Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Itālijas ainava Sanleo apkārtnē.

Maria degli Angeli bazilika.

Ziediem vieta vienmēr atrodas.

Vīnūzis.

Sanleo cietoksnis.

Cilvēks nedzīvo no maizes vien.

Visur dzīvība.

Iela Perudžā.

Sv. Franciska baznīca Asīzē.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Kad mājvieta – automašīna

Viljars Tooms,
autora foto

5. turpinājums
(sākums «Vides Vēstu» februāra numurā)

 

Atklājam Sanleo kā Kolumbs Ameriku

Pavadījuši neaizmirstamu dienu Sanmarīno, nolemjam tepat pārlaist arī nakti. Nobraucam pa Titāno kalna ziemeļu nogāzi un paceļamies mazapdzīvotā pretējā kraujā. Novietoju mašīnu tīrelī, kur Sanmarīno rietumdaļas panorāma redzama kā uz delnas. Skaists skats. Žēl, ka manā rīcībā nav fotoaparāta ar garāku objektīva fokusu – varbūt izdotos lieliski uzņēmumi. Atliek vien baudīt mūsu automājokļa priekšrocības un kārtoties uz naktsmieru.

Kad Adrijas jūras selgā aust jauna diena, meklēju ceļu uz tuvējo Sanleo, kas Euro atlasā apzīmēta ar divām zvaigznītēm – tātad tur kaut kam jābūt. Ģeogrāfiski šo apvidu sauc par Itālijas centrālajiem Apenīniem. Nekādu dižo kalnu te nav. Zemes virsmu izlocījušas pirmscilvēces laikmeta tektoniskās katastrofās no dziļzemes izlīdušas klintis. Ceļš met līkumu vietai, kas kā akmens dūre slienas pret debesīm. Vertikālas klints malā stāv cietoksnis (ieeja 3 lati). Bet turpat lejā veclaicīgu māju puduris, divas iekārtojumā atturīgas senbaznīcas un augsts zvanu tornis. Baznīcās, kā tas Itālijā pieņemts, ieeja bez maksas. Par brīvu var paņemt arī apkārtnes plānu ar paskaidrojumiem. Izpētot, kas tur angļu valodā rakstīts, uzzinu, ka esam vēsturiski slavenā vietā. Sanleo kalnam reliģiska vērtība bijusi jau tālā aizvēsturē.

Tāpat kā svētais Marīno, arī svētais Leo bijis agrīnās kristietības priesteris. Viņš dzīvojis 3. gadsimtā un ciematu, kas vēlāk nosaukts viņa vārdā, atradis par ļoti piemērotu Kristus mācības izplatīšanai. Jaunā reliģija ieviesusies ātri. Turpmākajos karu un strīdu laikos starp gotiem un bizantiešiem, starp lombardiešiem un frankiem Sanleo izpelnījies neieņemama cietokšņa slavu. Pret vietējo saimnieku gribu tas 963. gadā pat kļuvis par tādu kā Itālijas karalistes galvaspilsētu, jo karalis Berengards II te meklējis glābiņu un aplenkuma laikā aiz Sanleo cietokšņa mūriem slēpies no Vācijas imperatora Oto.

Sanleo 13. gadsimta sākumā nonāca Montefeltro īpašumā. Tā ir dzimta, kas valdījusi arī tuvējā pilsētā Urbīno un izpelnījusies cieņu par renesanses civilizācijas attīstības veicināšanu. Šai laikā cietoksnis militārā arhitekta Martīni vadībā paplašināts, uzlabots un kļuvis par nozīmīgu kara piederumu. Sanleo politiskā un militārā nozīme zuda, kad 1631. gadā, Montefeltro dzimtai izmirstot, Sanleo un tās apkārtne kļuva par pāvesta valsts īpašumu. Cietoksnī ierīkoja cietumu. Par slavenāko tās vaņģinieku uz mūžu kļuva ievērojamais galma intrigants Džuzepe Balzamo, vairāk pazīstams kā grāfs Kaliostro. 18. gadsimtā cietoksni atjaunoja dabiskajā renesanses krāšņumā, un kopš tā laika tas ir savdabīgs militārās arhitektūras paraugs. Cietoksnī iekārtots pilsoņu muzejs un mākslas galerija.

Gadsimtu negaisus laimīgi pārdzīvojušajā Sanleo cietoksnī atrodas unikāls kulta celtņu komplekss. Draudzes baznīca, katedrāle*, zvanu tornis un sv. Ignes konvents rāda romāņu arhitektūru no vēlīnā bazilikas stila draudzes baznīcā līdz pirmajām gotikas iezīmēm katedrālē. Senatnes klātbūtni rada arī Sanleo 14. un 15. gadsimtā būvētie nami un laukums starp tiem. Tikko minētajam nepiemīt ārēja uzspodrinātība. Viss šķiet īsts, nesagrozīts un rosina iztēloties, kā ļaudis te dzīvojuši pirms simtiem gadu. Sanleo stāv nomaļus no galvenajiem ekskursantu ceļiem un nav paredzēts lielām tūristu plūsmām. Bet savrupam ceļotājam tā šķiet kā noslēpumaina sala Karību jūrā.

