Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Vides nozarei jauns priekšnieks

Anitra Tooma


Šā gada 7. maijā par VARAM valsts sekretāra Aleksandra Antonova vietnieku vides aizsardzības jautājumos tika iecelts Jurijs Spiridonovs, tātad viņš ir tas cilvēks, kurš pašlaik risina visas problēmas, kas saistītas tieši ar vides un dabas aizsardzības jomu. Vides ministrijā viņš strādā jau desmit gadu, sāka kā finansists Investīciju departamentā. Ir ekonomikas maģistrs ar diviem maģistra grādiem, pašlaik turpina studijas LU doktorantūrā, nākamgad plāno aizstāvēt promocijas darbu «Eiropas Savienības fondu ietekme uz ūdenssaimniecību». Viņš ir trīsdesmit trīs gadus vecs rīdzinieks, patīk opera, ziedi, daudz lasa daiļliteratūru oriģinālvalodā.


Kāpēc nolēmāt piedalīties konkursā uz valsts sekretāra vietnieka vakanci?

Uz vietas stāvēt nedrīkst. Valsts pārvalde ir karjeras dienests. Uzsākot strādāt sistēmā, ierēdnis saprot, kā atrisināt vienu problēmu, tad nākamo, un tad, kad zini, kā atrisināt jau desmit problēmu grupas, var domāt par attīstību vai arī jāmaina nodarbošanās. Tāpēc man likās, ka ir diezgan loģiski mēģināt darīt kaut ko citu, jo deviņus gadus strādāt ar fondiem ir labi, bet pēc gadiem pieciem viss jau sāk atkārtoties. Investīciju departamentā es biju viens no vecākajiem darbiniekiem, un vienā brīdī tas kļūst par ļoti tehnisku darbu, bet gribas strādāt daudz plašāk, interesantāk, sarežģītāk un ar daudz lielākiem izaicinājumiem.

Amats ir samērā augsts. Kādi ir darba pienākumi?

Šis ir administratīvais amats. Ministrs nosaka politiskos virzienus, kā būtu jāattīstās nozarei, un mans uzdevums ir gan ieklausīties tajā, ko saka ministrs, gan arī pašam iezīmēt virzienus un identificēt problēmas, kas nozarē pastāv, un tās risināt. Manā pārziņā ir daudz tēmu, ar kurām ikdienā strādā Vides aizsardzības, Dabas aizsardzības, Klimata politikas un tehnoloģiju departamenti. Un katrā no šiem departamentiem ir vairāki jautājumu loki, kas ir ārkārtīgi sarežģīti, piemēram, radiācija vai rūpnieciskais piesārņojums, klimata adaptācijas politika. Ir arī vienkāršākas tēmas, bet tās prasa ļoti lielas zināšanas un finansiālu ieguldījumu, piemēram, ūdens, kanalizācijas un atkritumu saimniecība. Mans galvenais uzdevums ir izveidot nozares stratēģisko attīstības plānu, lai saprastu, ko mēs gribam sasniegt katrā no šīm jomām, un tad izlemt, kā šos mērķus sasniegt, un kontrolēt, vai mēs tiešām virzāmies turp, kur esam ieplānojuši nokļūt. Vīzija man ir skaidra, un atbilstoši šim plānam es virzos savos darbos.

Nesen Vides dienestam tika mainīta vadība. Kā tagad veicas?

Mēs ar jauno ģenerāldirektori Ingu Koļegovu esam vienojušies, ka pirms jebkādas straujas virzības uz priekšu ir jāapdomā, vai iecerētās pārmaiņas ir vēlamas, un jāsaprot, kā tikt galā ar Vides dienesta funkcijām piešķirtā finansējuma robežās. Piemēram, ir jāuzlabo darbs saistībā ar zvejas monitoringu, bet mēs apzināmies, ka inspektoru skaits un tehniskais nodrošinājums šobrīd tam nav atbilstošs. Līdz ar to ir jāatrisina tas, kā ar tik ierobežotiem resursiem sasniegt maksimāli labāko rezultātu. Kad mēs to izdomāsim, tad varēsim runāt par reformu.

Varbūt vajag atjaunot veco sistēmu, kas krīzes gados tika sagrauta?

Es nedomāju, ka sistēma ir sagrauta. Tā tikai hroniski cieta no naudas līdzekļu neesamības, un tas ir pamatīgi nogurdinājis cilvēkus. Bet reģionālo vizīšu laikā es pārliecinos par to, ka vairākās jomās jau sen varēja ietaupīt, bet dažādu iemeslu dēļ tas netika darīts. Es redzu, ka šobrīd Vides dienestā stāvoklis ir labāks nekā pirms pusgada, ir jūtamas jaunās vadītājas iniciatīvas, cilvēkos jaušams optimisms, jo tagad dienestā kaut kas notiek atšķirībā no perioda, kad nenotika nekas.

