Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Meža bambals "iekaro" pūstošu baraviku

Meža bambalu atliekas lapsas izkārnījumos

Plastmasas pudele ar beigtiem meža bambaliem Silenes dabas parkā. Cik latvijas mežos ir šādas pudeles?
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Meža mēslu karalis

Arvīds Barševskis,
entomoloģijas profesors, autora foto


2000. gada 5. oktobrī Daugavpilī pirmajā Baltijas koleopterologu simpozijā, ko organizēja Baltijas Koleopteroloģijas institūts sadarbībā ar Daugavpils universitātes Bioloģijas katedru, piedaloties Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas un Baltkrievijas zinātniekiem, tika nominēta 2001. gada vabole Baltijā. Šo titulu, konkurējot ar vairākām retām un aizsargājamām sugām, ieguva daudziem cilvēkiem pazīstamā, mūsu mežos ļoti derīgā un bieži sastopamā vabole – meža bambals jeb meža mēslvabole (Anoplotrupes stercorosus Hartmann in Scriba, 1791).


 

Meža bambals ir viena no piecām Latvijā sastopamām bambalu dzimtas (Geotrupidae) sugām. Tās ķermeņa izmēri svārstās no 13 līdz 20 mm. Šī suga pieder mūsu mazākajiem bambaliem. Tās ķermenis ir piķa melns vai brūngans ar violetu vai zilu atspīdumu. Segspārni parasti katrs ar 14 diezgan spēcīgi iespiestām rievveida punktu rindām un melnizilu atspīdumu. Galva liela, ar izteiktu plātņveidīgu pieres vairogu, uz kura vidū ir diezgan liels strups izcilnis. Taustekļi ir brūni, galā ar trīsplākšņainu vālīti, kuras iekšējā plāksnīte ir mazāka par malējām. Meža bambala kājas ir masīvas, lieliski pielāgotas alu rakšanai augsnē. Stilbi ir ar diezgan lieliem dažādu izmēru zobiņiem, asiem piešiem, un vairākām diezgan garu matiņu rindām. Paskatoties uz bambalu binokulārā vai caur spēcīgāku lupu, liekas, ka bambals no apakšas ir sarains, bārdains, skropstains briesmonītis. Patiesībā šie sariņi ir vaboles pielāgojums labāk sajust augsnes vibrācijas, uztvert informāciju, kas caur tām nāk no apkārtējās pasaules. Rindās izkārtotie sariņi uz kājām darbojas kā suka un palīdz bambaliem no aliņām veiksmīgāk izraust zemi. Bambali izdod skaņu signālus. Berzējot divas nelīdzenas virsmas, no kurām viena atrodas uz segspārniem, otra uz vēdera, bambali var izdot savdabīgu šņācošu skaņu. Siltā vasaras dienā, paņemot rokā bambalu, var labi dzirdēt to izdotās skaņas. Tie ir bambala protesta skaņu signāli, ar kuriem tas cenšas traucētāju iebiedēt. Bambaliem ir attīstītas sarežģītas akustiskās komunikācijas gan starp sugas vabolēm, gan starp vabolēm un kāpuriem.

Ērču sabiedriskais transports

Meža bambals ir bieži sastopama bambalu dzimtas suga Baltijas valstīs un arī Eiropā kopumā. Tas sastopams visā Eiropas teritorijā, izņemot tās galējos ziemeļus. Sugas areāls sniedzas rietumos no Rietumeiropas, dienvidos līdz Dienvideiropai un Kaukāzam un austrumos līdz Rietumsibīrijai. Suga sastopama dažādu tipu mežos un mežmalās. Vislabprātāk meža bambals apdzīvo lapkoku un jauktus mežus. Taču mūsu apstākļos, kur suga ir sastopama vairāk nekā Rietumeiropā, tā diezgan bieži ir novērota arī skujkoku mežos. Gada laikā zinātnieki konstatējuši divas meža bambala paaudzes. Pārziemojušie īpatņi sāk lidot jau aprīlī un ir sastopami līdz jūnija beigām, jūlija sākumam. Tieši šajā laikā parādās otra jeb jaunā paaudze, kas lido no jūlija līdz oktobrim vai siltos rudeņos – pat novembrim. Tā kā abu paaudžu lidošanas periodi pārklājas, mūsu mežos gandrīz visu gadu var novērot meža bambalus. Ļoti bieži tos var ieraudzīt rāpojam pa nelieliem meža ceļiem, pa meža zemsegu, pie dzīvnieku izkārnījumiem, pūstošām vecām sēnēm u.c. Vaboles barojas ar dažādu dzīvnieku mēsliem (zirgu, govju, aļņu, arī cilvēku mēsliem), vecām vai pūstošām sēnēm, pūstošām dažādu augu daļām, rūgstošām koku sulām un līdzīgu barību. Meža bambalus uzskata par meža sanitāriem. Tie veicina dažādu pūstošu vielu pārstrādi mežos, un tiem ir ļoti nozīmīga vieta vielu aprites procesos meža ekosistēmās. Meža bambali par bezmaksas sabiedrisko transporta līdzekli noder daudzām mēslos un augsnē dzīvojošām ērču sugām, kuras pieķeras pie bambalu ķermeņa un kopā ar bambalu pārlido no vienas vietas uz citu. Uzmanīgi ieskatoties, gandrīz uz katra bambala no apakšpuses var ieraudzīt vairākas sīkas iedzeltenas ērcītes. Ir dzirdēts, ka daži cilvēki pilnīgi aplami tās uzskata par vaboles bērniņiem, nenojauzdami, ka tās ir tikai īslaicīgas bambala pasažieres. Nedz cilvēkam, nedz bambalam šīs ērces parasti nekādu ļaunumu nenodara.

