Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Latvija globālā pasaules tīklā

Ar profesoru Ilmāru Lazovski
sarunājās Arnis Šablovskis


Pēcatmodas laikā redzamu ētisku zīmju un pazīmju klātneesamība Latvijā gandrīz katram tās iedzīvotājam laiku pa laikam rada iekšējas neērtības izjūtu. Arvien vairāk un vairāk valsts uzrāda izpausmes, par kurām viena daļa iedzīvotāju izjūt sašutumu, cita kaunu, vēl cita izmisumu. Katrā ziņā apmierināto ir pārāk maz, lai situāciju varētu atzīt par stabilizācijas un harmonijas virzienā vērstu. Sevišķi sāpīga ir vilšanās atmodas laika cerībās. Daļēji gan tā ir objektīva. Mūsu problēmas jau sen vairs nav tikai mūsējās vien. Toties par mūsējām tagad kļuvušas arī pasaules globālās nelaimes, jo nu mēs – un ne tikai pēc brīvas izvēles – esam ieslēgušies pasaules globālajā tīklā. Ko darīt brīdī, kad vēl lāgā neesam izslimojuši savas slimības, bet jau uzmācas visai pasaulei, planētai piederīgās? Kā iegūt nepieciešamo imunitāti, lai pasaules dzirnakmeņos spētu palikt dzīvībā vēl simt, divsimt, trīssimt un vairāk gadus?


 

No Latvijas ārstiem, kuram varētu jautāt ne tikai par tautas fizisko veselību vien, prātā nenāk neviens cits kā profesors Ilmārs Lazovskis. Varbūt tāpēc, ka viņš ir cilvēks, kas allaž uz Latvijas fona ir izcēlies ar savu ētisko stāju, ar atgādinājumu stratēģiski tālejoši redzēt, ievērot un plānot Latvijas procesus. Cilvēks, kuram svešs ir karjeristiskais vieglas iekārtošanās bacilis. Lai gan ir no tiem, kuru labprāt ievēlētu, kuru daudzi labprāt redzētu kādā augstākā valsts amatā. Tomēr skaidrība, ka uzņemties drīkst tikai to, ko noteikti padarīs, liek viņam būt tur, kur viņš visupirms jūt aicinājumu – būt ārstam.

Jūs acīmredzot nekādā ziņā nevarētu pieļaut, ka jūs, piemēram, ievēl Saeimā...

Vispirms jāatzīst, ka man ļoti patīk politika. Varbūt tāpēc, ka mans tēvs bija žurnālists. Viņš aizgāja no darba 1940.gada 17.jūnijā, lai gan ar saviem rakstiem bija kritizējis arī K.Ulmaņa režīmu. Vēl cara laikos viņš bija apguvis arī grāmatveža profesiju un nolēma strādāt tajā. Sekoju līdzi politiskiem notikumiem arī padomju laikā. Atmodas laikā aktīvi darbojos Tautas frontē, Ārstu biedrībā. Man galvenokārt bija divas iekšējas problēmas. Pirmā – lai tiešām praksē realizētu kādu ideju, vienmēr ir vajadzīgi vēl vismaz divi vai trīs, uz kuriem varētu paļauties. Lai gan man reti ir gadījies vilties cilvēkos, jo es spēju redzēt viņu patieso motivāciju, iesaistoties tādās vai citādās darbībās, tomēr sapratu, ka šos trīs domubiedrus es nespēju atrast...

Tautas frontes laikā, kad man piedāvāja kandidēt, es domāju veselu nedēļu un šī iemesla dēļ tomēr atteicos. Turklāt man toreiz bija jāizvēlas starp profesionālo karjeru un politiku... Tagad retrospektīvi es joprojām Saeimā neredzu cilvēkus, kas varētu būt mani domubiedri. Es nevaru nosaukt nevienu.

Tātad Latvijā atkal visai sarežģīts laiks ...

