Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Dienviditālijas ainava.

Trulli namiņi.

Kalabrijas skopā zeme.

Pirmais templis mūsu ceļā.

Autors pielaiko sengrieķu zārku.

Viestes krīta klintis.

Vakars pie Āfrikas jūras.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 3 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

No Itālijas zābaka pieša līdz purngalam

Viljars Tooms,
autora foto

6. turpinājums
(sākums «Vides Vēstu» februāra numurā)

  Zemes virsmu izcilājuši ne pārāk augsti kalni. Starp tiem vijas ceļi, un rīta cēlienā ielejas tin miglas vāli kā milzīgs līgavas plīvurs. Kad ceļš uznes augstienē, sabiezējušie ūdens tvaiki paliek lejpus mums, un šķiet, ka lidinies virs mākoņiem. Taču drīz saule jau ir pakāpusies tik augstu, lai ātri izžāvētu naktī sakrājušos mitrumu, pārvēršot to pelēcīgā dūmakā, kas tālumā neļauj neko skaidri saredzēt. Cieši gar Adrijas jūras krastu iet divi autoceļi: E55 – moderns, plats, ar dalītām braukšanas joslām, pa kuru var nesties vēja spārniem, bet par kuru dārgi jāmaksā, un otrs – šaurs, pumpains vecais ceļš, ko galvenokārt lieto vietējiem kravas pārvadājumiem. Tērēties par maksas ceļa lietošanu mēs tik ļoti negribam, ka izvēlamies kratīšanos pa bezmaksas 16. ceļu.

Ceļš kā mūris

Apdzīvotas vietas virknējas cita aiz citas kā nebeidzamā pilsētā. Mašīnu blīvums, krustojumos krāsači (luksofori). Lai braukšana būtu jautrāka, dzeltenās jakās tērpti strādnieki tirkšķina pneimatiskos cirtņus, garā nogabalā laužot asfaltu. Top jauna kabeļu līnija, tādēļ kustību regulē ar satiksmes maiņvirziena signalizāciju, pie kuras ilgi un pacietīgi jāgaida, kamēr mitējas pretī braucēju plūsma un iedegas zaļā gaisma. Esam tīti degvielas dūmgāzu kodīgajā tvanā, un šo ne-baudu vēl kāpina bezvējš ar saules dāsno siltumu – pārbaudījums, kas lēnprātīgi jāpacieš vairāk nekā simts kilometru.

Aiz Peskaras satiksmes intensitāte pamazām sarūk, retāka kļūst arī apdzīvotība. Tagad varētu atvilkt elpu un noskalot ceļa putekļus jūrā, kas tik vilinoši mirdzina savu zilgmi tepat blakus. Bet kas to deva. Ātrvilciena trase kā Lielais Ķīnas mūris norobežo autoceļu no kārdinoši zilā ūdens klaida, neglābjami sabojājot piekļuvi lieliskām peldvietām. Un tā tas būs arī daudzviet citur Dienviditālijā, jo jūras piekraste, kur virsroku vēl nav guvis kalnu stāvums, ir piemērotākā vieta ceļam. Bieži apdzenam traktorus ar ietilpīgām piekabēm, līdz malai piebērtām ar vīnogām, gluži kā ar kartupeļiem. Gribētos nogaršot kādu mazumiņu šī kāruma, bet ceļmalās vīnogas netirgo.

Krēslot sāk īsumā rāvusies rudens diena – laiks apskatīties pēc mierīgas vietiņas nakšņošanai. Taču, lai pie tādas tiktu, ir jāiztur pacietības un attapības pārbaudījums. Ceļa abām pusēm cieši piekļaujas drupenas klintis, olīvu birzis. Apdzīvotu vietu maz. Beidzot laimējas nogriezties uz vientuļa ceļa, pa kuru reti kāds brauc. Tas aizved pie katoļu kapsētas ar betona kapakmeņu mežu un ir piedrazots uz nebēdu ar sadzīves atkritumiem. Prātā nāk skumja doma – kāda vērtība ir dievbijīgai krustu mešanai un ārišķīgai rāpošanai pa baznīcas grīdu, ja tiem pašiem kristiešiem nav ieaudzināta cieņa pret Dieva radīto brīnumjauko pasauli.

