Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Ilgtspējīgas pilsētas vīzija

«Vides Vēstu» redakcijā viesojas Zaļās partijas līdzpriekšsēdētājs, Rīgas mēra kandidāts Indulis Emsis

Ilgtspējīga pilsētvide. Pastāstiet – ko jūs ar to saprotat, kāda varētu būt tās vīzija, un kādi stratēģiskie uzdevumi jāveic, lai tāda veidotos? Un vēl, ko Zaļā partija būtu gatava darīt tuvākajos gados?

Ilgtspējīgas attīstības ideja ir ļoti nopietna, un man jāsaka, ka mēs tikai pamazām tai tuvojamies. Piemēram, par Rīgas situāciju, uz ko galvenokārt esam koncentrējuši savu uzmanību, domāju – vēl neesam tik tālu, lai runātu par ilgtspējīgu pilsētvidi tūlīt un šodien.

Kāpēc neesam tik tālu?

Tāpēc, ka neesam atrisinājuši daudzus elementārus jautājumus. Tie ir: transports, mājoklis un kultūrvēsturiskā vide plus zaļā vide. Visi šie trīs vaļi, uz kuriem mēs (Zaļā partija – red.) gribētu likt uzsvaru savā piedāvātajā rīcībā, ietver ilgtspējīgas vides veidošanas pamatus.

Mēs piedāvājam tādu risinājumu, kādu šobrīd gaida vēlētājs, kādu gaida Rīgas iedzīvotājs. Un loģiski, ka mums ir jāatrisina Rīgā problēmas, proti, ar transportu, mājokli, kultūrvēsturisko vidi un zaļo zonu. Tad mēs varētu piedāvāt katrā no jomām arī šo zaļo redzējumu. Pēc tam vai paralēli tam mēs varētu veidot arī ilgtspējīgas pilsētvides attīstības koncepciju. Šis ceļš būtu garāks par vienu vēlēšanu periodu, tāpēc es varbūt šobrīd ķeršos klāt tām problēmām, ko mēs esam definējuši kā prioritātes, un parādīšu, kur es saskatu zaļo risinājumu šajās trīs pamatjomās.

Runājot par transportu, faktiski ir divas problēmas. Pirmā problēma – transporta plūsma vienkārši nobremzēsies, ja turpināsim iet tālāk to ceļu, pa kuru jau gājušas iepriekšējās domes un vadības. Otra problēma – transports, kas ir lielākais gaisa piesārņotājs pilsētā. Tātad, risinot šo transporta problēmu, automātiski tiks samazinātas tā radītās slodzes uz vidi. Tas būtu risinājums pēc tā saucamā win-win principa, jo tad ieguvēja būtu ekonomiskā situācija, transporta koridors kļūtu efektīvāks, vide būtu mazāk apdraudēta un cilvēks pilsētā kļūtu drošāks.

Ar ko jūs sāktu transporta problēmu risināšanu?

Risinājuma pamatā mums ir tēze, ka pilsētas centrālajā daļā daudz vairāk vietas jāatvēl gājējiem un riteņbraucējiem, pamazām atvelkot transporta slodzi no pilsētas centra. Vai to var izdarīt? Es atbildu: jā, tiešām var. Tikai gājēju ielām ir jābūt vienīgi gājēju ielām, un arī daļa Vecrīgas varētu kļūt par kājāmgājējiem atdotu teritoriju, lai nepārtraukti nebūtu jāskatās atpakaļ, vai kāda mašīna tomēr tev negrasās uzbraukt uz papēžiem.

Jā, problēma ir atrisināma – ir jābūt skaidri definētām gājēju ielām, pa kurām mašīnas vispār nebrauc. Jābūt arī gājēju laukumiem, gājēju zonām.

Šāds risinājums, protams, vēl jo vairāk saasinās situāciju transportam atvēlētajās maģistrālēs. Tādēļ nākamais solis ir piedāvāt risinājumu arī transporta plūsmām.

Jūs piedāvājat īpašās joslas?

