Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Dmitrija Paramonova zīmējums no http://www.latvijasdaba.lv
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Viņam mežs vārdā – meža cirslis

Ilmārs Tīrmanis


Pretēji viena otra cilvēka uzskatam – ciršļi nav peles. Tātad viņi nav grauzēji. Visas ciršļu sugas iekļautas kukaiņēdāju kārtā. Jā, jā – tādējādi iznāk, ka ciršļi ir zīdītāju jeb zvēru klases vissenākās un primitīvākās kārtas pārstāvji. Zoosistemātiķu skatījumā viņi tātad ir ežu un kurmju «radinieki». Vēloties izvairīties no žurnālu lasītāju aplamas orientēšanas, nevaru noturēties, jau laikus nepasacījis, ka kukaiņēdājs nebūt nenozīmē – tikai kukaiņu vien ēdājs.


 

Latvijā visbiežāk sastopams (precīzāk, saklausāms vai ieraugāms beigts) ir meža cirslis. Retāk, bet tāpat bieži manāms lielais cirslis. Droši zināms, mūsu valsts teritorijā mīt arī Eiropas vismazākais zīdītājs – mazais cirslis (tikai līdz 5 g svarā un līdz 5 cm garumā). Varbūt še mājo vēl pāris līdz šim neatklātu sugu.

Smailpurnīša šņukurēšana

Šoreiz aplūkošu tikai to ciršļu sugu, kurai «mežs vārdā» – meža cirsli (Sorex araneus), pie mums visizplatītāko kukaiņēdāju.

Kur viņš izplatīts? Mežos, dārzos, parkos, pļavās, laukos, purvmalās, krūmājos, ūdenstilpju piekrastēs, pat apdzīvotās vietās mēdz mājot šis samtaini mīkstā, īsmatainā, no virspuses melnbrūnā kažociņā evolūcijas ietērptais tikai 5–8 centimetrus (pieaudzis) garais un, augstākais, 15 gramus vieglais smailpurnītis. Kā noprotat, zvēriņš dzīvo daudzviet (lai nebūtu jāraksta – visur). Un tomēr atbilstoši latviskajam nosaukumam meža cirslis galvenokārt ir sastopams mežā. Viņš bez īpašiem aizspriedumiem mīt jebkura tipa mežā, ja vien tajā ir šī zvēriņa eksistencei obligāti nepieciešams nosacījums – samērā bieza vienlaidu dzīvā zemsedze (zāle, sūnas) vai arī nobirušu zaru un lapu klājiens. Ja mežā turklāt vēl ir gana mitruma, ja ir bagātīgs pamežs, ja tur ir daudz kritalu un vecu, satrunējušu celmu, tad mājvieta meža cirslim – ideāla! Un ideāli apstākļi, lai sameklētu drošu slēptuvi. Tad šim negausim, rīmam ir labu labās iespējas izmantot savas svarīgākās maņas – dzirdi, tausti un arī ožu, lai šņukurējot un rukšķinoties zemsedzē, okšķerējot trupekļos, sagādātu sev barību – visvisādus bezmugurkaulniekus un retumis pat nelielus mugurkaulniekus, arī nobirušās dažādu augu sēklas (galvenokārt ziemā). Rīma?! Rīma – jā! Tas nebūt nav pārspīlēts apzīmējums cirslim, jo šīs nemierpilnās būtnes vielmaiņa ir tik intensīva, ka diennaktī patērējamās barības masa ir vidēji pusotru līdz divas reizes lielāka par paša ēdāja svaru.

Cirslim ir samērā vāji attīstīti, zemes rakšanai maz piemēroti nagi, tāpēc viņš nav izcils pazemes eju veidotājs; augšējā slānī – irdenajā virskārtā, sūnās un sabirās – stiepjas viņa darinātie, ne īpaši garie celiņi. Nekas – rokamrīku trūkums nav liela bēda! Mežā taču papilnam daudzajiem peļveidīgajiem grauzējiem piederošu tuneļu un kurmju galeriju, ko neviens cirslis nekautrējas regulāri izmantot.

