Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Puszābaka veidošana - no izklājuma līdz apavam

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Solis aizlaikos senos apavos.
Viduslaiku ādas apavi Latvijā un to atjaunošanas paņēmieni

Agrita Krieviņa,
autores foto


Tautas materiālā kultūra ir būtiska mūsu dzīves sastāvdaļa. Senajās lietās saskatāma tā laika kultūra un tradīcijas. Zinot to attīstības vēsturi, varam dziļāk izprast mūsu priekšteču dzīvi, pasaules uztveri un caur to izvērtēt mūsdienu cilvēka attieksmi pret lietām, amatu un amatnieka vietu pašlaik. Mūsu šodienas darba iemaņu saknes un pamatojums nāk no senatnes, pat ja mēs to neapzināmies. Mans darbs ir mēģinājums atrast ceļu no arheologa zinātniskā pētniecības darba uz praktisku amatnieka darbu.


 

tagad, arī senāk apavu darināšanai visvairāk izmantoja ādas. Senākie zināmie ādas apavu fragmenti Latvijā saglabājušies no 9. gs. – ar bronzas podziņām rotāti puszābaka veida apavi. Bagāts sieviešu, vīriešu un bērnu ādas apavu materiāls iegūts Kokneses 11. līdz 13. gs. un Rīgas 12. līdz 14. gs. slāņos, arī Cēsu pils aizsarggrāvī. Tolaik darināti vairāku veidu mīksti, kāju aptveroši apavi – pastalas, puszābaki, zābaki un kurpes.

Vienkāršākā apavu forma – pastalas bija no viena četrstūraina ādas gabala piegriezts un ar siksniņu savelkams apavs. Ar pastalu saistās cilvēku pirmie mēģinājumi materiālu piemērot kājas formai, lai pasargātu pēdu. Šī forma saglabājusies gandrīz nemainīga līdz pat mūsdienām un plašākai sabiedrības daļai asociējas ar apaviem senatnē.

Pastalas, zābaki un puszābaki

Blakus pastalām pazina arī puszābakus un zābakus, kas sastāvēja vismaz no divām pamatdetaļām – pazoles un virsas. Puszābaki bija senākie apavi pēc pastalām. Tie tika stiprināti ar ādas saitīti – vieniem saite virs potītes apņēma kāju, citiem tā savilka iegriezi.

Zābakiem atšķirībā no puszābakiem bija vismaz trīs detaļas – zole, galviņa un stulms. Zābakiem senatnē bijuši vairāki konstrukciju veidi, tomēr tie saglabājušies samērā maz, jo stulmu daļas otrreiz izmantoja mazāku lietu darināšanā. Atrasti gan vienkārši stulmu zābaki, gan ar īpašu aizdari.

Zole, pazole un kape

Daļa apavu bijuši rotāti. Pēc kompozīcijas apavi rotāti ar ģeometrisku vai augu motīvu. Līdz 13. gs. latviešu apaviem bija raksturīgi ģeometrisku joslu ornamenti izšuvuma vai izvēruma tehnikā.

13. gs. ādmiņi jau bija iemācījušies izgatavot zoļādu. Apavus bija iespējams izgatavot no dažāda biezuma un stingrības ādām, kas uzlaboja apava kvalitāti. Pastalas savu formu saglabājušas samērā nemainīgu, bet apavi, kas piegriezti un šūti no vairākiem gabaliem, attīstījušies un pilnveidojušies līdz mūsdienām. Pamazām kurpēm un zābakiem izveidojās jauna konstrukcija – tuvāka mūsdienu apaviem. Radās cietas konstrukcijas apavi ar saistzoli, pazoli, papēdi un stingru kapi. Šādus apavus, kā rāda arheoloģiskais materiāls, senie amatnieki sāka darināt tikai 15.–16. gs.

Mazi ļaudis, mazas kājas

Šobrīd no senākajām ādas lietām vispamatīgāk pētīti apavi, un saglabājušies paraugi sniedz visai pilnīgu priekšstatu, tāpēc rekonstrukciju gatavošanai tika izvēlēti puszābaki un kurpes. Tas ir grūts un interesants uzdevums, jo Latvijā šajā jomā nav pētījumu, kā veidot seno apavu konstrukcijas. Pētījumu sākumā lasījām gan Latvijā, gan Krievijā izdoto literatūru kurpniekiem no 20. gs. sākuma. Tajā daļēji ir saglabājušies seni darba paņēmieni, bet tie nav piemērojami 10.–12. gs. apaviem. Pētījām Amerikas indiāņu apavu – mokasīnu kon-struēšanu un, kaut tiem ir pavisam citāda konstrukcija, apavu izklājumi tik un tā ir saistīti ar galvenajiem kājas izmēriem – pēdas garumu un apkārtmēru. Tuvāki mūsu senajiem apaviem ir skandināvu un anglosakšu puszābaki, kuru forma ir ļoti līdzīga Baltijas apaviem.

