Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Raksta autors Viljars Tooms ar ceļa un dzīves biedri Zigrīdu Piķeli.

Norvēģija. Lofotu salas.

Šveice. Pie Lugano ezera.

Slovākijas Zemajos Tatros.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Neatkarīga ceļošana jeb vērtīgas pamācības tiem, kas grib ceļot lēti

Viljars Tooms,
autora foto


«Klausies, tas taču būs gaužām brīnišķīgi – dosimies plašajā pasaulē vieni paši bez starpnieku palīdzības, kā mežonīgie* ceļotāji!» Dzīvē tāda ideja īstenojās lēnām un pakāpeniski. Iesākumā, kad pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados latviešiem pavērās līdz tam stingri uzraudzītās rietumu robežas, kļuvu tūrisma uzņēmumu klients. Grūti strādāju un krāju naudu, lai piedalītos grupu ceļojumos ar autobusiem – uz Čehiju, uz Itāliju, uz Spāniju, uz Nīderlandi. Tolaik vidējā ceļojuma dienas maksa sanāca virs latiem divdesmit. Nomocīja neizbēgamie nakts pārbraucieni, kad visādi grozies, lai sēdeklī kaut kā iekārtotos un aizmigtu. Nākamais rīts tad uzaust kā pēcdzīru nakts – apstulbis klīsti pa slavenām vietām, kas pēc negulētas nakts rādās kā pa miglu. Vēlāk, jau pēc atgriešanās mājās, aplūkojot kartēs un ceļvežos izbraukto maršrutu, ar nopūtu secini, ka esi aizrauts garām dažam patiesi vilinošam objektam. Un kur tad vēl vietēja rakstura nesaskaņas un ķildas autobusā, dažs kariņš ar ceļojuma organizētājpuses pārstāvjiem – viss, ko var dēvēt par darvas karotītēm ceļojuma medus mucā. Skatījos, kā baltkreklotie šoferi pašapzinīgi vada autobusus pa gludajiem dzīvās satiksmes ārzemju ceļiem un noķēru sevi pie domas – arī es tā gribētu.

* Padomju laikā par mežonīgiem sauca tūristus, kas ceļoja pa plašo Savienību uz savu roku.


 

Pirmo reizi kapitālistiskos lielceļus pats pie stūres iemēģināju 1996. gadā, kad Vāczemē pirku mašīnu kādai latviešu biznesa kundzei. Nākamā reize bija jaukā 1998. gada Pirmsjāņu dienā, kad es, uzņēmis žigulītī divas jaukas dāmas, devos 5000 kilometrus garā ceļojumā līdz Eiropas pašiem ziemeļiem apciemot Nordkapa klintis, Lofotu salas un izlīkumot Troļļu ceļu līdz pat Briksdāles ledājam. Taču ceļojums trijatā atklāja arī dažas neērtības. Gulēšanai mašīnā trijiem vietas nepietiek. Jāslien telts, kas polārās dienas nerietošās saules gaismā un kailā apvidū redzama jau no liela attāluma. Tādēļ sajūta nav omulīga, īpaši, ja esi kā vienīgo iespēju naktsmieram atradis stāvēšanas laukumu, kuru rotā aicinājums: No camping! Izrādījās arī, ka nebiju ielāgojis senlatviešu gudrību: kur divi ir, tur trešais lieks. Gudrība, kas reizēm līda kā runga iz maisa, lai dancotu pa muguru tam trešajam liekajam.

