Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

SIA RAPA direktors Dr. chem. Andri Abramenkovu

Pie kodolreaktora bākas novietoti betona konteineri, kuros atrodas apglabāšanai jau sagatavoti radioaktīvie atkritumi, šajā gadījumā – dzesēšanas caurules. Interesanti piebilst, ka tā saucamais tritija ūdens, kas pa dzesēšanas caurulēm cirkulēja uz reaktora bāku, tiks izmantots radioaktīvo atkritumu betonēšanā, tādējādi atrisinot jautājumu, kurlikt šo radioaktīvo ūdeni. Šāda pieeja kodolobjektu likvidēšanas metodikā ir jauna, to izstrādāja SIA RAPA un Starptautiskās atomenerģijas aģentūras eksperti

Kodolreaktora bāka. Tās iekšienē atrodas pats kodolreaktors, sienas veido 2 metrus biezs betons, kas aiztur radiāciju. Tagad šīs betona sienas ieguvušas radioaktīvo atkritumu statusu

Zem šī caurspīdīgā vāka ir ūdens baseins, kura dibenā atrodas kodolreaktors.

Kuriozi, bet šie glābšanas riņķi bija paredzēti slīkšanas gadījumiem kodolreaktora bākā, jo šis tomēr ir baseina tipa reaktors.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Likvidējamais kodolreaktors

Mārtiņš Kālis, Kristapa Sietiņa foto


Bijušais Kodolpētniecības centra reaktors, ko ļaudis atceras kā Salaspils kodolreaktoru, nu jau vairāk nekā četrus gadus klusē. Savulaik tika nolemts, ka kodolreakcijas šajā iekārtā tiks pārtrauktas līdz ar degvielas izbeigšanos, bet pēc tam sāksies kodolreaktora likvidācija. Šobrīd likvidēšanas darbi jau tiek veikti, tomēr grūtākais vēl stāv priekšā – ir jāķeras klāt kodolreaktora galvenajai daļai, kas, desmitiem gadu, aizturot bīstamo radiāciju, pati ir kļuvusi tik radioaktīva, ka cilvēkam ar to strādāt ir ļoti bīstami. Gan dzelzbetona zona ap kodolreaktoru, gan dzesēšanas caurules un ūdens, kas pa tām ir plūdis, kā arī daudz citu objekta sastāvdaļu joprojām izstaro radiāciju, tāpēc tos sauc par radioaktīvajiem atkritumiem. Likvidējot kodolreaktoru, radioaktīvie atkritumi jāsagatavo un droši jānoglabā tiem pielāgotā radioaktīvo atkritumu glabātuvē Baldonē. Šos darbus veic SIA RAPA, te saruna ar direktoru Dr. chem. Andri Abramenkovu.


 

Salaspils kodolreaktors ir viens no neparastākajiem objektiem Latvijā, ar savu noslēpumainības auru. Iespējams, to rada augstie drošības pasākumi un pamatīgā teritorijas apsardze. Nesen šeit tika aizliegts filmēt un fotografēt. Vides Vēstis fotouzņēmumus paspēja veikt īsi pirms tam. Drīz kodolreaktora vietā paliks vien tukša ēka vai pat līdzena zeme. Kodolreaktoram ir savs dzīves stāsts, un tāds ir arī cilvēkiem, kas ar to strādājuši. Sarunu par Salaspils kodolreaktoru, tā slavas laikiem un mūža nogali, sākām jau pie apsardzes posteņa, kur atrodas drošības sistēmas.

Andris Abramenkovs: Jau ieejot teritorijā, tiek kontrolēts radiācijas līmenis, visi cilvēki tiek noskenēti. Reiz mums bija gadījums, kad sieviete pēc medicīniskiem pakalpojumiem, kuros lietoja radioizotopus, pie ieejas tika apstādināta. Šāda drošības pārbaude nepieciešama, lai neiznestu no kodolreaktora radioaktīvas vielas, radioaktīvus instrumentus, kas varētu radīt kaitējumu apkārtējai videi. Nākošgad radiācijas drošības sistēma tiks pastiprināta vēl vairāk. Arī transports tiek pārbaudīts.

Kodolreaktors atrodas centrālajā, visvecākajā ēkā, kas celta 1961. gadā. Pārējās ēkas ir piebūvētas vēlāk – kriogēnā laboratorija, bijušās mehānikas darbnīcas, astoņdesmito gadu vidū tika uzceltas laboratorijas ēkas.

Kādu nozaru zinātnieki šeit pašlaik vēl strādā?

