Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Guntis Eberhards

Lucavsala un daļēji Zaķusala labajā krastā biežāk applūdīs
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Rīgas līča dienvidu piekraste - 21.gadsimta
riska zona

Profesoru Gunti Eberhardu
intervē Ruta Berkgaute


Pēdējos gados preses izdevumos parādās sensacionāla satura prognozes par 21. gadsimtā iespējamām dabas katastrofām Latvijā – gan par to, ka jūra noskalos lielu Kurzemes pussalas piekrastes daļu no Ovīšiem līdz Kolkai un Ģipkai, tāpēc jau tagad jādomā par lībiešu pārcelšanu tālāk iekšzemē, gan par draudīgu Jūrmalas pludmales un krasta noskalošanu, gan gaidāmo Rīgas applūšanu. Gluži kā pazīstamā tautasdziesmā: «Visapkārt smilšu kalni, pati Rīga ūdenī».


 

Visas šāda rakstura prognozes parasti tiek saistītas ar globālām klimata izmaiņām, t.i., klimata pasiltināšanos, ūdens daudzuma pieaugumu pasaules okeānā un reizē tā līmeņa celšanos. Lai uzzinātu reālo applūšanas draudu iespējamību, «Vides Vēstis» devās pie profesora Gunta Eberharda.

Cik pamatoti ir viedokļi par gaidāmām jūras ūdens līmeņa izmaiņām un applūšanas draudiem?

Zinātnieku vidū pagaidām nav viennozīmīgas atbildes, ir tikai prognožu varianti, kas balstās uz reālo novērojumu (mērījumu) rindām, iespējamiem klimata izmaiņu variantiem atkarībā no tā, kā 21.gadsimtā gaisā (troposfērā) pieaugs siltumnīcas efektu izraisošo gāzu, galvenokārt, CO2 koncen-trācija.

Vai pasaules okeāna līmeņa celšanās ir neizbēgama?

Masu saziņas līdzekļos un arī zinātniskajā un populāri zinātniskajā literatūrā skaitļi par pasaules okeāna vidējā ūdenslīmeņa celšanos no 0,3–0,5 m līdz 3–4 m. Tomēr visticamākie gaidāmo scenāriju varianti nākamo 100 gadu laikā atrodami divu monogrāfiska tipa zinātnisko pētījumu kopsavilkumā (Climate Change 1995), ko 1996.gadā izdeva Kembridžas universitāte. Šo respektējamo pārskatu sagatavojuši 78 pasaules speciālisti no 20 valstīm, izmantojot ap 500 nacionālo pārskatu materiālus no 40 valstīm. Prognožu sākuma punkts ir 1990.gads.

Prognozes 21.gadsimta otrajai pusei (vai gadsimta beigām) vienkāršotā formā var uzrakstīt šādi:

 

Ja globālā vidējā temperatūra
pieaugs par:
  Tad pasaules okeāna vidējais
ūdens līmenis celsies par:
1,5 °C
2,5 °C
3,5 °C un vairāk
  15 cm
50 cm
95 (100) cm

 

Pēdējais (t.i., ļaunākais) variants (celšanās par 1 m) iespējams, ja turpmākajos 100 gados CO2 daudzums dubultosies. Tiek prognozēts, ka no 2000. līdz 2010.–2020. gadam globālā vidējā temperatūra varētu paaugstināties vairāk nekā par 0,3 0C, un tas varētu izraisīt strauju ūdens līmeņa celšanos jau ap 2030. gadu par 8–29 cm, bet ap 2070. gadu pat par 21– 71 cm (IPCC,1990).

Galvenā loma ūdens līmeņa kāpumam būs nevis ūdens daudzuma pieaugums (mūžīgo sniegu un ledāju kušana kalnājos), bet gan termiskā ūdens izplešanās par 70–75%, klimatam kļūstot siltākam.

Tomēr šos skaitļus par prognozēto vidējā pasaules okeāna ūdens līmeņa celšanos nevar absolutizēti un vienkārši attiecināt uz visu okeānu un jūru, arī Baltijas jūras zemajām piekrastēm.

Vai pagājušajā gadsimtā pasaules okeāna līmenis ir cēlies?

Izdevuma «Climate Change 1995» apkopotie dati par iepriekšējiem 100 gadiem liecina, ka klimata pasiltināšanās rezultātā pasaules okeāna vidējais ūdenslīmenis ir cēlies tikai par 25 cm, tajā skaitā uz ūdens termiskās izplešanās rēķina – līdz 7 cm.

