Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Policija apsargā Johannesburgas sanāksmes delegātus

Pasaules Zemes draugu akcija Kongresu nama priekšā: «Tiesības cilvēkiem. Noteikumus lielajam biznesam!»

Vietējie iedzīvotāji no makulatūras un citiem atkritumiem mēģina radīt mākslu

Zudusī pilsēta Dienvidāfrikas ziemeļos, kur ir izveidots milzīgs atpūtas un atrakciju komplekss
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Kāpēc izgāzās sanāksme Johannesburgā?

Jānis Brizga,
aculiecinieks; autora foto


Pagājuši vairāki mēneši, kopš pasaules valstu vadītāji pulcējās ANO organizētajā sanāksmē Johannesburgā, Dienvidāfrikas Republikā, lai apstiprinātu apņemšanos pāriet no ekonomiskās uz ilgtspējīgu attīstību. Šī jau ir otra tāda veida tikšanās. Pirmā notika 1992.gadā Riodežaneiro, Brazīlijā, kad valdībām izdevās vienoties un pieņemt vairākus politiski nozīmīgus starpvaldību dokumentus, kuru mērķis bija mainīt destruktīvās attīstības tendences, kas apdraud mūsu un citu sugu nākamo paaudžu eksistenci. Tomēr daudz kas no tā, ko valstu vadītāji apņēmās darīt, nav paveikts vēl šobaltdien. Šī neizdarība vai nevēlēšanās bija viens no iemesliem, lai sasauktu Johannesburgas sanāksmi un novērtētu 10 gadu laikā (ne)paveikto. ANO Ģenerālsekretārs Kofi Anans, savā atklāšanas uzrunā delegātiem teica: «Attīstītās valstis nav pildījušas savus solījumus aizsargāt apkārtējo vidi un palīdzēt jaunattīstības valstīm».


 

Rīgas Vides centra – Agenda 21 vadītājs, Juris Putriņš, kurš bija viens no šī pasākuma dalībniekiem un «Vides Vēstu» oktobra numurā rakstīja par to, kas tika pieņemts un kas noraidīts Johannesburgā. Es mēģināšu aplūkot iemeslus, kāpēc valstīm neizdevās vienoties un nospraust konkrētus mērķus.

Pēdējo gadu desmitu raksturo vides un sociālo problēmu padziļināšanās, pieaugošā politiskā un ekonomiskā nestabilitāte un nevienlīdzība sabiedrībā. Sabiedriskās organizācijas lika lielas cerības uz Johannesburgas tikšanās rezultātiem, uzskatot to par nozīmīgāko attīstības politikas izvērtēšanas un steidzami nepieciešamo lēmumu pieņemšanas pasākumu.

Biznesmeņi diktē noteikumus

Galvenais valdību uzdevums bija pieņemt Programmu ilgtspējīgas attīstības ieviešanai, ar konkrētiem mērķiem, atbildīgajām pusēm un finansu līdzekļiem. Darbs pie programmas pagaidu varianta izstrādāšanas ritēja jau ilgu laiku pirms šīs tikšanās, valdībām saņemot biznesa interešu lobētāju un sabiedrības interešu aizstāvju ieteikumus. Sabiedriskās organizācijas nepārtraukti uzsvēra, ka globāla mēroga programmai, kas paredzēta smagu vides un sociālo problēmu risināšanai, jābalstās uz tādiem elementāriem principiem kā atklātību, atbildību, un sabiedrības iesaistīšanu politisku un ekonomisku lēmumu pieņemšanā.

Taču pretēji gaidītajam, Johannesburgas sanāksmi pārņēma pasaules biznesa aprindu intereses, Programmā galvenokārt iekļaujot Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) pēdējās sanāksmes rezultātus: starptautiskās tirdzniecības apjomu palielināšanu, atvieglojot pieeju vietējiem tirgiem un resursiem tādām kompānijām, kas peļņu gūst no vidi postošas, darba tiesību pārkāpjošas un politisku režīmu ietekmējošas darbības, nenesot par to nekādu atbildību.

Jaunattīstības valstis, vides aizsardzības, vietējo iedzīvotāju, zemnieku, arodbiedrību, cilvēktiesību u.c. sabiedriskās organizācijas – vēršas tieši pret turpmāko tirdzniecības liberalizāciju, komunālo pakalpojumu privatizāciju un kompāniju darbības regulējošās likumdošanas vājināšanu. Tiek uzskatīts, ka tieši brīvais tirgus, vai tā izkropļots paveids, rada nabadzību atsevišķos sabiedrības slāņos un tā pavadā valstis ir spiestas pavājināt savu vides aizsardzības un sociālo likumdošanu, tādejādi degradējot apkārtējo vidi un radot vēl lielākas sociālās izmaksas.