Lai šodien izgatavotu apavu rekonstrukcijas, jādomā, kā apava izklājumu piemērot kājai. Pētījumu sākuma posmā pēc arheoloģisko materiālu zīmējumiem saglabājušies apavu izklājumi tika palielināti vajadzīgajā lielumā. Tomēr apavu virsu izklājumi neatbilda kājas formai. Saglabājušos daļu neatbilstība, domājams, saistīta ar to ilgo atrašanos zemē, novalkātību un to, ka kājas senāk, spriežot pēc atrastā materiāla, bija mazākas nekā šodien. Izliekumi bija atšķirīgi, nekā pēc kājas formas bija nepieciešams. Vēlāk, pamatīgāk izpētot kājas nospiedumus, secinājām, ka pazoles forma tuvāka pēdas atspiedumam uz atbalsta virsmas nekā apvilktajai kontūrai. Tika izlemts, ka visvieglāk izveidot apavu, saglabājot veco pamatu.

Formas piešķiršana puszābakam

Fragmentu analīze ļāva izveidot rasējumus un šī apava izklājumu lekālus. Pēc tam tika izgatavoti apavi, pilnīgi atjaunojot konstrukciju. Pazoles forma noteica arī virsmas piegriezumu. Puszābaku virsa tika piegriezta no viena ādas gabala, kurš pilnīgi apņēma kājas purngalu, ārpusi un papēdi. Kājas iekšpusē virsas daļas gali tika sašūti. Augšējā daļā tiem bija viena vai vairākas papilddetaļas, to lielums un daudzums bija atkarīgs no augšdaļas formas.

To apavu virsām, kam ir pazoles ar smailu papēža daļu, virsas apakšmalā aizmugurē ir trīsstūra izgriezums, lai iešūtu pagarināto papēža daļu. Izveidotam puszābakam virsas priekšpusē kājas pacēlumā ir brīvs iegriezums, kas nodrošināja virsas daļas purna veidošanos un mazināja kroku rašanos.

Puszābaku formē no pamata sagataves – pārlokot to pa priekšpuses viduslīniju, veidojas puszābaka purngals, un, pārlokot pa muguras viduslīniju, veidojas papēdis.

Šādai apava konstrukcijai ir minimāls vīļu skaits, vienā apava pusē tās vispār nav, un izklājuma forma nodrošina materiāla taupību, izvietojot to uz ādas gabala.

Vēdera āda ir mīkstāka

Viduslaikos, ādu ģērējot, izmantoja tikai augu miecvielas. Tā kā pagaidām vēl nav mēģināts pašiem ģērēt ādas, tika piemeklēta tāda, kas būtu iespējami līdzīga. Senāk pārsvarā izmantota liellopu āda, tāpat arī tagad. Apaviem izmantotās ādas biezums bijis 1–3 mm. Ir atrasti tādi apavi, kas šūti no vienāda biezuma ādas, un tādi, kuru virsa plānāka nekā zole. Ādas biezums atkarīgs no izmēra: vīru zābakiem biezāka, sievu un bērnu zābakiem lietota plānāka āda. Āda mugurdaļā ir cietāka, no tās izgriež saites visā garumā paralēli visam muguras vidum. Arī zolēm ādu griež no muguras. Vēdera āda ir mīkstāka. No tās piegriež apava virsu.

Griešanai izmanto labi noasinātu nazi vai skalpeli, lai ādu varētu pārgriezt ar vienu griezienu. Detaļu taisnās vietas tika grieztas gar metāla lineālu, liektās – ar brīvu roku.

Dūriens ādā

Izrakumu materiāli liecināja, ka sašūšanai lietoti augu valsts materiāli – vaskoti, piķēti linu diegi. Ir mēģināts šūt ar vaskotiem linu un kokvilnas diegiem. Pētījumos diegu šuvums nav saglabājies, ir tikai dažādas formas un virziena caurumi – dūriena pēdas ādā, pēc kuriem spriež par dūrienu veidu un attālumu starp dūrieniem. Virsmas gabalu sašūšanai dūrienu solis ir mazāks, virsmas un zoles sašūšanai dūrienu solis ir lielāks. Tā kā sašūšana notiek no kreisās puses, pēc sašūšanas apavs tiek apgriezts uz labo pusi un ar āmuru izdauzītas vīles. Vīlēm jābūt līdzenām, plakanām, tās nedrīkst just, apavu uzvelkot kājā. Lai apavs turētos kājā, tas tiek stiprināts ar ādas saitēm.

25 pāri jaunu seno apavu

Šie ir pētījumi, kas prasa vēl lielu darbu seno apavu meistaru amata izprašanā. Pašlaik iegūtā pieredze tiek salīdzināta ar Eiropas zinātnieku pētījumiem, sākts darbs pie liestu gatavošanas, jo līdzšinējie apavi šūti bez liestēm. Šobrīd ir pagatavoti apmēram 25 pāri zābaku un puszābaku pēc 12. un 13. gs. paraugiem, izmantojot arheologu rekomendētās metodes.

Šī eksperimenta nolūks ir divējāds – padziļināt zināšanas par savu kolēģu amatnieku darbu pirms vairākiem gadu simtiem un iegūtās zināšanas izmantot mūsdienās. Ir daudz un dažādu atklāsmju, ko gan amatnieks, gan mākslinieks var gūt turpmākam darbam – konstrukcija, forma, krāsas, ornaments un dažādu materiālu savienojumi. Lietojot seno ornamentu veidošanas principus, mūsdienu ādas apstrādi varētu padarīt daudz interesantāku un bagātāku. •