Savulaik kodolreaktors bija Latvijas Zinātņu akadēmijas Fizikas institūta sastāvā – par to joprojām liecina uzraksta plāksne pie ieejas. 1993. gadā reaktors kļuva par neatkarīgu strukturālu vienību, tika izveidots kodolpētniecības centrs. 1995. gadā valdība tomēr nolēma, pēc tam, kad beigsies degviela, šo iestādi slēgs. Degviela beidzās 1998. gada 19. jūnijā. Tā bija pēdējā kodolreaktora darbības diena, pēc kuras sākās tā likvidēšanas darbi.

Šobrīd zinātnieki šeit strādā pie teorētiskiem jautājumiem. Pie mums ir Fizikas institūta laboratorija. Bijušais Kodolpētniecības centrs tika sadalīts trīs daļās – tika izveidots SIAReaktors, otra daļa pārgāja LU Cietvielu fizikas institūta pārziņā – uz turieni aizgāja fiziķi teorētiķi, jo eksperimentālo iekārtu vairs nebija. Trešā struktūrvienība ir Metroloģiskais centrs, kas veic radiometru, dozimetru un spektrometru pārbaudi un metroloģiju, nodrošinot radiācijas mēriekārtu atbilstību valsts prasībām. Vēlāk, apvienojoties valsts akciju sabiedrībai Radons un SIA Reaktors, izveidojās SIA RAPA (radioaktīvo atkritumu pārvaldes aģentūra). Ministru kabineta lēmums nosaka, ka 2003. gadā RAPAi jāsāk strādāt kā valsts aģentūrai.

Vai arī Jūs pats šeit strādājāt kodolreaktora darbības laikā?

Jā, mans darbs Salaspils Kodolreaktorā sākās 1982. gadā. Līdz 1988. gadam tapa arī mana doktora disertācija par tritija ražošanu no litijsaturošajiem keramiskajiem materiāliem. Šī programma ir iekļauta otrās pakāpes kodolreaktoru jeb termokodolreaktoru izveidē. Diemžēl šādi eksperimenti ir ļoti dārgi, to kopējās izmaksas sniedzas simtos miljardu, Latvijai tas nav pa kabatai.

Sākot ar 1999. gada 1.janvāri kodolreaktors ir VARAM pakļautībā. Līdz tam tas atradās Izglītības un zinātnes ministrijas rīcībā. Kamēr kodolreaktors darbojās, tas bija viens no pamatelementiem zinātnes attīstībai, bet pēc reaktora slēgšanas to var uzskatīt tikai par radioaktīvo atkritumu glabāšanas vietu. RAPA nodarbojas ar radioaktīvo atkritumu pārvaldību – mēs kontrolējam radioaktīvo materiālu apglabāšanu Baldonē, kā arī kodolreaktoru Salaspilī.

RAPA nodarbosies tikai ar radioaktīvajiem atkritumiem no bijušā kodolreaktora vai Latvijā ir arī kādi citi radioaktīvo atkritumu avoti?

Apmēram 80 % atkritumu nāks no reaktora. Latvijā radioaktīvo atkritumu ražošana citās sfērās samazinās, tādēļ pārējie klienti varētu būt medicīnas un zinātnes iestādes, varbūt arī privātstruktūras, tomēr šo atkritumu daudzums ir neliels: gada laikā RAPA savāc tikai 2 – 5 kubikmetrus. Savukārt plānotais radioaktīvo atkritumu daudzums, kas radīsies no kodolreaktora, ir aptuveni 1200 konteineru. Turklāt medicīnas iestādes radioaktīvo avotu vietā arvien biežāk izmanto elektronu paātrinātājus, tātad šādu atkritumu daudzums samazināsies.

Vai tiek rīkotas arī ekskursijas uz kodolreaktoru?

Nē, ekskursijas jau četrus gadus ir aizliegtas. Pēc tam, kad tika ieviesta ASV drošības sistēma, parādījās papildus prasības pēc drošības analīzes un nodrošināšanas. Drošības analīze parādīja, ka vislielākais risks ir ekskursanti, kas varētu izrādīties kāda diversantu grupa. Šādu objektu aizsardzība ir saistīta ar valsts drošību. Turklāt tos kontrolē gan Starptautiskā atomenerģijas aģentūra, gan ASV Enerģētikas departamenta eksperti.

Kādus draudus kodolreaktors var radīt?

Var notikt daudz kas. Kaut vai, ja uzkrīt lidmašīna. Tādēļ jebkuram kodolobjektam ir aizliegts lidot pāri. Ja ņem vērā 2001. gada 11. septembra terora aktus Ņujorkā, tad skaidrs, ka uzbrukums kodolobjektam ar lidmašīnu izsauktu ļoti nepatīkamas sekas. Ir pat objekti, kuros ir izvietotas zenītiekārtu sistēmas, kas kontrolē, lai nekas tāds nevarētu notikt. Un, protams, var notikt kas neparedzams, kas saistīts ar tehnoloģijas neievērošanu, kā tas notika arī Černobiļā. Mūsu zinātniski pētnieciskā reaktora bīstamība, protams, nav tādā līmenī, daudz bīstamāka ir Ignalinas atomelektrostacija Lietuvā, kas ir netālu no Latvijas robežas. Tomēr drošības prasības šiem objektiem ir tādas pašas kā jebkuram kodolobjektam.