Neraugoties uz apkārtnē valdošo cūcību, mēs, kā vienmēr, izguļamies labi. No rīta gadās iemaldīties kādā sezonas darbību beigušā kempingā ar lepnu nosaukumu «Mafija pie jūras». No mafijas gan te nav ne miņas, bet mēs, par laimi, atrodam elektrisko kontaktu, kam nav atslēgta strāva. Drīz jau ūdenslitrs vārās. Un tad nāk lieliskas brokastis: kafija, kartupeļu biezputra ar gaļu un Latvijas rupjmaize, kas, sintētiskā plēvē ietīta, jau saziedējusi, taču vēl ēdama pat pēc 18 ceļojuma dienām. Uzturs, kādu lietojam visā ceļojuma laikā, pamatā sastāv no kartupeļu pulvera, biezputrām, konserviem, aplejamām zupām, augļiem. Šāda diēta ir lielisks līdzeklis pret «ģeogrāfiskā», tas ir, globusam līdzīgā troļļu vēdera veidošanos – dzīves perspektīva, kas mani baida visvairāk.

Gargāno krīta klintis

Apaļīgo izvirzījumu Itālijas «zābaka» dienvidaustrumos, kas kartē atgādina piesi, sauc par Gargāno. Tā ir pussala Apenīnu pussalā – apvidus, kuru samērā reti skar masu tūrisma maršruti. Laikam jau tāpēc, ka šī Itālijas daļa atrodas nostāk no vietām ar slavenu antīko pagātni. Adrijas krasts Gargāno pussalā ir kā viena nepārtraukta atpūtas pilsētiņu virkne, jo liedags te ir smilšains un jūra sagādā baudu pat oktobra nogalē. Itāļi gan tā nedomā. Viņiem ūdens, kas paguvis atdzist zem 24 grādiem, skaitās auksts un riebīgs, un tādā neviens saprātīgs dienvidnieks savu ādu vairs nemērcē. Tādēļ visi piekrastes bungālo ir aizdarīti līdz nākamajai vasarai, saldūdensvadi noslēgti, un piekrastē nav neviena, kas gādātu par vasarnieku ērtībām. Bet mums jūra ar 18 grādu ūdens temperatūru un atpūtas vietu pamestība ir tieši tas, ko meklējam. Atrodam vientuļu krastu un vairākas dienas peldamies, sauļojamies uz nebēdu. Tas notiek oktobra priekšpēdējā nedēļā, kad Latvijā kokiem pēdējā lapiņa ir skarbu vēju notraukta, kad dienu no dienas rasina apnicīgs lietus un cilvēki spiesti tīties siltās drānās. Esam no savas Liepājas uz dienvidiem nobraukuši apmēram 4000 kilometru un tīksmināmies, ka izdevies izbēgt no parastajām Latvijas rudens lietavām.

Pie Gargāno pussalas jaukumiem pieder arī Viestes apkaimes krīta klintis, kurās jūras viļņi izskalojuši noslēpumainas alas. Pie tām var piekļūt, ja salīgst vizinātāju ar motorlaivu. Prieks, kas mūsu naudā maksā aptuveni 3 latus. Viestes apkārtne ir bagāta ar pīniju audzēm. Par pīnijām, kas savā ziņā atgādina Kurzemes piekrastes druknās vētras priedes, jāteic īpaši. Pīnijas ir itāļu nacionālais koks, attēlots daudzos dabas skatos savdabīgā, saulessargam līdzīgā ēnainā vainaga dēļ. Itāļu komponists Otorīno Respīgi (1879–1936) tām veltījis pat simfonisku poēmu «Romas pīnijas». Pīnijas sevī apvieno skaistumu ar izturību, maigumu ar spēku, atturīgu grāciju ar pamatīgumu. Tām ir patīkama izskata dūres lieluma čiekuri. Vienu tādu pārvedu mājās, un tagad šis mīlīgais dabas veidojums, atvēries kā Ziemsvētku eglīte, rotā manu enciklopēdiju plauktu. Prieku par krāšņo skuju koku saskaņu ar tuvējās jūras zilgmi negaidot sabojā drūma aina – tālu aiz ceļa līkuma meža ugunsgrēks skaistos kokus pārvērtis nomelnējušos skeletos. Domājams, tā ir kārtējā nodeva cilvēces smēķēšanas kaislei. Itālija nav bagāta ar mežiem, un tie, lielākoties gan krūmaudzes, daudzviet ir liesmu izpostītas.

Kad Vieste palikusi 36 kilometrus aiz muguras, nāk pagrieziens uz 796 metrus augsto Monte San Andželo (Svētā Eņģeļa kalns) ar izslavētu svētvietu. Turpu trauc ticīgo un neticīgo pulki, lai savām acīm kaut reizi mūžā skatītu erceņģeļa Mihaila vienu vienīgu īstenu pēdas nospiedumu klinšu iedobē. Ar bijību aplūkojis šo brīnumu, cilvēks savā naivumā padomā – saki nu, ka eņģeļu nav.

