Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Miera un mākslas sala Rīgas centrā

Vērmaņu dzimtas pēcteces Ainas Vāveres-Vērmanes vēstule «Vides Vēstu» lasītājiem.

Kā Vērmaņu dzimtas pēcnācēja debatēs par Vērmaņdārza atjaunošanu un pārveidi gribu pievērst lasītāju un lēmēju uzmanību dažiem vienkāršiem, bet nozīmīgiem faktiem, kuriem debašu gaitā var viegli pārslīdēt pāri. Proti:

  • tradīciju un estētikas nozīme ļaužu apziņā,
  • atpūtas un izklaidēšanās nozīme moderno pilsētnieku dzīvē.

Attiecībā uz Vērmaņdārzu šie jautājumi ir cieši saistīti.

Ar Vērmaņdārzu saistītās tradīcijas ir vecas un ilgas un neprasās pēc to vēlreizējas uzskaitīšanas.

ĪSUMĀ. Vērmaņdārzu iekārtoja, lai, pilsētai paplašinoties, pilsētas iedzīvotājiem būtu pieejams dabas skaistums, atpūtas vieta, patīkamas laika pavadīšanas iespējas.

19.g.s. sākumā toreizējā izpratnē tas bija labi kopts dārzs ar krāšņiem augiem, mieru, klusumu, labām kulturālām laika kavēkļa iespējām, respektīvi, muzikāliem priekšnesumiem.

Toreiz tā saucamā pūļa māksla — prāģeru mūzika, divgalvainu teļu vai jūras vāravu izstādīšana vannā, laušanās spēles — neietilpa toreizējā Vērmaņdārza attīstības konceptā. Tiem bija sava vieta gadatirgos un citās izpriecu vietās.

Kopš Vērmaņdārza sākuma cilvēku vēlmes lielos vilcienos nav mainījušās. Pilsētu iedzīvotāji joprojām ilgojas pēc dabas skaistuma, atpūtas un izklaidēšanās. Starpība ir tikai tā, ko mēs ikviens individuāli un pilsētas iedzīvotāju kopums kā tāds uzskata par tuvināšanos ideālajam šajā jomā — un tieši Vērmaņdārzā.

Lai arī debatējam, cik koku vai krūmu jāizcērt vai jāatstāj, cik kvadrātmetru zemes jāatvēl tam vai citam pasākumam, īstākais pamatjautājums tomēr paliek: vai Vērmaņdārzam jāpilda toreizējo izveidotāju morāli uzliktie pienākumi, t.i., estētiskas baudas un atpūtas iespēju sagādāšana (kas gan toreizējā izpratnē, gan tagad ir daudzu pilsētnieku ideāls) vai arī jēdzieni «estētika» un «atpūta» jāīsteno citā laika gaitā papildu izveidotā komercializētā izpratnē?

Kontrastējot šīs izpratnes, PIRMAJĀ GADĪJUMĀ Vērmaņdārza zemes izmantošana būs galvenokārt veltīta stādiem, kokiem, ziediem. Tur atradīsim soliņus, varbūt tur būs mūzikas estrāde. Tur būs iespēja klusumā pastaigāties, satikties, pavērot apstādījumus, zināmos laikos klausīties mūziku.

Tur netiks sniegtas atrakcijas, nebūs spēļu galdu, auto novietņu, baulingaleju, par kuru lietošanu jāmaksā. Šādi un līdzīgi komerciāli ienākumi netika ietilpināti oriģinālos plānos.

OTRAJĀ GADĪJUMĀ, ja Vērmaņdārzam dotās funkcijas — estētiskā bauda, atpūta, laika pavadīšana, lai atspirdzinātos, — tiktu piemērota mūslaiku izpratnei, tad dārzā būs ierobežoti zāļu, koku un stādu laukumi. Tiks pasniegtas apšaubāmas gaumes atrakcijas, par maksu būs lietojami spēļu laukumi, autonovietnes, būs arī skaļums.

Nenoliedzot, ka dažādas atrakcijas, spēles u.tml. ikvienā pilsētā ir nepieciešamas un vajadzīgas, un lielai ļaužu daļai patīkamas (reizēm pat tiem, kas meklē estētisku atpūtu jau minētajā pirmajā izpratnē) — Rīgas domei un Rīgas iedzīvotājiem ir jāizšķiras par to:

  • vai morāli pienākumi un tradīcijas ir vai nav mūsu gadsimtam nozīmīgi, t.i., vai Vērmaņdārzam jāpaliek, kā sākotnēji iecerēts (kā tas notiek ar daudziem dārziem pasaulē);
  • vai mūslaiku izpratnes laika kavēkļiem, skaļumam un komerciāliem ienākumiem būtu jāierāda (vai jāattīsta) cita piemērotāka vieta pilsētā.
    Man kā Vērmaņu dzimtas pēcnācējai izšķiršanās nav grūta — morāls pienākums, tradīcijas, pēc iespējas visu pilsētas iedzīvotāju dažādo vēlmju saskaņošana stāv pirmajā vietā:
  • Vērmaņdārzs paliek kā Vērmaņdārzs tā sākotnējā izpratnē;
  • izpriecu, laika kavēkļu parks — modernā izpratnē — izveidojams citur, kādā skaistā vietā, piemēram, Daugavmalā.

PIEBILSTU, ka sākotnējais latviskais nosaukums dārzam ir «VĒRMAŅDĀRZS», ne Vērmanes dārzs, Vērmaņa dārzs vai Vērmaņu dārzs (vāciski: Wehrmannscher Garten).

 

Patiesā cieņā
Aina Vāvere-Vērmane
Adelaidē, 2000. gada janvārī