Jā, mūsu ieteikums ir park und ride sistēma, tātad īpaša josla sabiedriskajam transportam, arī ugunsdzēsēju mašīnām, ātrajai palīdzībai, policijai un citiem dienestiem, kuri nevar gaidīt. Šobrīd situācija ir tāda: ja pīķa jeb sastrēguma stundās, pasarg, Dievs, gadās kāda nelaime, piemēram, liels ugunsgrēks pilsētas centrā, tad tiešām nav nekādu iespēju palīdzēt, jo visas ielas ir pārpilnas ar mašīnām. Tas nozīmē, ka plūsmas organizācijā ļoti rupjas kļūdas ir pieļautas ne tikai no transporta kustības viedokļa, bet arī no satiksmes drošības viedokļa.

Ja iela ir par šauru un šī brīvā transporta josla nav savietojama ar pārējo transportu, tad iela ir jāpārorientē par vienvirziena ielu, lai tomēr pa šo joslu varētu brīvi kustēties. Sabiedriskā transporta josla pīķa stundās būtu neaizskarama.

Vai tādā gadījumā privātais autobraucējs nenokļūtu vēl lielākā problēmu lokā?

Īstenībā jā, jo viņu virzīšanās ātrums būtu vēl lēnāks nekā šobrīd, toties mēs iegūtu brīnišķīgu argumentu sabiedriskā transporta attīstībai, jo daudzi cilvēki atteiktos no pārvietošanās ar privāto braucamrīku un aizvien vairāk izmantotu sabiedrisko transportu, kas arī ir mūsu mērķis. Park und ride sistēma savukārt nozīmētu to, ka mēs varētu novietot savu auto tālāk no centra, pat ārpus pilsētas zonas un arī tālākajā zonā izmantot sabiedrisko transportu, jo tad jūs būtu droši, ka ātri sasniegsiet mērķi, jo zināsiet, ka šī josla ir saglabāta brīva.

Tas, protams, ir ļoti riskants lēmums, es apzinos tā sarežģītību, bet tas ļauj precīzi definēt sabiedriskā transporta prioritāti.

Otrkārt, tas nozīmētu arī jaunu attieksmi pret velosipēdistu un kājāmgājēju kā normālas kustības dalībnieku. Tas varētu ārstēt problēmas pilsētas centrā.

Gar krastmalu uz ostu nebeidzamās rindās virzās smagais kravas transports.

Arī smagais transports ir jānovirza nost no centra. Un tas, ka šobrīd uz ostu smagkravu transports brauc cauri pašam pilsētas centram, ir pilnīgi nepieņemami kā no ekoloģiskā, tā arī no transporta plūsmas organizācijas viedokļa. Pirmkārt, ir jābūt apvedceļiem, un smagajam transportam jānonāk līdz ostai pa pilsētas nomalēm. Otra kļūda ir tāda, ka uz Rīgas ostu ved šķeldu, kūdru, apaļkokus un tamlīdzīgas kravas, kas īstenībā būtu jāved uz satelītostām, piemēram, uz Skulti un visām mazajām Kurzemes ostiņām. Līdz ar to mēs veicinātu reģionālo attīstību, samazinātu nevajadzīgo kravu plūsmu, kas nenes līdzi lielu pievienoto vērtību, un atbrīvotu Rīgas ostu no šādām kravām. Tātad manā skatījumā ir pieļautas stratēģiskas kļūdas kravu plūsmas organizācijā. Tās ir jālabo.

Kā labāk attīstīt sabiedrisko transportu?

Jāatrod jaunas sabiedriskā transporta attīstības formas. Kā tuvāko, ko var realizēt viena domes sasaukuma laikā, es redzu dzelzceļu. Latvijas dzelzceļš šobrīd nīkuļo, it sevišķi mazi ir pasažieru pārvadājumi. Šīs nīkulības pamatā ir ne tikai valsts nespēja paskatīties uz šo jautājumu no īsti valstiskām pozīcijām, bet arī politiskā nesadarbošanās starp valstiskajām struktūrām – Latvijas dzelzceļu un pilsētas transporta struktūrām. Rīgā dzelzceļš ir tik brīnišķīgi izaudies cauri pilsētai kā lineāras struktūras. Pārbūvējot šo dzelzceļa sistēmu, piemēram, uzbūvējot platformas, lai cilvēki varētu iekāpt vilcienā, nevis rāpjoties pa kāpnītēm, bet uzreiz iekāpjot, mēs šo dzelzceļa transporta veidu varētu padarīt daudz efektīvāku un ar attiecīgu plānveida rīcību atjaunot dzelzceļu kā pasažieru pārvadājumu formu Rīgas pilsētas iekšienē. Vienkārši esošās sliežu sistēmas ir jāpapildina ar jaunu konstruktīvu risinājumu tā, lai tās kļūtu arī par Rīgas iekšējo pasažieru pārvadājumu sistēmu. Lūk, tādējādi varētu sasniegt vēl vienu efektu: varētu glābt Latvijas dzelzceļu kā pasažieru pārvadātāju un vienlaikus palīdzēt atrisināt pilsētas iekšējo transporta problēmu. Es domāju, ka šajā jomā ir ļoti lielas neizmantotas rezerves.