Katrs laika vai cilvēka raksturojums ir subjektīvs. Mana iekšējā pārliecība par šo laiku ir – paldies Dievam, ka es to piedzīvoju! Pat neskatoties uz visām nebūšanām, kas patlaban ir Latvijā, nevienu brīdi es nenožēloju, ka notikušas šīs pārmaiņas. Varbūt tāpēc, ka visvairāk esmu cietis no tā, ka visus 50 okupācijas gadus mums bija aizbāzta mute... Es neesmu bijis disidents, tomēr nekad neteicu to, ko es nedomāju. Vismaz šajā ziņā brīvība mums ir, un laiks ir kļuvis reizes simts labāks. Lai gan, protams, arī šis ir ļoti draņķīgs laiks, un man, tāpat kā daudziem, tas nepatīk. Vai man ir kāds mierinājums? Jā, ir. Palasiet 20.gadu avīzes par to, kas notika tālaika Saeimā! Pašlabuma meklējumi, cīņa par amatiem – tieši tāpat kā patlaban...Vienīgi cēloņi ir atšķirīgi toreiz un tagad. Daži tikumi ir vispār pazuduši. Iespējams, pat no visas sabiedrības. Pie tā, ka lietas kārtojas tā un ne citādi, esam vainojami arī mēs paši un mūsu pagātne. Lai gan ir tādas izpausmes, kas atkārtojas visos laikos. Minēsim kaut vai Džozefa Konrāda vārdus, ka «revolūcijas sāk un virza cēlu ideju apmāti cilvēki un inteliģenti, bet viņi paši nekļūst par revolūcijas vadoņiem, bet upuriem». Franču revolūcija 18.gadsimta beigās to spilgti ilustrēja. Tas, šķiet, nav ārstējami, tas ir cilvēka dabā, kurai ir visai daudz īpatnību.

Paaudze, kas veidojās pēc Tautas frontes, patiesībā ir formējusies padomju skolās... Uzauguši padomju sistēmā, viņi pārnesa savā darbībā tās principus. Šī iemesla dēļ izglītības sistēma Latvijā nepārtraukti slīd uz leju un tādēļ mums ir izaugusi slikti izglītota paaudze. Kad šādi cilvēki nonāk pie varas, viņiem ir tendence – visus salīdzināt ar sevi, ar savu vērtību mēru. Un, ja nu es vēl esmu deputāts, tad visi, kas ir tikpat «izglītoti» kā es, ir «ļoti labi izglītoti»... Un, ja šādi cilvēki sāk īstenot reformas, tad rezultāts ir patiesi drūms. Tā arī ir mūsu nelaime. Cita muļķīga un smieklīga tendence, kas patlaban sastopama Latvijā, ir mēģinājums burtiski kopēt rietumus. Joprojām darbojas kļūdīgais princips – pie viņiem un pie mums. Tomēr tā nav. Norvēģijā darbojas viens modelis, Amerikā – otrs, bet Vācijā trešais.

Cik gan ilgi šāds relatīvs haoss var pastāvēt?

Tas ir pārejošs stāvoklis. Viss sakārtosies. Valsts nesabruks, un nebūs arī tā, ka visu varu valstī sagrābs blēži, muļķi un neizglītoti cilvēki. Mēs šobrīd jau esam reāla pasaules daļa, un šajā apstāklī ir arī daudz kā pozitīva, piemēram, tas, ka Latvija vairs nevar pastāvēt izolēti. Mūsu jaunieši šodien, kontaktējoties ar pasauli, jau labi pārzina tendences tajā. Manu mazbērnu paaudzes sabiedrība izveidos valsti, kas būs daudz tuvāk pasaules tendencēm nekā pašreizējā. Tā nebūs supersabiedrība, tomēr – ja joprojām būs komunikācija ar brīvo pasauli, ja joprojām notiks brīva domu apmaiņa – tas savu iespaidu uz nākotni atstās.

Jūsu vārds nereti ticis minēts arī valsts prezidenta kandidātu vidū. Daži domā, ka jūs būtu piemērotākais cilvēks arī izglītības ministra postenī. Ja jums šodien kāds piedāvātu uzņemties šādu atbildību...

Ja vien es būtu 15 gadus jaunāks un varētu realizēt jau pieminēto principu – atrast trīs līdz piecus uzticamus domubiedrus savu ideju realizācijai, tad jā. Es savai darbībai vēlos konkrētu galarezultātu, ne tikai ideju pasludināšanu. Lai gan man ir arī negatīva pieredze aktīvai sabiedriski politiskai darbībai. Esmu piedzīvojis Latvijas Ārstu biedrības ideju sagrāvi. Patiesībā I.Godmanis valdības vadītāja amatā panāca neiespējamu šo ideju realizāciju. Gluži tāpat kā amatu indeksācijas sistēmā – mums tika saglabāta padomju sistēma. Ārsti un skolotāji būtībā tika atzīti par sabiedrības padibenēm, un tā tas ir palicis līdz pat šim brīdim. Arī K.Ulmaņa laikā bija amatu indeksācija. Mana māte strādāja nodokļu departamentā. Toreiz vislielākā alga bija Valsts prezidentam, otrs nākamais pēc ranga bija Universitātes rektors, tad sekoja kabineta locekļi, profesori, docenti, tad direktori, skolotāji un ārsti. Māte nodokļu departamentā bija kādas apakšnodaļas vadītāja, valsts ierēdne. Viņa mēdza teikt: «Ko tad es – sīks ierēdnītis, ārsti, skolotāji – tie gan pelna...» Šobrīd mums viss ir pilnīgi otrādi – ierēdnis ir ievērojami pārāks gan par skolotāju, gan par ārstu.