Kā vērtējat Dabas aizsardzības pārvaldes darbu? Tā piedzīvoja pamatīgas reformas pirms gadiem četriem.

Man liekas, ka vienīgais, kā šobrīd pietrūkst sekmīgam Dabas pārvaldes darbam, ir skaidra vīzija par to, kādu mēs gribam redzēt šo iestādi kopumā: vai tā ir iestāde ar kontroles funkcijām, vai tā gādā par tūrisma infrastruktūru aizsargājamās teritorijās, vai tā nodarbojas ar pētniecību... Visi kopā šie pienākumi nevar pastāvēt. Tagad katram no šiem uzdevumiem ir haotiska pieeja, tādēļ rodas neizpratne par to, kāds ir Dabas aizsardzības pārvaldes darba mērķis. Taču nekādas strukturālas reformas es neesmu plānojis. Mans lielākais uzdevums ir līdz gada beigām katrai iestādei sastādīt nākamā gada darbu plānu un vienoties, kas ir galvenie virzieni, kuros mēs gribam ieraudzīt kaut kādas pārmaiņas.

Diemžēl pēdējos gados vairākas mūsu resora iestāžu administrācijas lielākoties tikai kopēja iepriekšējo gadu plānus, nomainīja citus datumus un turpināja pildīt tās pašas funkcijas. Žēl, ka darbiniekiem, piemēram, Dabas aizsardzības pārvaldē, netiek izvirzīti uzdevumi, kuru rezultāts būtu pārmaiņas vai nu dabas kvalitātē, vai biotopu aizsardzībā, vai kādā citā jomā.

Kāpēc tā notiek?

Droši vien tāpēc, ka šo sistēmu ilgstoši, vairākus gadus pēc kārtas nekustināja. Aizsargājamo teritoriju administrāciju apvienošana nemainīja darbinieku ieradumus, bet pirmais, kas ir jānoskaidro, – kādi ir iestādes mērķi. Ja direktori nav par to domājuši agrāk, tas nenozīmē, ka viņi nevar padomāt par to tagad. Vai tiešām cilvēki ir tik noguruši no apstākļiem, kādos viņi pēdējos gados dzīvo, ka vairs nespēj pacelties un kaut ko izdarīt? Galvenā nelaime ir mērķa un stratēģijas trūkums. Tāpēc mans uzdevums ir kopā ar ģenerāldirektoru vienoties, ko gribam sasniegt.

Man žēl, ka daudzi Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieki ir mainījuši darbu un daudzi ar nevalstisko organizāciju starpniecību ir nolēmuši pacīnīties ar bijušo darba vietu. Pareizāk būtu, ja šie cilvēki vispirms atnāktu uz sarunu pie manis, tad mēs kopīgi varētu izdomāt, varam vai nevaram kaut ko mainīt sistēmā. Ja viņiem pajautātu, kāds ir Dabas aizsardzības pārvaldes galvenais uzdevums un mērķis, es domāju, ka šobrīd to neviens nevarētu atbildēt.

Arī ģenerāldirektors ne?

Es neticu, ka viņam nav ideju. Vienkārši šobrīd mēs no valsts budžeta finansējam tikai aptuveni pusi no iestādes budžeta jeb apmēram 700 tūkstošus latu. Man ir grūti atbildēt, ko valsts īsti vēlas, lai par šo naudu izdara. Pa šiem gadiem DAP ir uzdots tik daudz administratīvo funkciju – saskaņot dokumentus, izrakstīt izziņas, izstrādāt atzinumus –, ka beigās nav skaidrs, vai budžeta ietvaros viņi var izdarīt arī kaut ko citu.

Piemēram, šogad Latvijā tika svinēta dabas aizsardzības simtgade. Gads ir pagājis diezgan piesātināti, ir bijis ļoti daudz pasākumu. Bet tam visam netika piešķirta publicitāte, tāpēc vismaz 90% uz ielas satikto cilvēku neko nav dzirdējuši par šo lielo notikumu valsts vēsturē. Tāpēc, ja mēs neesam bijuši spējīgi godam nosvinēt 100 gadu jubileju, tad mums ir iespēja godināt 101. gadu, turklāt nākamgad Gaujas nacionālajam parkam aprit 40 gadi – tas ir labs iemesls, lai pievērstu uzmanību dabas aizsardzībai un atgādinātu, ka mums ir ļoti vērtīgi speciālisti dažādās jomās, ar kuriem vajadzētu lepoties.