Orientējas cirkstinot

Nez vai sastapsim kādu normāli dzirdētspējīgu cilvēku, kurš, kaut reizi pabijis ārpilsētā, ne reizi nebūtu saklausījis no zemes vai no zemzemes skanošu ciršļu valodu: cirkstienus vai čīkstienus, vai pīkstienus. Kur šie zvēriņi mīt, tur zeme un zemzeme bieži cirkst – jo īpaši bieži krēslas un tumsas stundās. Biežā cirkstēšana saistīta galvenokārt ar ciršļu eholokācijas spējām – ciršļi čirkstina, lai precīzāk orientētos apkārtnē. Ciršļi daudz cirkstina arī riestojot – meklējot dzimumpartneri. Un vēl viņi nereti čirkstina, tāpēc ka ir ļoti nesaticīgi radījumi – aizstāvot savu teritoriju, mājvietu, barību no sugas brāļiem vai gluži vienkārši sastopoties ar sev līdzīgiem, tie ķildojas – kožas, plēšas, dusmās cirkstina, un sāpēs čīkst un pīkst. Bet reizumis čīkst vai pīkst arī kāds visnotaļ asinskārā ciršļa aso zobu kampienā nokļuvis ēdiens, piemēram, pelēns vai arī kāds strupastēns.

Apēd nemīkstinot

Tā tas ir – meža cirslis, kā jau minēju, dažreiz sadūšojas uzbrukt pat nelieliem mugurkaulniekiem – lielākoties peļveidīgajiem grauzējiem (galvenokārt nepieaugušiem), abiniekiem (pārsvarā vardēm) un rāpuļiem (ķirzakām). Īsi, bet strauji, cits citam ātri sekojoši izklupieni, kas beidzas ar kodieniem skausta apvidū, – tāds ir taktiskais paņēmiens, bendējot par upuri izraudzītu mugurkaulnieku. Labi var novērot ciršļa negantību, kas izpaužas, bez žēlastības nogalinot kādu grauzēju vai vardi situācijā, kad abi dzīvnieki – gan kodējs, gan kožamais – atrodas samērā šaurā, slēgtā telpā, teiksim iesprostojumā, nebrīvē.

Tomēr, nevēlēdamies, lai lasītājiem rastos aplams priekšstats par meža cirsli kā par peļveidīgo grauzēju vai varžu skaita būtisku samazinātāju, nosaukšu šī zvēriņa pamatbarībā ietilpstošo dzīvnieku pārstāvētās klases: kukaiņi, zirnekļveidīgie, daudzkāji, gliemji, mazsaru tārpi (konkrēti – sliekas). Tiklīdz laupījums nogalināts vai vismaz padarīts aizbēgt nespējīgs, cirslis uz karstām pēdām bez liekas mīkstināšanas negausīgi ķeras pie maltītes ieturēšanas.

Starp citu, bada spiests, cirslis nesmādē arī maitu. Lai bada sajūta cirsli nomāktu iespējami retāk, dzīvnieks cenšas regulāri gādāt barības rezerves – nogalināt un ievilkt slēptuvē vairāk kustoņu, nekā spējīgs uzreiz notiesāt.

Atbaida smirdot

Meža cirslis, kā jau daždien cirslis, ir aktīvs visos gadalaikos. Meža cirslis, kā jau daždien cirslis, šiverē jebkurā diennakts stundā, tomēr vislabprātāk viņš neapšaubāmi rosās no saulrieta līdz saullēktam. Kur cirslis rosās, tur tas atstāj īpašu, kukaiņēdāju kārtai raksturīgu asu muskusa aromātu (smaržu? smaku?).

Jāteic, ka no neliela attāluma pat iesnaina cilvēka nāsij cirslis ir itin labi saožams pat tad, kad viņš nerosās un vairs nerosās... Īsāk sakot, stiprs specifisks muskusa aromāts piemīt arī mirušam cirslim. Neticat? Paceliet un paostiet – ja uz ceļa vai takas kādu beigtu atrodat!

Kas varētu būt vainojams uz ceļa vai takas guloša ciršļa nāvē? Nu, pirmām kārtām, ziemā kailsals un vasarā ilgstošs sausums. Otrkārt, slimības, treškārt, citi kustoņi. Kādi kustoņi? Protams, parazītiskie kukaiņi un zirnekļveidīgie. Bet galvenokārt tomēr – sermuļu dzimtas zvēri (sesks, sermulis, zebiekste, ūdele), lapsas, arī vārnveidīgie un dažu sugu dienas un nakts plēsīgie putni. Plēsēji – tie ir viņi, kas medību (nogalināšanas) instinkta vadīti, ciršļus gan nobeidz, bet specifiskā aromāta dēļ barībai tos tomēr neizmanto.

