Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Dainis Īvāns,
publicists

Arvīds Ozols,
ZM valsts sekretāra vietnieks

Arvīds Ulme,
VAK prezidents

Gunārs Dankfelds,
Jūrmalas ūdensvada un kanalizācijas uzņēmuma tehniskā direktora vietnieks

Grigorijs Rozentāls,
celulozes projekta grupas finansiālais vadītājs

Uģis Rotbergs,
Pasaules dabas fonds

Andris Treimanis,
celulozes projekta grupas tehniskais vadītājs
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 2 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Brīnišķīgais megaprojekts Daugavas krastā

21.gadsimtā projekti kļuvuši ārkārtīgi populāri. Lieli vai mazi, bet vienmēr ar tāmēm un cipariem. Jau vairākus gadus Zemkopības ministrijā audzis projekts par milzīgas celulozes rūpnīcas celtniecību. Rūpnīcu paredzēts celt pie Daugavas uz Turku un Vīpes pagasta robežas, un to darīs Somijas un Zviedrijas kompānijas. Latvijas valdība no savas puses iegulda desmito daļu Latvijas valsts mežu.

Uz sarunu par projekta ietekmi uz vidi kopā sanāca projekta darba grupa, žurnālisti un vides speciālisti.

Sarunu vadīja Dainis Īvāns.

 

Dainis Īvāns: Esmu dzirdējis ekonomistus jautājam, kāpēc projektā paredzēts ražot tikai celulozi, nevis papīru. Latvijā savulaik bija pulka fabriku, kas tagad ir sabrukušas. Turklāt projekts paredz atdot ārzemju kompānijām desmito daļu Latvijas mežu. Aizdomas rada arī stāsti par labumiem, kas būs, uzceļot celulozes rūpnīcu, un kas līdzinās tiem, ko oktobrēnu laikos dzirdēju no partijas sekretāriem — nauda ripos, rūpnīca ūdeņus nepie-sārņos, vēl vairāk — pat attīrīs to. Turklāt rūpnīcas vieta ir pie Daugavas, kuras ūdeni dzer trešdaļa Latvijas iedzīvotāju. Daugavas piesārņojums jau tā pārsniedz pieļaujamās normas. Kāpēc vajadzīga tik grandioza rūpnīca, un kāpēc projekts ievilkās tik ilgi?

Arvīds Ozols, ZM valsts sekretāra vietnieks: Projekta attīstība bija diezgan ilga. 90.gadu sākumā radās vairāki varianti, bet neviens no tiem nebija tik labs, lai ļautu piesaistīt ārzemju investorus. Pašreizējais projekts sākās 1995.gada beigās, tad bija sarunas ar konsultantiem, lai pārliecinātos, vai šī lieta ir tīra no resursu, ekonomikas un dabas aizsardzības viedokļa. 1996.gada rudenī veica pirmo ekoloģisko ekspertīzi. 1998.gada jūlijā Ministru kabinets akceptēja tālāku sadarbību ar divām kompānijām. Projektu var realizēt, vienīgi piesaistot pasaulē pazīstamas kompānijas, kurām ir tehnoloģiskās zināšanas, tirgus un finansējums. Šīs kompānijas bija ar mieru sākt darbu un dot ieguldījumu pēc iespējas drīzāk. Kompānijas pieder Somijas un Zviedrijas mežu īpašniekiem.

D. Ī.: Kas viņus pievilināja Latvijā? Kāpēc jūs esat pārliecināti, ka celulozei atradīsies tirgus?

A. O.: Tas bija viens no alternatīvajiem projektiem, un izskatījās, ka tas varētu reāli attīstīties. Kopš 1996.gada pasaulē neviena jauna rūpnīca nav uzcelta. Ja tirgū nebūtu pieprasījuma, neviens šādā rūpnīcā naudu neinvestētu. Runājot par vietu, kur rūpnīca atradīsies, — ir veikti vairāki pētījumi, arī tieši Daugavas pētījums. Tur būs 2000.–2001.gada tehnoloģijas, kas atbilst Latvijas un ES normatīviem attiecībā uz piesārņojumu un atbildīs arī finansētāju noteiktajām ekoloģiskajām prasībām.

D. Ī.: NRA publicētajā profesora Guļāna rakstā vietas izvēle apšaubīta tieši tāpēc, ka tā ir pie Daugavas. Sākumā taču celtniecība bija domāta pie Liepājas.

A. O.: Pozitīvi ir tas, ka rūpnīca atrastos tieši pie jūras. Taču Liepājas apkārtnes ūdens saimniecība ir atkarīga no jūras — tiklīdz ir spēcīgas vētras, nāk iekšā sālsūdens. Līdz ar to bez fundamentālas visu hidrosistēmu pārbūves projektu tur nevar īstenot.

