Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Lielā Liepukalna skatu tornis aicina.

Pavasara mežģīnes Rāznas ezera krastā.

Pirmā Rāznas nacionālā parka administrācijas komanda. No kreisās: Aina Skredele, Oļģerts Leitāns, Anda Zeize, Sergejs Bašmakovs, Irēna Muskare, Rolands Kalvis, Irēna Broliša.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Uz Rāznas nacionālā parka pieciem gadiem atskatoties

Aina Skredele,
Dabas aizsardzības pārvaldes Latgales reģionālās administrācijas direktora vietniece;
foto no Dabas aizsardzības pārvaldes Latgales reģionālās administrācijas arhīva


Šogad Rāznas nacionālajam parkam pirmā apaļā jubileja – 5 gadi. Teritorijas attīstības kontekstā tas ir ļoti īss laika sprīdis, tomēr, kā tas svētku reizē pierasts, gribētos atskatīties uz paveikto un izdarīt secinājumus nākotnei.


Dabas aizsardzība tagadējā parka teritorijā aizsākusies jau krietni sen – 1928. gadā valsts nozīmes aizsardzības statuss tika piešķirts 11 Ežezera salām, bet 1977. gadā tika izveidotas sešas aizsargājamas dabas teritorijas: ainavu apvidus «Ezernieki», kompleksie dabas liegumi «Solovju (Salāja) ezers ar apkārtējo ainavu» un «Lielais Liepu kalns», botāniskie liegumi «Ežezera salas», «Pahatnieku pussalas ozolu audze» un «Piloru ozolu audze».

1991. gadā Vides aizsardzības komitejas Pētījumu centrā tika izteikts ierosinājums veidot aizsargājamu dabas teritoriju, kurā tiktu ietverts Rāznas ezers un tā apkārtnes teritorijas. Jau tā paša gada rudenī Rēzeknes rajona Tautas deputātu padome pieņēma lēmumu, kas paredzēja atbalstīt dabas parka «Rāzna» izveidošanu. Taču sakarā ar PSRS sabrukumu lēmumā paredzētie izpētes darbi netika veikti, tādēļ dabas parku toreiz tā arī neizveidoja.

Par notikumu tālāko gaitu paldies jāsaka Daugavpils Universitātei, kas šo ideju neatlaidīgi virzīja tālāk. 1999. gadā pūles vainagojās ar rezultātu – Latvijas Vides aizsardzības fonds piešķīra finansējumu universitātes projektam par dabas parka «Rāzna» izveidošanu. To aktīvi atbalstīja arī vietējo astoņu pašvaldību vadītāji, kas jau 2001. gadā sapņoja par Latgales nacionālo parku un savu ideju iedzīvināja nodomu protokolā. 2004. gadā teritorijai tika piešķirts tikai dabas parka statuss, toties stājās spēkā individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi, kas jau sākotnēji paredzēja dažus ierobežojumus dabas vērtību saglabāšanai, tostarp – aizliegumu Rāznas ezerā pārvietoties ar ūdens motocikliem, motorlaivām un kuteriem. 2004. gadā sāka darbību arī «LIFE Nature» projekts «Sugu un biotopu aizsardzība dabas parkā «Rāzna»», kura ietvaros Daugavpils Universitāte turpināja veikt pētījumus un apzināt dabas vērtības.

Pašvaldību sapnis realizējās 2007. gadā, kas uzskatāms par Rāznas nacionālā parka oficiālo dibināšanas gadu. Teritorijas robeža un funkcionālais zonējums palika tādi paši, kā to savulaik noteica pašvaldības, bet nacionālā parka pārvaldes nodrošināšanai tika izveidota jauna iestāde – Rāznas nacionālā parka administrācija.

Latgalei savs nacionālais parks! Gan lepnums, gan mulsums, gan prieks, ka arī dabas aizsardzības jomā varam līdzināties citiem Latvijas vēsturiskajiem novadiem, un vienlaikus arī bailes no nezināmā – tā aptuveni varētu raksturot Rāznas nacionālā parka direktores Andas Zeizes un pirmo darbinieku emocijas, uzsākot darbu. Protams, ka astoņu cilvēku komandai ar visu tikt galā nebija viegli. Gadījās arī neveiksmes, sāpināja negaidīti un nepelnīti pārmetumi, bezspēcība pagātnes mantojuma priekšā, bet tam visam pāri tikt palīdzēja latgaliešiem raksturīgā neatlaidība, mīlestība uz dabu, spītīgais lepnums un misijas apziņa.

