Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Mahatma Gandijs

 

Foto: Kurts Sautērs
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Nevardarbīgās kultūras vārdā
Mahatma Gandijs: dzīve un darbība

Šrimati Minoti Arama (Indija)


Par Gandiju līdz šim vairāk esam dzirdējuši kā nevardarbīgu cīnītāju par savas tautas politisko brīvību, tomēr būtisks ir arī viņa ieguldījums cīņā pret ekonomisko netaisnīgumu. Kāda cita būtiska iezīme starp Gandiju un mūsdienu politiķiem ir tāda, ka pirms publiskas uzstāšanās par kādu morālētisko vērtību nepieciešamību, aktualitāti savā valstī vai jebkurās sabiedrības, valstu utt. attiecībās Gandijs visupirms centās tās realizēt savā personiskajā dzīvē. Vispirms novērst darbu un vārdu pretrunu savā dzīvē un tikai tad šo pašu slimību ārstēt sabiedrībā...Tāpat ļoti svarīga vieta viņa dzīvē bija vertikālo vērtību hierarhijai – attiecības ar Dievu viņa dzīvē vienmēr bija praktiskas...

Arnis


 

Visā dzīves laikā un darbībā Gandija vienīgais mērķis bija – «redzēt Dievu vaigu vaigā caur Patiesību un Nevardarbību».

Rakstot par Gandija dzīvi, prātā nāk Bhajana no Kabiras, Ziemeļindijas dzejnieka, rindas:

«Kādēļ gan lielīties ar savu ķermeni, skaistumu un prātu?
Galu galā, pēc nāves tie pārvērtīsies putekļos.
Kāda gan jēga celt lielu pili,
Ja mēs reiz gulēsim džungļos.
Mati izdegs kā zāle.
Kauli sadrups kā koks.
Kad aizveram acis, viss beidzas».

Gandijs apzinājās, ka katra cilvēka dzīvei ir liela jēga, ka tai jābūt kaut kam nozīmīgam gan viņam pašam, gan citiem.

Gandija māte bija dievbijīga sieviete, pēc dabas gan vienkārša, tomēr ļoti inteliģenta.

Gandijs: «Manā atmiņā par māti ir palicis svētuma iespaids. Viņa bija ļoti dievbijīga. Viņa nevienu maltīti nesāka bez lūgšanas.» Tieši māte bija tā, kas iesēja garīguma sēklu Gandija sirdī.

No mātes viņš iemācījās attīrīt sevi caur gavēšanu. No viņas Gandijs iemācījās arī to, ka cilvēkam jebkuros apstākļos jāpaliek pie saviem principiem. Māte to mācīja caur savu Katurmas Vrata (gavēni). Gavēšana ne tikai palīdz attīrīt sevi, bet veicina arī mācīšanos un domāšanu. Tādēļ Gandijs, sastopoties ar grūtībām, gavēja, lai labāk izprastu kādu situāciju vai problēmu.

Principi visai dzīvei

Gandijs: «Eksāmena laikā, kad es mācījos augstskolas pirmajā kursā, notika kāds starpgadījums, kuru ir vērts atstāstīt...»

Uz pārbaudi bija ieradies izglītības inspektors. Viņš uzdeva studentiem kā pareizrakstības vingrinājumu uzrakstīt piecus vārdus. Gandijs vienu no tiem bija uzrakstījis nepareizi. Pasniedzējs mēģināja dot Gandijam zīmi, bet Gandijs šim mājienam nepievērsa uzmanību. Viņš gan saprata, ka pasniedzējs vēlas, lai viņš norakstītu šo vārdu no blakussēdētāja darba. Tomēr Gandijs zināja arī to, ka pasniedzēja pienākums ir uzraudzīt, lai studenti nenorakstītu viens no otra.

Rezultātā visu studentu darbos, izņemot Gandija rakstīto, nebija nevienas kļūdas. Gandijs zināja, ka nekad nevarētu apgūt norakstīšanas mākslu. Tomēr viņš nezaudēja savu cieņu pret pasniedzēju.

Gandijs: «Šis starpgadījums nebūt nemazināja manu cieņu pret pasniedzēju. Es pēc dabas biju neredzīgs attiecībā uz vecāku cilvēku kļūdām. Vēlāk es uzzināju arī par daudziem citiem šī pasniedzēja trūkumiem, bet mana cieņa pret pasniedzēju nemainījās.»