Gunārs Dankfelds, Jūrmalas ūdensvada un kanalizācijas uzņēmuma tehniskā direktora vietnieks: Šāda rūpnīca bija jāceļ jau sen un nevis viena, bet trīs. Diemžēl mēs atrodamies pēdējā vietā Eiropā celulozes rūpniecības ziņā, kaut gan Latvijā savulaik bija septiņas rūpnīcas. Latvijas mežus es uzskatu par mūsu lielāko nacionālo bagātību, un tie ir racionāli jāizmanto. 1995.gadā, galvenokārt tirgojoties ar papīrmalku un zāģmateriāliem, eksports bija 30%, bet 1999.gadā tas veido 37,9% no visa Latvijas eksporta. Ja būtu uzcelta celulozes rūpnīca, tas dotu 8 līdz 14 reizes lielākus ienākumus. Patlaban celt mazu kombinātu nav ekonomiski izdevīgi, tāpēc arī jaunās rūpnīcas projekts paredz saražot 600 tūkstošus tonnu gadā. Patēriņš būs apmēram 3 miljoni kubikmetru papīrmalkas, un tas nav daudz.

Norvēģijā nafta izbeigsies 2015.gadā, bet Latvijas meži atjaunosies, ja vien tos pienācīgi kops, kā to savulaik darīja mežu ministrs Leons Vītols. Slokas kombinātam koksni iepirka no Arhangeļskas apgabala, jo viņš uzskatīja, ka Latvijā nepietiek egles koksnes, kaut gan tā gluži nebija.

D. Ī.: Tagad to pašu dara zviedri.

G. D.: Mežiem bagātā Zviedrija ik gadus iepērk Latvijas papīrmalku milzīgos apjomos un pārdod par 25% lētāk nekā vietējo. Ir milzīga starpība, vai mēs kā atpalikusi banānu republika eksportējam izejvielas, apaļkokus vai arī to pārstrādes produktus — celulozi, papīru un kartonu. Mazajā Holandē ir 29 papīrfabrikas, Šveicē ražo 1,6 miljonus tonnu papīra gadā, Taivānas saliņā ir 72 papīrfabrikas.

Pārāk bagāti dzīvojam — 100–120 tūkstošus tonnu makulatūras izmetam atkritumos. No vienas tonnas makulatūras var saražot vienu tonnu papīra vai kartona. Varētu ekonomēt 350 tūkstošus kubikmetru papīrmalkas gadā — tieši tik, cik patērēja Slokas kombināts, un tas ir vienlīdzīgs 1750 hektāriem astoņdesmitgadīga egļu meža.

Diemžēl Latvijas valdība ir deklarējusi, ka nenodarbosies ar saimniecisku jautājumu risināšanu.

Arvīds Ulme, VAK prezidents: Mani uztrauc tieši rūpnīcas milzīgais lielums. Jūs minējāt, ka Taivānas saliņā ir 72 rūpnīcas. Ir daži pamatprincipi, kas gan ekonomiski, gan ekoloģiski ir nākotnes pamatā. Vienā teikumā sakot — mazs ir brīnišķīgs. Latvijā ir milzīga pieredze ar dažādām gigantomānijas rūpnīcām un to ietekmi ne tikai uz dabu, bet arī uz sociālo vidi. Vai nebūtu lietderīgi apsvērt trīs vai četru rūpnīcu celtniecību, nevis vienas milzīgas? Vai ir izskatīta iespēja celt mazākas un ne tikai ekoloģisku, bet arī ekonomisku apsvērumu dēļ?

Arnis Treimanis, celulozes projekta grupas tehniskais vadītājs: Arī Greenpeace iestājas par minirūpnīcām, bet ar jaudu vismaz 150 tūkstoši tonnu. Bet Greenpeace ir diezgan radikāla organizācija. Lai uzbūvētu piecas nelielas rūpnīcas, vajag piecus direktorus, administratorus visos iecirkņos utt. Otrs — ekonomisti pieprasa šīs jaudas, jo citādi tas nav rentabli. Sākotnēji mums bija jāizvēlas divi varianti: viens paredzēja ražot 350 tūkstošus tonnu, un «Jaako Poyry», kas vispār cenšas izturēties pret vidi saudzīgi, tomēr ieteica 500 tūkstošus tonnu. Pēc diviem trim gadiem izrādījās, ka no mazā varianta jāatsakās. Pašlaik arī lietuviešiem top līdzīgs projekts, un viņi paredz 700 tūkstošus tonnu, kas man liekas par daudz. Bet tas ir atbilstoši laika garam. Ir viena iespēja — būvēt tādu kā citur pasaulē vai nebūvēt neko.