Daudzkārt dažādos kontekstos ir pieminēta mūsu nacionālā identitāte un tās apdraudētība...

Līdzšinējā pasaules vēsture pierāda, ka mazas tautas un to valoda lēnām izzūd. Īpaši – represīvu režīmu klātienē. Piemēram, Krievijā vēl 1917.gadā bija 118 nācijas, 1965.gadā jau tikai 90, pārējās jau bija iznīcinātas.

Rūdolfs Virhovs 19.gadsimta vidū apceļoja Baltiju un uzrakstīja rakstu par lībiešiem un latviešiem. Viņš liecināja apmēram tā: «Te dzīvo interesanta tauta – lībieši, kas pilnīgi atšķiras no saviem kaimiņiem, bet latvieši ir ļoti stipra tauta, un es domāju – pēc simts gadiem viņi lībiešus asimilēs, tomēr pēc tam – jau 21.gadsimtā latviešus pašus asimilēs slāvu tautas.» Pirmā paredzējuma daļa jau piepildījusies, par otro vēl nezinu, vēl ir jāpaiet laikam.

Lai gan – notiek arī pilnīgi pretēji procesi – veidojas antagonismi starp tautām. Parasti mēs runājam par šīs parādības politisko pusi, tomēr tai ir arī bioloģiska izcelsme. Līdzko šūna parādās pasaulē – viņa daloties sāk grupēties. Viena tā nespēj pastāvēt. Trīs var. Bet, tiklīdz ir simts šūnas, tas jau ir par daudz, visām nav iespējams nodrošināt barības vielas, tādēļ veidojas grupas. Tikko ir divas vai trīs grupas – katra no tām sāk izdalīt speciālu bioķīmisku vielu, kas atgrūž citu grupu, ar laiku šī viela ir tik stipra, ka tā spēj pat iznīcināt. Es, protams, runāju par vienšūnu organismiem, tomēr šī parādība ir raksturīga arī dzīvnieku sugām, cilvēku ieskaitot. Visspilgtāk tas pašreiz izpaužas, kad runa ir par tautām, kam nav savas valstiskās teritorijas. Piemēram, kurdu gadījumā – kad 30 miljonu tauta dzīvo gan Azerbaidžānā, gan Turcijā, gan citur bez savas valsts. Līdzīga ir basku problēma Spānijā. Otrs antagonisms veidojas uz valstu robežām. Pie mums – mazāk jūtami, tomēr antagonisms veidojas gan ar igauņiem, gan lietuviešiem. Un atkarībā no politiskā režīma šī problemātika vai nu pastiprinās, vai pavājinās. Joprojām aktuāli ir Ziemeļīrijas jautājumi. Mūsu reģionā – ļoti lielā krievu tautas klātesamība Igaunijā un Latvijā, kad kritiskā robeža jau ir pārsniegta. Kādi būtu risinājumi? Katrai tautai, vienalga, lai kur tā arī atrastos, būtu jādod zināma neatkarība. Piemēram, baskiem Spānijā. Tas gan nozīmētu kādam atteikties no noteiktas teritorijas, bet to neviens negrib. No otras puses – ja ir tā, kā šobrīd latviešiem, – vai var kādu deportēt? Tas, protams, būtu cilvēktiesību pārkāpums. Šāds konflikts, iekšējais antagonisms, patiesībā ir visās valstīs, visos kontinentos. Etniskais antagonisms būs vienmēr. Tomēr situācija ir mierīgāka tur, kur pamatnācija nav zem kritiskās masas, kad cittautiešu skaits nepārsniedz 30–35%. 40% – tā jau ir kritiskā masa. Tad parasti notiek asimilācija, vai nu piespiedu, vai brīvprātīga, vai arī veidojas divkopienu valsts, kā tas patiesībā Latvijā jau ir. Katrā ziņā – agri vai vēlu tā tas notiks. Nepilsoņiem iegūstot vēlēšanu tiesības, izveidosies divpalātu Saeima. Krievi, kas dzīvo Latvijā, nez vai vēlas iestāties Krievijā, viņi droši vien būtu ar mieru dziedāt «Bog, blagoslavi Latviju!» («Dievs, svētī Latviju!»), tomēr viņi vēlas divkopienu valsti. Būtiska ir arī latviešu un krievu atšķirīgā mentalitāte. Manas paaudzes laikā, protams, tā visa vēl nebūs...