Kā novērst nabadzību

Viens no piemēriem, kas attiecas gan uz nabadzības novēršanu, vides aizsardzību, gan ekonomisko attīstību ir lauksaimniecības un subsīdiju politika. Sanāksmes laikā tā bija plaši apspriesta tēma, taču galu galā netika panāktas konkrētas vienošanās. OXFAM (organizācija no Lielbritānijas) aprēķini rāda, ja jaunattīstības valstis palielinātu savu eksporta daļu par 1%, tas palīdzētu 128 miljoniem cilvēku izkļūt no nabadzības. Tā kā 75% no pasaules nabadzīgajiem iedzīvotājiem dzīvo laukos, tieši lauksaimniecība ir nozare, kas būtu jāattīsta. Taču attīstīto valstu spēcīgi subsidētā lauksaimniecība neļauj tam notikt. ES ienākumi (valsts subsīdiju veidā) uz vienu govi ir trīs reizes lielāki nekā vidējie ienākumi uz vienu Āfrikas iedzīvotāju. OECD valstis jeb 32 pasaules bagātākās valstis vienā dienā lauksaimniecības subsīdijās izmaksā 1 miljardu USD. Šīs subsīdijas liedz jaunattīstības valstīm, kuras nespēj subsidēt savus zemniekus, konkurēt globālajā tirgū. Līdz ar to lauksaimniecības sektors jaunattīstības valstīs ir nonācis panīkumā un daudzi lauku iedzīvotāji – nabadzībā. Tie ir spiesti meklēt labāku dzīvi citur, vai, piemēram, izcirst mūžamežus, kas ir lielākais dabīgais skābekļa ražotājs un bioloģiski daudzveidīgākās ekosistēmas uz planētas.

Liberalizācijas politika balstās uz salīdzinošās priekšrocības principa, kas nosaka, ka valstis, kurām ir ģeogrāfiskas, klimatiskas, likumdošanas vai citas priekšrocības kādas noteiktas preču grupas ražošanā, specializējas šajā sektorā. Šī specializācija tiek papildināta ar darbaspēka plūsmu uz vietām, kur ir pieejamas brīvas darbavietas un kapitāla plūsmu uz vietām, kur ir lielākās peļņas iespējas. Tas rada konkurenci starp cilvēkiem, uzņēmumiem un valstīm un kapitāla aizplūšanu uz peļņu nesošām teritorijām. Šīs konkurences un no tā izrietošā spiediena rezultātā, valstis ir spiestas samazina savus vides aizsardzības un sociālās drošības standartus, lai spētu konkurēt tirgū.

Bezatbildīgā Amerika

Pēc daudzu domām, ASV valdības bezatbildīgā attieksme pret pasaules sociālajām un vides problēmām arī ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc mēs nevaram teikt, ka sanāksme Johannesburgā sasniedza nospraustos mērķus. Kad Kolins Povels, uzstājoties ASV valdības vārdā, savā runā delegātiem izteica rājienu valstīm, kuras atsakās no ASV ģenētiski modificētās pārtikas, konferenču zāle vienkārši izvirda svilpienos un nosodījuma saucienos. Līdzīga situācija radās, kad viņš teica, ka ASV valdība cenšas saglabāt bioloģisko daudzveidību un veicina atjaunojamo enerģiju. Povelam neļāva pabeigt runu, un viņš bija spiests pamest tribīni. Pārsteidzošākais bija tas, ka tā nebija organizēta akcija, bet delegātu solidaritātes žests. Protams, ASV nav vienīgais šķērslis ceļā uz ilgtspējīgu attīstību. Līdzīgu politiku, tikai ne tik agresīvi, cenšas īstenot arī citas attīstītās valstis.

Kurš kuru – izdzīvotājs vai tirgotājs?

Daudzas sabiedriskās organizācijas, aktīvisti, zinātnieki un pat daudzu valstu vadītāji uzskata, ka tikšanās pilnīgi izgāzās, jo šis bija viens no dārgākajiem ANO organizētajiem pasākumiem, kurā turklāt netika panāktas nekādas būtiskas vienošanās vai nosprausti jauni mērķi ilgtspējīgās attīstības nodrošināšanai. Viens ir skaidrs – sabiedrībai nav izdevies panākt valstu vienošanos, kas noteiktu nepieciešamos sociālos un ekoloģiskos ierobežojumus ekonomiskajai globalizācijai.

Lai panāktu reālas izmaiņas attīstības tendencēs, valstīm ir jāpieņem smagi ekonomiskās politikas lēmumi, kas veicinātu izmaiņas patēriņa un ražošanas modeļos, stimulējot vidi saaudzējošu un sociāli atbildīgu attīstību. Ir jāveic izmaiņas varas struktūrās, kas decentralizētu lēmumu pieņemšanu un palielinātu vietējo iedzīvotāju lomu aktuālu jautājumu risināšanā. Lai nākamās paaudzes varētu baudīt tādus pašus labumus kā mēs pašlaik, mums ir nepieciešami saistoši starpvaldību līgumi, kas stāv pāri tirdzniecības un ekonomiskajām interesēm un kuru mērķis ir sociālās un dabas vides sakārtošana. Un šādiem līgumiem ir jābūt atklātiem sabiedrībai un jātop ar plašu tās līdzdalību, nevis aiz slēgtām durvīm. •