Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 14 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Kukaiņi tuvplānā


Šogad pirmo reizi Latvijas vēsturē notika kukaiņu fotokonkurss. Latvijas Dabas muzeja vadītāja Skaidrīte Ruskule, jauzdama, ka «Vides Vēstu» galvenajai redaktorei Anitrai Toomai šogad apaļa jubileja, piedāvāja muzeja izstāžu zālē sagatavot personālizstādi. Tomēr Anitra par savām spējām foto jomā bija pietiekami paškritiska, tādēļ izdomāja ko interesantāku – viņa iedrošināja Dabas muzeju izsludināt fotokonkursu «Kukaiņi tuvplānā». Atsaucība bija pārsteidzoša – 137 dabas fotogrāfi iesniedza 440 bildes! Skaudrā realitāte un izstāžu zāles sienu platība ļāva izrādīt tikai 150 fotogrāfijas.

Konkursa darbu vērtēšana notika aizklāti, tikai muzeja entomologs Jānis Dreimanis zināja, kam kura bilde pieder. Žūrijā bija aicināti vadošie savas jomas zinātnieki un dabas fotogrāfi: vaboļu pētnieks profesors Arvīds Barševskis, tauriņu pētnieks Nikolajs Savenkovs, LU Bioloģijas fakultātes asociētais profesors Voldemārs Spuņģis, profesionālie dabas fotogrāfi Ainars Meiers un Andris Eglītis. Bilžu stāstus vērtēja Anitra Tooma.

Fotogrāfijas tika sadalītas pa grupām: tauriņi, vaboles, citi kukaiņi un attīstības stadijas. Zirnekļu, gliemežu un vardes bildes netika vērtētas. Lai nevarētu pārmest neobjektivitāti, visu grupu uzvarētāji piedalījās Milžu cīņās un ar stāstiem par dabas fotografēšanu mēģināja ietekmēt vēlētājus, t.i., uz izstādes atklāšanu atnākušos viesus. Un tauta nolēma, ka Latvijas Zaļā punkta sarūpēto dāvanu karti 350 latu vērtiem pirkumiem Baltijas foto servisā saņem aptieku saimnieks no Rēzeknes Juris Laizāns.

Konkursu pavisam brīvprātīgi organizēja Latvijas Dabas muzejs un žurnāls «Vides Vēstis».

Ar skaistām dāvanām izstādes atklāšanu greznoja Latvijas Zaļais punkts, Baltijas foto serviss un «Biotēka».

Pirmo trīs vietu ieguvēji auduma maisiņos ieraudzīja vai nu «Mazo Latvijas ceļu atlantu», vai «Zīdītāju noteicēju», vai «Ceļvedi pa Baltijas nacionālajiem parkiem» un «Mežu ceļvedi», kā arī dažus ekolīdzekļus glītam izskatam. Mielasts bija sarūpēts kā pēc pasakas par abru taisītāju motīviem. Paldies Ķelmēnu maizes ceptuvei, «Dabas dobei», smiltsērkšķu selekcionāram Andrejam Brūvelim un toršu meistarei Ilzei Salnai! Paldies manam sargeņģelim, ka viss gāja tik gludi!

Anitra



Vakars jau krēsloja, un es bridu laukā no meža. Ieraudzīju spāri: beigta! Viss reiz beidzas...

Šogad čemurziežu dižtauriņus redzēju tik dažas reizes, un šis ir viens no sastaptajiem. Tauriņš aši lidinājās no vienas vietas uz otru, bet, mākonim aizklājot sauli, piesēda zālē un atļāva pienākt pavisam tuvu. Paspēju uzņemt labas spārnu virspuses bildes. Tad tauriņš pacēlās spārnos, sameklēja atbilstošu augu un, planējot gaisā, domājams, dēja olas. Šo procesu redzēju pirmo reizi, un prieks, ka izdevās arī iemūžināt.