Aprēķini, kas izdarīti, izmantojot 76 gadu ilgus novērojumus (laikposmā no 1880. līdz 1990.gadam) dažādu okeānu piekrastēs, liecina, ka līmeņa pieaugums bijis vidēji 1,8 (Ī0,1) mm gadā.

Vai globālas klimata izmaiņas ir vienīgais noteicošais faktors jūras piekrastēs?

Piekrastēs jūras ūdens līmeņa izmai-ņas bez jau minētā vidējā ūdenslīme-ņa celšanās faktora nosaka vesela virkne faktoru (parasti daudz būtiskāki lokāli vai reģionāli), kas pastiprina vai pavājina vidējā ūdens līmeņa celšanās efektu.

Pasaulē ir zināmi piekrastes reģioni, kur gada vidējais ūdenslīmenis ceļas par vairākiem centimetriem, pat par 10 cm gadā (piemēram, Bangkokā, arī atsevišķos Japānas piekrastes rajonos). Turpretim tepat Baltijas jūras piekrastē Igaunijas salās, Somijas piekrastē u.c. jūra lēnām atkāpjas, pieaug sauszemes platības.

Jūras ūdenslīmeņa izmaiņas krasta joslā nosaka gaisa spiediena izmaiņas un vēji (augsta spiediena apstākļos līmenis pazeminās, zema – paaugstinās). Spēcīgu vētru laikā krasta joslā (sevišķi līčos) ūdens masas sadzinumi var sasniegt 2–2,6 m (piemēram, 1967. un 1969.gada viesuļvētra Latvijas piekrastē). Tie ir krasi mainīgi apstākļi ar lielu amplitūdu.

Starp pastāvīgi ar samērā vienmērīgu ātrumu darbojošos faktoru grupā, kas ilgā laika posmā (100–200 gadi) arī nosaka, vai vidējais ūdenslīmenis jūras krastā paaugstinās, pazeminās vai gandrīz nemainās, ir lēnās vertikālās zemes garozas kustības. Otrkārt, līdzīgu efektu var dot arī intensīva pazemes ūdeņu (arī artēzisko) izsūknēšana ūdensapgādes vajadzībām. Tā rezultātā notiek iežu daļiņu sablīvēšanās un zemes virsas nosēšanās (tātad, pazemināšanās). Šī parādība labi zināma daudzos pasaules rajonos, arī Latvijā tā sauktajā Lielrīgas pazemes (artēzisko) ūdeņu ieguves reģionā, kas ietver visu Rīgu un tās apkārtni līdz 30–50 km rādiusā.

Kā mijiedarbojas zemes garozas celšanās procesi un jūras ūdenslīmeņa celšanās neizbēgamība?

Piekrastes rajonos, piemēram, kur zemes garoza ceļas ar ātrumu 2–3 mm gadā, bet gada vidējā jūras ūdenslīmeņa celšanās ātrums ir 1,8 mm gadā, pēc hidroloģiskajos posteņos veikto novērojumu datiem, jūras krasta joslā gada vidējais ūdenslīmenis uzrādīs tendenci pazemināties, t.i., jūra lēnām atkāpsies. To var novērot Igaunijas salās, Somijas un Austrumzviedrijas piekrastēs.

Turpretim rajonos, kur zemes garozas celšanās būs lēnāka (1–1,5 mm gadā) vai pat būs raksturīga lēna grimšana (t.i., lejupejoša kustība) ar ātrumu 1–2 mm gadā, notiks jūras ūdenslīmeņa celšanās, arī gruntsūdens līmeņa celšanās zemajās piekrastēs, upju grīvās un piejūras ezeros. Jūras ūdenslīmeņa celšanos krasta joslā bez tam var paātrināt intensīva gruntsūdeņu un artēzisko spiedienūdeņu izsūknēšana (piemēram, minētais Lielrīgas reģions).

Rajonos, kur zemes garozas lēnās tektoniskas celšanās gada vidējais ātrums būs tāds pats kā gada vidējais pasaules okeāna ūdenslīmeņa celšanās ātrums, ilglaicīgā periodā jūras krastā reālais gada vidējais ūdenslīmenis saglabāsies mazmainīgs.

