Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Ziemeļu upespērlene.

Pērļupīte. Cerams, ka Pērļupītē vēl ir saglabajušās kaut dažas ziemeļu upespērlenes.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Simtgadnieces čaulā – ziemeļu upespērlenes

Mudīte Rudzīte un Digna Pilāte, zooloģes


2000. gadā Latvijas Dabas muzeja gada dzīvnieka godā bija tikusi dižā briežvabole. Tai par godu ir izdots buklets, kurš vēl kādu laiciņu muzeja apmeklētājiem atgādinās par lielāko Latvijas vaboli. Šogad uzmanības centrā ir nokļuvusi ziemeļu upespērlene. Viena lieta ir konstatēt, ka suga ir reta un apdraudēta, bet vēl svarīgāk ir veikt konkrētus sugas aizsardzības pasākumus. Ziemeļu upespērlene ir izzūdoša suga, par kuras saglabāšanu jārūpējas ne tikai teorētiski, bet arī praktiski. Tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ šogad par gada dzīvnieku ir izvēlēta ziemeļu upespērlene.


 

Pērlenes šodien ir nonākušas uz iznīkšanas robežas dēļ cilvēku negausīgās kāres iegūt pērles. Par nelaimi, varbūt par laimi, kopējais pērleņu skaits Latvijā ir pārāk mazs, lai pastāvētu reāla iespējamība izveidoties pērlēm. Kvalitatīvas pērles var gadīties atrast, nogalinot daudzus tūkstošus gliemeņu, bet tik daudz pērleņu Latvijā vairs nav.

Upespērleņu kāpuri attīstās forelēs

Ziemeļu upespērlene ir suga, kurai draud iznīkšana ne tikai Latvijā, bet visā sugas areālā kopumā. Kopš 1985. gada tā ir iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā. Ziemeļu upespērlene iekļauta Bernes konvencijas III pielikumā un EU direktīvas 92/43/EEC II un V pielikumā. Kopš 1957. gada tā iekļauta visos Latvijas aizsargājamo dzīvnieku sarakstos.

Jau trīsdesmitajos gados konstatēts, ka Latvijas pērleņu populācijas ir novecojošas, t.i., tajā atrodams ļoti maz jaunu gliemeņu. Novērtējot populāciju stāvokli pēdējos piecdesmit gados jāsecina, ka situācija ir sarežģīta, jo pērleņu izdzīvošanu nosaka vairāki savstarpēji saistīti un arī nesaistīti nosacījumi, kurus savukārt limitē vairāki grūti kontrolējami faktori, piemēram, foreļu maluzvejniecība un pretlikumīga mežu izciršana upju krastos.

Ziemeļu upespērlene ir evolūcijas gaitā šauri specializējusies suga: tā pielāgojusies dzīvei oligotrofās upēs un to kāpuru (glohīdiju) attīstībai nepieciešamas zivis, kas arī pielāgojušās šādai videi. Pašlaik šīs sugas izdzīvošanas iespējas ļoti strauji samazinās vispārējās vides eitrofikācijas dēļ. Turklāt upespērleņu populācijas ļoti cietušas no intensīvās pērļu ieguves septiņpadsmitajā un astoņpadsmitajā gadsimtā un deviņpadsmitā gadsimta pirmajā pusē.

Pērleņu kolonijas, kas bija veidojušās vairāku gadu tūkstošu laikā, iznīcināja dažos gadsimtos. Pat ja tām būtu vislabākie dzīves apstākļi, ir nepieciešami vairāki gadu simti, lai atjaunotos daudzskaitlīgās pērleņu kolonijas. Dažas nelielas kolonijas, kas saglabājušās slēptās un nepieejamās vietās, vairs nevar saukt par kolonijām, tās būtu jāsauc par pērleņu grupējumiem vietās, kur kādreiz bija kolonijas un kur ieguva pērles Zviedrijas un Krievijas galma vajadzībām.

Šie nelielie grupējumi spētu izdzīvot un nodrošināt vismaz sugas saglabāšanos, ja tiem būtu visi dzīvei nepieciešamie nosacījumi. Taču pašlaik tos apdraud saprobitātes līmeņa paaugstināšanās (t.i., ūdenstilpnes piesārņotība ar organiskām netoksiskām un maztoksiskām vielām) un pastāvīgu foreļu populāciju trūkums, kā arī tieša pērleņu dzīvesvietu iznīcināšana upju meliorācijas, mežu izciršanas, aizsprostu veidošanas un bebru darbības rezultātā.

Melna āriene, spožs perlamutrs iekšpusē

Ziemeļu upespērlene Margaritifera margaritifera L. pieder upespērleņu ģintij Margaritifera, upespērļgliemeņu dzimtai Margaritiferidae, lapžauņu kārtai Eulamellibranchiata, gliemeņu klasei Bivalvia un gliemju tipam Mollusca.

