Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Aigars Liepiņš lidos

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Tava netīrā pēda uz dabas takas

Kristīne Apsīte


Kad prāts nesas doties dabā, īstais brīdis runāt par dabai draudzīgiem tūrisma paņēmieniem. Par to Latvijas Kultūras fonda kopas «Ceļaprieks» vadītājs un vadātājs Aigars Liepiņš.


 

Ko varētu saukt par dabai draudzīgu tūrismu?

To jau izsaka nosaukums – dabai draudzīgs tūrisms ir tāda ceļošana, kuras laikā ne putniņš, ne zvēriņš, ne kociņš nejūt, ka mēs tur esam bijuši. Visbiežāk gan redzam pretējo – vēl nedēļu pēc ceļotāju caurskrējiena dabā ir redzamas viņu pēdas. Tas tad nu gan nav bijis labi un dabai saudzīgi.

Vai to sauc arī par ekotūrismu?

Jā, šo terminu lieto bieži, es domāju, ka ekotūrisms vairāk rada vārdam «ekonomisks», nevis «ekoloģisks». Tas nozīmē, ka neapejama ekoloģiskā tūrisma sastāvdaļa ir vietējo resursu un pakalpojumu izmantošana, kas stiprina iedzīvotāju labklājību.

Aplami domāt, ka tikai skaistās un vērtīgās dabas vietas ir zaļā un ekotūrisma ievērības cienīgi objekti. Ekoloģiski audzinošu pārgājienu vislabāk īstenot applūdinātā, degradētā un piesārņotā vidē.

Tad jau vietas, ko tūristi sevišķi iemīļojuši, ir pakļautas lielām briesmām?

Tieši tā. Un varētu pat teikt, ka maijā un jūnijā Latvijas laukos un mežos, lai ar cik labiem nodomiem, nevienam ceļotājam atrasties nevajadzētu. Kāpēc? Ļoti vienkārši. Tāpēc, ka ligzdo putniņi, zvēriem dzimst mazuļi. Šo ierobežojumu ignorējot, iztraucētie vecāki pamet bērnus, un tie bieži vien iet bojā. Ja cauri kādam meža nogabalam iztraucas neaudzinātu skolēnu bars, līdzsvars dabā tiek izjaukts uz krietnu laiku. Diemžēl vecmāmiņu laika sauklis «Nebļauj – neesi mežā» vēl aizvien ir dzīvīgs. Patiesībā cilvēkiem ir jāapzinās tieši pretējais – mežs ir vieta, kur nekādā gadījumā nevajadzētu bļaut. Izbļauties var tepat Rīgā, tādēļ vien nav jābrauc nekur tālu projām.

Gaužām reti skolēnu ekskursiju laikā bērniem tiek skaidrotas šīs visvienkāršākās dabas kopsakarības, ko tik grūti iemācīt skolā pie tāfeles. Es uzskatu, ka visas dabas zinības – ģeogrāfija, botānika un zooloģija – ir mācāmas dabā.

Kā tu gatavojies grupas vadāšanai? Cik lielu grupu tu atļaujies pulcēt ap sevi?

Nu par grupas lielumu jāsaka tā – jo tā ir mazāka, jo labāk. Bet tāda prakse kā pašlaik, kad lētāku izmaksu dēļ vienuviet sapulcina divas skolēnu klases un tad nu cilvēki piecdesmit min vienu taku, ne no kāda viedokļa nav pieļaujama. Kāda tur dabas interešu ievērošana, te jāuztraucas par bērnu drošību. Pēc pārgājiena vai ekskursijas viņi var pateikt vien to, ka bija liela grūstīšanās, spiegšana un redzēts jau nekas netika. Manuprāt, grupas lielums būtu ne vairāk kā divdesmit dalībnieku.

Kā es gatavojos? Noteikti cenšos ar šiem bērniem viņu skolā satikties vismaz nedēļu iepriekš, teiksim, audzināšanas stundas laikā. Tad, pirmkārt, mēs cits citu apskatām, un, otrkārt, es viņiem jau varu pateikt: nevajag ņemt līdzi litriem kokakolas, jo mežā ir avotiņi. Nevajag ņemt līdz visus iespējamos čipsus un konfektes, kuru iesaiņojums vēlāk tiek izmētāts pa mežu. Iesaku arī to, kā vajag apģērbties, jo visam kolektīvam nebūt nav jautri, ja kaut viens atnāk augstpapēžu kurpēs vai, neatradis mugursomu, ierodas ar vairākiem tīkliņiem pār plecu.

Ko ceļojumā nekādā gadījumā nedrīkst darīt?

Nekādā gadījumā nedrīkst dedzināt ugunskurus, jo Latvijā ir izziņots uguns bīstamais periods. Kaut mūsdienu cilvēks joprojām vēlas izjust šo pirmatnējo stihiju uguni, viņam vairs nav sajēgas par to, kā kurināt uguni, nenodarot ļaunumu. Arī pats atceros, ka esmu kāpaļājis pa klintīm un lauzis zaļus kokus tējas katliņa pakāršanai. Taču pārtapu.

Ja vēlamies dabā kaut ko ieraudzīt, mums ir jāuzvedas piesardzīgi un neuzkrītoši. Ikvienam pirms došanās mežā pavēstu, ka TUR dzīvo zvēri un putni. Un visi cilvēki, protams, grib viņus redzēt. Tikai no mums pašiem ir atkarīgs, vai mēs kaut ko ieraudzīsim vai – gluži otrādi – nemanīsim neko vairāk par sevi un saviem trokšņiem.