Kuri būs galvenie darbi, kas vides un dabas aizsardzības jomā jāpaveic 2013. gadā?

Jāizstrādā valsts atkritumu apsaimniekošanas plāns nākamajam periodam. Plāna ietvaros jāvienojas par depozītu sistēmas koncepciju un jāizstrādā grozījumi Atkritumu apsaimniekošanas likumā.

Nākamais bloks – ūdenssaimniecība. Jāizstrādā jauns ūdenssaimniecības pakalpojumu likums. Tāda likuma līdz šim nav bijis, un tas mēģinās noteikt attiecības starp visām pakalpojumā iesaistītajām pusēm un arī noteikt, kā veidojas pieslēgumi centralizētajam tīklam. Tagad pašvaldībām ir grūti nodrošināt, lai iedzīvotāji izmanto centralizētos kanalizācijas pakalpojumus, kas nepiesārņo vidi. Jābūt skaidram regulējumam, kas notiek, ja cilvēks nevēlas izmantot centralizētos pakalpojumus, kā tiek kontrolēts, ka viņš nenodara kaitējumu videi, jo iedzīvotājiem ir tiesības neizmantot centralizēto sistēmu, ja viņi nodrošina alternatīvu un tikpat kvalitatīvu notekūdeņu attīrīšanu.

Vēl jāizstrādā grozījumi likumā par Ietekmes uz vidi novērtējumu, lai iezīmētu to, kas notiek, ja uzņēmējs plāno izmaiņas ražošanā, kas piesārņos vairāk, nekā iepriekš atļauts.

Nākamais bloks, ar ko jātiek galā nākamgad, ir vairāki informatīvie ziņojumi: par vides monitoringu, par latvāņu apkarošanas programmu, par Vides aizsardzības fondu un ar to saistītām programmām, kādā veidā nodrošināt, ka dabas resursu nodoklis atgriežas tieši vides jomā ar LVAF starpniecību. Tā kā pirms vairākiem gadiem likvidēja speciālos budžetus, vairs nepastāv cieša saikne starp iekasēto dabas resursu nodokli un to finansējuma apjomu, kas tiek apsaimniekots Vides aizsardzības fondā. Mēs gribētu redzēt perspektīvu, kādā veidā par kaitējumu videi iekasētā nauda atgriežas vides aizsardzībā.

Vēl mums ir jāizstrādā «Vides politikas pamatnostādnes» – tas ir pārskats par iepriekšējo periodu – un jāiezīmē nākamā perioda galvenie virzieni.

VARAM ministrs Edmunds Sprūdžs uzskata, ka Latvijas mērķis ir kļūt par zaļāko valsti pasaulē. Kas vēl jāizdara, lai to panāktu?

Piedāvājot Nacionālā attīstības plāna zaļo vīziju, atklājās, ka sabiedrībā joprojām valda mīts par to, ka zaļā ekonomika ir dārgāka nekā ierastā. Bet tas ne vienmēr ir tā. Jā, vides prasību ievērošana vienmēr būs dārga, bet tas jau šobrīd ir obligāti, tie nav attīstības mērķi, bet norma, kas ir jāievēro jau tagad neatkarīgi no tā, ko kurš taisās būvēt. Domājot par zaļo vīziju, mēs runājam par to, kāda varētu būt Latvijas biznesa niša, mums jāpadomā par tehnoloģijām, par materiāliem un par tām lietām, ko var pārdot kā zaļo jeb videi draudzīgo, jo tieši pēc tā ir liels pieprasījums pasaulē.

Piemēram, mēs varētu ražot dažādus ekomateriālus, izmantojot ne tikai koksni, bet arī dažādu veidu atkritumus, lai ražotu jaunas preces. Un mūsu zinātniekiem ir jāpiedāvā izstrādāt risinājumus tam, ko jaunu varētu ražot no PET un citiem polimēriem, no stikla.