Bet dzelzceļš taču nav vienīgais risinājums?

Labi atceros laikus, kad Daugava kalpoja par pasažieru pārvadāšanas joslu – vismaz no ledus brīvajā periodā. Un, tagad klimata izmaiņu process ir tāds, ka Rīgā visā kalendārajā gadā ledu redzam pavisam maz. Domāju, ka šis risinājums ir pārdomājams un ūdensceļu izmantošana pasažieru transportam ir vērā ņemams aspekts, jo tik strauji mainās tehnoloģijas un ir ātras kustības pasažieru pārvadājumi, kas lieliski varētu strādāt Rīgā, un mēs arī ūdensceļu varētu izmantot pasažieru pārvadāšanai.

Iekāpt kanālmalā laiviņā un aizbraukt uz Māra Gaiļa uzbūvētajām kotedžām...

Jā, ļoti viegli. Iedomājieties, jums ir māja, piemēram, Mežaparkā vai Vecāķos, un tā ir tik viegli aizsniedzama pa ūdensceļu... Ja pilsēta to attīstītu un dotu attiecīgus bonusus, mēs tiešām varētu šo pārvadājumu un kustības problēmu pārvietot no ceļa uz ūdensceļu. Rīga šajā ziņā ir ideālā situācijā.

70. gados ļoti daudzi cilvēki tepat uz Baltezeru, Jūrmalu un daudz kur citur brauca ar kuģīšiem, un tā bija pavisam normāla parādība.

Būtisks jautājums transporta problēmā ir videi draudzīgākas degvielas lietošana. Latvijā ir iespējams sākt ražot biodegvielu.

Manuprāt, šīs idejas ekonomiskā puse ir stipri apšaubāma līdz brīdim, kamēr kāda pilsēta neizdarīs izvēli un pateiks, ka tās sabiedriskais transports darbojas tikai ar biodegvielu. Tas būtu attiecīgais signāls, lai sāktos šāds bizness. Es domāju, ka Latvijas apstākļos ļoti normāla varētu būt pāreja uz biodegvielu un gāzi pilsētas apkalpojošā transportā – taksometros, autobusos. Tas būtu spēcīgs solis, lai samazinātu izplūdes gāžu radīto gaisa piesārņojumu.

Bet transporta novietošana arī rada problēmas.

Mēs esam gana skaidri definējuši savu pozīciju. Auto novietošanas būves nedrīkst celt uz sabiedriski izmantojamo teritoriju rēķina. Tas būtu pilnīgi jānoņem no darba kārtības, ka sabiedriski izmantojamās platības – skvēri, dārzi un tamlīdzīgi – varētu tikt izmantoti šādu būvju ierīkošanai. Pasāžas ir vajadzīgas, bet tās ir jāizvieto tikai saskaņā ar iepriekš akceptētiem plāniem.

Stāvlaukumiem ir jāizmanto teritorijas ārpus pilsētas vēsturiskā centra. Var būt arī izņēmumi, bet tad tās būtu tādas stāvvietas, kas šobrīd nāk modē: tās ir daudz modernākas, un to būvei tiek izmantotas ļoti nelielas platības. Šādas elektroniski vadāmas auto stāvvietas izmanto pat ielas vidū un ēku iekšējos pagalmos. Tās īstenībā ir akas, kur ar liftu automašīna tiek nolaista lejā un ievietota attiecīgajā brīvajā vietā stāvēšanai. Šādas stāvvietas var izvietot ļoti mazās teritorijās un bez posta apkārtējai, arī kultūrvēsturiskajai videi.