A. U.: Bet Greenpeace pētījumu pamatoja uz pasaulē nopietnāko ekonomistu — Romas kluba aprēķiniem, un tajos parādās ne tikai tiešie ekonomiskie rādītāji, bet arī vides zaudējums, kuru var izrēķināt naudā.

A. T.: Viņu izrēķinātais nekur nav realizēts, un es šaubos, vai šie aprēķini ir pareizi. Varbūt viņi rēķina pēc augstākā tehnoloģijas līmeņa.

A. O.: Eiropā pārsvarā ir 30–40 gadus vecas rūpnīcas. Vides piesārņojums no vairākām vecām rūpnīcām kopā var būt pat divreiz lielāks nekā no vienas jaunas. Tiesa, mīnuss ir tas, ka tas ir vienā vietā. Bet pašlaik vispār nav jaunu tehnoloģiju mazām ražotnēm.

Slokas kombināta nelaime nebija tikai ekoloģija, tas bija arī ekonomisks nonsenss. Koksnē celuloze ir apmēram puse, pārējais ir savienojumi, kas nostiprina celulozi. Patlaban normālas rūpnīcas šos savienojumus tvaicē, iznāk šķīdums, kuru sadedzina krāsnī, sauso atlikumu upē izšķīdinot reģenerē ķimikālijās, un viss iet pa apli. Slokas problēma bija tāda, ka šo otru pusi nebija kur likt un to izlēja. Turklāt radās enerģijas deficīts, vajadzēja vairāk gāzes, līdz ar to piesārņojums pieauga divkārt.

Ruta Berkgaute, «Vides Vēstis»: Runājot par jaunajām tehnoloģijām, iznāk, ka viss izmešu daudzums atgriežas atpakaļ ciklā. Šajā milzīgajā projektā tiks izmantotas 53 tūkstoši tonnu ķimikāliju. Parasti, attīrot no-

tekūdeņus, vismaz 20% aiziet ūdeņos. Rupji rēķinot, šajā gadījumā to būs 10 tūkstoši tonnu. Kā jaunās tehnoloģijas samazinās šo daudzumu, un vai, jūsuprāt, tās nenokļūs Daugavā, kurā jau tā ir pārsniegts dabiskais fons?

A. T.: Kā jau minēju, «Jaako Poyry» ir videi draudzīga kompānija, bet viņi projektēja šo fabriku, kā tas ir pieņemts Zviedrijā un Somijā, un tas pārsniedz HELCOM (Helsinku komisija, 1994.gadā Latvija ratificēja Helsinku konvenciju par Baltijas jūras vides aizsardzību — red.) rekomendācijas. Pret vecām rūpnīcām tik augstu prasību nav, un jaunajām tās ir tikai rekomendāciju veidā. Mūsu eksperti pieņēma rekomendācijas kā likuma normu. «Jaako Poyry» un investori bija nedaudz apmulsuši, bet šīs prasības pieņēma. Ja ievēro HELCOM rekomendācijas, ķimikālijas ūdeņos neiet, bet iet koksnes sastāvdaļas — vielas, kas patērē skābekli. Fosfors Daugavā no fabrikas neieplūstu, tie būtu mazi daudzumi.

A. O.: Pašlaik Latvijas teritorijā lielākie Daugavas piesārņotāji ir komunālās saimniecības. Mēs varētu atrast balansu, ja panāktu šo notekūdeņu attīrīšanu, jo tie visvairāk piesārņo ūdeni ar fosforu.

Šis projekts ir megaprojekts ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas līmenī, līdz ar to pastāv arī risks, ja mēs uzstādīsim ambīcijas, vispār var nenotikt nekas.

Ģirts Strazdiņš, «Vides Vēstis»: Vai šobrīd projektētais objekts atbilst HELCOM rekomendācijām?

A. T.: Jā. Un iespējams, ka nākamā ekspertīze uzstādīs vēl augstākas prasības.

Ģ. S.: Kā novērtēt ieķīlātā Latvijas meža vērtību?

A. O.: Nav runa par ieķīlāšanu, bet par līdzdalību kapitālā, ar ko uzņemas gan risku, gan līdzdalību ieguvumā. Varbūt pēc 10–15 gadiem šāds projekts Latvijā varētu attīstīties par privātiem līdzekļiem, bet Eiropas pieredze rāda, ka šādus projektus atbalsta valsts.

Grigorijs Rozentāls, celulozes projekta grupas finansu vadītājs: Strādājot pie vērtēšanas principiem, mēs spējām panākt 4,7 reizes augstāku vidējo vērtējumu mežam, un tas nozīmē, ka mežu vērtējums pie ieguldīšanas būs ievērojami augstāks nekā pašreizējie ieņēmumi. Šie desmit procenti ir rēķināti uz vidējo mežu, kas nav aizsargājamo mežu kategorijā. Desmit procenti meža dod valstij akcijas par 120 miljoniem latu.

