Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Kurta Sautera foto

Kurta Sautera foto

Kurta Sautera foto
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Narkomānija patiesībā ir kliedziens pēc mīlestības

Sarunu, izmantojot Žannas Helmanes interviju
ar Kurtu Sauteru TV raidījumā "Vertikāle",
veidoja Arnis Šablovskis un Linda Lemhena


Kurts Sauters, sirds vadīts, nu jau daudzus gadus ir atmetis pārtikušo dzīvi, lai dotos pie pasaules nabagajiem, palīdzētu tiem materiāli un garīgi, kā arī ar fotoliecību starpniecību nestu pārtikušajai sabiedrībai vēsti par šīs zemes grūtdieņim. Savulaik stipri ietekmējies arī no Mātes Terēzes personības, Kurts ar draugu un domubiedru līdzdalību Indijā organizē īpašu skolu nabadzīgajiem bērniem. Apciemojot mūsu zemi, Kurts šajā reizē Latviju uzrunāja ar šokējošiem fotomateriāliem, kas fiksēti pārtikušās Cīrihes pašā centrā. Šeit atsegtā rūgtā patiesība ir kļuvusi par ikdienas problēmu arī Latvijā.


 

Dažkārt mūsu civilizāciju dēvē par naudas civilizāciju. Šeit, mežā, mēs esam izvietojuši izstādi, kas nemaz neizskatās pēc izstādes, drīzāk gan pēc kapsētas. Jūs tik tuvu ieskatījāties nāvei acīs, veidodams šos darbus. Pastāstiet par tiem.

Starp 1992. un 1995.gadu es strādāju tā sauktajā skarbajā Šveices narkotiku skatuvē. Un, kā redzat, esmu tur fiksējis ļoti šokējošas ainas. Narkomānija savā ziņā līdzinās kapsētai. Šī smagā atkarība, kad redzi, ka cilvēki paši sevi savaino līdz nāvei. Domāju, ka ir ļoti svarīgi, lai mēs iemācītos saprast šīs briesmīgās atkarības kopsakarības. It sevišķi, kad apzināmies visu psihes kompleksitāti. Man šķiet, ka, gluži tāpat kā ikvienam dzīvniekam un putnam, kā katram sunim, kaķim un lauvai ir savi likumi, tāpat arī cilvēkam ir savi pamatlikumi. Ikvienam cilvēkam ir savs specifisks izturēšanās veids, ko ietekmē gēni, apkārtējā vide un audzināšana. Katrā no mums ir dievišķās īpašības: mīlestība, pazemība, līdzjūtība. Patiesībā ikvienā no mums dzīvo arī laimes sajūta, un katram ir dota arī sirdsapziņa, Un es domāju, ka atbilstoši tam, kāda ir bijusi cilvēka bērnība, viņš veido sev apkārt aizsargmūrus. Tas nozīmē – ja bērns nesaņem vajadzīgo mīlestību un izpratni, viņš līdzās dabiskajiem aizsargmehānismiem – tādiem kā asaras, bailes, bēgšana, sapņi un ilūzijas – sāk celt savus aizsargvaļņus. Tie var izpausties kā agresivitāte, meli, zagšana, līdz pat varas un naudas kārei, materiālismam un tā joprojām. Un, tā kā šie aizsargmūri patiesībā strādā pret sirdi, to jutīs sirdsapziņa. Bet, lai sirdsapziņu nospiestu, ir vajadzīgi pretsāpju līdzekļi, un tas var izpausties arī zālītes smēķēšanā, alkohola lietošanā un tā tālāk. Līdz pat vissmagākajām narkotikām. Bet šāds pretsāpju līdzeklis var būt arī nauda, kas arī var klusināt sirdsapziņu un novirzīt domas.

