Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Zils. Tilts. Pils

Vārds atnāk pie cilvēkiem no mūžības. Vārds gūst apveidu. Apveids rada melodiju. Tā aizplūst zilā naktī (kurai itin nemaz nevar redzēt cauri) uz neatgriešanos (laikam, varbūt).

Un paliek zilas skumjas. Par apveidiem, melodijām, vārdiem, par pilīm. Par tiltiem, kas bija uzcelti turpceļam, bet nederēja atpakaļceļam...

Šovasar (nupat) jau ilgāks laiks kā kastaņu pilis noziedējušas. Zemi žņaudz sutoņa. Drīz arī tā rimsies.

Mazs laiks pagājis, kopš kāda prinča ekipāža ar princesēm un karaļbērniem viesojās Ēdoles pilī pie barona fon Ulmes. No oficiālās daļas maz kas palicis atmiņā. Tomēr ar princi notikusi dīvaina pārvērtība. Tikko izgājis no mājas, viņš atminas Ēdoles pili. Nu viņam liekas, ka pilis ir visur. Katrs cilvēks ir pils, bet ne visiem tas ir saprotams. Ne visiem tas ir zināms, jo cilvēks par pili kļūst tikai ļoti labvēlīgos apstākļos. Tādos kā šovasar, kad notika Zaļo dziedāšanas svētki. Tas bija vislabākais muzikālais pasākums, ko prinča ausis jebkad bija klausījušas un acis skatījušas. Lielisks, atraisīts, pamācošs! Bet tieši tādās reizēs, kad izdodas ieskatīties cilvēka spēju bezgalībā, kļūst skaidrs, ka vajadzēja un varēja būt VĒL LABĀK.

Pasaule ir skaista, pateicoties trubadūriem Haraldam, Ievai, Jurim, Valdim, Antai... Zaļajam korim ar tā vadītājiem, prinčiem un princesēm. Ar viņiem kopā būt – nozīmē būt mākslā līdz ausīm. Karaļdēls atminējās trubadūru Ņurbulīti, kurš šoreiz bija eņģeļu kora sastāvā pie Dieva, nevis cilvēkbērnu nerātnajā korī uz Zemes. Amanda basām kājām nonesa lejā dažas Aivara dzejas.

Bet princis no rīta pamodās, nosapņojis, lūk, kādu pasaku.

Tas nenotika sensenos laikos. Bēgot no zāģu rēkoņas, rūķi skrēja no alas alā. Fejas planēja starp kokiem, domādamas, ka tam ārprātam tūdaļ ir jābeidzas, bet nekā. Atlidoja pulks elfu no Vientuļās piekrastes, un visi kopā nolēma rīkot dziesmu svētkus, lai pretotos Aklajam spēkam, kam neko nenozīmē dzīvība uz Zemes, maigums un savstarpēja pieķeršanās.

No Debesīm tika uzaicināts Eņģelis par svētku virsvadītāju, un Vecajā pilī sāka ierasties viesi. Lāpu plandošajā gaismā pils pagalmā pastaigājās grāfi, princeses, bruņinieki. Elfi bija iekārtojušies uz sijām. Rūķi un fejas pulcējās logu nišās. Saradās arī velni, lai traucētu svētku norisi. Dienām un naktīm turpinājās muzicēšana. Elfi, kas ir pasaules labākie mūziķi, neliedza savu plīdzību mirstīgajiem, un mūzikai bija pārdabisks piesitiens. Bet arī velni nelikās mierā. Pārģērbušies rūķu drānās, viņi šķaidījās ar vīnu, sidru un alu un skaļi klaigāja. Arī viens otrs elfs bija tai pulkā, jo tiem arī tīk uzdzīve.

Bija tik tumšs, ka ārā pa logu neko nevarēja redzēt tie, kuri gaidīja Labo Eņģeli. Viņš nenāca. Vienreiz gan pilī ieradās kluss jauneklis, bet viņam netika pievērsta ilgstoša uzmanība (kaut gan labi zināms, ka tieši tā ierodas Eņģeļi).

Kad viss pulks, dūdām, vijolēm, flautām, sintezatoriem skanot, ieradās meža pļavā sniegt noslēguma koncertu, piepeši izrādījās, ka koris ir palicis bez balss. Tas gan dziedāja, bet no malas nekas nebija dzirdams. Muzikanti rādīja savu labāko sniegumu, bet skaņas it kā noslāpa pusdienas tveices dūmakā.

Tad mežs vairs neizturēja un salika savas rokas lūgšanā pret Dievu. Dieviņš pamāja ar galvu tikko manāmi, un ar to pietika, lai velni pa galvu, pa kaklu aizvāktos no dziesmusvētku norises vietas. Tie pazuda kā zvīņas no acīm, un tad visi ieraudzīja Lielo Labo Eņģeli, kurš, neviena neievērots, sēdēja pie upītes. Beidzot pēc tādām pūlēm bija atrasts svētku virsvadītājs.

Godbijība jaucās ar līksmi.

Bija sākusies jauna ēra, jo, pēc seniem pareģojumiem, tai jāsākas tieši tad, kad cilvēki atradīs Eņģeli.

 

Aldis Auziņš


 

Amanda Aizpuriete

Ēdoles mistērija

Pie bruģa vieglītēm skaroties
apakš akmeņu velvēm pils pagalmā
sabrauca rēgainas karietes
(vai vismaz kariešu ēnas).
Dāmas un kungi slējās no spilveniem čaganiem,
lai sastaptos dejā lēnā.
Starp svecēm pils skanīgā pagalmā
kungi un dāmas kādam klaidonim klanījās,
baronese tam pasniedza kausu aizjūras vīna.
Viņš dzēra un dziedāja dziesmas dīvainas.
Prinči un grāfi kā apmāti klaidonī klausījās,
grāfienes maigās un komteses cēlās
tam apkārt tinās.
Klaidoņa dziesmas bij senas kā atmiņas,
jaunas kā pirmie skūpsti,
sveču liesmas un glāsti
šīm dziesmām bij piederīgs fons.
Savā melnajā bārdā klaidonis
tālumu vējus turēja gūstā
un vārds tam bij šķindošs kā zobens:
Haralds Vijons.