Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Lielais nātru raibenis (Vanessa atalanta) vairojas Latvijā, bet ziemot lido uz Dienvideiropu un Āfriku.

Dadžu raibenis (Cynthia cardui) dodas ziemot uz siltām zemēm

Kāpostu baltenis (Pieris brassicae)
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 5 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Tauriņi dodas uz siltajām zemēm

Nikolajs Savenkovs,
Latvijas Dabas muzejs, autora foto


To, ka tauriņi lieliski lido, redzējis ikviens. Tiešām, dažiem tauriņiem, piemēram, sfingiem, lidošanas ātrums var sasniegt pat 60 km stundā! Bet ko jūs teiktu, uzzinājuši, ka tauriņš var nolidot vairāk nekā divus tūkstošus kilometru? Latvijā sastopamas gandrīz 200 tauriņu sugas, kas īstenībā nemaz nepieder pie mūsu faunas. Šie tauriņi šeit atlido regulāri vai nejauši, pārvarot no dažiem simtiem līdz pat vairākiem tūkstošiem kilometru!


 

Lielākai teksts daļai migrējošo tauriņu mūsu klimats ir par aukstu, un viņi pat teorētiski nevarētu pie mums izdzīvot, neskatoties pat uz vairošanās mēģinājumiem. Kā visfantastiskāko piemēru var minēt kartupeļu sfinga jeb miroņgalvas (Acherontia atropos) migrēšanu no Dienvideiropas vai Ziemeļāfrikas. Turpat dzīvo un uz Latviju atlido oleandru sfings (Daphnis nerii), tīteņu sfings (Agrius convolvuli), kā arī mazais madaru sfings (Macroglossum stellatarum). Ziemeļamerikas monarhi (Danaus plexippus) šķērso Atlantijas okeānu – daži tauriņi regulāri tiek atrasti Anglijā, Francijā un Spānijā, pat Vācijā un Dānijā! Tad jau teorētiski pastāv iespēja, ka šie tauriņi var sasniegt arī Latviju.

Spārnus kustinot, vēju ņemot palīgā

Tauriņu migrācijas var būt pasīvas (kad tauriņš tiek pārnests ar gaisa masām) un aktīvas (kad tauriņš pārlido lielus attālumus, pateicoties aktīvai spārnu darbībai). Tauriņš var nokļūt pie mums, izmantojot abas iespējas.

Visbiežāk tauriņu migrācija notiek no dienvidiem, nedaudz mazāk – no austrumiem vai rietumiem. Ziemeļu sugu migrācijas Latvijā nav reģistrētas, kaut citās Eiropas valstīs, piemērām, Dānijā, konstatēti dažu tundru sugu ielidojumi.

Dažu tauriņu dzīvesveids ir līdzīgs gājputnu ieradumiem. Klasiskie piemēri – lielais nātru raibenis jeb admirālis (Vanessa atalanta) un dadžu raibenis (Cynthia cardui): katru gadu vasaras vidū šie tauriņi lielos baros atlido pie mums no ziemošanas rajoniem – Dienvideiropas un Ziemeļāfrikas. Pēc pārošanās un olu dēšanas tauriņi aiziet bojā, un tur neko nevar darīt – tauriņu mūžs ir īss, un viņi vairojas tikai vienreiz mūžā. Kad kāpuri izaug lieli, tie iekūņojas, un vasaras beigās no kūniņām izšķiļas jaunie tauriņi. Īsu brīdi vasaras beigās tie palidinās pa dzimto vietu, bet rudenī šie raibspārņi atkal dodas uz dienvidiem pārlaist ziemu. Nākamajā gadā viss atkārtojas.

Atkarībā no laika apstākļiem tauriņi izvēlas dažādus Eiropas reģionus, tāpēc Latvijā šo ciemiņu skaits pa gadiem krietni svārstās. Dažos gados tauriņi Latvijā sastopami masveidā, bet dažu vasaru to nav nemaz.

Līdzīgs dzīves veids ir monarham (Danaus plexippus), tikai šajā gadījumā viss notiek Ziemeļamerikā. Tauriņi vairojas Amerikas kontinenta ziemeļdaļā (ASV un Kanādas teritorijā), bet pārziemo Meksikā un Kalifornijā.

Par tauriņiem, kas uz Latviju vairs nelido

Tauriņu migrācijas visbiežāk notiek tad, kad savā mītnes zemē kāda tauriņu suga savairojas masveidā. Tas raksturīgs linu pūcītei (Autographa gamma), tīteņu sfingam (Herse convolvuli), pļavu svilnim (Loxostege sticticalis) un dažām citām sugām, kas uz Latviju atlido no Dienvideiropas katru gadu un dažkārt ļoti lielā skaitā.