Kādas varētu būt sekas, ja mūsu kodolreaktorā notiktu avārija?

Sekas var iedalīt divās daļās. Pirmkārt, ietekme uz vidi. Tas nozīmē, ja notiktu drošības sistēmu dehermetizācija un vidē izdalītos daudz radioaktīvo vielu, tad rastos mini černobiļa. Pateikt, cik liela teritorija tiktu ietekmēta, ir grūti – tas atkarīgs no daudziem apstākļiem, ieskaitot laika apstākļus un hermetizācijas bojājumu veidu. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka kodolreaktors atrodas 25 kilometrus no Rīgas centra, tātad šeit ir ļoti augsts iedzīvotāju blīvums, līdz ar to sekas varētu būt diezgan nepatīkamas. Otrkārt, tīri psiholoģiska rakstura sekas, jo brīdī, kad notiktu kodolavārija, daudzas iestādes, it sevišķi ārzemju, no Rīgas varētu tikt evakuētas. Rastos nelabvēlīga vide investīcijām.

Un pats pēdējais – ja tiktu nolaupīti kodolmateriāli, tas radītu politiskas sekas, jo katrai valstij jāgarantē kodolmateriālu droša uzglabāšana un jākontrolē visas operācijasar tiem. Ja kaut kas atgadītos, būtu ļoti plaša politiskā rezonanse, jo nolaupītos kodolmateriālus varētu slepus izmantot jebkurā pasaules valstī.

Kādus zinātniskos pētījumus veica Salaspils kodolreaktorā?

Šeit notika daudzi pētījumi, kas saistīti ar kodolfiziku. Neitronu parametru izpēte, metālu īpašību izpēte, izmantojot neitronu starojumu, tika veikta neitronu aktivācijas analīze, pētīta supravadītspēja magnētiskajā laukā, arī pētījumi, kas saistīti ar termokodolenerģētiku. Tā saucamais gamma kontūrs – samērā liela telpa, kur varēja apstarot paraugus, tika izmantots, lai apstarotu bioloģiskos objektus, medicīniskos instrumentus. Vienu no karstajām kamerām izmantoja, lai ražotu radiofarmakoloģiskos preparātus onkoloģiskajiem pacientiem Latvijas klīnikās.

Ja mūsdienās kodolreaktors darbotos, vai ar to varētu pelnīt?

Tā situācija, kas izveidojās deviņdesmito gadu vidū, bija ļoti sarežģīta. No vienas puses, kā zinātniskās pētniecības instruments kodolreaktors ir ļoti nopietns pieteikums jebkuras valsts zinātnē un parāda, ka šī valsts ir sasniegusi zināmu attīstības līmeni. No otras puses, šis reaktors, kuru izveidoja 1961. gadā, jau bija izsmēlis savus resursus. Kā apgalvo speciālisti, mūsu nozarē drošības prasības katros desmit gados pieaug aptuveni divas reizes. Tātad 40 gadu laikā tās bija pieaugušas ievērojami. Lai Latvija varētu droši ekspluatēt šo objektu, bija nepieciešamas diezgan lielas investīcijas – aptuveni no 10 līdz 15 miljoniem dolāru. Pirmkārt, kontroles sistēma bija no 1961. gada – tā vairāk velk uz muzeja eksponāta statusu nekā uz darbojošos iekārtu. Otrkārt, kodolreaktors ir celts pēc projekta IRT 1000 ar jaudu 1 megavats, izbūves laikā pārveidots par 2 megavatu reaktoru, bet 1975. gadā veikta pārbūve, lai paaugstinātu jaudulīdz 5 megavatiem ar domu, ka vēlāk paaugstinās vēl līdz 10 megavatiem. Tas prasīja izmantot arvien bagātinātāku degvielu. Pēdējā degviela, ko mēs izmantojām, ir pieejama tikai piecām kodolvalstīm – ASV, Lielbritānijai, Francijai, Ķīnai un Krievijai. Tāpēc, lai pārietu uz mazāk bagātinātu degvielu, vajadzētu pārkārtot visu aktīvo zonu, kas radītu ļoti daudz radioaktīvo atkritumu – būtu jāmaina, piemēram, zonas konfigurācija un caurules, kas laika gaitā kļuvušas radioaktīvas utt. Jo ilgāk tiek ekspluatētskodolreaktors, jo vairāk uzkrājas radioaktīvie atkritumi.