Tāpēc atšķirībā no pasaules okeāna (jūras) vidējā ūdenslīmeņa izmaiņām, kas tiek izskaitļotas, atsijājot iepriekšminēto reģionālo un lokālo faktoru ietekmi, kā būtisku lielumu jūras krasta joslā nosakāmo (pēc staciju datiem) līmeni apzīmē kā relatīvo jūras ūdenslīmeni.

Ko rāda Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krastā ierīkotās Valsts hidrometeoroloģijas pārvaldes stacijās (Liepāja, Ventspils, Kolka, Daugavgrīva) iegūtie dati par pēdējo 100 – 125 gadu laika posmu?

Atklātās Baltijas jūras piekrastē (Liepāja, Ventspils) relatīvā ūdenslīmeņa celšanās pēdējo 100 gadu laikā nepārsniedz 10–15 cm. Turpretim Rīgas līča dienvidu krastā no Jūrmalas līdz Saulkrastiem kopš 1875.gada līdz 1992.gadam iezīmējas līmeņa celšanās vismaz par 40–45 cm (1. att.). Vienīgi pēdējie gadi neuzrāda izteiktu gada vidējā ūdenslīmeņa celšanos. Tik strauju relatīvā ūdenslīmeņa celšanos noteica jau iepriekš minētie lokālie faktori (zemes garozas lejupejošās kustības, pazemes ūdeņu izsūknēšana un ūdensmasu sadzinumi spēcīgu ziemeļrietumu vēju ietekmē).

Kādas ir prognozes par ūdens līmeņa celšanos Rīgas līča zemajā piekrastē?

Ja arī turpmāk saglabāsies līdzšinējā minēto lokālo faktoru mijiedarbība un nākamo 50–100 gadu laikā pasaules okeāna vidējais ūdenslīmenis celsies par 30–50 cm (ticamākais prognožu variants), tad Rīgas līča zemajā piekrastes joslā relatīvais ūdenslīmenis varētu celties ne mazāk kā par 50–70 cm. Jāpiezīmē, ka arī Eiropas valstu lielākajā daļā, arī Baltijas jūras valstu piekrastēs tiek prognozēta ūdens līmeņa celšanās par 30–50 cm. Tomēr aprēķini un iespējamās sekas tiek vērtētas arī ļaunākajam variantam, t.i., ja okeāna vidējais ūdenslīmenis celsies par vienu metru.

Ko Rīgas līča dienvidu piekrastei nozīmē relatīvā jūras ūdenslīmeņa celšanās vēl par 50–70 cm, salīdzinot ar tagadējo?

Kamēr nav veikti speciāli pētījumi un aprēķini, kas ir ļoti darbietilpīgi, precīzu atbildi dot nevar. Piemēram, vēl straujāk nekā relatīvais jūras ūdenslīmenis ceļas arī ūdenslīmeņi krasta joslā spēcīgu vētru laikā. Nākotnē pro-blēmu būs daudz, tā ka to risinājumam laiks gatavoties jau tagad.

