Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Lāči un lācīši

Dainis Īvāns


17.maijā Valmieras rajona Vecates pagastā kā nelūgts viesis ieklīda Igaunijā pusgadu pie cilvēkiem turēts lāčabērns. 19.maija vakarā policija diezgan nemākulīgi to sagūstīja un pēc konsultācijām ar Rīgas zooloģiskā dārza darbiniekiem nošāva. Valsts mežu dienesta (VMD) medību daļas vadītājs Jānis Baumanis atzīst, ka tas mūsu apstākļos bijis vienīgais iespējamais un pareizais lēmums.


 

Par spīti daudzu cilvēku vēlākiem protestiem, šķiet, ka VMD visumā ir taisnība. Jā, varēja sagūstīto zvērēnu nodot Rīgas zooloģiskajam dārzam. Varēja to ievietot zoodārza Kalvenes filiāles lāču voljerā. Varēja nodot Līgatnes «safari» vai sūtīt uz cirku. Varēja to izdarīt teorētiski. Patiesībā nevienai no Latvijas savvaļas dzīvnieku turēšanas un eksponēšanas iestādēm nav nedz to brīvo būru un karantīnas telpu lieku lāču izvietošanai, nedz vajadzības, nedz rocības mežaiņu saimes bezgalīgai paplašināšanai. Arī cirks nav vieta, kur iespējams piejaucēt atradeņus.

Nogalētā dzīvnieka žēlotāji, uzstādamies publiski, aizmirsa, ka šoreiz runa ir par ļoti spēcīgu un bīstamu plēsēju. Brīvību nepazīstošais, cilvēkiem ar līkumu nelāčojošs ķepainis izsalkuma un baiļu dēļ spētu sagādāt traģēdiju, par ko, protams, sabiedrības sašutums būtu vēl lielāks. Nav nemaz ilgs laiks pagājis kopš nelaimes ar «rotaļu lācīšu» pārgalvīgajiem lūkotājiem Rīgas zoodārzā. Un nav noslēpums, ka visbīstamākie cilvēkam var izrādīties pieradinātie savvaļas dzīvnieki. Dabas mātes audzinātie mums parasti met līkumu.

Drīzāk tad ir sodāmi cilvēki, kas Igaunijā lāča mazuli izvilkuši no migas un pusgadu turējuši mājās. Peļama tumsonība pieradināto plēsēju tāpat vien, kad ar to sadzīvot kļuvis smagi, nesagatavotu palaist brīvē. Tas Vecatē sagūstītajam zvērēnam vēl pirms nošaušanas jau bija nāves spriedums.

Taču pēcākās diskusijas, cerams, mums atgādinās, cik nepieciešama vides politikā ir apgaismība, cik ļoti visapkārt trūkst dabas zinībās izglītotu, saprotošu cilvēku, cik nevarīgi un diletantiski esam, sastapušies ar plēsēju. Viena galējība tad ir zvēriņa naivā, bīstamā ņurcīšana un glaudīšana, otra – brutāla un tikpat bīstama gūstīšana. Skaidrs, ka policisti nav tie, kam vajadzētu ķerstīt plēsīgos zvērus. To vajadzētu darīt vismaz medniekiem. Bet vai par šādiem gadījumiem ir kaut viena norāde kādā valsts likumā, instrukcijā? Vai notiek jel kādas mācības? Vai, domājot par dzīvnieku saglabāšanu (ja nepieciešams), katrā pagastā, rajonā, bet varbūt virsmežniecībā glabājas iemidzinošo šļirču lādiņi? Ir tikai virspusīgs dzīvnieku aizsardzības likums, kas formāli, terminoloģiskās aptuvenības dēļ aizsargā pat blusas. Ja apdraudēta cilvēka vai «cita dzīvnieka» dzīvība un veselība, gan drīkstot atļauties arī nežēlību un kaitnieku nogalināt.

Pretēju viedokļu aizstāvju strīds pēc Vecates lāča nošaušanu tālab liek domāt par izplūdušajiem bīstamības kritērijiem likumā. Vienam lācis šķitīs bīstams kilometra, otram – metra attālumā.

VMD medību daļas vadītājs Jānis Baumanis uzskatījis, ka viens no galvenajiem argumentiem Sarkanās grāmatas dzīvnieka iznīcināšanai Vecatē tomēr bijusi tā pieradinātība: «...Latvijā katru gadu tiek uzskaitīts līdz desmit lāču, un neviens šos savvaļas (!) dzīvniekus netaisās un nevēlas iznīcināt. Tieši pretēji...»

Bet ja uzbrūk traks, izbadējies savvaļnieks? Vēl pērn Ziemeļpola slēpotāju ekspedīcijas aprakstā žurnālā «Nacionālā ģeogrāfija» minēts, kā polārpētnieki nošāvuši aizsargājamo balto pekaini, kas viņiem sekojis. Te cilvēka un zvēra spēles noteikumi bijuši vienlīdzīgi: vai nu – vai. Tomēr ar vienu iebildi. Ne zvērs, bet cilvēks bija pārkāpis otram piederošo teritoriju.

Savvaļas dzīvnieki, izņemot urbanizētās sugas, jau paši mūsmājās neienāk. Mēs viņiem atstājam arvien mazāk dzīvestelpas. Mēs drupās vēršam viņu seno pasauli. Ja jau visumā svētīgu «par» un «pret» apmaiņu izraisīja Vecates lācēna nāve, tad Latvijas sabiedrībai un prokuratūrai pirmāk vajadzētu noskaidrot, kā citu lāču mazuli ne tik sen pāri Krievijas robežai varēja ievest pašmāju bāleliņi – mednieki no nomenklatūras aprindām, kā Latvijā lielos daudzumos iebrauc Eiropā aizsargājamu zivju melnie ikri.

Mēs dabiskās izlases likumam pakļautos ar saknēm raujam no ierastās vides, bāžam kabatās un, kad tās kļūst par smagām, sviežam ārā. Mums par daudz tīk šaudīties, turklāt pēc tam plātīties ar asiņainajiem dzīvnieku ķermeņiem. Nežēlība. Cinisms. Dažam bieds ir kurmis, dažam vilks. Mežā kā dzīvē. Mūsu attieksme pret savvaļas zvēriem ir tikpat galēja kā mūsu krasi noslāņotā sabiedrība. Vieniem brūnais plēsējs ir bīstams briesmeklis, otram nevainīgs Vinnijs Pūks – pūkains mīlulītis. Pirmie to par katru cenu tiecas nogalēt, otrie – parotaļāties. Līdz zināmam brīdim, protams.

Vecates, paldies liktenim, nenotikusī traģēdija, jo lācis nevienu nesaplosīja, un Vecatē notikusī traģēdija, jo vieglprāšu sakropļoto dzīvnieciņu bija jānošauj, varētu veicināt galējību izlīdzināšanos.

Sabiedrības varbūt arī nepamatotais uztraukums par šī lācēna ciešanu izbeigšanu ir labāks nekā vienaldzība. Attieksme pret savvaļas dzīvniekiem un to tiesībām reizē ir attieksme pret līdzcilvēkiem un cilvēktiesībām. •