Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Oļģerts Nikodemus ir Ģeogrāfijas zinātņu doktors, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asoc. profesors. Piedalījies Rīgas attīstības plāna izstrādāšanā kā konsultants, vadījis Rīgas pilsētas vides stratēģijas izstrādāšanu. Vairāku vides projektu līdzstrādnieks, piemēram, «Latvijas piesārņojuma kartēšana ar sūnu palīdzību» u.c.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 3 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Mūsu Rīga ģeogrāfa acīm

Ar Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes asociēto profesoru Oļģertu Nikodemusu sarunājās Ruta Berkgaute


Katrai valstij un reģionam pilsētas attīstības vīzija var būt atšķirīga, tomēr to vieno pamatideja – spēt vēl ilgi un droši dzīvot mazpiesārņotā, garīgi un sociāli veselīgā vidē. Kas gan to nevēlētos? Tomēr vides jautājumi, kas reizē ir arī ilgtspējīgas dzīves jautājums, pagaidām nav mūsu sabiedrības, ne speciālistu, ne politiķu rūpju lokā. Plānotais un gribētais paliek uz papīra. Arī stratēģijas un plāni, kuru izstrādāšanā piedalījies asoc. profesors Oļģerts Nikodemus.


 

Rīgai paredzēts izstrādāt jaunu pilsētas centra attīstības plānu. Bet pilsētas attīstība ir neatraujami saistīta arī ar tās vides aizsardzību. Kas Rīgas vides sakārtošanai visvairāk vajadzīgs?

Pilsētas struktūras sakārtošana, lai tā sekmētu vides kvalitātes uzlabošanos pilsētā. Svarīgs struktūras elements ir apstādījumi. Un tie ir cieši saistīti ar visām pārējām vides aizsardzības problēmām – gaisa tīrību, ūdens kvalitāti u.c. Apstādījumi ir arī pilsētas vizītkarte. Lūk, piemēram, Alberta iela ar unikālajām jūgendstila ēkām, bet, tās aplūkojot, ne reizi vien kāds, atvainojiet, iekāpj suņu mēslos.

Runājot par Rīgas centra plānošanu, pirmkārt, šaubos, vai nesākam plānot to atrauti no visas pilsētas plāna kopumā, un, otrkārt, vai tas nebūs kārtējais dokuments, kura realizācija tā arī paliks uz papīra.

Rīgas vides politika, kādu mēs to redzam atspoguļotu dažādos dokumentos, pēc manām domām, atbilst vislabākajiem Eiropas pilsētu standartiem un ne tikai. Piemēram, ja izpildītu 1995. gadā pieņemto Rīgas attīstības plāna vides sadaļu, pēc daudzu man pazīstamu ārzemju ekspertu slēdziena, Rīgas vide tiktu ne vien saglabāta, bet pat uzlabota atbilstoši ilgtspējīgas attīstības principiem.

Arī Rīgas vides stratēģija kā politisks dokuments atbilst Eiropas labākajiem paraugiem.

Problēma sākas no tā brīža, kad to, kas uzrakstīts uz papīra, ir jāsāk ievērot. Šeit mēs saskaramies ar būtiskām atkāpēm. Tie paši politiķi, kas balsoja par šī dokumenta pieņemšanu, tā pildīšanas brīdī pieņem citu lēmumu un meklē ieganstus, lai no apstiprinātā plāna varētu atkāpties.

Kura partija būtu ieinteresēta risināt pilsētas vides jautājumus? Būtu stabila savos uzskatos, izglītota...

Pašreiz grūti nosaukt kādu konkrētu partiju, kas interesētos par pilsētvides attīstības jautājumiem. Arī Rīgas domes Vides departaments ir ļoti mazspējīgs gan politiski, gan finansiāli, diemžēl tam trūkst arī stratēģiskās domāšanas, lai reāli aizstāvētu vides jautājumus Rīgā. To mēs redzam partiju priekšvēlēšanu programmās.

Un sabiedrības cīņa ir it kā neauglīga...