Urbīno – renesanses mākslas šūpulis

No Sanleo līdz Urbīno ir pavisam tuvu – putna lidojumā 30 km. Līkumojot pa vietējiem ceļiem, protams, sanāk vairāk. Apstājos pilsētas vārtu laukumā un laimīgā kārtā apkārtējo mašīnu biežņā atrodu spraugu, kur iebīdīt fordiņu. Ienākot pa lepniem vārtiem Urbīno vecpilsētā, pārņem sajūta, ka negaidīti esi nokļuvis pašapzinīgu, varbūt pat iedomīgu pilsētnieku vidē. Jo tuvāk centra laukumam, jo lielāka namu greznība, tās augstāko izpausmi sasniedzot Dukalas pilī (Ducal Palace). Un ne velti, jo Urbīno, kā apgalvo ciemiņu izglītošanai domātas grāmatas autore, ir visievērojamākā Itālijas vēstures, mākslas un kultūras pilsēta. Urbīno dēvēta par renesanses šūpuli, un tās uzplauksmes centrs atrasts pat novadā valdošās Montefeltro dzimtas galmā Dukalas pilī. Par tikko teiktā patiesību tomēr negalvoju. Pārlapojot Itālijas mākslas vēstures grāmatas, tajās Urbīno minēta tikai saistībā ar Rafaēlu (1483–1520), jo viņš te dzimis.

Dukalas pils ir savdabīgs renesanses stila meistardarbs, kas, radušam pie baroka piļu rotaļīgās greznības, tomēr šķiet mazliet garlaicīga. Pilij divas pilnīgi atšķirīgas fasādes – rietumu fasāde šauras ielas malā ar pusapaļiem dvīņu torņiem un galvenā jeb austrumu fasāde. Tā ar savu akmens mūru vienmuļību drīzāk atgādina noliktavu vai cietoksni, nevis pili. Bet tādā izskatā vēlīnos viduslaikos celtās renesanses pilis ir arī citur Itālijā. Galvenais, ka tās ir īstas, neuzlabotas. Pirms atrodam ieeju, vairākas reizes paejam garām slavenajai pilij, to pat neievērojuši. Par laimi, uzmanību pievērš ļaužu pūlis, kas vārtu priekšā kaut ko gaida. Izrādās, visus šos cilvēkus apsēdusi viena un tā pati kaislība – mīlestība uz mākslu. Dēļ tās tie kautrīgi spaidās pie Dukalas pils ieejas, un visi grib iekļūt Markes nacionālajā galerijā (tur ieeja 2,40 lati). Galerijas ievērojamāko gleznu vidū slavenākais ir Rafaēla gleznotais dižciltīgas sievietes portrets La Muta. Vērojot gleznā iemūžināto skaistuli La Mutu, pamanīju viņā attālu līdzību ar Rafaēla laikabiedra Leonardo da Vinči (1452–1519) Monu Lizu. Atcerējos arī citus Rafaēla portretus, jo īpaši Fornarīnu – Romas maiznieka meitu Margeritu Luti. Sieviete, kas bija Rafaēla iemīļots modelis un kuru vainoja ģēnija pazudināšanā seksuālo pārmērību dēļ viņa 37. dzimšanas dienā 6. aprīlī. Rafaēla gleznotās sievietes – tas taču ir kaut kas ģeniāls! Iesaku katram dailes cienītājam reizi pa reizei viņās ieskatīties, ja ne citur, tad vismaz reprodukciju grāmatās.

Umbrijas reģions – Itālijas sirds

Tā vāciski lasāms kārtējā tūristu pievilināšanas grāmatā. Neko darīt, Itālijā visa ceļojumam nepieciešamā literatūra jāpērk par naudu, jo šai valstī reti kur tūrisma prospektus izdāļā par velti. Bet taupīt tādā lietā nebūtu prātīgi, it īpaši, ja kopš Sanleo ceļojam pa apvidu, kuram Latvijā nevarēju atrast gandrīz nekādus uzziņas materiālus. Tā vien šķiet, ka Itālijas vidiene Latvijas tūristiem vēl ir terra incognita.