Ar mēsliem oderēta bērnistaba

Meža bambala attīstība notiek augsnē speciāli izveidotās alās. Zem izkārnījumiem vai lielākām pūstošām sēnēm meža bambali – parasti gan tēviņš, gan mātīte – rok 20–30 cm dziļas gandrīz vertikālas alas (dažreiz to dziļums sasniedz pat pusmetru). Galā alas sazarojas vairākos atsevišķos nodalījumos, kurus vaboles cieši pieblietē ar mēsliem vai citām pūstošām vielām, un mātīte nodalījumu apakšējā daļā iedēj pa olai. Tā savas dzīves laikā viens meža bambals augsnē var ierakt līdz 250 g mēslu. Alu nodalījumos izveidotie pūstošo vielu konservi ir barība kāpuram, kura attīstība vecāku izveidotajos alu nodalījumos, ieskaitot ziemošanas periodu, ilgst apmēram gadu. Tādēļ vecākiem īpaši labi jāpacenšas, lai barības kāpuram pietiktu visam attīstības laikam. Pavasaros, izsīkstot barības krājumiem, kāpuri turpat iekūņojas, un vēlāk vasarā no kūniņām izšķiļas imago (pieaugusi vabole). Tā sākas jauns meža bambalu dzīves cikls. Vaboļu lielākā aktivitāte, īpaši izlidošanas dienās, ir siltos, bezvējainos vakaros. Tad uz meža ceļiem, gar mežmalu pļavām var saklausīt daudzus dobi dūcošus, lidojošus bambalus. Aukstā, lietainā laikā vai pirms laika pasliktināšanās vaboļu aktivitāte strauji pamazinās, un tās ir mazāk pamanāmas. Tāpēc kādreiz pat izcilais naturālists Fabrs šos kukaiņus uzskatīja par «dzīvajiem barometriem».

Cepti bambali pudelē

Lai gan meža bambals Latvijā vēl joprojām ir uzskatāms par bieži vai pat ļoti bieži sastopamu mežos dzīvojošu sugu, pēdējos gados tā eksistence pamazām tiek apdraudēta ar dažādām cilvēka aktivitātēm. Antropogēnā slodze uz piepilsētas mežiem ir samazinājusi meža bambalu skaitu lielo pilsētu apkārtnes mežos. Nomīdītā zemsega, piesārņojums, transporta kustība pa mazajiem meža ceļiem veicina sugas skaitlisku samazināšanos. Meža bambaliem patīk uzturēties uz nelielajiem meža ceļiem, tāpēc milzīgs skaits vaboļu aiziet bojā zem automašīnu riteņiem. Atpūtnieku izmestās plastmasas pudeles kļūst par mokošām nāves lamatām daudzām vabolēm. Sajūtot rūgstošu dzēriena pārpalikuma smaku, vaboles no vairāku kilometru attāluma salido pie izmestās pudeles un pa tās caurumu salien iekšā, no kurienes vairs nevar izkļūt ārā. Saulainās dienās, gaisam sakarstot, pudelē iekritušās vaboles aiziet bojā. Tā pagājušā gada vasarā Daugavpils rajona Ilgu apkārtnes mežos Daugavpils universitātes bioloģijas studenti atsevišķās pudelēs saskaitīja pa 50–70 beigtiem meža bambaliem. Arī atpūtnieku un mežstrādnieku izraktajās lielākās vai mazākās bedrēs augsnē parasti iekrīt daudz meža bambalu un, nespēdami no tām izkļūt, vēlāk kļūst par upuri putniem, sakritušajām lielajām skrejvabolēm, iet bojā bada nāvē vai noslīkst liela lietus laikā. Ar bambaliem barojas arī daži plēsīgie zvēri, piemēram, lapsas, arī atsevišķas putnu sugas. Šo dzīvnieku izkārnījumi reizēm sastāv tikai no meža bambalu ķermeņa hitīna daļām.