Guntis Eniņš ir izraisījis visas Latvijas sajūsmu par alām. Kad redzu alā pazūdam pusklasi, gribas jautāt: vai tas skolotājs maz zina, kādu atbildību viņš tajā brīdī uzņemas?

Es nesaprotu – kas cilvēkus trenc alās? Sapnis par pirmatnējo izcelšanos, mistiskas izjūtas? Bet tas tiešām ir ļoti slikti, jo alu nav daudz, un tās ir diezgan retu un neparastu dzīvnieku un augu uzturēšanās vieta, kur cilvēka klātbūtne ir ļoti nevēlama. Bet sargu pie katras alas, protams, nenoliksi.

Apzināsimies, kādā valstī eksistējam. Izglītības un patriotiskās audzināšanas trūkums rada vides pārkāpumus un parāda vides aizsardzības sistēmas bezspēcību. Arī ierēdņu neieinteresētību risināt dažādus vides pārkāpumus un laikus ietekmēt sabiedrību, lai šādi pārkāpumi vispār nerastos. Neaudzinošie postīšanas piemēri veido attieksmi jau nākamajā slānī – ceļotājos, un atklāj to, ka trūkst valsts politikas tūrisma jomā un domu par ilglaicīgu attīstību, lai saglabātu tūrisma resursus.

Un beidzot arī dienas laikraksti, TV un radio varētu biežāk un nopietnāk runāt par tūrisma attīstību, kas šobrīd mūsu valstī un sabiedrībā galvenokārt pastāv deklaratīvi. Un, tā kā nav dzirdēts, ka kāds klinšu skrāpētājs un alu postītājs būtu noķerts un sodīts, tas iedrošina pārējos.

Jo vienīgais sods ir kādam uzgāzies smilšakmens bluķis...

Es teiktu tā – laimīgā kārtā notiek arī traģiskas nelaimes, jo tas ir vienīgais, kas daudzus attur no līdzīgām izdarībām. Katru gadu, nokrītot no klintīm vai sabrūkot alām, iet bojā kāds ceļotājs, un gadās, ka tie ir arī bērni. Tas ir pilnīgi nepieļaujami, taču notiek visa iepriekš minētā rezultātā.

Es neaicinu nevienu doties dabā, jo man nav pārliecības, ka šie ceļojumi nenodarīs postījumus. Un tāpēc ir kluss prieks par to, ka Latvijā plosās ērču encefalīts. Tas ir diezgan ierobežojošs faktors. Rūpēsimies par savu veselību un ceļosim pēc iespējas mazāk. Klāt tam nāk saules pastiprināts starojums. Diez vai gribēsiet visu dienu staigāt ar cepuri un jakā garām piedurknēm un garās biksēs, bet, par savu veselību un par nākotnē iespējamo ādas vēzi domājot, nevajadzētu uzturēties saulē. Un kur tad vēl noberztās kājas, sasvīdušās, nosmērētās drēbes un pazaudētās mantas.

Ceļošana – tie ir vieni vienīgi zaudējumi. Un tāpēc, lai arī esmu tūrisma un ceļošanas patriots, visu labā varu ieteikt: ceļosim pēc iespējas mazāk! Bet, kad būsim ļoti, ļoti noilgojušies pēc ceļošanas, tad varbūt jau būsim kļuvuši gudrāki, pamācījušies, daudz ko uzzinājuši un tad arī uzmeklēsim labu tūrisma firmu, pavadoni vai gidu, kurš jūs patiešām izvadīs tā, lai jums, kādreiz apzinīgākiem kļuvušiem, nebūtu savai sirdsapziņai jāpārmet: «Es toreiz TUR biju, bet nu izrādās, ka arī es esmu pielicis savu netīro pēdu šīs vietas nobradāšanā.» •

 


Lai ceļojums sagādātu prieku ceļotājam un nekaitētu dabai, jāsāk ar sevi: mācies, lai pilnvērtīgi izjustu norises dabā, esi pazemīgs, kluss un apzinīgs. Bet jau šovakar iegaumē zaļā tūrista ĀBECI:


  1. Ceļojot centies gūt patiesu pieredzi par apmeklētās vietas ikdienas dzīvi.
  2. Ar cieņu un izpratni izturies pret vietējām tradīcijām, paražām un uzvedības normām.
  3. Cik iespējams, ceļojot izmanto sabiedrisko transportu un videi draudzīgus transporta līdzekļus.
  4. Ievēro un respektē ierobežojumus, kas radīti, lai aizsargātu dabu un vietējo ļaužu tradicionālo dzīvesveidu.
  5. Pērc vietējos, nevis ēd līdzatvestos produktus.
  6. Izmanto resursus saudzīgi un ekonomiski, pat ja tie ir lēti un viegli pieejami.
  7. Plānojot ceļojumu, izdomā, kas tevi interesē un cik daudz drīksti atļauties. Cilvēkam, kas visu mūžu audzināts kā dabas pavēlnieks, protams, ir psiholoģiski grūti apzināties, ka viņam ir liegts darīt visu, kas ienāk prātā. Apziņas veidošana ir ilgs process, toties ceļot gribam tūlīt.
  8. Pirms došanās ceļā izzini pieejamo informāciju par ceļojuma objektiem.
  9. Vieglākais ceļš – neinteresēties un neceļot, baidoties no daudzo nezināmu vai arī iedomātu ierobežojumu pārkāpšanas un draudošās izskaidrošanās.
  10. Vēl var ieteikt ceļojumus uz drošām un pārbaudītām, zināmām vietām. Gūsti tur jaunus iespaidus, salīdzini tos visos gadalaikos.