Taču jaunās iestādes mūžs nebija ilgs: 2009. gada 1. jūnijā tika izveidota Dabas aizsardzības pārvalde, un Rāznas nacionālā parka administrācija kļuva par tās struktūrvienību. Tas nozīmēja arī to, ka Rāznas nacionālais parks kļuva par vienu no daudzajām struktūrvienības pārraugāmajām teritorijām. Kopš 2011. gada 1. februāra struktūrvienības pārraugāmo īpaši aizsargājamo teritoriju skaits ir pieaudzis līdz 161, un tās tagadējais nosaukums ir Dabas aizsardzības pārvaldes Latgales reģionālā administrācija.

Tomēr Rāznas nacionālais parks nav atstāts novārtā, un tajā iedēstītie sapņi turpina plaukt. Ir paveikts grandiozs darbs, virzot izmaiņas likumdošanā, kas gan samazina birokrātisko procedūru skaitu, gan atvieglo teritorijas apsaimniekošanu. Parka apmeklētājiem orientēties palīdz robežzīmes, informatīvie stendi un krāsainās norādes. Ir radītas jaunas apskates vietas, piemēram, Grumušku meža taka, Akmeņu taka, uzlabota infrastruktūra Piloru ozolu audzē, atjaunota Andrupenes purva taka. Bet vislielāko gandarījumu sniedz fakts, ka Rāznas nacionālā parka popularitāte aug un Lielais Liepukalns ar augstāko koka skatu torni pārliecinoši kļuvis par vienu no visvairāk apmeklētajiem tūrisma objektiem Latgalē. Tagad torņa apmeklētāji varēs ne tikai baudīt izcilo ainavu, bet arī bez gida palīdzības atpazīt ievērojamākos objektus, jo tornī ir novietota panorāmas planšete ar informāciju.

Patīkami apzināties, ka vides izglītības darbs ir sekmīgs un jaunā paaudze dodas tālāk ar izpratni par mūsu kopējās dzīves telpas trauslumu un to, ka cilvēces labklājība būs atkarīga tikai no tā, kā pratīs saglabāt līdzsvaru dabā un tās daudzveidību. Parka darbinieki ar interesantām vides izglītības programmām un nodarbībām regulāri viesojas skolās, un pieprasījums pēc vides speciālistu sniegtajām zināšanām ir liels.

Lieliska sadarbība Dabas aizsardzības pārvaldei ir izveidojusies arī ar Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolu, kuras audzēkņu darbi ir palīdzējuši veidot Rāznas nacionālā parka tēlu un atpazīstamību. Kopīgā darbā ir tapis gan Rāznas nacionālā parka logo, gan galda spēle «Apceļo Rāznas nacionālo parku», gan dažādi grafiskie darbi – plakāti un uzlīmes. Bet Lielajā Liepukalnā izvietoti koka izstrādājumu dizaina izglītības programmas audzēkņu darinātie koka soli.

Un, protams, Rāznas nacionālā parka vērtība ir tā iedzīvotāji – cilvēki, kas palikuši uzticīgi dzimtajam novadam un latgaliešu valodai, kā arī saglabājuši Latgales kultūras un sadzīves tradīcijas. Šajā bagātībā ar parka ciemiņiem dalās Andrupenes lauku sētas muzeja vadītāja Skaidrīte Pauliņa, Latgales «Pūdnīku skūlas» dibinātājs Evalds Vasilevskis Kaunatas pagasta «Akminīšos», zirgkope Jeļena Stašule Kaunatas pagasta «Rudo kumeļu pauguros» un daudzi citi.

Un vēl ir cilvēki, kas saprot, ka labas lietas var radīt, strādājot kopā. Tā, pēc Austrumlatgales virsmežniecības virsmežziņa vietnieka A. Lubāna iniciatīvas, talkojot kopā ar Valsts meža dienesta darbiniekiem, Kaunatas pagasta iedzīvotājiem un zemes īpašnieka SIA «Bergvik Skog» pārstāvjiem, blakus Lielajam Liepukalnam tapusi vēl viena dabas tūristu taka – uz Dzirkaļu pilskalnu. Atsaucīgs ir Jānis Brokāns, kura īpašumā atrodas interesants apskates objekts – Juguļu akmens. Arī Rāznas nacionālā parka pirmās jubilejas svinības bija kopdarbs, kura mērķis bija sniegt parka apmeklētājiem gan iespēju atpūsties no ikdienas steigas, gan iegūt jaunas zināšanas. Tagad svētki ir izskanējuši, bet Lielajā Liepukalnā paliek iestādītās piecas liepas, kas ne tikai simbolizē piecus Rāznas nacionālā parka gadus, bet arī apliecina vēlmi strādāt un īstenot sapņus.

Tā tikai šķiet, ka mēs sargājam ezerus, putnus, kokus, baznīcas un neskaitāmas citas vērtības parka teritorijā. Patiesībā tās sargā mūs. Tās ir saknes, kuras padara mūs stiprus. Tā ir drošības sajūta, ka pastāv vērtības, kas nepazūd pārmaiņu straumē. Un sajūta, ka ir vietas, kurām tu būsi piederīgs vienmēr. •