Arī psihologi apgalvo, ka mēs nākam no savas bērnības. Jūs bijāt tieši šajā narkotiku pasaules ellē. Kā jums šķiet – vai par narkomānu ir iespējams kļūt cilvēkam, kas nāk no labas ģimenes, kurā valda mīlestība?

Jautājums ir: ko jūs saprotat ar vārdiem «laba ģimene»? Ja ar to domājat, ka bērni tajā saņēma mīlestību un izpratni, tad es nespēju iedomāties, ka viņi varētu nonākt uz šīs narkotiku skatuves. Nē, es to nespēju iedomāties. Es pazīstu daudzus no šajās fotogrāfijās redzamajiem cilvēkiem, es dzirdēju viņu dzīves stāstus. Viņiem visiem pietrūka mīlestības un izpratnes bērnībā un jaunībā, un tieši tādēļ viņiem radās nepieciešamība šo mīlestības trūkumu kaut kā kompensēt. Narkomānija patiesībā arī ir kliedziens pēc mīlestības. Diez vai būšu citur kur saticis godīgākus cilvēkus kā šajā narkotiku pasaulē. Ja runa bija par viņu pašu kļūdām un nepareizo izturēšanos. Kas attiecas uz narkotiku dabūšanu, tad, protams, katrs no viņiem ir zadzis un melojis, lai tikai dabūtu tā saukto medicīnu. Viņi visi man stāstīja, cik bieži tie zaguši mantas no mājām, kā meitenēm bija jākļūst par prostitūtām, lai tikai varētu nopirkt šo narkotiku. Mūsu augsti attīstītajā sabiedrībā, tādā, piemēram, es dzīvoju Šveicē, kļūdīties nedrīkst. Te ir perfekti jāfunkcionē, lai netiktu no šīs sabiedrības izstumts. Un es ievēroju, ka visi šie narkomāni ir ļoti neprecīzi, ka uz viņiem nevar paļauties, viņi nav arī diplomāti. Bet šīs trīs īpašības taču nevar nosaukt par amorālām... Tomēr ar tām tādā kapitālistiskā valstī kā Šveice nav nekādu izredžu izdzīvot, un tādējādi viņi tiek izsviesti no profesionālās aprites, no sabiedrības; un viņiem atliek tikai narkotikas, lai nejustu šīs sāpes.

Varbūt jūs varētu pastāstīt kaut ko tuvāk par šiem cilvēkiem? Jūs taču pazināt viņus personīgi. Jūs teicāt, ka starp viņiem bija arī miljonāru bērni. Kāpēc?

Ļoti daudzi nāk arī no tā sauktajiem labajiem apstākļiem materiālā nodrošinājuma ziņā. Tur vecākiem nebija laika saviem bērniem, jo viņi sevi veltīja profesionālai izaugsmei, panākumu sasniegšanai, bet viņu bērni nonāca narkotiku pasaulē. Pazīstu daudzus policistu bērnus, kas cietuši no vecāku perfektās kārtības. Zinu ārzemnieku bērnus, kas, Šveicē ieceļojuši, cieta no lielajām kultūras atšķirībām. Arī politiķu bērni tur nonāk. Nevar sacīt, ka narkomāni nāktu tikai no maznodrošinātām šķirām. Viņiem visiem pietrūkst mīlestības un izpratnes.

Tas var likties savādi, bet cilvēkiem ir tendence radīt sev elkus. Un jaunieši ar apbrīnu raugās uz popzvaigznēm vai citām un domā: ja es būtu viņu vietā, tad gan būtu laimīgs... Jūs bijāt šīs augstākās sabiedrības pašā centrā. Vai tiešām šie cilvēki ir laimīgi?