Umbrija slavena ar saviem svētajiem. Kurš gan nav dzirdējis par Asīzes svēto Francisku vai Franciska ēnā paslēpušos viņa līdzgaitnieci svēto Klāru? Umbrijietis ir Rafaēla skolotājs glezniecībā Perudžīno (1446–1524). Umbrija bagāta ar viduslaiku pilsētām, kur līdz mūsdienām saglabājies to vecais izskats: Perudža, Asīze, Gubio, Spoleto, Todi, Orvieto. Tās ir savdabīgi gleznainas, ar veclaicīgām būvēm, šaurām ieliņām un cieši pie klints sienām piebūvētiem namiņiem.

Umbrijas skaistule Perudža. Senā umbru pilsēta Perudža pieder pie skaistākajām un iespaidīgākajām Itālijas pilsētām. Kopš 4. gadsimta pirms Kristus (turpmāk BC – before Christ) Perudžā saimniekojuši etruski**, padarot to par sev svarīgāko pilsētu. 295. gadā BC Perudžu pakļāva romnieki. Daudzās baznīcas, laukumi, senatnīgās celtnes, etrusku laikā celtais vecpilsētas aizsargmūris dara Perudžu līdzīgu celtniecības brīvdabas muzejam. Te pārstāvēta etrusku, romnieku, romāņu un gotu būvmāksla. Ļoti savdabīga ir San Pietro baznīca, kas atrodas nepilnu puskilometru aiz pilsētas aizsargmūra Porta San Costanzo vārtiem. San Pietro pirmsākumi sniedzas pirmskristietības laikos, kolonnas tai ņemtas no antīkām būvēm. Iekļūt baznīcā var pa senu klostera pagalmu, kura būvē Itālijā laikam pirmo reizi lietotas agrīnās renesanses formas. Atverot ar gadsimtu smagumu piesātinātās dievnama durvis, augšējo logu gaismas un baznīcas lejasdaļas puskrēslas mijā aizraujas elpa no mākslas bagātībām, kuru priekšā tu stāvi tāds sīks un mazs. Gleznojumi ir visur – uz sienām, uz griestiem, pat katra arkāde ir rūpīgi apgleznota. Starp daudzu nezināmu meistaru darbiem arī Rafaēla skolotāja Perudžīno gleznotie svētie tēvi. Savdabīgs ir San Pietro torņa pulkstenis – tam ir tikai viens rādītājs un sešās stundās sadalīta ciparnīca. Tātad rādītājs ciparnīcu diennaktī apreizo četrkārt.

Svētceļojums uz Asīzi

Kad Asīze kalnā jau labi saskatāma, ar saviem izmēriem un greznību ceļa malā uzmanību piesaista Maria degli Angeli bazilika***. Tai ir balta iespaidīga marmora fasāde un apzeltīts dievmātes Marijas bronzas tēls pašā fasādes virsotnē. Bazilikas būve sākta 1569. gadā, un tikai 19. gadsimtā tā pabeigta. Bet tad gadījās spēcīga zemestrīce, kas gadsimtiem ilgi celto brīnumu dažos mirkļos sapostīja. Bazilika 20. gadsimtā atjaunota un ir brīvi pieejama katram – neatkarīgi no viņa ticības vai neticības. Iekštelpas ir ļoti greznas, vienuviet pat mazs namiņš – domāts kā dievmātes miteklis.

Uzmācas pārdomas, kādēļ man prāts un dvēsele atgrūž katoļu dievnamu dekoratīvās orģijas, par kurām austriešu mākslas profesors E.H. Gombrihs (1909) rakstījis: «Nekas te nav normāls, nekas te nav dabisks, un tas nemaz nav arī vajadzīgs. Šīs mākslas nolūks ir ļaut mums priekšlaikus izjust prieku par gaidāmo mūžīgo svētlaimi.» Dievnamā viens pēc otra pie altāriem stāj itāļi ar bezgalīgu bijību vaigā. Viņi pārkrustās, svētumu priekšā goddevīgi zemu klanās, cits metas uz ceļiem zemē, ilgi un sirsnīgi lūdz... Jautāju sev: vai es tā spētu? Laikam jau ne. Gadu gājums, audzināšana un padomijas skolās iepotētās bezdievības mācības stingri stāv apziņas ceļā, neļauj ar sirdi un dvēseli piedalīties reliģiskos rituālos, piekrist ticības nemaldībai. Tālāk par cieņu un bijību pret reliģiju es netieku.