Zēna gados Gandijs bija ļoti kautrīgs. Kādu dienu viņš pastāstīja Rambhai, auklei, ka viņam nepatīk iet laukā naktī, jo viņš baidās no spokiem un gariem. Viņa mudināja zēnu nebaidīties un, kad vien uznāk bailes, piesaukt Dieva vārdu. Šis pamudinājums Gandijam tik ļoti palīdzēja, ka viņš tam klausīja visu mūžu. Vēlāk viņš sāka saukt Dievu par «iekšējo balsi». «Dievs» bija pēdējais vārds, ko Gandijs izteica pirms savas nāves.

Iekšējā balss – glābēja

Bija reizes, kad šī iekšējā balss pasargāja Gandiju no nepareizas rīcības. Kāds draugs mudināja viņu ēst gaļu (indiešu reliģija to neatļauj – tulk.). Lai Gandiju pārliecinātu, draugs pastāstīja viņam, ka angļi lieto uzturā gaļu un tādēļ viņi ir spēcīgi un pārvalda Indiju.

Gandijs sāka paslepus ēst gaļu. Bet slepenība un melošana mātei darīja nemierīgu viņa sirdsapziņu. Un Gandijs atteicās no gaļas ēšanas.

Ar šādu stingru morālo stāju Gandijs devās uz Angliju studēt tieslietas. Arī tur iekšējā balss pasargāja viņu no aplamībām – dzeršanas un vieglprātīgām attiecībām ar angļu meitenēm.

1891. gadā Gandijs pabeidza mācības un atgriezās Indijā. Gandija darbošanās kā juristam nebija pārāk veiksmīga. Viņa kautrība un principi bija šķēršļi ceļā uz veiksmi.

Gandiju lūdza braukt uz Dienvidāfriku un būt par advokātu.

Viņš pieņēma uzaicinājumu un devās uz Durbenu.

Savas darbības laikā Dienvidāfrikā Gandijs redzēja indiešu stāvokli šajā zemē – pret viņiem izturējās kā pret zemākas šķiras pilsoņiem. Baltajiem cilvēkiem bija aizspriedumi pret krāsainajiem, bet Gandijs nesaskatīja tam nekādu iemeslu. Dažkārt viņam pašam gadījās kļūt par krāsu diskriminācijas upuri. Kāds gadījums izmainīja Gandija dzīvi un lika viņam palikt Dienvidāfrikā un nevardarbīgi cīnīties par taisnīgumu. Tas bija pavērsiens viņa dzīvē.

Visiem jādarbojas kopīgi – hinduistiem, musulmaņiem, visiem

Kad Gandijs bija ceļā uz Pretoriju, vilciena kupejā, kurā viņš brauca viens pats, kādā stacijā iekāpa eiropietis. Tā bija pirmās klases kupeja, un ienākušais pasažieris lika Gandijam pārcelties uz trešās klases kupeju. Gandijs pieklājīgi atteicās to darīt, jo arī viņam bija biļete braukšanai pirmajā klasē. Tad anglis ar konstebla palīdzību izsēdināja Gandiju no vilciena un izmeta uz perona arī viņa bagāžu. Tā kā bija auksta ziema, Gandijs devās uz uzgaidāmo telpu un sāka apsvērt tālāko rīcību. Atgriezties atpakaļ mājās būtu gļēvi. Viņš izjuta ādas krāsas diskriminācijas lielo izaicinājumu. Gandijs apņēmās palikt un mēģināt cīnīties, neraugoties uz grūtībām. Šis lēmums izmainīja visu viņa dzīvi. Gandijs apņēmās arī cīņā par taisnīgumu ievērot nevardarbības principu. Viņš apzinājās, ka visai indiešu tautai ir jāapvienojas cīņā par taisnīgumu. Tādēļ Pretorijā Gandijs sasauca indiešu sapulci. Viņu bija satraukusi avīzē izlasīta ziņa par to, ka indiešiem tiks liegtas tiesības ievēlēt savus pārstāvjus Natalas asamblejā. Gandijs pastāstīja indiešiem, ka šāda likuma pieņemšana sagrautu viņu pašcieņu un viņu dzīve būtu ļoti grūta. Viņš mudināja uz nevardarbīgu cīņu.