Vai varētu izdoties veicināt sabiedriskā transporta attīstību uz privāto mašīnu apgrūtinājumu rēķina?

Es ilgi jau esmu strādājis sazobē ar dažādu politisko partiju pārstāvjiem un lieliski zinu, ka pilnīgi visas ieceres parasti neizdodas realizēt. Ir jābūt kompromisa risinājumiem. Bet, ja jums ir skaidra, labi definēta un pamatota ideja, tad arī opozīcija to agrāk vai vēlāk pieņems. Ja, piemēram, privātā transporta idejas piekritēji mūsu risinājumam nepiekritīs, viņi būs spiesti to izdarīt dažus gadus vēlāk, kad transporta plūsma vienkārši apstāsies. Mēs nekur neizbēgsim no šīs situācijas. Šajā gadījumā mums vienkārši nav cita ceļa.

Un pat deputāts vai politiķis, kas ir liels privātā transporta piekritējs, sapratīs, ka tālākceļa vairs nav. To var pierādīt ar līknēm, kā pieaug privātā transporta plūsma, bet ielas paliek tik platas, cik ir. Mēs varam ļoti daudz runāt par tranzīta maģistrālēm un par to, kā ļaut privātajam transportam ārpilsētas maģistrāles apasiņot. Tā ir pavisam cita tēma, un tur es esmu par šī transporta maģistrālā tīkla tālāku attīstību. Bet pilsētā mēs nonāksim strupceļā. Tāpēc mans priekšlikums ir iniciēt ātrāk šo strupceļu un piedāvāt risinājumu, nevis vienkārši bezdarbībā gaidīt, kad šī bezizeja pienāk.

Manā skatījumā ir tā: ja jums ir labs plāns, jūs varat pārliecināt arī neticīgos, ja jums plāna nav, jūs nepārliecināsiet nevienu.

Ja zaļās zvaigznes sastātos rindā un jūs kļūtu par Rīgas mēru...

Es mēģinātu Rīgu padarīt cilvēkam tuvāku. Tie soļi, kurus es minēju, ir daļa no tām idejām, kuras, manuprāt, vajadzētu realizēt, lai Rīga tiešām kļūtu par mājvietu. Tas ir grūts solis – lielpilsēta un humāna vide. Es gribētu teikt, ka no ekoloģiskās teorijas viedokļa tie ir pretstati – gandrīz vai nesamierināmi, vismaz nevienam nav drošas receptes, kā humanizēt pilsētas vidi tā, lai cilvēks varētu teikt, ka tā viņam kopumā ir veselīga.

Bet cita ceļa tomēr nav...

To būtu grūti panākt, tomēr šādu mērķi vajag izvirzīt, jo vides humanizācija ir ļoti nozīmīga, un uz to var iet tikai soli pa solim. Un šie soļi ir tādi, ka jāmēģina decentralizēt pilsētu tās pašreizējā izpratnē, un tas nozīmē, ka ir jārada vairāki mazi centriņi ārpus Rīgas centra. Arī pilsētas administratīvās struktūras var un vajag izcelt ārpus pilsētas administratīvā centra un veidot jaunus pievilkšanas punktus pilsētas nomalēs.

Piemēram, Ķirsona lielais krogs?

Jā, kaut vai Ķirsona lielais krogs. Manuprāt, tas jau ir pierādīts un ļoti labi funkcionē, ka cilvēki nemaz neiebrauc Rīgā, lai paēstu labas pusdienas. Tikpat labi arī teātris vai bibliotēka var būt pilsētas nomalē, nevis centrā.

Tā varētu civilizēt visu Rīgu un necensties visu tik ļoti koncentrēt Rīgas vēsturiskajā centrā. Šī virzienu maiņa arī ir ļoti svarīga, lai pilsētas vidi humanizētu, lai padarītu to cilvēkam labvēlīgāku un mēģinātu mazināt centrtieces problēmas.