Kad Latvijas valdība atbalstīja kodolreaktora likvidēšanas koncepciju, sākās zinātnisko un tehnisko iekārtu demontāža, izmantojot Latvijas Vides aizsardzības fonda (LVAF) finansējumu. Arī man bija jāpārkvalificējas Vācijā, lai varētu veikt likvidēšanas darbus. Ar LVAF atbalstu mēs esam paveikuši ļoti daudz reaktora drošības nodrošināšanai un nevajadzīgā likvidēšanai. Reaktors tādā stāvoklī, kādā mēs to saņēmām, bija diezgan nožēlojams, jo investīcijas labu laiku nebija piesaistītas, radiācijas drošība bija palikusi 1961. gada līmenī. Mēs visus vēsturiskos radioaktīvos atkritumus savācam, iestrādājam betona konteineros un nosūtām uz radioaktīvo atkritumu glabātuvi Baldonē, lai tā glabātos drošos apstākļos. Šobrīd mēs vēl neķeramies klāt bioloģiskajai aizsardzībai - dzelzbetona zonai apkārt reaktoram, jo tās radioaktivitāte ir pārāk augsta, apmēram 1000 rentgenu stundā. Mums ir nepieciešama cita veida tehnika un likvidēšanas darbu tehnoloģija, laivarētu tālāk turpināt Salaspils kodolreaktora likvidēšanu. VARAM nolēma, ka tik bīstamas operācijas veikšanai nepieciešams pieaicināt kompānijas, kurām jau ir pieredze kodolobjektu likvidēšanas darbos. Jo šeit tomēr eksperimenti nav pieļaujami, nedrīkst izmantot robustu tehniku un nepārbaudītu tehnoloģiju. Sabiedrībai ir jāgarantē pilnīga drošība, izslēdzot jebkādus ekscesus.

Sākot ar 2003. gadu projektu pilnībā finansēs no valsts budžeta, un nu tiek rīkots starptautisks konkurss par tiesībām likvidēt reaktoru. Līdz šim mēs no 1991. līdz 2002. gadam esam demontējuši otro dzesēšanas kontūru, demontējam arī pirmo dzesēšanas kontūru, no reaktora zāles izvācām gandrīz visas zinātniskās iekārtas. Izšķirojām, kas ir radioaktīvs, ievietojām konteineros, radioaktīvos atkritumus iecementējām un konteinerus nogādājām uz radioaktīvo atkritumu glabātuvi. Neradioaktīvie materiāli tika vai nu nodoti citiem lietotājiem, vai arī nosūtīti pārkausēšanai, vai izmantoti kā celtniecības materiāli.

Turklāt jārunā par vēl vienu aspektu – labās gribas izpausmi. Protams, man kā zinātniekam, kas ar šo iekārtu ir strādājis, tās likvidēšana nekādu svētlaimi neizsauc. Tomēr man nācās nedaudz pārkārtot savu Ego un saprast, ka lietu kārtība šajā pasaulē ir nedaudz citādāka, ka šāduobjektu patiešām nevar atstāt bez ievērības, un tas ir jālikvidē civilizēti, lai arī politiski Latvijas valsts var demonstrēt, ka mēs maksimāli cenšamies ievērot uzņemtās saistības, garantējot kodolobjektu drošību.

Otrkārt, ja skatāmies uz šī projekta attīstību deviņdesmitajos gados, arī tur ir daudz kā tāda, ko sauc par politisko atbalstu. Lietuvai, Ungārijai, Bulgārijai, Rumānijai, Čehijai un Slovākijai bija kodolenerģētika, tur nebija nekādu problēmu ar cilvēku pārliecināšanu. Iekārta ražo elektroenerģiju, enerģija ir nepieciešama ļoti daudziem cilvēkiem. Tātad no enerģijas pārdošanas nāk nauda arī reaktora drošības nodrošināšanai. Turpretī pētnieciskie reaktori nonāca neapskaužamā situācijā, it sevišķi bijušajās padomju republikās, kurās reaktoru darbību koordinēja no Maskavas. Starptautiskie eksperti ļoti labi saprata, ja nav atbilstošas infrastruktūras, kodolenerģētiku droši attīstīt nav iespējams. Latvija jau 1995. gadā pateica, ko mēs darīsim ar šo iekārtu. Tieši formulējot savu attieksmi pret procesiem un parādot labo gribu, Latvijas republika ir izpelnījusies labu reputāciju starptautiskajās institūcijās – Eiropas Savienībā un Starptautiskajā atomenerģētikas aģentūrā. Savukārt skaidra nostāja un apņemšanās likvidēt Salaspils Kodolreaktoru nodrošina starptautisko organizāciju un donorvalstu tehnisku un finansiālu atbalstu kodolreaktora likvidēšanas darbiem. •