Vairums indiešu bija tirgotāji un darījumu cilvēki. Gandijs ar viņiem runāja par godīguma ievērošanu darījumos un ikdienas dzīvē. Viņš arī sacīja: «Mums visiem jādarbojas kopīgi – hinduistiem, musulmaņiem, visiem. Mums jāapvienojas, lai varētu sekmīgi runāt ar valdību. Mums vajadzīga drosme un pašcieņa, lai izteiktu savu viedokli.»

Caur šo jaunizveidoto savienību Gandijs protestēja pret minēto likumprojektu. Lai izglītotu cilvēkus šajā jautājumā, viņš sarīkoja sapulci. Gandijs zināja, ka galējā mērķa sasniegšanai nepieciešams ilgs laiks. Tādēļ viņš uz gadu devās projām, solot atgriezties, kad vien rastos šāda nepieciešamība.

1896. gadā Gandijs ieradās Indijā. Viņš bija pavadījis trīs gadus atšķirtībā no savas ģimenes. Gandijs zināja, ka viņam atkal būs jāatgriežas Dienvidāfrikā, lai pabeigtu savu uzdevumu, tādēļ šoreiz viņš nolēma ņemt līdzi arī savu ģimeni. Gandijs uzskatīja par savu pienākumu informēt Indijas tautu par viņu tautiešu stāvokli Dienvidāfrikā. Viņš apbraukāja valsti un lasīja lekcijas galvenajos valsts apgabalos. Šī uzdevuma labākai veikšanai Gandijs iemācījās hindu dialektu. Viņš apzinājās, ka viņam jāprot vienkāršo ļaužu valodas, ja viņš grib sasniegt ikvienu valsts nostūri.

Gandija runas un raksti izraisīja neapmierinātību no balto iedzīvotāju puses, it īpaši no Dienvidāfrikas valdības puses, bet vienlaikus pievērsa sabiedrības uzmanību Indijā un Londonā. Londonas valdība nosūtīja uz Indiju sekretāru koloniju lietās, lai viņš palīdzētu jautājumu risināšanā.

Gandija atgriešanās Dienvidāfrikā vēl vairāk pastiprināja tās valdības neapmierinātību. Ap šo laiku – 1906. gadā Dienvidāfrikas valdība izstrādāja likumprojektu, ko mēdza saukt par «tumšādaino likumu». Tas izraisīja dziļu sašutumu šajā zemē dzīvojošajos indiešos. Likums noteica, ka katram indietim bija pienākums reģistrēties Āzijas departamentā un visur nēsāt līdzi apliecību, pēc pirmā pieprasījuma uzrādot to jebkuram ierēdnim.

Izcēlās vispārējs protests pret šo likumu, notika sapulces, tika rakstīti iesniegumi, taču panākumu nebija. Dienvidāfrikas valdība likumu pieņēma. Indiešu kopienas protesta akcijām pievienojās pat daži baltie cilvēki.

Cīņa par patiesību – Satjagrahas kustība

Gandijs toreiz sacīja: «Ir skaidrs, ka pret mums attiecas kā pret vergiem. Ir pienācis laiks cīnīties. Mūsu cīņai jābūt bezbailīgai un nevardarbīgai. Mēs nepakļausimies likumam un nereģistrēsimies. Mēs piketēsim pie reģistrācijas biroja un pārliecināsim visu indiešu kopienu darīt tāpat.» Tomēr šajā cīņā viņi ievēroja dažus principus, ko Gandijs skaidri bija norādījis: «Paturiet prātā, ka jūsu pretinieki ir cilvēki. Izturieties pret viņiem pieklājīgi, lai arī kāda būtu viņu rīcība. Tomēr neklausiet viņus, ja viņi grib jūs piespiest darīt to, kas nav pareizi.»

Tā sākās cīņa. To sauca par «pasīvo pretošanos», taču Gandijam šis nosaukums nepatika. Viņš teica: «Tā bija aktīva cīņa par patiesību. Par to patiesību, ka indieši ir brīvi cilvēki, nevis vergi.» Gandijs cīņai deva jaunu nosaukumu – Satjagraha jeb cieša turēšanās pie patiesības.