Pilsētas plānojumam ir jārāda ceļš, kā to sasniegt – kā humanizēt visu pilsētas vidi, lai nebūtu nomaļu, graustu rajonu, netīkamas pilsētvides un lai mazinātu tirgus vērtības atšķirību starp dažādiem pilsētas rajoniem. Un, manuprāt, šis virziens ļautu pilsētai vairāk skatīties uz savu vidējo slāni. Pašreiz viss kā Latvijā, tā arī Rīgā tiek ļoti koncentrēts. Tā turīgais slānis ir izvēlējies mikroreģionus, kas ļoti attīstās, kur ir laba infrastruktūra un top dārgas mājas, un ir ļoti nabadzīgais slānis, kas nodeldē jau esošo infrastruktūru līdz ļoti nepievilcīgam stāvoklim.

Jūs ar pilsētas pārmaiņu programmu strādājat starptautiskā mērogā. Kā citur pilsētas attīstās ilgtspējas virzienā?

Man bieži iznāk būt Centrālās un Austrumeiropas valstīs, jo šobrīd esmu iesaistījies projektā, kur mēs desmit pilsētās mēģinām piedāvāt risinājumus, kā alternatīvi attīstīt pilsētvidi, lai tur gan vides jautājumi, gan ekonomiskās attīstības norises ietu roku rokā. Daudzās valstīs, konkrēti, Ungārijā, esmu novērojis, ka šie attīstības centri ir vairākus kilometrus ārpus pilsētas vēsturiskā centra. Audi, Siemens un citi pasaulslaveniuzņēmēji izved pilsētnieku piepilsētas zonā. Ar to panākts, ka visa pilsētas vide ir humanizēta. Pilsētas centrs paliek vairāk atpūtai, tūrismam, kultūrai, un visa pilsēta vienmērīgi attīstās ilgtspējas virzienā.

Arī Rīgai tas ir ārkārtīgi nepieciešams. Īstenībā šāda virzība jau notiek, bet tā nav organizēta. Ap Jūrmalas šoseju šis tas attīstās, gar Daugavpils šoseju nedaudz, gar Vidzemes šoseju arī vērojami centieni.

Jūs minējāt mājokļus kā vienu no trim vaļiem, uz kuriem balstīsies partijas politika.

Tā atkal ir politika, kurā mēs nevaram nereaģēt uz situāciju. Un situācija ir tāda, ka ar mājokļu politiku šobrīd pilsētā nav apmierināts neviens. Īrnieks nav apmierināts tāpēc, ka viņš dzīvo pastāvīgā apdraudētības situācijā, ka drīz tiks atbrīvoti īres griesti un viņam par īri būs jāmaksā privātajam namu īpašniekam tik, cik viņš prasīs. Savukārt namīpašnieks nav apmierināts ar to, ka šie īres griesti nav atbrīvoti, un nezina, kad tas notiks, bet politiķi maina savas domas atkarībā no tā, cik tuvu ir vēlēšanas.

Namīpašumi brūk. Uzturēt viņus nevar, jo maksa par tiem neatbilst tirgus prasībām. Arī maksātnespējīgais īrnieks nevar nopirkt dzīvokli, jo nav tāds tirgus, lai piedāvātu lētāku dzīvokli pilsētas nomalē.

Pilsēta nav neko darījusi, lai radītu buferzonu priekš mazturīgā īrnieka, kurš varbūt grib saudzēt savu maku un atteikties no privilēģijas dzīvot pilsētas vēsturiskajos namos un pāriet uz daudz lētāku dzīvokli pilsētas perifērijā. Bet tādu iespēju viņam nav.

Tāpēc ir jāatbrīvo tirgus no šīs pseidohumānās regulācijas, kur tiek domāts, ka, turot īres griestus kaut kādās robežās vai pagarinot šo periodu, var atrisināt problēmu. Atbrīvot tirgu un ļaut dominēt tirgus attiecībām, bet ar vienu vienīgu noteikumu: lai cilvēkam, ja viņš nevar izvēlēties sev plašu un dižu mājokli, tomēr būtu iespēja izvēlēties savai maksātspējai atbilstošu tirgū piedāvātu preci. Jādod šis sociālais spilvens un jādod mazturīgajiem pilsētniekiem iespēja īrēt platības dažāda līmeņa sociālajos namos.