Šis jautājums sasaucas ar jau pārrunāto valstiskās koncepcijas neskaidrību tuvākajā nākotnē...

Tik tiešām, krīze Latvijā ir jūtama visās jomās. Ja izrāviens notiktu vienā no tām – izglītībā un zinātnē vai medicīnā, tad varētu sakārtot arī pārējās. Tomēr bez skaidras valsts vīzijas, koncepcijas, haoss un neorganizētība veidojas visās jomās.

Ja mums, piemēram, būtu kāds talantīgs izglītības ministrs ar trim četriem tikpat talantīgiem palīgiem – izglītības inspektoriem, kuriem būtu iespējams vismaz trīs gadus netraucēti realizēt savu programmu... Un vēl, ja pēc laika izveidotos veselības aprūpes sistēma, kurā tiešām tiktu domāts par pacientiem un nevis ārsti slepeni spiestu no tiem kukuļus... Ja pozitīvi izrāvieni notiek atsevišķās nozarēs, tad arī pārējās vairs nevar strādāt iepriekšējā režīmā. Problēma ir, ka mums nekur šādu izrāvienu nav. Tiem būtu jābūt tādā līmenī, lai pat vienkāršā tauta no ielas saprastu – nu šai ziņā mums gan veicas.

Tomēr, daļēji pateicoties arī jūsu un I.Ziedoņa aktivitātei, par tādu kā politisku alternatīvu Latvijā kļuva Vairas Vīķes–Freibergas ievēlēšana par valsts prezidenti.

Tas, ko viņa panākusi šajā laikā, ir nepārvērtējami. Nebūdama ārlietu ministre, viņa ir radījusi mūsu valsts imidžu, kas, iespējams, ir labāks, nekā mēs patiesībā esam. Ar savu šarmu, zināšanām, ar prasmi uzvesties. Ir grūti pārvērtējams tas, ko viņa patlaban dara, lai gan viņai ir uzticētas tikai reprezentatīvas funkcijas. Ja vien pretī vēl būtu tāda paša līmeņa premjerministri... Patiesībā viņa ir vienīgais mūsu «valstsvīrs». Latviešu valodā gan nav piemērota apzīmējuma – būtu jāsaka: valstssieva... Jebkurā gadījumā viņa šobrīd ir vienīgā. Ir vēl politiķi un politiķīši. Līdzšinējās valdības, šķiet, sevi līdz šim nav identificējušas ar Latviju. Es pat nezinu, kuru Latvijas valdībā interesē, kas ar Latviju notiks pēc 20 gadiem. Rīcība ir virzīta tikai uz šo brīdi. Bez tēzes par to, ka mēs būsim Eiropas savienībā, nav nekādas citas vīzijas... Atkal jāsaka – izņemot mūsu prezidenti. Būtu jābūt skaidrībai par to, kas patiešām nosaka katras valsts pamatu. Ja puspliks cilvēks, būdams pusbadā, var vadīt valsti, tad stulbs un galīgi neizglītots, turklāt slims cilvēks valsti vadīt nevar. Līdz ar to – mēs iegūstam absolūtās prioritātes – izglītību, zinātni un veselības aprūpi.

Bet vai, jūsuprāt, prezidentei ir tie trīs pieci nepieciešamie domubiedri, lai savas idejas spētu iedzīvināt?

Domāju, ka nav. Spriežot pēc dažiem viņas izteikumiem, viņai piemīt visi tie paši trūkumi, kas raksturīgi visiem mūsu trimdas tautiešiem, kas no sirds vēlas Latvijai palīdzēt un kas nostājas pozīcijā «viss ir ļoti labi, ir tikai dažas nesakārtotas lietas». Tomēr Latvijas reālā mentalitāte ne vienmēr ir līdz galam izprotama. Ir tiešām grūti saprast, ka te joprojām bieži darbojas padomju laika principi.

Kur jūs pats smeļat spēku ikdienai?

Esmu centies saglabāt uzticību saviem iekšējiem principiem. Neesmu nekad rīkojies vai runājis pretēji savai iekšējai pārliecībai. Tāpat esmu klausījis sava skolotāja medicīnā profesora Rudzīša padomam: «Nekad neizvēlieties sev par līdzstrādniekiem muļķus, uz kuru fona jūs liksities sev gudrs. Labāk, lai tie ir cilvēki, kas nākotnē varētu kļūt gudrāki par jums.» Esmu atklājis, ka šis princips ir patiesi svētīgs un nes bagātīgus augļus. •