Es teiktu – labākajā gadījumā apmierināti. Cilvēki, kam ir lieli panākumi, noziedzas pret pazemību. Viņi tiek kārdināti noziegties pret pazemību. Sarunās ar savu sievu, pazīstamo dziedātāju Evu Galiheri, kas bija dziļi ielūkojusies mūzikas pasaulē, es nācu pie atziņas, ka šie cilvēki tiešām ir tālu no laimes. Pie nabadzīgajiem cilvēkiem – es te nerunāju par bada cietējiem un slimajiem, bet par tiem, kas materiālā ziņā ir nabagi, – šo laimes sajūtu esmu manījis daudz vairāk nekā pie bagātajiem vai slavenajiem. Bet laimes sajūta – tas ir ļoti dinamisks process. Nevar par kādu sacīt: šis ir laimīgs, vai tas ir nelaimīgs. Viss mainās atkarībā no situācijas.

Ir dzirdētas skaļas narkotiku lietas, kas saistītas ar popzvaigžņu skatuves dzīvi. Un ir jaunieši, kas koncertos apdullinās ar narkotikām – kāpēc tā notiek?

Jā, tā tas ir, jo viņiem nav pašiem sevī šīs laimes sajūtas. Viņi tai meklē aizstājējus – narkotikas.

Katru gadu arī Latvijā kļūst arvien vairāk tādu cilvēku, jauniešu, kas lieto narkotikas. Dažkārt man tā šķiet kā bezizeja, jo daudzi bērni neapmeklē skolu, osta līmi, lieto narkotikas. Ko jūs domājat par šo situāciju pie mums – zinot, ka jūs mīlat Latviju.

Jā, es mīlu Latviju, patiešām mīlu. Esmu piedzīvojis šajā zemē lielu viesmīlību. Taču, runājot par alkoholismu, te vērojama ļoti bēdīga aina. Apmeklējot bērnu namus Latvijā, es šeit redzēju daudzus bērnus, kas smagi cietuši no saviem vecākiem alkoholiķiem. Viņi jau kopš mazotnes ir ļoti depresīvi. Varbūt pēc ilgajiem varmācības gadiem jūs ar pārlieku lielu entuziasmu iegājāt visās jaunajās pārmaiņās, šajā kapitālismā. Lieta ir tāda, ka sociālo bruto kopproduktu nevar bezgalīgi palielināt. Jo daba jau ir izsmelta. Un diemžēl kapitālisma sabiedrībai ir raksturīgi, ka tajā ir tikai atsevišķi privileģēti cilvēki, kas var piesavināties labumus. Un daudzi, to redzot, viļas. Jaunā sistēma nes sev līdzi ne tikai nabadzību, bet arī frustrāciju, un tā ļoti nomāc. Ikvienam taču ir nepieciešamība justies laimīgam. Un tā cilvēki meklē izeju alkoholā. Bet es saprotu arī šos cilvēkus.

Parasti domā, ka nav iespējams palīdzēt šiem narkomāniem un dzērājiem. Un ko es konkrēti varētu darīt šo cilvēku labā? Vai es vispār viņiem varu līdzēt?

Ja dodat viņiem savu mīlestību un izpratni, jūs dodat galveno. Neko daudz vairāk jūs nevarat viņiem dot. Tas ir labākais, ko varat darīt viņu labā.

 

Vairākus gadus strādādams tā sauktajā Cīrihes narkomānu ellē, Kurts Sauters mācījās saprast un mīlēt šos cilvēkus, un viņa vienkāršais sirds siltums tos uzrunāja. Viņi atbildēja ar uzticēšanos. Daudzi no šeit redzamajiem vīriešiem un sievietēm vairs nav starp dzīvajiem.

Kurts pagriež fotogrāfijas otrādi un saka: nu viņi ir raduši mieru.

 

Jūs joprojām varat noorganizēt fotoizstādi savā pilsētā, ciematā, skolā ar Kurta Sautera fotoattēliem par kādreizējo narkomānu rajonu Cīrihē. Ir arī intervija ar Kurt videokasetē. Jums tikai pašiem jāpiesaka vēlamais datums, pašiem izstāde jāpaņem un jāatgādā atpakaļ. •