Romas klubs – tāds diezgan sens valstu veidojums – nesen nāca klajā ar interesantu ziņojumu par tā saukto zilo ekonomiku. Tā ir tāda vārdu spēle: zinātnieki sacenšas par to, kurš pirmais ko jaunu izgudros. Manā uztverē tā ir tā pati «zaļā ekonomika», bet citi zinātnieki, kuri vēlas kaut kā citādi sevi popularizēt, izmanto šādu brendu. Viņi ir apkopojuši vairākas tehnoloģijas vai metodes, kā var ražot vai nu elektrību, vai jaunus produktus, izmantojot inovatīvas tehnoloģijas, kas patērē salīdzinoši maz resursu vai vispār izmanto tādus resursus, ko līdz šim uzskatīja par atkritumiem. Neskatoties uz šo ideju dīvainību, ir interesanti pavērtēt, vai tiešām tas nebūtu izdevīgi. Piemēram, gaļas pārstrādē diezgan liela daļa izejmateriāla nokļūst atkritumos. Zinātnieki ir radījuši tādus īpašus bioloģiskus monstrus – tārpus, kuri barojas ar kautuvju atliekām. Tie uzkrāj ļoti daudz proteīna, un tad viņus var pārstrādāt un gatavot pārtikas produktus, lai glābtu Āfriku no bada. Šis ir tikai viens piemērs tam, cik strauji un neticami pasaulē attīstās tehnoloģijas.

Es domāju, ka Latvijai ir ārkārtīgi liels potenciāls bioloģiskās daudzveidības jomā. Mums ir fantastiski selekcionāri, kuri strādā ar diezgan lieliem komerciāliem produktiem. Piemēram, daudzas Latvijas liliju šķirnes ar labiem panākumiem audzē Holandē. Bet mēs paši varētu iekļauties pasaules tirgū ar saviem ziediem, mums tikai nepietiek platību un vēlmju to komercializēt, pārdodam savu šķirni Holandei un pēc tam tur pavairotus sīpolus pērkam veikalā košā iesaiņojumā.

Bet tā jau ir cilvēku radītā bioloģiskā daudzveidība. Dabas sargiem vairāk rūp, lai mūsu savvaļas sugas neiet bojā.

Protams, bet mēs nevaram apšaubīt to, ka puķu audzēšana vai lauksaimniecība var būt ļoti saudzīga pret vidi un tā ir zaļa nozare. To šajā Nacionālās attīstības plāna zaļajā vīzijā autori mēģinājuši pateikt. Mums nav obligāti jāuzbūvē celulozes rūpnīca. Mēs varam uzbūvēt ko citu, kur tiktu izmantotas jaunākās tehnoloģijas zaļāku produktu ražošanā, vienlaikus saudzējot vidi. Tāpēc ir atbalstāma bioloģiskā lauksaimniecība, jo par ekoprecēm cilvēki ir gatavi maksāt lielu naudu.

Vai arī jūs iepērkoties dodat priekšroku sertificētiem produktiem?

Nosacīti jā. Pirms gadiem trim biju pie draugiem Amerikā un tur iemācījos lasīt produktu sastāvu pirms to iegādāšanās. Pēdējais, kas mani ārkārtīgi pārsteidza, bija vienas Latvijas konfekšu fabrikas želejkonfektes, uz kuru iepakojuma bija rakstīts, ka tās izgatavotas no sulas un bez konservantiem. Palasot, no kā šīs konfektes gatavotas, sapratu, ka tik mākslīga sastāva izstrādājumam konservanti tiešām nav vajadzīgi, lai konfektes saglabātos mūžīgi. Bieži vien no ministrijas uz mājām dodos ļoti vēlu, un tad atvērti vairs tikai daži lielveikali. Bet es tomēr produktu sastāvu izlasu vēl veikalā un tad lielāko daļu no kārotā vairs negribas pirkt.

Kā vērtējat to, ka nevalstiskās organizācijas iesaistās vides politikas likumu un normatīvo aktu apspriešanā?

Mums ir ļoti pozitīva pieredze sadarbībā ar Vides konsultatīvo padomi, un es regulāri ar viņiem tiekos, bet man grūti pieņemt kategoriskas prasības, un es nekad neakceptēšu situāciju, ka kāds mēģinās panākt savu neatkarīgi ne no kā. Kad tiekos ar konsultatīvās padomes pārstāvjiem, cenšos izstāstīt, kurā jomā mums ir jāmeklē saprātīgi kompromisi. Bet, ja nevaram kompromisu nekādā veidā atrast, tas nozīmē, ka esam slikti strādājuši. Man prieks, ka vides resorā Vides konsultatīvā padome darbojas tik produktīvi un ilgstoši. Kad Valsts kancelejā analizējam sadarbības modeļus, kuri dažādām ministrijām pastāv ar nevalstiskajām organizācijām, tad VARAM un Zemkopības ministriju min kā labos piemērus. Mēs nekad neejam uz Vides konsultatīvo padomi, lai formāli uzklausītu, ko tad viņi atkal grib. Es, piemēram, runāju ar visiem, kuri piesakās uz tikšanos, un nevērtēju cilvēkus pēc pakāpes hierarhijā. Ikviens, kurš grib atnākt, lai nāk.

Un nāk?