D. Ī.: Vai arī tādā gadījumā, ja desmitā daļa mežu netiks izmantota, valsts simboliskais ieguldījums paliek tādā pašā vērtībā?

G. R.: Tā nebūs desmitā daļa, ja mežs būs labāks. Uzņēmumā kapitāla daļas ir 50% un 50% ir kredītsaistības. Ja kredītsaistības ir lielākas, kapitāls samazinās.

A. O.: Pagaidām vēl nav izlemts, kādu daļu ieguldīs Latvijas valdība, un viss rēķināts pēc maksimāli konservatīviem pieņēmumiem. Maz ticams, ka kapitāla kredīta attiecība būs 50 pret 50.

Kapitāla daļu turētāja ir Zemkopības ministrija. Valsts ir ieinteresēta, lai tai būtu pēc iespējas maza daļa, jo līdz ar to ir mazāks risks.

D. Ī.: Parasti šādas rūpnīcas vismaz par pāris grādiem paaugstina ūdens temperatūru. Konferencē Jēkabpilī tika runāts arī par to, vai nepalielināsies vižņu veidošanās, radot plūdus.

A. T.: Attiecībā uz sasilšanu prasības tiks izpildītas — visām jaunajām rūpnīcām ir lieli temperatūras izlīdzināšanas dīķi. Runājot par plūdiem, pašlaik tiek meklēti risinājumi. Skaidrs, ka nevar pastāvēt vienlaikus šķērsaizsprosts un rūpnīca.

Uģis Rotbergs, Pasaules dabas fonds: Pieļauju, ka šādas rūpnīcas tehnoloģiskie rādītāji varētu būt pieņemami, bet sabiedriskajām organizācijām ir jāseko tam, kā tas ietekmēs vidi. Svarīgi, lai tajā brīdī, kad rūpnīca sāk darbu, Latvijā jau būtu videi atbilstoša saimniekošana mežos. Mežu politikā ir skaidri formulēts, ka jācenšas mežā strādāt dabiski. Mežu likums ir pieņemts, un tagad sākas dažādu noteikumu izstrāde, un šajā līmenī pašlaik ir smagas diskusijas gan pašu dabas draugu starpā, gan ar vecās skolas pārstāvjiem, kurus vēl arvien interesē tikai koksnes ražošana. Visgrūtāk varētu būt mainīt pašreizējos kopšanas un kailciršu modeļus, lai samazinātu ietekmi uz vidi. Celulozes rūpnīcai varētu būt arī netieša ietekme uz vidi, veicinot noteikta saimniekošanas modeļa attīstību.

D. Ī.: Kā varētu notikt projekta publiska apspriešana?

A. T.: Jāsagatavo dokumentācija, un tad uzstājas projekta vadītāji. Apspriešanā var piedalīties visi, kas vēlas. Eksperti un pašvaldības pieņem lēmumu tikai pēc publiskās apspriešanas, kad noklausās visus. Visi dokumenti pagaidām pieejami fragmentāri, bet līdz gada beigām tos varētu pilnveidot. Cilvēki nāk pie mums un lasa priekšprojekta materiālus.

D. Ī.: Sabiedrībā pašlaik nav uzticības oficiālajiem ekspertiem, jo pie mums nav alternatīvas ekspertīzes, kā tas ir attīstītajās valstīs — dabas aizsardzības biedrības un vides fondi.

A. U.: Ja kompānija ir tīra un droša par sevi, tā projektos paredz līdzekļus sabiedrības uzraudzībai — lūdzu, ja atradīsiet kļūdu, jums vēl būs balva. Grobiņā bija gadījums, kur tika plānota milzīga atkritumu izgāztuve — notiek apspriešana, un, kad lēmums pieņemts, zemnieki, kas šajā vietā dzīvo, nebija par to pat dzirdējuši. Vispirms jārunā ar tiem, kas tur dzīvo, nevis ar pagastu priekšniekiem. Viņiem jāzina darba iespējas un cik tālu no viņu logiem vedīs baļķus.

U. R.: Latvijā sabiedrības grupām, kas nav profesionāļi šajos jautājumos, nav nekādu instrumentu, kā pārliecināties par pareizo. Pat ja prese ir zinoša, viņu un sabiedrības rīcībā nav alternatīvas ekspertīzes un iespējas pārliecināties, vai tas nav pasūtīts pētījums. Svarīgi, lai pati sabiedrība būtu pārliecināta, ka tik lielā projektā viss ir kārtībā.

 

Publikāciju sagatavoja
Gundega Ločmele