Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Ohridas ezers – ar senatnes oreolu apvītais dabas brīnums

Arkādijs Poppels;
Ivara Druvieša foto


Pavasarī LU Bioloģijas fakultātes Hidrobioloģijas katedras speciālistu grupa piedalījās starptautiskajā ūdeņu, vides un klimata pārmaiņu izpētei veltītā konferencē «BALWOIS-2012», kas notika Maķedonijas pilsētā Ohridā, tāpēc gribam pastāstīt par šīs ļoti maz zināmās mazās Balkānu valsts brīnumu Ohridas ezeru jeb miniatūro Eiropas Baikālu un tam piegulošajām dabas aizsargājamajām teritorijām – Galičicas un Pelistera Nacionālo parku.


Ohridas ezers ir Sibīrijas Baikāla līdzinieks, kas atrodas Balkānos, bijušās Dienvidslāvijas republikas Maķedonijas dienvidrietumu daļā uz Maķedonijas un Albānijas robežas 695 metru augstumā virs jūras līmeņa un sedz 358,2 km² lielu teritoriju, no kuras 229,9 km² pieder Maķedonijai, pārējais – Albānijai. Ohrida ezers ir unikāla ūdens ekosistēma, kas jau 1979. gadā ietverta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Bez tam UNESCO aizsardzībā ir arī ezera austrumu piekrastē izvietojusies ļoti senā Ohrida – pilsēta, ko dēvē par Balkānu Jeruzālemi un kas kļuvusi par vienu no galvenajiem Maķedonijas tūrisma objektiem. Jāpiebilst, ka Maķedonijas teritorija ir pakļauta seismiskai darbībai, un tās galvaspilsēta Skopje 1963. gadā tika daļēji sagrauta.

Ohrida

Ohrida radusies jau senajā neolīta laikmetā, un tai raksturīga ļoti senlaicīga arhitektūra; ezera apkaimē ir 365 baznīcas, klosteri un lūgšanu vietas. Ohridas vēsture ir saistīta gan ar Bizantijas un Otomaņu impēriju, gan ar Dalmāciju, Venēciju, Itāliju, Maltu, Sicīliju un Grieķiju, kas izpaužas arī arhitektūrā. Te ir gan romāņu amfiteātris, kur notiek izrādes un festivāli, gan arī milzīgais cara Samuela cietoksnis, kurš celts 10. gadsimta beigās. Visapmeklētākā Ohridā ir Sv. Jovana Kaneo baznīca, kas atrodas pašā ezera krastā un celta 13. gadsimtā.

Patlaban Ohridā dzīvo aptuveni 42 tūkstoši iedzīvotāju, un tā ir septītā lielākā pilsētā Maķedonijā. Etniskais sastāvs ir multinacionāls: 80,4% maķedoniešu, 7% albāņu, 5,4% turku un 7,2% pārējo tautību iedzīvotāju. Maķedonieši ir slāvi, un te vadošā ir Maķedonijas ortodoksālā baznīca. Oficiālā rakstība ir kirilica. Patlaban šajā Albānijas pierobežas rajonā arvien lielāka ietekme ir albāņu izcelsmes musulmaņiem, par ko liecina jaunu mošeju un minaretu celtniecība. Par to, protams, nav iepriecināti maķedonieši, kas visā Ohridas ezera apkaimē atjauno un ceļ no jauna lielākas un mazākas lūgšanu vietas un ortodoksālās baznīcas. Noteikti jāpiemin pasaulslavenas maķedoniešu izcelsmes personības – Kliments un Naums, kuri no glagolicas rakstības radījuši to alfabētu, ko tagad sauc par kirilicu un kas vēlāk no šejienes caur Bulgāriju izplatījās Krievijā. Sv. Nauma klostera pagalmā atrodas 10. gadsimtā celtā Sv. Arhangela baznīca ar ļoti senām freskām. Šo baznīcu cēlis Sv. Naums – viens no kirilicas radītājiem, kurš te arī apbedīts 910. gadā.

Ohridas ezers

Ohridas ezers ir ja ne pats vecākais, tad viens no vecākajiem ezeriem Eiropā gan. Tas izveidojies jau terciārajā periodā, t.i., pirms 4–10 miljoniem gadu, tektonisku procesu rezultātā. Šis ir dziļākais ezers Balkānos un septītais dziļākais Eiropā. Ezera lielākais dziļums ir 229,9 m, kas atrodas Maķedonijas teritorijā (salīdzinājumam: Latvijā dziļākais ezers ir Drīdzis ar nedaudz vairāk kā 63 m dziļumu). Ezera vidējais dziļums ir 164 m, tas ir 30,8 km garš un 14,8 km plats. Ja esat apceļojuši Baikālu, tad, salīdzinot šo divu ezeru ārkārtīgi līdzīgās krasta līnijas un kristāldzidro ūdeni, jāsecina, ka nebūt nav jābrauc uz tālo Sibīriju – Baikālu miniatūrā var skatīt krietni tuvāk Latvijai.

Nacionālie parki

Maķedonijā, sākot no Ohridas pilsētas, starp Ohridas ezeru un Prespas ezeriem atrodas Galičicas kalnu grēda, kur izvietojies 227 km² lielais Galičicas nacionālais parks ar augstāko sniegoto virsotni Magaro (2,254 m) pie Maķedonijas un Albānijas robežas. Parka teritorijā Prespas ezerā ir Golemgradas sala, kur atrodas čūsku rezervāts.

Galičicas nacionālajā parkā konstatētas 11 endēmas sugas. Staigājot pa kalnu nogāzēm, var sastapt dažādu izmēru bruņrupučus, pļavā redzami dievlūdzēji, ūsaiņi, skrejvaboles un tauriņi. Gan kalnos, gan arī ezera piekrastē skraidelē ķirzakas, izdevās pat novērot un nofotografēt to pārošanos.

Divu stundu brauciena attālumā no Ohridas un netālu no Maķedonijas otras lielākās pilsētas Bitolas atrodas Pelistera nacionālais parks, kas dibināts 1948. gadā un ir vecākais Maķedonijas nacionālais parks. Šis parks nav liels, taču kalnu virsotnes krietni augstākas un ieslēpušās mākoņos.

Parka simbols ir jau pa ļoti lielu gabalu redzamais Pelistera kalns (2601 m), kas ir Babas kalnu grēdas augstākā virsotne. Pelistera nacionālais parks ir slavens ar ļoti senajām Molika priedēm Pinus peuce, kā arī ar ļoti bagātu floru un faunu. Te sastopamas unikālas ģeoloģiskās formācijas, daudz avotu un mazo upīšu un pat divi kalnu ezeri. Te valda īpašs kalnu klimats, kam raksturīga īslaicīga lietus, miglas un saulainu brīžu maiņa. Biologiem no Latvijas te bija ko redzēt! Pāris dienu pēc atgriešanās Rīgā Latvijas Radio ziņoja, ka 7. jūnijā šajā teritorijā notikusi 4,5 ballu stipra zemestrīce. •