Domāju, ka cīņu par zaļās zonas saglabāšanu var nosaukt kā emociju vilni, kas cenšas pārvelties pār pragmatiķu galvām. Zaļie cīnās par katru koku. Nē, nē, es to nenosodu, tas ir labi, ka zaļie izrāda savu attieksmi un vēlas, lai šie koki pilsētas centrā tiktu saglabāti. Tikai – ak vai! – neviens ne presē, ne radio nerunā, ko šī zaļā struktūra pilsētai nozīmē kopumā.

Jā, arī sabiedrības attieksme ir maz jūtama.

Vēlies teikt, ka vides jautājumi nav sabiedrības rūpju lokā?

Nav. Ne tikai sabiedrības, nav arī speciālistu un ierēdņu rūpju lokā.

Lasām transporta attīstības koncepciju, tur jau it kā vides sadaļa ir iekšā – ietverta saturā kā nodaļa. Bet problēma ir tāda, ka vides jautājums kā nodaļa ir it kā piekabināts klāt, nevis integrēts visos transporta attīstības virzienos.

Kas Rīgai vajadzīgs, lai tā attīstītos pēc ilgtspējīgas attīstības principiem? Un vai Rīgai tie ir zināmi?

Pirmkārt, Rīgai nepieciešams jauns pilsētas attīstības plāns, jo ir izmainījušās īpašuma attiecības uz zemi, skaidrākas kļuvušas ekonomiskās attīstības iespējas.

Bet par ilgtspējīgas attīstības principiem varētu vēl diskutēt. Viens no tiem ir pārvietošanās un transports, t.i., lai iedzīvotājiem būtu iespējami mazāk jāpārvietojas ar transporta (arī personīgajiem) līdzekļiem.

Rīgā šo principu ir ļoti grūti ievērot. Jo pilsēta 50 gadus attīstījās pēc pilnīgi citiem principiem. Rīgas centrs joprojām ir monocentrs, kur attīstās biroji, veikali, izklaides objekti, un ir guļamrajoni – Purvciems, Iļģuciems, Imanta.

Plānojot jāpārvērtē, kādas turpmāk būs pilsētas centra funkcijas. Cik un kādi būs apakšcentri pilsētai kopumā.

Līdz šim par to ir pārāk maz domāts. Lai sekmētu jaunu centru veidošanu, ir dažādi instrumenti. Piemēram, labiekārtotu maģistrāļu būve un biroju centru veidošana pie tām. Pilsētas dome, manuprāt, varētu atrast un realizēt jaunas iespējas, lai, piemēram, Dreiliņos attīstītos jauns biroju centrs. Jo attīstot vienu infrastruktūras daļu, attīstās nākamā, un viss rajons atdzīvojas – iegūst jaunu elpu.

Vai Rīgu mēs redzam kā zaļu pilsētu?

Paskatoties uz pilsētas struktūru kopumā, Rīgas centrs ir plānots ļoti zaļš, īpaši šī zaļā struktūra saistīta ar kanālmalas apstādījumiem. Šķērsojot pilsētas centru, ceļš vienmēr ved cauri kādam parkam.

Pēc mūsu studentu aprēķiniem bakalaura un maģistra darbos, pilsētas centrālā daļa ir ļoti nabadzīga ar stādījumiem blīvās apbūves dēļ. Ar katru gadu parku un skvēru platība samazinās, bet tā ir mūsu pilsētas dabas pamatnes sastāvdaļa.

Kas ir dabas pamatnes teritorija pilsētā? Tagad diskutē par kļūdām apstiprinātajos plānos.

Pilsētas zaļās (parki, skvēri, apstādījumi) vai zilās (kanāls, dīķis u.c.) struktūras kā artērijas caurvij pilsētu un pilda noteiktas funkcijas. Pirmkārt, tā ir teritorijas ainaviskās un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana un veidošana. Otra svarīgākā funkcija, kas pašlaik piemirsta, ir kompensācijas funkcija. Pilsētas centrālajā daļā tā ir vissvarīgākā.

Zaļās teritorijas uztver piesārņojošās vielas, akumulē tās un, kas ir būtiskākais, ietekmē pilsētas mikroklimatu.