Satjagrahas kustība dienu no dienas pieņēmās spēkā. Gandiju arestēja līdz ar citiem indiešiem, kas atteicās paklausīt melno likumam. Sāka plūst vēstuļu jūras, kas atbalstīja viņu prasību. Ģenerālis Smatss vairs nevarēja klusēt. Viņš atbrīvoja Gandiju un sacīja viņam: «Jūs esat inteliģents cilvēks. Un jūs zināt, ka indieši vēlas šeit palikt un tirgoties. Mēs nespiedīsim jūs reģistrēties, bet man būs vieglāk jums palīdzēt, ja jūs un jūsu sekotāji piekritīsiet reģistrēties brīvprātīgi.» Gandijs vēlējās vispirms aprunāties ar saviem līdzstrādniekiem un izstāstīt ģenerāļa piedāvājumu.

Dažiem viņa biedriem šis piedāvājums šķita nepieņemams. Taču Gandijs sacīja: «Mēs esam guvuši pirmo uzvaru. Tādēļ mums vajadzētu atbildēt un brīvprātīgi reģistrēties. Ir liela starpība starp piespiešanu un brīvu gribu.» Gandijs reģistrējās pirmais un tūkstošiem indiešu sekoja viņa piemēram.

Gandijs cerēja, ka pēc šīs brīvprātīgās reģistrēšanās netaisnīgais likums tiks pārskatīts, bet cerības izrādījās veltīgas. Gandijs ķērās pie jauna paņēmiena un paziņoja: ja likums līdz noteiktam datumam netiks pārskatīts, indieši sadedzinās savas reģistrācijas apliecības.

Par Satjagrahas kustību plaši ziņoja gan Indijā, gan Lielbritānijā. Šajā laikā valdība izdeva vēl kādu citu likumu – ka atzītas tiek tikai kristīgās laulības. Gandijs lūdza valdību atzīt hinduistu, musulmaņu un citu indiešu kopienu reliģiskās tradīcijas, taču valdība atteicās to darīt.

Tad Natalas sievietes Gandija sievas Kasturbas vadībā devās miermīlīgā gājienā, lai protestētu pret šo likumu. Sievietes sāka gājienu bez atļaujas. Redzot gājienu, tam pievienojās vēl daudzi citi dažādu tautību un reliģiju cilvēki. Sievietes arestēja, bet viņas saglabāja mieru.

Strauji pieauga sabiedrības atbalsts indiešiem, un valdība vairs nevarēja ignorēt šo problēmu. Tad beidzot atkal iejaucās Lielbritānijas un arī Indijas valdība. Tika izveidota komisija, lai izpētītu streiku cēloņus. Ģenerālis Smatss atkal uzaicināja Gandiju uz pārrunām. Daži Gandija biedri apšaubīja ģenerāļa patiesumu. Gandija atbilde uz viņu izteiktajām šaubām bija: «Satjagrahas piekritējam vienmēr jābūt gatavam uzticēties savam pretiniekam un ticēt viņa vārdiem.» Gandijs informēja valdību, ka Satjagrahas kustība tiks atjaunota, ja valdība neatzīs indiešu taisnīgās prasības. Šoreiz vilšanās izpalika. Gandijs un Smatss satikās un panāca vienošanos. Komisija beidza savu darbu un ziņoja par labu indiešiem, un valdība šo ziņojumu akceptēja.

Pēc nevardarbīgās revolūcijas uzvaras Gandijs nolēma atgriezties Indijā, jo viņa darbs Dienvidāfrikā bija pabeigts. Savā sirdī Gandijs neturēja naidu pret Smatsu, viņa attieksme bija tikpat laipna kā agrāk. Gandija septiņdesmitajā dzimšanas dienā Smatss teica: «Mans liktenis bija būt par pretinieku cilvēkam, kuru es ļoti cienīju. Viņš cīnījās par savu tautu ar mīlestību un nesavtību. Es atbalstīju savu valsti un tās likumu. Kad Gandijs bija cietumā, viņš man izgatavoja sandaļu pāri. Es tās nēsāju, kaut arī jūtu, ka neesmu cienīgs valkāt šī lieliskā cilvēka gatavotus apavus.»

No angļu valodas tullkoja Gunta Gedvilllo