Vismazāk maksātspējīgais pilsētas iedzīvotājs varētu saņemt sociālo palīdzību un dzīvot sociālajā namā. Līdz ar to pilsēta viņam subsidētu šo dzīvībai tik nepieciešamo mitekli. Pat bezpajumtniekam ir jābūt bezpajumtnieka patversmei. Jo katram ir jābūt miteklim, protams, atbilstoši viņa sociālajām iespējām.

Nav atbrīvots tirgus, un tas rada korupcijas iespēju. Tāpēc pilsētai ir jāpasaka šis vienkāršais un skaidrais risinājums un tirgus attiecības ir jāiedibina arī mājokļu jomā.

Trešais valis – pilsētas kultūrvēsturiskā un zaļā vide. Mēs vēl neesam to pieminējuši.

Kultūrvēsturiskā un zaļā vide – tā ir visu iedzīvotāju rūpe. Kultūrvēsturiskā Rīga ir mūsu mantojums, ieskaitot kultūru un visu, kas ar to saistīts – teātri, bibliotēkas, arhitektonisko un vēsturisko mantojumu, Vecrīgu, vecpilsētu, parkus, dārzus, skvērus, ūdens platības un it visu, kam ir augsta sabiedriskā vērtība.

Tāpēc jau pastāv pilsētas plānošana, lai sabiedriski vērtīgas teritorijas aizsargātu ar likumu un normatīviem. Ja teritorija tiek aizsargāta, nevienam, lai cik bagāts viņš būtu, lai kādas investīcijas viņš solītu, nebūs tiesību šīs investīcijas ieguldīt uz sabiedrisko teritoriju rēķina. Vienalga, lai kurš piedāvātu apbūvēt Līvu laukumu, viņam nebūtu šādas tiesības, jo, ja kultūrvēsturiskās aizsardzības plāns paredz, ka Līvu laukums ir jāsaglabā, tad tas ir jāsaglabā.

Ja atjaunojam Rātslaukumu uz noteikta arhitektoniskā un kultūrvēsturiskā laikmeta fona, ir jāvadās pēc plāna, un mēs nevaram celt Hamarina namu tāpēc vien, ka tas ir privāts. To var darīt tikai tad, ja mums nav plāna, ja mums nav vīziju, ko gribam redzēt nākamajā Rātslaukumā. Tad esam spiesti pakļauties naudas un iniciatīvas varai.

Man liekas dīvaini, ka pilsēta vēl nedomā stratēģiski un nav definējusi, kādus mērķus Vecrīgas pilsētapbūves vidē tā grib sasniegt, kādu pilsētas centrālo vīziju grib redzēt.

Vēsturiskas pilsētvides plānošanā jāiesaista arī sabiedrība, jo, apspriežot vēsturiskā centra apbūves stratēģiju sabiedriski, varētu iegūt sabiedriskā nozīmīguma pakāpi jeb aizsardzības nepieciešamības stingrību. Tad arī nebūtu jautājuma par to, vai ir Doma laukums jāapbūvē vai nav.

Sabiedriskā viedokļa noskaidrošana ir ļoti svarīga, lai pieņemtu 21. gadsimta cienīgu lēmumu, lai nebūtu kultūrvēsturisks vandalisms, ko vēlāk varētu ņemt ļaunā mūsu līdzpilsoņi un teikt, ka mēs neesam izturējušies ar pietāti pret vēsturiskām vērtībām.

Tas attiecas arī uz parkiem, uz veciem kokiem, skvēriem, dārziem un citām vērtībām, kur ir nepieciešama daudz stingrāka konceptuāla pilsētas nostāja.

Pagājuši jau desmit neatkarības gadi. Zaļā partija bija Rīgas domē iepriekšējā sasaukumā. Kā vērtējat zaļos?

Zaļie ir bijuši deputāti Rīgas domē. Un arī šajā domē ievēlēja pāris deputātu no Zaļās partijas listes. Bet Latvijā ir tā, ka cilvēki bieži vien pieslienas kādam stiprākam politiskam spēkam un pārtrauc savu darbību. Diemžēl tā iznācis arī Latvijas Zaļās partijas deputātiem Rīgas domē, un šobrīd viņu ieguldījumu zaļās filozofijas realizēšanā ir diezgan grūti pamanīt.

