās arī ir. Šīm būvdetaļām ir kopīga pazīme – savam līdzšinējam saimniekam tās nav vajadzīgas, nākotne – vai nu malkā vai konteinerā, no kura daļa arī izceltas. Līdzīgi arī dažādas logu vērtnes, jumta logu izbūves, koka kāpnes un grīdas flīzes. Šis izmešanas process ir raksturīgs ne tikai bagātajai Rīgai, lietas nākušas no visas Latvijas. Cilvēkam ir zudusi pēctecības izjūta, pārmantojamības tradīcija, vecs ir kļuvis sinonīms vārdam nelietojams. Bet šīs būvdetaļas izgatavotas no laba, noturēta kokmateriāla, kārtīgs amatnieka darbs, izgatavots laikā, kad cilvēkam bija laiks strādāt un domāt par lietu, ko izgatavo. Tām ir sava vēsture un tā turpināsies jaunā vietā, citā ēkā.

Domājoša, izvērtējoša pieeja lietām un apkārtnei ir laikietilpīgāka, prasa vairāk sava laika ieguldījumu, ne tik daudz naudas līdzekļus. Un, protams, savu devu romantikas un ideālisma. Pavaicā sev: kādu es gribu redzēt savu māju, kādā telpā dzīvot un kādu gaisu elpot? Kādā vidē dzīvot, ko redzēt pa savas mājas logu? •