Guļamistaba ar četrām durvīm

No aplamībām mācās. Gudrais sevis skološanai izmanto citu kļūdas, dumjais pie prāta nāk, visnotaļ uz savas ādas izbaudījis likteņa spērienus. Nākamreiz, dodoties uz Itāliju un Šveici, man līdzi vairs devās tikai viens, turklāt ceļojumu grūtībās rūdīts pasažieris. Tika uzlabota arī nakšņošana. Tas taču ir liels ietaupījums – atbrīvoties no naktsmītņu atkarības. Nu parēķiniet – nakts pieticīgā viesu mājā divatā izmaksās vismaz latus divdesmit. Ja ceļosiet veselu mēnesi, viesnīcniekiem vien jāatdod 600 latiņu. Tādēļ bija jāizdomā, kā vakaros savu mašīnu pārvērst par guļamistabu. Piektā modeļa žigulim priekšējie krēsli ērti transformājas par dīvānu. Ja uz tiem klāj piepūšamos matračus, palagus un segas, tad gulēšana nav sliktāka kā viesnīcas gultā. Vajadzēja iemanīties ik vakaru ceļojuma laikā atrast labu, mierīgu nakšņošanas vietu. Izstrādājās princips – nogriezties no lielā ceļa uz mazāku un pēc brīža uz vēl mazāku. Kad atrasts kluss, mierīgs stūrītis, atliek vien piestrādāt mākslinieciski, iegrozot mašīnas logā gleznu galerijas cienīgu ainavu ar skatu uz tāli. Kas tik pa šiem gadiem manas mašīnas logā nav rēgojies: jūras klaids ar Hamleta klinti, bruņinieku pilsdrupas, kalnu smailes un Alpu ieleju plašumi ar spuldžu zvaigznītēm.

Ar žigulīti noritēja arī vēl cits neaizmirstams ceļojums – uz Lielbritāniju cauri Ziemeļvācijai pa Hanzas pilsētām un Nīderlandi – kopumā 8000 kilometru. Toreiz vairākkārt gadījās mašīnā nakšņot lielpilsētās – Hamburgā, Londonā netālu no Big Ben, Parīzē... Nakšņošanai mašīnā ir tā milzīgā priekšrocība, ka pasaules automašīnu mežā tas iznāk dikti neuzkrītoši. Policija gulētājiem mašīnā reti pievērš uzmanību – tikai gadījumos, ja braucamais stāv kaut kur vientuļš un aizdomīgs. Bailīgo mierinājumam varu piebilst, ka klaiņojumos pa Eiropas ceļiem nav gadījies, ka kāds uzmāktos ar ļauniem nolūkiem un nekad arī tā īpaši neesmu trīcējis par savu kailo dzīvību. Vienkārši ir jādzīvo tā, lai nevienam nerastos vēlme tevi nogalēt.

Savos neatkarīgajos ceļojumos izdevies dienas izdevumus samazināt uz pusi un pat vairāk salīdzinājumā ar organizētu ceļošanu autobusā. Man tie parasti sanāk ap 8 Ls dienā uz cilvēku, nerēķinot ēšanu. Te tēriņu lauvastiesu sastāda automašīnas degviela, tādēļ ir svarīgi, lai mašīna to tērētu taupīgi.

Pagājušajā gadā liktenis man piespēlēja 1994. gada izlaiduma Ford Escort ar «garo pakaļu», un tā galvenā priekšrocība – lieliskas pārgulēšanas ērtības. Te jau vairs nevajag ik vakaru un ik rītu locīt sēdekļus. Guļvieta, kā iekārtota mašīnas kravas nodalījumā pirms došanās ceļā uz diviem segas pārvalkā iebāztiem piepūšamiem matračiem, tā pastāv visu ceļojuma laiku. Tikai bagāža jāpārnēsā no gultas uz priekšējiem sēdekļiem vakarā un atkal atpakaļ no rīta.

Skapis no banānu kastēm

Kas tad ir ceļotāja bagāžā? Tās saturēšanai vienkopus izmantoju banānu kastes, kuras ir ļoti ērtas un nemaz ne sliktākas par dārgajiem ceļojumu koferiem. Vienā kastē glabājas rūpīgi salocīti apģērba gabali, citā – pārtika. Ēdamais sagādāts ilgākam laikam jau pirms ceļojuma. Tie ir zivju un gaļas konservi ar aprēķinu – ik ceļojuma dienai pa vienai konservu kārbai, sausās zupas un kartupeļu biezputras paciņas. Tad vēl cieti žāvēta desa, zemnieku saimniecības Lāči rupjmaize, savi kilogrami desmit (vislētāk var nopirkt ceptuvē Rīgas–Liepājas šosejas malā kilometrus piecus pirms Kalnciema tilta pār Lielupi, ir laba acīs krītoša reklāma), kas oriģinālajā plastikāta iesaiņojumā ilgi saglabājas, saldumi, tēja, kafija, augļu un dārzeņu konservi. Paļauties uz pārtikas sagādes dižu veiksmi svešzemēs ir visai slideni, jo nav nemaz tik viegli pa ceļam atrast vajadzīgo veikalu, ne svešā valodā paprasīt meklēto un ikdienas dzīvē pierasto. Pie tam tādi meklējumi saistīti ar vērtīgā ārzemēm atvēlētā laika aplamu izniekošanu. Vienīgi jābaidās, ka produktu krājumu dēļ varētu izcelties domstarpības ar varas vīriem pie robežu šķērsošanas. Taču man līdz šim par to sarežģījumi nav radušies.