Specifiskais aromāts, protams, rada ne vien paši ciršļi, bet arī viņu mājokļi. Varam jau domāt, ka tā ir apdraudējumu pastiprinoša dabas kļūda – ka muskusa aromāts, kas nāk no dzīvnieka mājokļa, norāda uz ciršļa klātbūtni, pievilinot to saost spējīgus ienaidniekus. Taču varam domāt arī pretēji – plēsoņas ožas aparāts raida viņa smadzenēm informāciju, ko smadzenes atšifrē tā: «Šeit mitinās tas nepatīkami smirdošais un negaršīgais. Nav vērts traucēt.»

Lodveidīgie mājoklīši

Gan vientuļie ciršļi sev patstāvīgu mitekli, gan ciršļu māte sev un saviem pēcnācējiem ligzdu ierīko vai nu zem biezākām sabirām, vai ciņos vai celmos, vai akmeņu krāvumos, vai zaru, siena vai salmu kaudzēs, vai kritalu un pat stāvošu sausu koku stumbeņu mizās, dažreiz – zemos dobumos vai putnu būrīšos.

Dzīvnieku mājoklīši ir meistarīgi darināti no sausas zāles, sūnām, lapām, to forma gandrīz vienmēr – lodveidīga, diametrs līdz 10 cm. Ligzdām allaž ir vismaz divas atveres: apaļa, apmēram, pusotru centimetru plata galvenā jeb pastāvīgā ieeja – izeja un spraugveidīga ieeja – izeja un spraugveidīgas rezerves (briesmu) izeja. Pa rezerves atveri no midzeņa tā iemītnieks (-ieki) var izkļūt vidēji 30–50 centimetrus garā, šaurā apakšzemes ejā, kas otrā galā iznāk virspusē kāda aizsega tiešā tuvumā. Reiz, tas bija maija sākumā, man tomēr izdevās (tiesa, nejauši) novērot, kā, neraugoties uz aizsegu – zaru sabiru biezu klājienu, apdraudējuma situācijā cirsliene steidzīgi, bet klusiņām izveda savas atvases pa rezerves izeju un ieveda tās netālā pazemes atverē cituviet. Bet apdraudējuma iemesls taksis tikmēr no otras – galvenās ejas puses ar nagiem un zobiem mežonīgi plosīja pussatrupējušu celmu, zem kura atradās ciršļu saimes miteklis, pat nenojauzdams, ka celmapakša jau tukša.

Ātraudzīgā ģimenīte

Kā divos iepriekšējos «Vides Vēstu» laidienos aprakstīto sugu mātītes, kurām «mežs vārdā» (meža strupastes un meža susura), tāpat arī meža ciršļa mātīte bērnus prom no draudošām briesmām mēdz aizvest tā saucamajā karavānā – citu aiz cita ciešā rindiņā. Pavirši vērojot, izskatās, ka, šādi pārvietojoties, mazie dzīvnieciņi čāpo tikai uz pakaļkājām, ar priekškāju ķepiņām katrs turēdamies pirms viņa ejošā radiniekā. Lai gan šis paviršais vērojums šad tad tiek pat zīmēts, ilustrējot ciršļu dzīves aprakstu, tas ir aplams. Cits aiz cita – jā! Cieši, cieši – jā! Bet turēdamies – nē! Tikai taustīdamies – ar smailo, kustīgo snuķīti un ar garajiem vibrisiem jeb taustes matiem (ūsām) nepārtraukti kontrolējot priekšgājēja virsastes atrašanās vietu.

Ja ciršļu bērnistabu kaut kas apdraud vai izposta, kamēr mazuļi vēl kustēties nespējīgi un kusli, akli, kurli un neapmatoti, māmuļa viņus citu pakaļ citam aizstiepj projām, saudzīgi satvērusi zobos.

Meža ciršļa vidējais statistiskais mūža ilgums, ar cilvēka mērrīkiem un mērauklu vērtējot, ir, maigi izsakoties, pieticīgs – nedaudz pārsniedz gadu. Un tomēr šajā laikā katra vidējā meža cirslene laiž pasaulē divus vai pat trīs pēcteču metienus. Metienā parasti pieci vai seši (no 3 līdz 10) ļoti ātraudzīgi mazuļi: apmēram trīs nedēļu vecumā tie top pilnīgi patstāvīgi un pamet gādīgo māmiņu (kas, jāpiebilst, parasti tad jau atkal ir grūsna un gaida pēc dažām dienām piedzimstam nākamos aprūpējamos). Vairošanās sezona meža ciršļiem ik gadu sākas samērā agri pavasarī un ilgst līdz vasaras otrajai pusei. •