Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Kā iegūt zaļus īkšķus

Jānis Pakalns,
biodinamiskais zemnieks no Tadaiķu pagasta


Slapjā vasarā tīrums jāstrādā savādāk nekā sausā un otrādi. Metode, ar kādu audzē kartupeļus Patagonijā, diez vai derēs Latvijā. Ik lauku, ik dārzeni, ik puķi – arī divkājainu un apaļumainu jāpieradina ar īpašu, vienreizīgu pieeju. Viens iet pa dārzu, potē kokus kā rotaļādamies, un viss aug, bet otrs izmisis, nosvīdis cīnās blakusrindā, un pieaug tikai puse potējumu. Viņam neesot zaļo īkšķu. Jā, nav un arī nebūs. Vārga doma ir kaut kas pelēkbrūns. Izmisis cilvēks nevar būt ar zaļiem īkšķiem. Domā! Meklē! Atrodi! Mainies! Pareizs ir tas, kurš vienmēr ir kustībā, kaut vai aiz galda sēžot. Ja tu domā, ka visu it kā zini un kaut uz brīdi apstājies, tu jau esi atpalicis no Lielās Virzības.


 

Man ir liels augļu dārzs. Pat divi. Pusmūža gados un jaunais. Protu kopt kokus, un tie ierieš gardus augļus. Bet iztikt no sava dārza nevaru. Pavasarī, kad rūpīgi jākopj savs dārzs, es strādāju svešā, jo tukšajos pavasara mēnešos citu ienākumu nav. Ar sapelnīto kaut kā vasaru pārlaižu, tad mēģinu iespraukties tirgū, kur desmitiem man līdzīgo jau priekšā. Piedāvājums liels, cenas mazas. Bet, ja tirgus placī augu dienu turas sals, tad nekāda tirdzniecība neiznāk, sēdi mājās un ik pa dienai izber kādu kasti puvušu augļu komposta kaudzē. Tā paiet ziema, nekādu uzkrājumu nedodot, un pavasarī atkal viss sākas no gala. Bet, ja es trīs gadus esmu vienādi muļļājies, trīs reizes gājis vienu un to pašu loku, tad taču kaut kas nav kārtībā vispirms ar mani pašu. Pats esmu apstājies un gaidu, ka kāds kaut ko nokārtos manā vietā. Mana nelaime ir tā, ka neprotu pārdot nedz ābolus, nedz savu roku darbu. Ir cilvēki, kam nebūtu problēmu par dārza sakopšanu samaksāt kaut divreiz vairāk – tad jau viena diena cita dārzā ļautu man otru dienu strādāt ar saviem kokiem, augļi būtu lielāki, krāsaināki, ar lielāku cenu tirgū.

Dari labu un runā par to!

Ja kaut ko vēlaties audzēt biodinamiski, tad jau iepriekš jāizpēta realizācijas iespējas. Nav jēgas ciest zaudējumus visai zemo ražu dēļ, lai pēc tam ar savu audzējumu kopējā katlā mazliet atšķaidītu nevēlamo vielu koncentrāciju pārtikā. Tā tas neizbēgami būs, biodinamiski audzējot tehniskās kultūras, kuras pats nepārstrādā, piemēram, cukurbietes. Tā tas notiek, vairumā realizējot pienu, līdzīga situācija būs ar graudiem, kurus pārdod lielajiem dzirnavniekiem. Šos produktus ir jēga ražot tikai tad, ja pārstrādātājs garantē jūsu produkcijas realizāciju atbilstoši izcelsmei. Nepalieciet anonīms! Šī nav tā reize, kad būtu klusu jāstāv maliņā.

Biodinamiķu skolotājs Johanness Fetčers atgādina: «Dari labu un runā par to.» Ne kā mūkiem vientuļniekiem augstkalnu cellēs, bet kā aktīviem misionāriem mums jāaizstāv sava pārliecība un jāpopularizē tā, uzbrukumu negaidot. Un kā vislabākie argumenti mūsu labā var kalpot no pašu miltiem cepta lauku maize, mājās siets siers, mehāniski spiesta augu eļļa. Cāļus skaita rudenī, vai ne? Padomājiet, kas no tā, ko šogad izaudzējāt, tā i palika bezvārda produkcija bezvārda vēderam.