Ceļotāja pavārmāksla

Kā tikt pie silta ēdiena, izvairoties no ēdnīcām? Ceļojumā tā ir jo būtiska problēma. Visādi ar benzīnu darbināmie sildāmie ir ugunsbīstami un arī vieglās mašīnas šaurībā neērti lietojami. Lieliski var izlīdzēties ar viena litra tilpuma termosu. Karstu ūdeni iespējams dabūt degvielas pildītavās – servisos. Piemēram, Itālijā no kafijas automātiem, Austrijā tualetēs no karstūdens krāna, Vācijā pašapkalpošanās ēdnīcās. Ja tādu iespēju nav, ir rezerves variants – ūdeni uzvārīt ar savu elektrisko spirāli litra tilpuma krūzē un verdošo ūdeni pārliet termosā, citādi neaiznesīsi līdz mašīnai. Jāprot tikai atrast un sarunāt piekļuvi sienas kontaktam. Šim nolūkam lietderīgi ir prast vietējā valodā pateikt savu vajadzību: lūdzu, karstu ūdeni. Heibes Wasser, bitte (vāciski). Please hot water (angliski). Per favore, calda aqua (itāliski). Karstūdens dižā vērtība lietiski pierādās, tiklīdz tas samaisās ar sauso zupas koncentrātu, kartupeļu biezputras miltiem vai ar tējas, kafijas biezumiem. Zupas vai biezputras pagatavošanai un ēšanai labi noder četrstūrainas plastmasas kastītes, kas paredzētas delikatešu glabāšanai ledauniekā. Pēc tādām pusdienām vari droši staigāt gar ēstuvēm un bez emocijām ieelpot smaržas – kaislīga gastronomiska iekāre neradīsies. Un domāju, nav lieki jāstāsta, ka tāda barošanās ir ļoti veselīga ceļotāja ne pārāk biezajam naudas makam, jo nedzīvojam taču, lai ēstu, bet ēdam, lai dzīvotu.

Zaķīšu pirtiņa

Ceļojumā der līdzi paņemt mutesbļodu. Tā iziesies visādās situācijās, bet bezdarbības laikā kalpos kā tilpne, kur ērti iesviest kaut ko pēc brīža vajadzīgu. Ja runājam par mazgāšanos, tad ikrīta vajadzībām ūdens ir līdzi pusotra vai divu litru plastmasas pudelē, bet rezerves – piecu litru pudelē. Ar to pietiek no vienas degvielas pildītavas līdz nākamajai, kur tiek papildināti ne tikai degvielas, bet arī ūdens krājumi. Pamatīgākai mazgāšanās reizei var izmantot degvielas pildītavu piedāvātās iespējas. Ciešami nomazgāties iespējams arī jūras pludmaļu saldūdens dušās. Ļoti laba pirtiņa sanāk, ja izdodas ielavīties kāda kempinga koplietošanas mazgātavā. Protams, ar to iespējas kļūt baltam nav izsmeltas. Var atrast savai higiēnai tālajā ceļā arī citus veidus atkarībā no indivīda izdomas, neatlaidības un nekaunības.