Dažas tauriņu sugas, kas Latvijā pagājušajā gadsimtā bija samērā bieži viesi, uz šejieni vairs nelido. Tā mūsu gadsimtā vairs nav sastapts neviens aveņu lācītis (Euplagia quadripunctaria), daglīšu lācītis (Utetheisa pulchella) un vīksnu raibenis (Nymphalis vaualbu), kas arī zemēs, no kurām atlidoja, kļuvuši retāki.

Kāpostu balteņu brālība

Tauriņu migrācijas var būt arī lokālas, kad kukaiņi pārlido tikai dažus desmitus vai simtus kilometru. Tas ir ļoti raksturīgi, piemēram, visiem labi zināmajam kāpostu baltenim (Pieris brassicae). Dažos gados vasaras beigās it īpaši gar jūru var vērot no dienvidiem uz ziemeļiem lidojošus citzemju balteņus, kas krietni papildina vietējās populācijas. Tad vienā laikā populācijā var būt gan vietējie, gan migrējošie īpatņi. Nu re, pat ja Latvijā čakli iznīdēsim visus vietējos kāpostu balteņus, pie mūsu kāpostiem atlidos citi.

Ieceļotāji meklē siltas vietiņas

Tauriņu migrācijas Latvijā ir novērojamas no aprīļa beigām līdz pirmajam salam. Bet tauriņu pārlidojumu kulminācija ir vasaras sākumā (maija beigās–jūnijā) un visvairāk rudenī (septembrī–oktobrī). Kā likums, pie mums atceļojušie tauriņi uzturas siltās vietās. Tāpēc visbiežāk tie koncentrējas dzelzceļmalās, šosejmalās, bet īpaši piejūras kāpās. Lokālas jeb vietējas migrācijas ir raksturīgas arī dažiem naktstauriņiem, piemēram, dārzu joslpūcītei (Noctua pronuba). Tā 1988.gadā Papē simtiem šīs sugas īpatņu atlidoja naktī uz ultravioletu gaismu kāpās.

Ieceļotāji meklē siltas vietiņas

Kāpēc tauriņiem vajag atstāt savas siltās vietas dzimtenē un doties gandrīz drošā nāvē? Zinātnieki uzskata, ka tauriņu pārlidojumus, pirmkārt, var uzskatīt par mēģinājumu apgūt un apdzīvot jaunas teritorijas. Piemēram, aukstajā Islandē, kur dzīvo tikai 92 tauriņu sugas, gandrīz puse no tām ir migrējošas sugas no Eiropas, kā arī no Āfrikas vai pat Ziemeļamerikas. Domājams, ka pēc ledus laikmeta tik aukstu un izolētu zemi tieši tādā veidā apdzīvoja tauriņi no kontinenta, bet tikai daži no viņiem atrada šeit pastāvīgu mājvietu. Otrkārt, migrācija ir labākais veids, kā izvairīties no konkurences masveidīgas savairošanās gadījumā. Ja visi tauriņi paliks savā dzimtajā vietā, vēlāk sagaidāma kāpuru nāve pārapdzīvotās populācijās. Treškārt, ja kādā teritorijā pēc bargas ziemas izmirst visa kādas sugas vietējā populācija, tad, pateicoties tauriņu pārlidojumiem, jau tuvākajos gados suga tiks atjaunota dabīgā veidā.

Tauriņi ļoti jutīgi reaģē uz barības bāzes maiņu. Ja pie mums parādās kādi jauni augi, tiem ātri seko tauriņi, kuru kāpuri iecienījuši tieši šos augus. Visbiežāk tas notiek migrācijas rezultātā.

Pateicoties migrācijas aktivitātei, daudzas tauriņu sugas joprojām iztur cilvēka «antropogēno spiedienu». Bet tādi nometnieki kā laimiņu dižtauriņš (Parnassius apollo), cīrulīšu dižtauriņš (P. mnemosyne) u.tml. izrādījās bezspēcīgi civilizācijas priekšā un izzuda gandrīz visā Eiropā. Tos iznīcināja ne tikai cilvēku darbība, bet arī neveiksmīgais dzīvesveids – viņi nav spējīgi tālu pārlidot. No otras puses, grūti iedomāties, ka kādreiz varētu būt apdraudēti kāpostu balteņi (Pieris brassicae), kāpostu cekulkode (Plutella xylostella) vai linu pūcītes (Autographa gamma), kam bez plaša areāla un barības bāzes ir ļoti stipra migrācijas aktivitāte.

Migrējošie tauriņi vēl nav iekļauti pasaules Sarkanajās grāmatās, jo tam nav pamatojuma. Nu re, migrācija ir ļoti veiksmīga pielāgošanās, lai izdzīvotu tik grūtajā kukaiņu pasaulē. •