Nepietiek ar to, ka izaudzējam veselīgu produkciju. Šodienas tirgū ir jāprot iesaiņot, jāprot reklamēt, lai tas būtu gudri, lai nebūtu tukši, bet tomēr runātu par mums pilnā balsī, nevis kautri čukstot. Neaizmirsīsim bioloģisku produktu pasniegt dabiska materiāla iesaiņojumā. Šāda iesaiņojuma ražošana vēl ir samērā brīva niša, jo trūkst lētu, nevis greznu groziņu pinēju, vāceļu, cibu, stopu un, jā, arī pusstopu darinātāju.

Zaļā lopkopība

Cik jūsu kūtī vēdinās astes? Cik tajā ir vistu, pīļu, zosu? Zaļi domājošiem cilvēkiem nevajadzētu īpaši nodarboties ar gaļas ražošanu (iegūtajā gaļā ir tikai 20% no tā olbaltumvielu daudzuma, kuras cilvēks varētu izmantot no augu barības tieši, bez dzīvnieku starpniecības). Aizgaldā varētu rukšēt tik sivēnu, cik nepieciešams dārza atlieku racionālai izmantošanai. Tā kā optimāls bioloģiskas saimniecības lielums hektāros mūsu apstākļos ir ar divciparu skaitli rakstāms, bet pilsētu pievārtē vēl mazāks, tad no rukšķētājiem varētu veidot duetus, bet govis lai mauj ansamblī, tad aukstie cūku mēsli neņems pārsvaru komposta kaudzē. Arī no lopbarības izmantošanas viedokļa raugoties (atkal domājot zaļi), lielākā atdeve ir piena ieguvei. Cūku ganāmpulks varētu būt saimniecībai, kur vieglās augsnēs audzē kartupeļus. Ja šādas specializācijas nav vai augsnes ir mitras, smagas, tad jāorientējas uz piena lopiem, kas nav konkurenti cilvēkam barības ziņā.

Esiet aktīvi! Meklējiet potenciālos sava bullīša kauliņu apsūkātājus jau tad, kad lopiņš vēl dzer mātes pienu. Tad viss būs, kā nākas.

Dzelžaini padomi

Bez dzelžiem neiztikt. Bet izvairieties no tādiem, kuri var sagādāt raizes ja ne mums, tad jūsu augsnes iemītniekiem noteikti. Daba bioloģiskās saimniekošanas veida piekritējiem ļauj samazināt mašīnu darba patēriņu, mazāk reižu uzbraucot uz lauka. Tas jādara precīzi, īstajās dienās, tikai sausā laikā, ar traktoru, kam slodze uz vienu riteni ir ne vairāk kā 1,5 t. Spiedienu riepā pirms lauka darbiem būtu jāsamazina līdz 0,8 atm., un riteņiem jābūt augstiem un šauriem (horizontālā virzienā sablīvējums izlīdzinās ātrāk). Ja jūsu sētā ir frēze – slieku bende, neprātojot pārdodiet! Ja augsne tiek pareizi apstrādāta, tad, gadiem ritot, par galveno darbarīku var kļūt tikai ecēšas, jo dziļākā aršana (15 cm) varētu būt vajadzīga vien pirms kartupeļu stādīšanas. Plēsuma aršanu var aizvietot ar disku ecēšām sakabē ar pleznu kultivatoru. Platos agregātus, ar kuriem, lēni strādājot, būtu iespējama buksēšana, nomainiet pret šaurākiem un strādājiet lielākā ātrumā. Es savā tīrumā vēl gadiem ilgi izjūtu «melnos plankumus», kur slapjā zemē esmu kārpījies ar traktoru.

Ja vien traktors nav par smagu, nepērciet mazjaudīgāku, pirms jūsu augsnes tapušas irdenas un slieku piesātinātas. Tīrumā augošās usnes ir indikators, kas nešaubīgi uzrāda augsnes sablīvējumu. No irdenas, gaisu caurlaidīgas augsnes usnes atkāpsies pašas. Nesauciet tās atpakaļ, sākot nejēdzīgu cīņu ar vārpatu. To mudžekli vajag nevis ieart dziļi zemē, kā māca konvencionālās metodes piekritēji, bet sausā laikā ar ecēšām vilkt vārpatas stīgas uz augšu un piebeigt kaltējot. Tās taču ir zemei nozagtās organiskās vielas, vārpatu saknēm jāsadalās un jāatgriežas apritē, nevis bezjēdzīgi jānosmok pazemē. •