Virziens – uz Kalabrijas pussalu

Par Kalabriju sauc Apenīnu pussalas dienvidu atzaru jeb «zābaka» purngalu. Izņemot līdzenumus pie līčiem, Kalabrijas kalni piekļaujas jūrai ar stāvu krauju, kur grūti rast vietu apmetnei vai ceļam. Tāpēc Kalabrijā cilvēku mītnes atvirzītas no jūras augstāk kalnu nogāzēs, kur agrāk bijusi arī lielāka drošība pret pirātu sirojumiem. Kalabrijas krastā dažām apmetnēm ir ievērojams vecums, jo tās cēluši senie grieķi vēl pirms Kristus dzimšanas. Ievērojamākā no tām ir tagadējā Krotone. Kalabrijā nav lielu ražīgai saimniekošanai noderīgu plašumu, satiksmi apgrūtina kalnainais un klinšainais reljefs. Nav arī dabisku ostu, tādēļ šis reģions ir atpalicis. Attīstību ļoti kavē arī zemestrīces, sevišķi smagas tās bijušas 1783., 1906. un 1908. gadā, kad radušies milzīgi postījumi un cilvēku upuri. Ceļojot pa šo seismiski bīstamo apvidu, arī mani reizēm māc bažas – ja nu zeme pēkšņi sāk drebēt un atvērties. Nekad nenakšņojam vietās, kur kaut kas varētu uzgāzties virsū. Taču patlaban zemes dzīlēs valda šķietami miera laiki un nekas neliecina, ka draudētu ziemeļzemes iemītniekam kādas nezināmas šausmas.

Itāļiem modē ir braukšana ar saņurcītām mašīnām, tādēļ jāuzmanās, lai nevērīgo un pārgalvīgo braucēju sabiedrībā arī pats neiedzīvotos kādā mašīnas korpusa iedauzījumā, jo vēlāk, ierodoties Eiropas labklājības valstīs, tāda «rota» var tikt uzņemta ar dziļām aizdomām. Ceļa posmā Lokorotondo-Martina Franca pārsteigumu izraisa savdabīgās trulli būdiņas – no skaldītiem akmeņiem meistarīgi salikti namiņi ar akmens cepuri galā. Bet tuvējā Alberobello ir vesels trulli arhitektūras rezervāts. Šādam cilvēku mītņu celtniecības veidam citur pasaulē nav līdzinieka.

Izskrējuši cauri Apūlijas provinces centram Taranto – nekoptai, nobružātai un piekvēpušai rūpniecības pilsētai, atkal nokļūstam uz ceļa, kas ved gar jūras krastu. Par pareizo virzienu informē ceļa rādītāji Reggio C. Pirmajā mirklī neaptveru, ka tas nozīmē virzienu un pilsētu Redžo di Kalabrija – mūsu tobrīd tuvāko ceļa orientieri, lai nokļūtu Sicīlijā. Pie Metaponto ceļa labajā pusē starp apelsīnu audzēm negaidīti iznirst sengrieķu tempļa drupas. Celtne radīta 6. gadsimtā pirms Kristus. Esam nokļuvuši antīko grieķu kolonistu senajos valdījumos. Tāda tipa būvi dabā redzam pirmo reizi, tādēļ aizgūtnēm metamies to apbrīnot. Pēc dažām dienām, kad būsim Sicīlijā, satiksim vēl varenākas senās kulta celtnes. Vilinošs uzraksts Lido di Metaponto norāda uz ceļu pa kreisi pie jūras. Lido itāliski nozīmē «pludmale». Kūrortā jau visi atpūtnieku iestādījumi slēgti. Taču laiks joprojām kā Latvijā vismīlīgākajās vasaras dienās. Jūra šalkdama veļ krastā stāvu vilni un aicināt aicina mesties tā skavās vai lasīt liedagā izmestus krāšņos gliemežvākus.

Rukši drazu vidū

Daudz patērējam vietējos augļus – vīnogas,melones, mandarīnus, kas te ir nesalīdzināmi garšīgāki nekā Latvijā dabūjamie. Pārsteidz vietējo iedzīvotāju nevīžība. Kur vien pagriezies, mētājas draza. Šķiet, itāļiem īpašu baudu sagādā visa nevajadzīgā nosviešana pa roku galam. Ir taču arī atkritumu tvertnes, bet tās stāv tukšas. Pa tam lāgam paši kā apmierināti rukši laiski bauda pludmales sauli savas drazas jūklī. No malas raugoties, ļoti smieklīgs paskats. Arī pludmales namiņi ir kaut kāds neiedomājams primitīvi riebīgs salipinājums un pēc stila atgādina pašu mājās redzētos kakņibuģarhitektūras paraugus. Nokļuvis tādā vidē, nevilšus sāc šaubīties, vai vēl joprojām atrodies brīnišķīgajā Itālijā.

