Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

H. Skuja Upsalas Universitātes algoloģijas laboratorijā.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Aļģu pētniekam Heinriham Skujam – 120

Alfons Piterāns, Irēna Berga


Šis būs stāsts par izcilu latviešu zinātnieku – Heinrihu Skuju (1892–1972).

Visu mūžu viņš pētīja aļģes un mikroskopā redzēto ar tintes spalvu skrupulozi uzzīmēja. Zinātniskās darbības laikā H. Skuja aprakstījis vairāk nekā 700 zinātnei jaunu sugu un varietāšu, 30 jaunas ģintis, 15 dzimtas, vienu rindu Pelonematales un nodalījumu Glaucophyta. Viņam par godu ir nosauktas jaunas aļģu ģintis – Skujapelta, Skujaella – un sugas – Chlamydomonas skujae, Spirogyra skujae, Batrachospermum skujae, Diceras skujae, Cosmarium skujae u.c. Profesora Skujas devums Latvijas aļģu izpētē ir milzīgs, viņš pamatīgi izpētīja saldūdens aļģes un kopš 30. gadiem meklēja ne tikai jaunas aļģu sugas, bet izzināja arī to attīstības ciklus, ekoloģiju un sistemātiku. Zinātņu akadēmijā katru gadu piešķir Heinriha Skujas balvu bioloģijā.


Pirms 100 gadiem Latvijā ar zinātni lielākoties nodarbojās baltvācieši, tāpēc interesanti, kā vienkārša galdnieka dēls nokļuva pasaules līmeņa zinātnieku aprindās.

Izcilais pētnieks dzimis 1892. gada 8. septembrī Majoros galdnieka ģimenē un jau no mazotnes stundām ilgi rakņājās pa jūras izskalotajiem augiem, kas citiem bija vien mēsli, bet viņam – noslēpumaina, izzināšanas vērta pasaule. Heinrihs ilgojās apskatīt pasauli, tādēļ uzreiz pēc pamatskolas beigšanas septiņpadsmit gadu vecumā viņš veselu gadu kuģoja uz latvju burinieka un aizceļoja līdz pat Meksikai. Pēc atgriešanās Latvijā Skuja mācījās vidusskolas vakara kursos un tad atkal devās ceļojumā – šoreiz ar kājām apceļoja daļu Zviedrijas, Holandi un Vāciju. Sākoties Pirmajam pasaules karam, H. Skujas ģimene pārcēlās uz Baku Azerbaidžānā, kur puisis strādāja par tehniķi zīmētāju, kā arī veica Apšeronas pussalas floras pētījumus. Latvijā Heinrihs Skuja atgriezās 1920. gadā un tūdaļ tika iesaukts armijā – viņš dienēja Armijas virspavēlnieka štāba tehniskajā daļā par zīmētāju. 1922. gadā Skuja iestājās LU Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē kā brīvklausītājs ar jau nobriedušu domu: viņš pētīs aļģes. Jau pirmais pētījums «Mērsraga – Ragaciema piekrastes aļģu flora» studentu zinātnisko darbu konkursā ieguva pirmo godalgu, un talantīgo brīvklausītāju ieskaitīja Dabaszinātņu nodaļas studentu pulkā. Studiju laikā Heinrihs Skuja bija asistenta palīgs un turpināja Latvijas saldūdens aļģu pētījumus, kas ar dažādām balvām tika novērtēti arī turpmāk: 1929. gadā viņš saņēma Kultūras fonda, bet pāris gadu vēlāk – Krišjāņa Barona prēmiju.

Straujā karjera Latvijā

Jaunā zinātnieka karjera veidojās strauji: studijas Heinrihs beidza 1929. gadā un tūlīt tika ievēlēts par jaunāko asistentu, 1930. gadā – par asistentu, bet 1931. gadā – par vecāko asistentu. 1935. gadā viņš habilitējās Augu morfoloģijas un sistemātikas katedrā un kā privātdocents lasīja nodaļas no protistoloģijas (zinātne par vienkāršākajām dzīvības formām) un kursu «Simbiozes parādības protistos». Četrpadsmit gadus pēc augstskolas beigšanas, 1943. gada 14. oktobrī, viņš aizstāvēja disertāciju «Pētījumi par DR Ķīnas aļģu floru un veģetāciju» un ieguva dabaszinātņu doktora grādu. Viņam piešķīra arī profesora nosaukumu. Un jau pēc gada universitātes rektors uzticēja profesoram H. Skujam pildīt Augu morfoloģijas un sistemātikas institūta, kā arī Botāniskā dārza direktora pienākumus.