Iznācis no dievnama, turpat līdzās atrodu ieeju klosterī, kur ziņkārīgo apskatei pieejamas cietuma kamerām līdzīgas mūku celles. Tajās jau sen neviens nemājo – mūsdienu civilizācijas labumi ir pārlieku kārdinoši, lai atrastos kāds, kurš no laba prāta savu mūžu vadītu vāji apgaismotā akmens sprostā. Taču mūku un mūķeņu valstība te pastāv arī mūsdienās. Mūki melnās vai tumši brūnās ar virvi apjoztās sutanās piešķir šai vietai vēsturiskas izrādes vīziju. Citviet bariņš gados jaunu vecenīšu kurmjmelnos apmetņos vai mūķeņu kandidātes baltā ģērbā, tātad vēl nezvērējušas uzticību Kristum. Ja baltās varbūt vēl vedina uz domu par košanu čūskas sniegtajā grēka ābolā, tad melnās, tam Kungam solījušās, rādās kā pilnīgi sterilas, nekatras būtnes. Apbrīnoju katolicisma ideoloģijas spēku, kas tādā pakāpē spēj pārmainīt cilvēku.

Asīzes pirmsākumi meklējami etrusku apmetnē. Romnieku laikā pastāvējusi par Asisum saukta kopiena. Pēc barbaru iebrukuma dibināta Asīzes brīvkomūna, kam sava neatkarība bija jāaizstāv galvenokārt pret vareno ienaidnieku Perudžu. Jaunībā šajās cīņas piedalījies arī Francisks (1182–1226). Viņš dzimis Asīzē, tirgotāja ģimenē, uzaudzis pārticībā un labklājībā... Kādas slimības dēļ Francisks ilgāku laiku ir saistīts pie gultas. Ciešanas Francisku noved pie apskaidrības par viņa sūtību šajā saulē, un Francisks pieņem negrozāmu lēmumu savu turpmāko mūža gājumu mainīt pašos pamatos. Viņš publiski savu vecāku, bīskapa un līdzpilsoņu priekšā nomet dārgo bagātnieka tērpu un apģērbj ubaga skrandas, lai sāktu jaunu dzīvi grēksūdzēs un nabadzībā. Francisks 25 gadu vecumā pamet tēva māju, pulcē ap sevi jaunekļus, viņu vidū arī vēlāko svēto Klāru (1193–1253) un 1210. gadā dibina franciskāņu ubagotāju ordeni. Ordeņa ideja sakņojas trīs pamatnoteikumos: nabadzība, šķīstība un padevība. Francisks dodas arī uz citām zemēm izplatīt kristietību un atgriezt cilvēkus pie ticības galvenajām vērtībām – sirdsšķīstības, pazemības, vienkāršības un mīlestības pret visām Dieva radībām. Divus gadus pēc Franciska nāves viņa sekotāji Asīzes augstākajā daļā sāk būvēt Franciska piemiņai veltītu baziliku, kas 1253. gadā uzņem pirmos dievlūdzējus. Tā ir pasaulē ļoti savdabīga baznīca. Slavenais dievnams celts kalna nogāzē kā divas viena virs otras stāvošas baznīcas. Trešā – apakšējā telpa ir kripta****, kur klints dobumā blāvā sveču gaismā mūža mierā jau gandrīz astoņus gadsimtus guļ svētā Franciska pīšļi. Baziliku apgleznojuši ievērojami mākslinieki. Slavenākās ir renesanses celmlauža Džoto (~1266–1337) augšējā baznīcā uz 28 laukumiem gleznotās svētā Franciska dzīves ainas. Tās pieder pie itāļu mākslas ievērojamākajiem fresku cikliem. Apakšējā baznīca kalpo par svinīga klusuma un dziļu pārdomu vietu. Jo iespaidīgu to vieš neskaitāmi mākslas darbi un smagnējas būvkonstrukciju velves ar platām gotiskām arkām. Itāļiem svētais Francisks ir visas Itālijas patrons un kopš jaunākajiem laikiem arī vides aizsardzības aizgādnis.

Līdztekus Franciskam Asīzē dzīvojusi un darbojusies svētā Klāra. Arī viņa dzimusi Asīzes bagātnieku ģimenē un kopš bērnības bijusi dziļi reliģioza. Klāra dibinājusi Klāras ordeni, kas sākotnēji saukts par Nabadzīgo dāmu ordeni. Mūslaikos svētā Klāra iecelta par televīzijas patronesi, jo, kā vēsta sena leģenda, redzējusi vīziju, ka viņa no tālienes seko Franciska jātniekiem. Visā Itālijā joprojām ar godbijību piemin un atceras abu šo svētajo krietnos darbus.

 

* Katedrāle – galvenā jeb bīskapa baznīca.
** Etruski – Itālijas senie iedzīvotāji. 7.–6. gs. BC etruski Apenīnu pussalā valdīja no Alpiem līdz Neapoles līcim. 4.–3. gs. etruskus pakļāva romnieki.
*** Bazilika – ēka, kuras iekštelpa sadalīta ar kolonnu rindu trijās vai piecās gareniskās daļās jeb jomos, vidusjoms ir augstāks par sānu jomiem.
**** Kripta – velvēta telpa pazemē, kapliča zem baznīcas grīdas, parasti zem altāra.

(Nobeigums nākamajā numurā)