6. Saeimā tikām ievēlēti trīs Zaļās partijas deputāti, bet šo Saeimu mēs pabeidzām ar sešiem deputātiem un pat frakciju izveidojām. Kāpēc notiek aiziešana vai piesliešanās citam politiskajam spēkam, domāju, ir atkarīgs tieši no šī politiskā spēka mugurkaula. Man tas ir pilnīgi nepieņemami, jo es ar Zaļo partiju, kā saka, esmu sācis un beigtu savu dzīvi.

Zaļie Rīgas domē bija par vājiem, lai realizētu savu ieceri, tāpēc arī izvēlējās piesliešanos citiem politiskajiem spēkiem, pie tam divas reizes: sākumā sadarbojās ar Tautas partiju, tagad ar TB/LNNK. Tā, kā jau teicu, ir tāda stiprākā meklēšana. Pašlaik mūsu konceptuālā griba ir skaidri definēta, skaidri izpausta, un mēs nopietni strādājam, lai sagatavotu savas partijas listes cilvēkus darbam Rīgas domē un izveidotu spēcīgu grupu. Un tas mums ir reāls mērķis.

Uz Rīgas domi ZP ir vēl vairākas listes?

Jā, arī visa Pierīga. Mums ir listes Jūrmalā, Jelgavā, Saulkrastos, Ķekavā, Baložos...

Kāpēc Pierīgā?

Izskaidrojums ir vienkāršs. Zaļo filozofija kļūst tuva cilvēkiem, kas dzīvo šajā pārveidotajā jeb sabojātajā vidē. Tad zaļo idejas cilvēkam kļūst saprotamas. Turpretī, ja viņš dzīvo laukos, relatīvi sakārtotā vai mazattīstītā vidē, tad zaļajām idejām vēl nav pienācis laiks un līdz ar to atbalsts zaļajiem ir niecīgs.

Konflikti starp industriālo vidi un cilvēku ir nobrieduši līdz diezgan biedējošai formai, kad cilvēkam jāpieņem lēmums, kurā pusē viņš nostājas – vai vides gandēšanas pusē vai to vidū, kas grib situāciju labot un mūsu bērnu un mazbērnu vārdā pieņemt pozitīvus lēmumus.

Piemēram, Vācijā zaļie ir stipri, jo tā ir industriāli attīstīta valsts. Un visās agrāk vai vēlāk veidojas spēcīga zaļo kustība. Tā ir pasaulē pārbaudīta prakse, arī Latvijai neizdosies no tās izvairīties. Un loģiski, ka šobrīd mūsu iespējas ir saistītas tieši ar pilsētu, ar Rīgas pilsētas apkārtni. Es par to pat priecājos, jo tā ir dzīves loģika.

Vai arī citu Latvijas pilsētu attīstība jābalsta uz tiem pašiem vaļiem?

Jā. Es nerunāšu par Jelgavu, tur situācijā ir tāda pati kā Rīgā. Es gribētu parunāt par Jūrmalu, Saulkrastiem, par piekrastes pilsētām, kurās dominē zaļo idejas, ierobežojot ekspansiju, ierobežojot būvniecības sablīvēšanos un privāto gribētāju iespējas būvēties kāpu joslā.

Tā ir dilemma, jo namīpašnieks grib it kā saprotamu lietu – dzīvot tuvāk jūrai, mazāk pārveidotā dzīves vidē. Bet nelaime sākas tur, ka viņš pats, savas vēlmes apmierinot, šo vidi arī sagrauj.

Vēl viens aspekts ir kūrorta atdzimšana. Kūrorts atdzimst, ja jūs izmantojat šos dabas dotumus jeb resursus cilvēka veselības atjaunošanai. Tāpēc tagad Jūrmalā un daudzviet citur ir jāatjauno šī dabas veseluma nozīmīgums, lai atdzimtu tūrisms un ārstniecības iespējas šajās teritorijās. Līdz ar to ir loģiski, ka zaļo uzsvaram uz dabas karkasa aizsardzību šajās teritorijās ir arī ekonomisks pamats.