Daži nāk, daži nenāk. Es saprotu, ka ļoti daudzi nenāk. Ja cilvēks uzskata, ka vadība ir kaut kādi dievi un drošāk ar viņiem nerunāt, tad es tur neko nevaru darīt. Bet es domāju, ka ar mani var un vajag runāt. Man nepatīk risināt lietas klaču līmenī. Nereti gadās, ka nāk viena grupa, kas aģitē pret otru grupu, pēc tam nāk tie citi un stāsta briesmu lietas par pirmajiem. Tas nav produktīvi. Man ļoti patīk runāt ar cilvēkiem, kuri atnāk ne tikai ar problēmām, bet arī ar idejām, kā tās var risināt. Tad mūsu saruna parasti beidzas ļoti pozitīvi. Es iegūstu jaunas idejas, un cilvēks ir priecīgs, ka var nozarē ko mainīt vai uzlabot. Žēl, ka valsts struktūra līdz šim ir veicinājusi cilvēkos pārliecību, ka labāk ir paklusēt. Viņi klusē, cieš un pēc tam izlemj aiziet.

Kas jums ir sagādājis prieku pēdējā laikā?

Nacionālais botāniskais dārzs un Dabas muzejs! Vasarā mums izdevās noorganizēt braucienu, kurā piedalījās valsts sekretārs un visi jaunie VARAM valsts sekretāru vietnieki, lai uzzinātu, kur nozarē ir problēmas. Bet tajā pašā laikā mēs piedzīvojām daudz ārkārtīgi skaistu momentu, piemēram, Salaspilī tas bija rožu un liliju ziedēšanas laiks, un man bija liels gandarījums, ka mani kolēģi ieraudzīja vides nozari arī citādi. Tas bija ārkārtīgi liels pavērsiens, jo daudzi VARAM darbinieki ir ekonomisti, finansisti, vadības zinātņu speciālisti, viņi vidi uztver kā tādu nedaudz amorfu jomu. Šis brauciens mums palīdzēja saprast, ko ikdienā dara, piemēram, pētnieki, kas ir viņu ikdienas problēmas.

Oktobrī es biju uz Zinātnieku nakti Dabas muzejā. Kaut es turp devos ap deviņiem vakarā kā parasts apmeklētājs, mani pārsteidza, ka darbinieki mani pazīst un pat sveicina. Es neesmu pie atpazīstamības pieradis un laikam nekad nepieradīšu. Man ārkārtīgi patika, kā Dabas muzeja darbinieki izturas pret to, ko viņi dara, ar kādu lepnumu un kādu degsmi viņi runāja ar cilvēkiem. Es atcerējos tos laikus, kad biju bērns un gāju uz muzeju piespiedu kārtā. Man prieks, cik daudz laika un pūļu te ir ieguldīts, lai trūcīgajos krīzes apstākļos to visu godam uzturētu.

Un trešais lielais notikums bija nupat, kad saņēmu ziņu, ka uz Brīvības ielas benzola līmenis gaisā ir augstāks nekā ostas apkārtnē Sarkandaugavā! Tas notika pirmo reizi pēc vairākiem gadiem, un tā nav vienkārša sagadīšanās vai nejaušība. Tas ir apliecinājums, ka VARAM kopā ar Valsts vides dienestu spēj panākt vides prasību ievērošanu it kā neieņemamajā cietoksnī!

Kā jūs atpūšaties?

Es atpūšos kopā ar draugiem, un opera ir mans galvenais vaļasprieks. Es diezgan cītīgi un mērķtiecīgi apmeklēju dažādas operas izrādes, man ļoti patīk skaista mūzika. Vēl es daudz lasu, mans mīļākais romāns ir «Karš un miers». Esmu lasījis to kādas sešas reizes un tagad domāju, ka vajadzētu pārlasīt vēlreiz. Katru reizi es atklāju ko tādu, ko neesmu ievērojis iepriekš. Grāmatas lasu to oriģinālvalodā – latviski, angliski, krieviski. Cenšos lasīt tajā valodā, kurā darbs ir sarakstīts. Man patīk angļu un amerikāņu literatūra, ja precīzāk, tad 40. gadi Amerikā un modernie angļi.

Zīmīgi, ka šajā amatā jūs nokļuvāt tieši tā sauktajā Jēzus vecumā. Vai jums pašam nešķiet, ka tas jūsu liktenī ir kāda svarīga zīme?

Man šis amats ir liels izaicinājums, un es ilgi domāju, pirms pieteicos konkursā. Tajā pašā laikā es neciešu dzīvi bez izaicinājumiem. Man vajag attīstību – ja es to nejūtu, man kļūst ļoti neinteresanti. •