  • Tā kā spēcīgu vētru laikā krasta joslā ūdens līmenis ceļas, tuvākā nākotnē par realitāti var kļūt šaurās priekškāpas joslas pilnīga noskalošana Daugavgrīvas salas austrumu daļā un jūras ūdeņu ieplūšana Daugavgrīvas kompleksajā dabas lieguma teritorijā, sagraujot savdabīgo saldūdens ekosistēmu. Ja netiks celti aizsargdambji, jūras ūdeņi sasniegs Bolderājas dzīvojamos masīvus (līdz esošajam dambim) – līniju, kur jūras krasts bija aptuveni pirms 300 gadiem, kad vēl nebija sākta Daugavas gultni ierobežojošo dambju būve. Pat ja uzcels dambjus, ceļoties gruntsūdens līmenim, tagadējā Daugavgrīvas lieguma zemajā niedrāju zonā izveidosies plašs sekls ezers, niedrāji pakāpeniski pārņems zemās pļavas un iznīcinās savdabīgo mitro un sausiežu pļavu biotopus ar reto augu sugu atradnēm. Būs nepieciešama poldera izbūve.
  • Bolderājā gruntsūdens līmenis pacelsies tuvu zemes virspusei. Izzudīs lielākā daļa savdabīgo pļavu ar retām augu sugām Vakarbuļļu dabas liegumā Daugavgrīvas salas rietumu galā gar Buļļupi, jo šo teritoriju augstums virs jūras vidējā ūdenslīmeņa ir tikai 40–80 cm. Jau tagad spēcīgu vētru laikā rudeņos un ziemā, kā arī veģetācijas periodā vairākas dienas tās var pilnīgi applūst.
  • Acīmredzot līdzīgs liktenis sagaida arī Vecdaugavas dabas liegumu.
  • Gruntsūdens līmeņa celšanās nopietnas problēmas var sagādāt arī Mangaļsalas (Mangaļu pussalas) iedzīvotājiem.
  • Neizbēgami gruntsūdens līmenis celsies Rīgas un Jūrmalas pilsētu zemajās teritorijā, kuru augstums virs jūras līmeņa ir tikai 0,7–2 m, t.i., bijušo seno jūras lagūnu plakanajos līdzenumos – Spilves pļavās, apdzīvotajās un apbūvētajās Daugavas salās, arī Vecrīgā, Jūrmalā gar Lielupi, Salas pagasta teritorijās, ko norobežo Babītes ezers un Lielupe. Ķīšezera un Baltezera zemo krastu joslās u.c.
  • Jūras relatīvā ūdenslīmeņa celšanās izraisīs ūdens līmeņa celšanos lielo upju grīvās (Lielupe, Daugava, Gauja), kas nākotnē arvien biežāk var izraisīt vēl lielākus un bīstamākus teritoriju applūdumus, veidojoties ledus sastrēgumiem pavasaros (sevišķi Gaujā Carnikavas – Ādažu posmā). Un arī spēcīgu rudens un ziemas ziemeļrietumu vētru laikā (kā tas bija 1969.gada rudens viesuļvētras laikā).
  • Jārēķinās ar to, ka Rīgas zemās teritorijas Kundziņsala, Rutku sala, Mangaļu pussala Daugavas labajā krastā un Daugavgrīva, Bolderāja, teritorijas no Krievu salas līdz pat Kremeriem un Voleriem, Lucavsala un daļēji Zaķusala labajā krastā spēcīgu ziemeļrietumu vētru gadījumos biežāk applūdīs.
  • Līmena celšanās un biežu, samērā ilgstošu applūšanu rezultātā, iespējams, pilnīgi izzudīs savdabīgās, bioloģiski daudzveidīgās dabiskās Lielupes lejteces palieņu pļavas līdz pat Kalnciemam, jo to dabisko veģetāciju izkonkurēs meldri un niedrāji, izveidosies pastāvīgas seklūdens joslas, sekundāri – palienes, ezeri.

Šīs ir tikai dažas iespējamās nākotnē apdraudētās zonas (riska zonas), kurās būtu jāveic speciāli pētījumi, lai noteiktu iespējamo izmaiņu apmērus. Domājot par nākotni, lai izvairītos no nepatīkamiem pārsteigumiem nesagatavoti, būtu ieteikums izveidot (vai atjaunot) gruntsūdens līmeņa izmaiņu novērojumu monitoringa tīklu.

Ko iedzīvotājiem nozīmēs gruntsūdens līmeņa celšanās zemajās piekrastes apbūvētajās teritorijās (vasarnīcu rajoni, daudzstāvu dzīvojamo māju masīvi Mangaļu pussalā, Bolderājā, Daugavgrīvā u.c.)?

Iespējama pagrabu un pagrabstāvu applūšana, zināmas ēku pamatu deformācijas, zemāko teritoriju pārpurvošanās u.c.

Tomēr droši var apgalvot, ka 21.gadsimtā nekādā gadījumā ne Rīga, ne Jūrmala (izņemot atsevišķus šo pilsētu zemākos iepriekšminētos rajonus) nevar applūst, nedz arī jūras krasta līnija bīstami tuvoties pilsētu daudzstāvu apbūvei.

Vai ir vietas, kur jūras krasts «pieaug»?

Vismaz pēdējo 300 gadu laikā Rīgas līča dienvidu krastā sauszeme no Lielupes līdz Gaujai un Lilastei uz jūras rēķina ir pieaugusi par 200–500 m, bet pret Daugavgrīvu – pat par 1500 m (!). Tiesa gan, ir izbūvēti dambji un moli gar Daugavas abiem krastiem. Un tikai kopš 60.–70. gadiem Daugavgrīvas salas austrumu krasts tiek pastiprināti noskalots – jūra atkal uzvirzās sauszemei. •