Pazudinošā Pirra uzvara

Iebraucam Krotonē, kuru 8. gadsimtā pirms Kristus dibinājuši grieķi. Krotones visu laiku ievērojamākais iedzīvotājs ir sengrieķu matemātiķis un filozofs Pitagors (dzīvojis aptuveni no 570. līdz 500. gadam pirms Kristus). Viņš Krotonē pavadījis 29 sava mūža gadus un izveidojis te filozofijas skolu, kurā pitagoriešiem mācījis pitagorismu – mācību, kā padarīt dvēseli tīru, lai pēc nāves tai liktenis būtu labvēlīgs. Cits ievērojams krotonietis bijis grieķu valdnieks un karavadonis Pirrs (318 – 272 pirms Kristus), kurš pēc kādas uzvaras pār romiešiem, kas prasījusi lielus upurus, izsaucies: «Vēl vienu šādu uzvaru, un mēs būsim pazuduši!» No tā radies teiciens: Pirra uzvara. Tuvojoties Krotonei, reklāmas jau laikus cildina savu slaveno senču vārdus. Bet senatne, kas pievilinātu tūristus, Krotonē diemžēl nav atrodama. Laikam sabrukusi zemestrīcēs. Toties veikalu pārbagātība, zibenīgi autobraucēji, ļaužu pūlis, klaigājoša jaunatne. Tas viss kopumā mudināt mudina iespējami ātrāk tīties projām no šīs vietas.

Ziņkārīgi kā peles

Sestdienās un svētdienās uz ceļiem uzrodas sporta riteņbraucēji. Ģērbušies augumam pieguļošos spilgtas krāsas raibos tērpos, viņi atdzīvina vienmuļo, saules svelmē izdegušo ainavu. Visu laiku esam virzījušies uz dienvidiem, tādēļ dienu no dienas kļūst aizvien siltāks. Dūmakas dēļ oktobra saule silda ļoti maigi, ne tā kā vasarā. Šajā gadalaikā nav jābaidās no pārsauļošanās un arī pēc saulesbrillēm nav nekādas vajadzības. Vietā, ko sauc par Melito di Porto Salvo meklējam nakšņošanas vietu jūras krastā. Lai to atrastu, ir jāpārvar šķēršļu barjera, jo jūras pusē visu laiku līdzās ceļam vijas dzelzceļa sliedes. Lēni braucot, uzmanīgi sekoju ceļazīmēm un vēroju apkārtni. Aizmugurē braucošajiem tāda vilkšanās gaužām nepatīk. Lai mazinātu vispārējo sašutumu, ieslēdzu avārijas signalizāciju – lai domā, ka ar mūsu braucamo kaut kas nav kārtībā. Beidzot izdodas pamanīt caurumu zem sliežu uzbēruma, kas ļauj piekļūt jūrai. Krasts rupjgraudaini smilšains, strauji iet dziļumā. Maigs dienvidu vējš no Āfrikas sacēlis spēcīgas krasta bangas, kas ar varenu spēku gāž no kājām. Tādēļ peldēties neriskējam, baidoties, ka atvilnis var ieraut dziļumā. Toties krastā atklājam nenoslēgtu saldūdens dušu un sarīkojam zaķīšu pirtiņu. Saldūdenī nebijām mazgājušies jau divas nedēļas, tik vien kā stipri sāļajā jūrā. Vietējie itāļi ir ziņkārīgi kā peles. Laikam ziņa par mašīnu ar svešzemju numura zīmi zibensātri ir aplidojusi visu sādžu. Ik pa brīdim kāds atbrauc, apmet līkumu un atkal veikli aizbrauc. Ar kājām neviens nestaigā un arī sarunu nesāk. Paliek iespaids, ka latvieši ne katru dienu apciemo šo vietiņu.

Ir sasniegti Kalabrijas paši dienvidi. Tagad jāpabrauc kilometri trīsdesmit uz ziemeļiem, garām Redžo di Kalabrijai un Villā San Džovanni jāatrod prāmja osta uz Mesīnu Sicīlijā. Vēl pirms Redžo di Kalabrijas ieraugām Sicīlijas kalnu aprises, dūmakainā miglā tītas. Tur mūs gaida tuvāko divu nedēļu nākotne. Biļete turp un atpakaļ mašīnai un divām personām maksā 30 eironus. Vēl mirklis, un esam jau uz prāmja, kas ar katru mirkli aizvien vairāk attālinās no kontinenta. Pretējā krastā jau skaidri redzamas Mesīnas baznīcas, nami un kalni aiz tiem. Mašīnas nobraukto kilometru skaitītājā klāt nākuši 4 700 kilometri. Garastāvoklis pacilāts, jo paveikts ir kaut kas neikdienišķs – ar savu mašīnu un paša spēkiem vien no Latvijas esam nokļuvuši līdz lielākajai Vidusjūras salai, zemei ar teiksmainu senatni un nostāstiem par mafiju mūsdienās.