Ainavu ceļš kartē

Pārlasot uzrakstīto, attapos, ka vēl neesmu runājis par galveno. Tā ir karšu grāmata, kas atvērta vajadzīgajā vietā un atrodas līdzbraucēja klēpī, lai īstajā brīdī stūrētājam pateiktu priekšā, kurp jābrauc. No savas pieredzes ieteiktu Shell EuroAtlas Europa, kur karšu vairākums ir mērogā 1:750 000. Šim atlasam ir laba īpašība, ka ar zaļu ir iezīmēti ainaviski skaistie ceļi un ar sīkiem sarkaniem punktiņiem gar ceļa kontūru apzīmēti maksas ceļi. Pēdējais jo vērtīgi Itālijā, kur nokļūšana maksas ceļa skavās saistīta ar smagiem tēriņiem – ap Ls 5 uz 100 km. Bet Itālijā ir arī bāņi, pa kuriem vari traukties, priekā svilpodams, netērējot par to ne liras (piemēram, ceļā uz Sicīliju posms Salerno–Regio di Calabria). Pasaules apceļošanai nebūtu vēlams izvēlēties karti, kurā nav iezīmēti skaistie ceļi, panorāmas skatpunkti un ievērības cienīgas pilsētas. Tāpat lietošanai ceļā neērtas ir salokāmās kartes – palagi.

Izstrādājot maršrutu, pirms iecerētā ceļojuma krietni jāpastrādā bibliotēkās. Jāizlasa, ko par iecerētajām zemēm rakstījuši citi ceļotāji, kas atrodams enciklopēdijās, jāpētī kartes, jākonsultējas pie zinošajiem. Bet tas ir interesanti un cilvēka saprāta cienīgi. Lai gan jāsaka, ka Latvijā pieejamā ceļojumu literatūra ir visai nabadzīga un nepilnīga. Tādēļ uzziņa jāturpina visu ceļojuma laiku. Rietumeiropas civilizētajās valstīs katrā pilsētā var atrast ar baltu «i» burtu uz zilas plāksnes apzīmētus tūrisma informācijas centrus, kur dabūjami vietējas nozīmes reklāmas prospektiņi, plāni un ceļotāju interesējošas bagātīgi ilustrētas un ne pārāk dārgas grāmatas par ievērojamām pilsētām, ko pasaules tautu valodās izdevušas Bonechi, Arnone un citas firmas. Pārsvarā tās ir angļu vai vācu valodā. Paretam gadās arī krieviski tulkoti izdevumi.

Mazāk braukt un vairāk skatīties

No līdzekļu taupības viedokļa ceļojumam ieteicams atvēlēt iespējami ilgāku laiku un vienā ceļojuma reizē apskatīt pēc iespējas vairāk. Tas ir, dzīvot pēc principa – mazāk braukt, vairāk skatīties, jo ar noripināto kilometru skaitu vien nav ko lielīties. Tādēļ dabas tūrismam arī nebūs piemēroti lielie ātrumceļi. Pa tiem gan ir ērti braukt, bet redzējis un atmiņā paturējis pa jauko ātrbrauciena laiku gan nebūsi gandrīz neko. Turpretī gari pārbraucieni pa šauriem, līkumotiem vietējai satiksmei paredzētiem ceļiem ir smags un nogurdinošs darbs, bet tas dod iespēju daudz vairāk redzēt un piedzīvot, labāk iepazīt svešas zemes un ļaudis, kas tur dzīvo.

Pagājušajā gadā ar savu mašīnu ceļojumā pa Eiropu biju divas reizes: maijā, jūnijā uz Slovākiju, Ungāriju, Horvātiju, Slovēniju un Austriju, pavisam 42 dienas un oktobrī, novembrī uz Čehiju, Austriju un Itāliju, apceļojot apkārt Itālijas «zābakam» un Sicīlijai – šis ceļojumam bija rekordilgs laiks – 46 dienas. Spriežot pēc sevis, deviņas nedēļas ir maksimums, ko cilvēks bez grūtībām var izturēt, dzīvojot automašīnā un atrodoties tālumā no dzimtenes. Tas ir laiks, kad pamazām sāc saprast – pasaulē tomēr nav jaukākas vietiņas par paša mitekli tepat Latvijā vētrainās jūras krastā. Tad mājas mierīgajā dzīvē paiet mēnesis vai divi, un tu atkal sāc šķirstīt kartes, lai sapņotu, kurp varētu aizlaist nākamajā reizē... •

(Turpmāk vēl)