Neaizmirsīsim arī dabas pamatņu teritoriju prezentācijas funkciju, kas nav mazsvarīga, kad gaidām ciemiņus. Arī pašiem ir patīkami baudīt zaļos apstādījumus – tad tā būs atpūtas, estētikas un audzinošā funkcija.

Kas īsti ir kompensācijas funkcija?

Jā, paskaidrošu tuvāk. Vispirms jāzina, ka pilsētā valda ļoti savdabīgs klimats. To sauc arī par pilsētas klimatu. Piemēram, Ņujorkā gaisa temperatūras starpība starp pilsētas centru un perifēriju ir aptuveni seši grādi. Rīgā šī starpība ir tikai viens vai divi grādi, bet vasarā var sasniegt arī vairāk. Jo lielāka temperatūras starpība starp pilsētas centru un perifērijas daļu, jo vairāk šis centrs ierauj sevī gaisu, t.i., darbojas kā piltuve. Kad šis piltuves efekts sāk izpausties, vairs nav svarīgi, kur tiek izmests piesārņojums – ostas rajonā, Rumbulā vai Zolitūdē. Efekta dēļ piesārņojums tiek ierauts pilsētā iekšā.

Un tieši zaļie apstādījumi šajā gadījumā ir būtiski un pilda tā saucamo kompensācijas funkciju – izlīdzina temperatūru, tā samazinot piltuves efektu.

Lai nenosmaktu pilsētas smogā, zaļie stādījumi būs nepieciešami vēl un vēl?

Samazinoties stādījumiem, Rīgas centrs kļūst arvien piesārņotāks – gaisa kvalitāte arvien sliktāka, un tas, turpinoties šādai tendencei, vedinās cilvēkus ārā no pilsētas. Rezultātā vides piesārņojums veicinās citu sociālo problēmu attīstību. To jau rāda dažādu pasaules pilsētu piemēri. Ja pilsētas centrā nedzīvo pastāvīgie iedzīvotāji, pieaug noziedzība, it sevišķi naktīs.

Vai tranporta piesārņojums galu galā izraisīs... noziedzības pieaugumu?

Jā, arī to, ja netiks ievērots tālejošas domāšanas princips.

Un tas netiek ievērots. Rīgas attīstībā šobrīd vērojams cits – ugunsdzēsēju princips: rodas ideja, paņem naudu, nedomājot, kāds būs šīs ieguldītās naudas rezultāts pēc gadiem. Svarīgi ir naudu ne tikai piesaistīt, bet arī vadīt to!

Piemēram, ja ir pateikts A, nepieciešams pateikt arī B. Par daudzstāvu autostāvvietām, politiķi, piemēram, baidās pateikt B – uzlikt zīmes, ka uz ielām pilsētas centrā stāvēt nedrīkst. Varbūtējā sabiedrības reakcija būs: kāds lobē! Grib piepildīt savu stāvvietu!

Rīgas transporta infrastruktūra nav domāta tik intensīvai autotransporta plūsmai. Līdz ar to jādomā, kā iziet no situācijas, kas izveidojusies vēsturiski ilgā laika posmā. Jādomā, piemēram, par ātrgaitas automaģistrālēm, kas ved ārā no pilsētas.

Minētajā Rīgas attīstības plānā bija paredzēts izbūvēt daudzstāvu autostāvietas, tikai ne centrā, kā to redzam tagad, bet dzelzceļa loka rajonā ar domu, ka pilsētas centrs tiks atdots sabiedriskajam transportam.

1995. gadā tapa Rīgas pilsētas attīstības plāns, jau tad tajā tika integrēti ilgtspējīgās attīstības principi. Vai pēc plāna sekoja adekvāta rīcība?

Nē, pilsētas transporta infrastruktūra netika attīstīta tā, lai pilsētas centru atbrīvotu no autotransporta pārblīvētības. Rezultātu mēs redzam, nepagāja ne pieci gadi, kad daudzstāvu autostāvvietas ir izbūvētas centrā, bet stāv pustukšas. Bet pilsētas dome atbalstīja to celtniecību.