Bambalu sugu daudzveidība

Lai gan meža bambals ir sastopams bieži un ziņas par šīs sugas sastopamību Latvijā literatūrā atrodamas jau kopš 1818. gada, kad tika publicēts K. Prehta Rīgas un tās apriņķa vaboļu saraksts, vēlākos gados šī suga minēta pavisam nedaudzos darbos – apmēram desmit publikācijās. Tas liecina, ka sugas izplatība Latvijā ir vāji pētīta, lai gan tā varētu būt sastopama gandrīz katrā mežā. Šo sugu var viegli atšķirt no citām Latvijā sastopamām bambalu sugām. No parastā bambala (Geotrupes stercorosus [Linnaeus, 1758]), rudens bambala (Geotrupes spiniger [Marsham, 1802]) un mainīgā bambala (Geotrupes mutator [Marsham, 1802]) šī suga atšķiras ar mazākiem izmēriem, vājāk iespiestām segspārnu rieviņām, pakaļkāju stilbu ārmalas formu, kur meža bambalam apakšdaļā ir divi šķērseniski zobveida valnīši, bet iepriekš minētajām sugām – to ir trīs. Atšķirīga ir arī to dzīvesvieta. No nosauktajām sugām tikai parastais bambals diezgan reti ielido mežmalās, lielākās meža pļavās vai izcirtumos. Parasti tās sastopamas atklātās pļavās, bet abas pēdējās sugas tikai labi iesilstošās smilšainās vietās. Savukārt meža bambals dzīvo mežos un tikai retos gadījumos ielido mežmalas pļavās. Pavasara bambals (Trypocopris vernalis [Linnaeus, 1758]) arī ir sastopams mežos, izcirtumos un mežmalās, visbiežāk – smilšainās vietās, taču no meža bambala labi atšķirams pēc pilnīgi gludajiem, bezrievainajiem segspārniem un parasti ar daudz košāku metāla zaļu (varietāte autumnalis Heer) vai zilu (pamatforma) krāsojumu. Latvijā biežāk sastopama ir zaļā varietāte, nevis pamatforma.

Ieskaties mēslā un puveklī

Jebkurš Latvijas iedzīvotājs šajā gadā, sākot jau ar pavasari, var iesaistīties meža bambala izplatības, fenoloģijas, ekoloģijas un dažādu riska situāciju noskaidrošanā. Novērojumus nepieciešams pierakstīt. Svarīgi ir fiksēt precīzas ziņas par sugas atradni (rajons, pagasts, apdzīvota vieta vai mežniecība utt.), novērošanas laiku (datums, mēnesis, gads), biotopu (meža tips, mežmala, pļava utt.), novērošanas vietu (uz ceļa, uz kvartālstigas, pie vai zem zirga u.c. mēsliem, pie sēnes, zem pūstošas sēnes, bedrē, pudelē u.c.) novēroto īpatņu skaitu citus noderīgus novērojumus (vaboles pārojās, atradās alā utt.), laika apstākļus (vakars, pirms lietus utt.). Sevišķi noderīga kvantitatīvā informācija, piemēram, saskaitītas vaboles uz meža ceļa noteiktā ceļa posmā (1 km, 500 m utt.). Īpaši aktuāli ir novērojumi, kas saistīti ar sugas apdraudētību (piemēram, 500 m garā lapkoku meža ceļa posmā saskaitīti 30 sabraukti bambali vai vienā pudelē konstatēti 46 beigti bambali un 5 beigtas līķvaboles). Neaizmirstiet iekļaut ziņas par novērotāju (vārds, uzvārds, vecums, nodarbošanās, ja vēlaties – kontaktadrese informācijas apmaiņai). Meža bambala novērošanas akcijā var iesaistīties jebkurš interesents. Sevišķi meža bambala novērošanā tiek aicināti iesaistīties profesionāli biologi, skolēni, studenti, mežniecību darbinieki, sēņotāji, ogotāji utt. Savu novērojumu rezultātus, saistītus ar meža bambalu sastopamību konkrētās vietās, un jebkuru citu informāciju par šo sugu lūdzam nogādāt vai nosūtīt Baltijas Koleopteroloģijas institūtam (Daugavpils, Vienības ielā 13–229, LV 5401, tālr./fax: 5426719, e-pasts: notiophilus@hotmail.com).

 

Novērojumu rezultātu apstrādes ērtības labad ir izstrādāta datu uzskaites veidlapa, kurā var ierakstīt novērojumu rezultātus un to nosūtīt uz iepriekšminēto adresi. Mēs būsim pateicīgi par jebkuru jūsu sniegto informāciju. Informāciju var iesūtīt līdz 2001. gada 21. decembrim. Visa savāktā informācija tiks apkopota un publicēta, norādot informācijas sniedzēju uzvārdus. Vērosim meža bambalus Latvijas mežos visu 2001. gadu! •