Sugas un ģintis nosauc kolēģu vārdos

Profesors Skuja ik pa laikam atklājis zinātnei jaunas sugas. Tā, jau 1926. gadā viņš aprakstītis sārtaļģu ģints Kylinella latvica no Usmas ezera. Vēlāk Skuja aprakstīja zinātnei jaunu ģinti, kuru par godu pirmajam latviešu botāniķim Jānim Ilsteram nosauca viņa vārdā – par Ilsteria quadrijuncta. Par godu biologiem Ozoliņiem – Cryptomonas ozolinii, par godu sūnu pētniekam Nikolajam Maltam – Mougeotia maltae, tāpat sugas nosaukums veltīts Rīgai – Chlamydomonas rigensis. 1931. gadā Heinrihs Skuja publicēja plašu darbu par Moricsalas aļģēm, kur minēts 321 taksons. Pateicoties H. Skujas izcilajām spējām orientēties plašajā aļģu daudzveidībā, ātri un precīzi tās noteikt, viņš saņēma piedāvājumus apstrādāt ievāktos aļģu materiālus no dažādām ārzemju ekspedīcijām. Tā Skuja guva iespēju izpētīt aļģes no Ķīnas, Brazīlijas, Zundu salām un citām tālām zemēm.

Trejdeviņi gadi Zviedrijā

Tuvojoties padomju okupācijai, par kuru profesoram Skujam ilūziju nebija, viņš 1944. gada rudens naktī ar laiviņu pārcēlās pāri jūrai uz Zviedriju, no Latvijas līdzi paņemdams vien savu mikroskopu, dažus manuskriptus, aļģu paraugus un grāmatas. Turpmāko mūžu izcilais zinātnieks pavadīja Zviedrijā un strādāja Upsalas Universitātes Botānikas institūtā. Jau 1947. gadā ieguva asociētā profesora amatu botānikā, vadīja kursus saldūdens algoloģijā. 1958. gadā Skuju ievēlēja par Upsalas Universitātes goda doktoru, bet 1961. gadā par Zviedrijas saldūdens fitoplanktona pētījumiem viņam piešķīra Bjerkena prēmiju. Protams, strādādams Upsalā, profesors nelaida garām iespēju pamatīgi izpētīt apkārtnes ezeru fitoplanktonu un jau pēc 20 Zviedrijā pavadītiem gadiem publicēja plašu darbu par Abisko reģiona ezeru aļģu floru un veģetāciju. Un, kā jau ieradis, jaunās un kritiskās formas autors ilustrēja ar rūpīgiem un detalizētiem attēliem. Profesors izpētīja arī sauszemes aļģu sabiedrības, kuras mīt uz mitras zemes, klintīm, koku mizas un pat sniega. Zviedrijas periodā publicētajās monogrāfijās aprakstītas 29 jaunas ģintis, 450 jaunas sugas un varietātes. Izcilā latviešu zinātnieka H. Skujas sirds pārstāja pukstēt 1972. gada 19. jūlijā.

Regulāras vērojumu pastaigas un tālie apvāršņi

Kā astoņdesmit dzīves gados var paveikt tik daudz? Zviedru kolēģi stāsta, ka profesors Skuja vienmēr, arī pensijā būdams, sistemātiski katru dienu vienu darba cēlienu veltīja zinātniskajam darbam Upsalas Universitātes Sistemātiskās botānikas institūtā, racionāli sadalot laiku starp darbu laboratorijā un regulārām vērojumu pastaigām brīvā dabā. Lielākā daļa Zviedrijas aļģu pētnieku bija viņa skolnieki, un žēl, ka tajā laikā pie izcilā zinātnieka nebija iespēju papildināties mūsu algologiem. Latvijā aļģu pētījumus pēc Otrā pasaules kara turpināja H. Skujas skolniece Antonija Kumsāre. Viņa profesoru atceras kā ļoti akurātu, draudzīgu, atsaucīgu cilvēku, kurš izcēlies ar lielu darba mīlestību un atbildības sajūtu, interesējies par mākslu, mūziku, literatūru un arheoloģiju. Heinrihs Skuja kolēģus un domubiedrus rosināja pievērsties tālā aicinājuma apvāršņiem, kas «ir nerimstoša garīga veidošanās, nemitīga garīga augšana un tapšana. Mēs to varam saukt arī par visu mūsu tautas, mūsu dzimtās zemes, mūsu Latvijas nākotni, caur kuru un vienīgi ar kuru var iet mūsu ceļu uz īstu, apgarotu dzīvi, uz saprotošu cilvēcību.» •

 


Mikroskopiskās purva aļģes ir tik greznas!
Heinrihs Skuja tās zīmēja ar smalku tušas spalviņu, skatoties mikroskopā.