Tagad iziet no šīs situācijas ļoti grūti, jo ir jau sekmēta biroju un veikalu attīstība pašā pilsētas centrā.

Jau minēju, ka Rīgai nepieciešams jauns pilsētas attīstības plāns. Detalizētāks mēroga ziņā. Bet svarīgākais – ir jātiek skaidrībā par ļoti daudziem procesiem un faktoriem šī brīža pilsētas dzīvē. Jāveido zinātniski pamatota zaļās zonas politika. Un jau tagad jāatjauno un jāsakārto apstādījumi.

Soli pa solim atjaunot apstādījumus Rīgā un Latvijas pilsētās – to es vēl varu iedomāties, grūtāk iedomāties, ka tuvākā laikā Rīgā varētu īstenot ilgtspējīgas attīstības principus transporta infrastruktūrā – ātrgaitas maģistrāles, pārsēšanos no tām uz sabiedrisko transportu...

Jā, pilsētas centrā situācija ir ļoti sarežģīta, pārplānojot, iespējams, būs jānojauc kāds nams (bet namiem ir īpašnieki), jāizjauc ierastā kārtība. Pilsētas centrs jāatstāj tikai sabiedriskajam transportam. Domāju, ka centram apkārt ir iespējams izveidot labus apvedceļus. Atcerēsimies, gaužām maz ir izmantota josla gar dzelzceļu: noliktavas, rūpnīcas, sliktas kvalitātes apstādījumi.

Jāizmanto mūsu zinātnieku, plānotāju intelektuālais potenciāls plānošanas un realizācijas procesā. Jo šobrīd problēma sākas tad, kad jāsāk realizēt plānus un stratēģijas. Politiķiem ir pašiem sava stratēģija, kā jau minēju – ugunsdzēsēju!

Varbūt pietrūkst politiskās izglītības?

Vai kāds mūsu laika politiķis gribētu būt politiski izglītots? Es nevaru iedomāties. Jo lielākā daļa politiķu domā, ka viņi ir viszinošākie un visgudrākie.

Vai jau redzi kādus soļus ejam ilgtspējīgas attīstības pilsētas virzienā?

Mūsu tautai ir ļoti augsts intelektuālais potenciāls. Par to pārliecinājos, kā darba grupas vadītājs strādājot pie Rīgas vides stratēģijas. Domājot par tālāko attīstību, iesaku pie Rīgas domes izveidot konsultatīvo padomi, kas nodarbotos ar pilsētas attīstības un vides jautājumiem. To pārstāvētu zinātnieki, eksperti, arī no rietumiem, un vēl varētu iesaistīt sabiedrību.

Rīgas attīstībai jāpieiet nopietnāk nekā līdz šim. Manuprāt, ir izveidojusies situācija, ar kuru politiķi nevarēs tikt galā vieni paši.

Atcerēsimies – par kļūdām, ko izdarām tagad, maksāsim nākotnē, un samaksa būs divas līdz trīs reizes lielāka. Jau tagad mēs maksājam kredīta procentus, bet tad ņemsim jaunu kredītu, lai labotu aplami izdarīto.

Politiķiem jākļūst tālredzīgākiem. Labāk samaksāt par padomu – ekspertu slēdzienu jau tagad un tikai tad ķerties pie lēmumu pieņemšanas.

Ilgtspēja – spēja ilgi dzīvot, domāt par izdzīvošanu veselīgā garīgā un sociālā vidē nākotnē. Bet šis jautājums pagaidām neinteresē ne politiķus, ne sabiedrību.

Domāju, ka tas neinteresē nevienu – arī Rīgas domes vadību ne. Jo iegādāto dārgo tehniku DOAS no firmas «Opsis» neizmanto tiem mērķiem, kam tā patiesībā ir paredzēta. Rietumos to izmanto, lai plānotu transporta plūsmu – novirzītu no maģistrālēm ar lielu piesārņojumu uz mazāku, lai regulētu luksofora darbību. Kāds sabiedrībai ir būtisks labums no šī dārgā gaisa monitoringa? Par gaisa piesārņojumu tā netiek pat informēta.