Pērlenes ķermeni apņem divvāku čaula, kurai ir raksturīga nierveida forma. Čaulas virsma ir melnā krāsā, bieži klāta ar dažādiem apaugumiem un nosēdumiem. Virsotne, kas ir čaulas vecākā daļa, parasti korodēta, atklājot čaulas iekšējos slāņus, kas ir baltā krāsā. Čaulas abas puses kopā satur elastīga saite – ligaments. Čaulas iekšpusi klāj mirdzošs perlamutrs, bieži mēdz būt t.s. tauku plankumi, kas ir brūnganā krāsā. Ligamenta tuvumā atrodas čaulas slēdzene, kas sastāv no galvenajiem jeb kardinālajiem un sānu jeb laterālajiem zobiem. Labā čaulas vāka iekšpusē ir viens kardinālais zobs, kreisā vāka iekšpusē – divi. Čaulai aizveroties, zobi saslēdzas atbilstoši no labās un kreisās puses. Laterālie zobi pērlenēm ir reducēti, saskatāmi kā neliels čaulas malas pacēlums blakus kardinālajiem zobiem.

Gliemenes ķermenim ir mantija, kas apņem ķermeni, izklāj čaulas iekšpusi un ķermeņa pakaļgalā veido ievad– un izvadsifonus. Ievadsifona malā atrodas skropstiņas, kas regulē ūdens plūsmu un daļēji filtrē ūdens plūsmas pienestās daļiņas un organismus. Ķermeņa priekšgalā atrodas kāja, kuru var izvirzīt uz āru un izmantot, lai pārvietotu ķermeni un ieraktos smiltīs.

Retā tīru ūdeņu filtrētāja

Ziemeļu upespērlene ir tipiska oligotrofo ūdeņu iemītniece, pēc barošanās veida – filtrētāja. Mainoties vides apstākļiem, parasti visvairāk apdraudētas ir šauri specializējušās sugas, ziemeļu upespērlene ir izmirstoša suga ne tikai Latvijā, bet arī visā sugas areālā. Eiropā tā saglabājusies tikai kalnu rajonos, bet līdzenumos starp lauksaimniecības zemēm un apdzīvotām vietām visas atradnes ir iznīkušas. Latvijā saglabājušās tās atradnes, kuru upju baseinu teritorijā ir daudz mežu.

Pērleņu izdzīvotības spēja balstās, pirmkārt, uz ievērojamo dzimumšūnu produkciju: katra mātīte dzīves laikā spēj saražot vairāk nekā 200 miljonus glohīdiju, reproduktīvā perioda garums ir vidēji 75 gadi. Otrkārt, ļoti mazu populāciju gadījumā abu dzimumu pērlenes spēj pārvērsties par hermafrodītiem. Treškārt, pērleņu dzīves ilgums var pārsniegt 100 gadus, tas nozīmē, ka neliels daudzums īpatņu spēj pārciest nelabvēlīgus apstākļus un pēc tam atražot populāciju.

Neskatoties uz pērleņu samērā labi izveidoto izdzīvošanas stratēģiju, tomēr to sarežģītais attīstības cikls, kurā glohīdijiem jāiziet parazitārā attīstības stadija, un šauri specializētā pielāgošanās dzīvei oligotrofā vidē padara pērleņu populācijas īpaši jūtīgas uz jebkurām vides izmaiņām. Tādēļ upespērlenes ir jānovērtē kā ļoti jūtīgi bioindikatori vispārējā piesārņojuma līmeņa kontrolei.

Sugas aizsardzības plāns

1999. gadā projekta «Sugu un biotopu inventarizācija, aizsardzības plānu izstrāde un dabas aizsardzības struktūru attīstība Latvijā saistībā ar ES Putnu un biotopu direktīvu transpozīciju» ietvaros, kuru finansēja Dānijas Vides aizsardzības aģentūra, Latvijas Dabas fondā tika sagatavots aizsardzības pasākumu plāns, kura mērķis ir apturēt upespērleņu populāciju sarukšanu, panākt to normālu pašatjaunošanās spēju, optimizējot un stabilizējot oligotrofo upju ekosistēmas kā upespērleņu dzīves vidi.

Plāna uzdevumos ietvertie pasākumi ir liegumu veidošana, padziļināta atradņu ekosistēmu izpēte, bebru skaita kontrole un pērleņu pavairošana Gaujas nacionālajā parkā. 2000. gada vasarā notika upju biotopu izpēte un novērtēšana atbilstoši pērleņu biotopu prasībām. Izvēlētas trīs vietas, kurās varētu sākt pērleņu pavairošanas eksperimentu. Šo projektu atbalstīja Gaujas nacionālais parks. Vai eksperimenti izdevušies, par to droši spriest varēsim tikai pēc vairākiem gadiem, tādēļ pagaidām vienkārši klusēsim par turpmākajiem nodomiem šo darbu realizēšanā. •