Zaļie ar savu ieceri rada ekonomiskus priekšnoteikumus ekonomiskam uzplaukumam. Lai cik dīvaini tas izklausās, bet daudzi to nav uzķēruši, ka, piemēram, Jūrmalas ekonomiskā izaugsme atkarīga no tā, cik veselīga būs vide un vai tur pastāvēs priekšnoteikumi tūrisma un veselības industrijas atdzimšanai.

Kultūrvēsturiskā mantojuma aizsargāšana skar arī koka apbūvi Latvijas pilsētās. Arhitekti par to nelabprāt runā.

Tā ir tēma, ko es noteikti gribētu izvirzīt priekšplānā arī Rīgā, bet it īpaši Jūrmalā un arī citviet Latvijā, ka mēs pārāk nevērīgi izturamies pret šo mantojumu – koka mājokli. Šeit ir milzīgas iespējas pierādīt, ka koks nav aizgājis vēsturē un koks kā mājoklis ir ļoti pieņemams.

Jā, darbojas centralizēta energoapgāde un turpat blakus individuāla, pat ar malku kurināmas telpas. To es redzu te jūsu ofisā, bet to var realizēt arī daudz lielākās mājās.

Kādā sarunā ar Zaigu Gaili, kas arī ir liela entuziaste koka vēsturiskā mantojuma aizsargāšanā, izskanēja doma, ka atjaunotas ar malku apkurināmas koka ēkas ir pilnīgi pieņemamas. Un tad atgrieztos šī tradīcija pa spirāli, tikai ar citu ekonomisko un siltumefektivitāti. Līdz ar to arī koka nami varētu iegūt otro mūžu, un pilsēta ļoti daudz iegūtu savā daudzveidībā un vēsturiskajā patiesīgumā.

Šo virzienu īpaši kā politisko līniju gribu uzsvērt zaļajiem visās pilsētās, kurās startējam.

Runājot par demokratizāciju un sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā, nav noslēpums, ka tieši pašvaldībās ar to iet diezgan gauži.

Tas tiešām ir nopietns jautājums, un es uz to būtu skatījies ļoti konstruktīvi: ja jūs gribat realizēt kādu programmu, kaut vai manis piedāvāto, jūs neizbēgami sastapsieties ar pretestību. Lai to pārvarētu, jums nav cita ceļa kā vien dabūt atbalstu no sabiedrības. Lai šo sabiedrības atbalstu varētu pierādīt, jums neatliek nekas cits kā šīs idejas plaši skaidrot, teiksim, nevalstiskajām organizācijām un sabiedrībai kā tādai – caur masu saziņas līdzekļiem.

Atcerēsimies situāciju 5. Saeimā – mums vajadzēja pieņemt dabas resursu nodokļa likumu, bet Saeimā bija liela pretestība šim likumam. Mēs aicinājām talkā sabiedriskās organizācijas, konkrēti VAK, un izdarījām spiedienu uz deputātiem. Tas nostrādāja, un šis nodoklis līdz šai dienai nes pozitīvu ieguldījumu visā vides politikā Latvijā. Cita ceļa nav. Ja gribat realizēt programmu, ir vajadzīgs sabiedrības atbalsts.

Pretējā gadījumā nākamā maiņa – dome vai cits varas mehānisms – atcels ar varu panāktu mehānismu, jo viņai būs cita doma, cita varas iecere. Ar varu panāktas ieceres ir īslaicīgas.

Atceros vairākus vērtīgus vides projektus, bet sabiedrība pret tiem uzstājās kā pretinieki. Konkrēti, Getliņu izgāztuves vai bīstamo atkritumu glabātavas celtniecība Gardenē. Bet mēs ieguvām sabiedrības vairākuma atbalstu, un tad vairs nebija jāuztraucas par mazākuma protestiem. Tas gan ir grūts ceļš, diskusija ar sabiedrību prasa laiku, zināšanas, vajag precīzi formulēt savas ieceres un novērtēt sekas. Bet tas atmaksājas.

Es ieteiktu īstenot ieceres tā, lai katrs stratēģiskais plāns tiktu rūpīgi un detalizēti apspriests ar sabiedrību – ilgi, bez bailēm un ar visām no tā izrietošajām sekām.

Cita ceļa nav. Sabiedriskās interešu grupas ir jāapzina un jāpierāda tām savas ieceres pareizība.

 

Sagatavoja Ruta Berkgaute