Varbūt jāpaiet veselai paaudzei, lai atteiktos no kaut kā, lai iegūtu vairāk?

Ilgam laikam jāpaiet. Mēs pārdzīvojam tādus laikus, kādus attīstītās Eiropas valstis piedzīvoja pirms gadiem četrdesmit. Tagad ikvienam ir svarīgi sevi un ģimeni nodrošināt ar iztiku, samaksāt komunālos maksājumus, nodrošināt bērniem izglītību. Bet tie, kam ir nauda, tie atbrauc uz pilsētu pa dienu, bet dzīvo Berģos, Baltezerā, Jūrmalā u.c.

Ekonomikā pieprasījums nosaka preces veidu. Ja ilgtspējīgu dzīvesveidu uzskatām par preci, iznāk, ka pēc tās tagad nav pieprasījuma?

Latvijā nav izveidojies vidusslānis, kas parasti sekmē zaļo domāšanu politikā. Iedzīvotāji ir inerti, zaļās NVO mazskaitliskas. Kad Latvijā izveidosies stabils vidusslānis, kuri vēlēsies dzīvot centrā, izvirzot prasības dzīvot tīrākā, sakoptākā vidē, politiķiem viņu viedoklis būs jāņem vērā. Svarīgi apzināties, ka pasākumi vides aizsardzībā vienmēr prasīs prāvu finansiālo ieguldījumu, bet atgriezeniskais efekts izpaudīsies krietni vēlāk, varbūt pēc vairākiem desmitiem gadu. Bet tad labot kļūdas būs vēl grūtāk.

Ko tu domā par preses līdzdalību vides jautājumu atspoguļošanā?

Diemžēl prese informāciju par vides lietām pasniedz «zem spiediena» vai pārāk vienkāršoti. Piemēram, koku nociršana pie Jēkaba kazarmām tika komentēta kā saujiņas zaļo pikets pret kaut kādu vecu koku nociršanu.

Bet informāciju ir iespējams pasniegt citādi. Piemēram, Rīgas vides stratēģijā ir teikts – nesamazināt zaļos apstādījumus pilsētas centrā būvniecības vajadzībām. Par šo dokumentu ir balsojuši domes deputāti pirms pusgada. Atliek žurnālistam atrast šo protokolu un salīdzināt toreizējo balsojumu ar pirmsziemassvētku balsotāju sarakstu. Un pēc tam noskaidrot – kāpēc politiķis tik īsā laikā ir mainījis savu nostāju?

Pie mums analītiskā žurnālistika tikai veidojas.

Kādam jābūt Rīgas domes Vides departementa centram Agenda 21? Zviedrijas pilsētā Norčēpingā tas ir atvērts centrs, kas integrē ilgtspējīgās attīstības jautājumus tieši sabiedrībā. Strādā ar iedzīvotājiem, ar skolēniem.

Domāju, ka Rīgai vēl nav pienācis laiks organizēt centru tādā formā, kā tas ir Norčēpingā. Jāattīsta sadarbība ar Rīgas skolu valdi. Šobrīd akcentu vajadzētu likt uz vides izglītību skolās, koordinēt vides izglītības projektus. Manuprāt, tikai nākamā paaudze varēs pārvērst Rīgu par – ilgi dzīvot spējīgu.

Ko tu pats dari pasaules glābšanā?

Es iestādīju mežu radu zemē. Tikko Valsts meža dienesta paspārnē ar Phare fonda atbalstu iznāca arī rokasgrāmata «Meža ainavas. Plānošanai un dizainam». To var iegādāties Valsts meža dienestā.

Tu taču lasi arī lekcijas vides zinātnēs, piedalies dažādu stratēģiju izstrādāšanā.

Jā, bet darbam nav atdeves. Rodas sajūta, ka cits nekas neatliek kā pašam iet politikā. Ir ļoti grūti ietekmēt stratēģisku plānu ieviešanu dzīvē, jo... politikā darbojas lobiju princips.

Nenoliegšu, arī rietumos šis princips strādā. Tikai tur tas nozīmē – savākt vēlētāju balsis, bet pie mums – nauda. •