Šos zilenīšus angliski sauc par Little Tiger Blue – tīģerzilenīši. Foto tapis 2008. gada jūlijā Kiprā, kur līdztekus kūrorta labumiem ar baseinu, vīnu, jūru un gardo virtuvi tvēru arī dabā notiekošo.

Te parastākais no parastākajiem zilenīšiem – parastais zilenītis, kas vakara zemajā saulītē jau bija sataisījies uz naktsguļu Ogres vecupes krastā. Interesanti, ka tikai vēlāk mājās ieraudzīju, ka zilenītis par savu «gultu» bija izvēlējies citu dzīvu radību – neliela naktstauriņa makstneša Psychidae kāpuru jeb, pareizāk sakot, tā izveidoto mājiņu. Jādomā, ka makstneša kāpurs par šādu vakara kompāniju sevišķi dusmīgs nebija.

Mēs dzīvojam šajā pasaulē, un arī paši esam vesela pasaule citām dzīvām radībām. Fotogrāfijā attēlotais objekts ir kā vienota ekosistēma. Re, šī airvaboļu dzimtas Dytiscus ģints vabole ir barošanās un pārvietošanās objekts daudziem citiem orga-nismiem. To par dzīvesvietu izvēlējušās oranžās ektoparazītiskās ērces un koloniālās infuzorijas, kas izskatās kā pūciņas. Uz airvaboles ķermeņa virsmas dzīvo arī vienšūnas un pavedienvei-da aļģes, nemaz nerunājot par organismiem, kas slēpjas pašā kukainī. Tomēr bagātīgi apsēstais kukainis ir diezgan aktīvs. Dīķī noķertā vabole tika ievietota akvārijā ar zilu fonu un izgaismota no visām pusēm.

Aiz dīķa pļavā ganās govs
Un slinki zāli plūc.
Tad bizmārīte atlido
Un riņķodama – bāc! –
Pie ziedlapiņas pieķeras
Un kājām gaisā krīt.
Cik labi, ka tā slinkā govs
To puķi neapēda.
Ja apēsta tā būtu,
Tad nebūtu šī bilžuka!

Šis ir ikviena riekstotāja ļaunākais ienaidnieks – lazdu smecernieks Curculio nucum! Tieši viņš ir vainīgs pie tā, ka tik daudz riekstu rudeņos ir «tārpaini» vai pavisam tukši. Protams, lietot vārdu «tārpi» nav pareizi, jo riekstu apēd nevis tārps, bet gan šīs vaboles kāpurs. Vabolēm, kā redzi, ir viens no garākajiem smeceriem starp visām smecernieku sugām. Šo vaboli var ieraudzīt samērā reti, taču, visticamāk, tās ir visur, kur aug lazdas, – atliek tikai nedaudz pakratīt krūmu, lai izdotos nokratīt kādu pieaugušo īpatni.

Pagājušajā gadā netālu no mājām atklāju vietu, kur uz mazām apsītēm barojas dakšastes kāpuri. Arī šogad amizantos kāpurus atradu turpat. Agrā rītā ieraudzīju šādu skatu: blakts bija pieveikusi jau paaugušos kāpuru un barojās ar to. Kāpura bija nedaudz žēl, bet blakts bija tikusi pie pamatīgām brokastīm.

Kukaiņu ādas mešana vienmēr ir apburošs skats. Šīs transformācijas laikā izteikti saskatāma kukaiņa morfoloģiskā struktūra. Sienāzis fotografēts Sumatrā naktī, un tas bija 5–6 cm garš.

Ne saukts, ne aicināts piemājas ozolā iemitinājās egļu mūķenes kāpurs. Pa ozola mizas avēnijām viņš strauji virzījās augšup. Varēja skaidri saprast, ka modeles cienīgu uzvedību no tā nesagaidīšu, jo kāpurs bija acīm redzami aizņemts vai nu ar īstās mājvietas, vai arī sava dzīves mērķa meklējumiem. Bet varbūt tas vienkārši kautrējās no sava izspūrušā izskata, jo domās jau bija kļuvis par balti raibo tauriņu? •