Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Tas, kurš nepazīst dabu, nemīl dzimteni!

Elvīra Hrščenoviča, Daiga Leimane, Dainis Īvāns


1908. gada 29. septembrī Vidzemes ģenerālgubernators N. Zvegincevs apstiprināja biedrības «Zooloģiskais dārzs Rīgā» statūtus. Biedrības dibināšanas sapulcē par goda biedru ievēlēja Rīgas Dabaspētnieku biedrības prezidentu Gothardu Švēderu, bet par pilnvaroto pārstāvi – redaktoru un ornitologu Vilhelmu Savicki. 1911. gada sākumā Rīgas Dome vienbalsīgi apstiprināja līgumu, kas ļāva zoodārza iekārtošanai izmantot tā pašreizējo teritoriju Ķīšezera krastā. Tūlīt pēc tam sākās dārza iekārtošanas darbi biedrības priekšnieka Dr. jur. Friča Morica Baha un Rīgas Dabaspētnieku biedrības konservatora Ferdinanda Erdmana Štolla vadībā. 1912. gada septembrī Rīgas Zooloģiskā dārza direktora amatā apstiprināja baronu Pēteri fon Elzenu, bet par tā zinātnisko vadītāju – zoologu Karlu Heinrihu Grevē. Zooloģiskā dārza projektu izstrādāja un tā ierīkošanu vadīja Rīgas dārzu direktors Georgs Kūfalts. Ēkas projektēja un būvdarbus vadīja arhitekts Hermanis Zeiberlihs. 1912. gada 14. oktobrī (pēc vecā stila) Rīgas Valdes loceklis, pilsētas īpašumu pārvaldnieks Emīls fon Betihers un Rīgas mežu inženieris Eižens Ostvalds kopā ar zoodārza biedrības priekšnieku F. M. Bahu apstaigāja jauno zooloģisko dārzu un parakstīja tā pieņemšanas aktu.



Rīgas Zooloģiskā dārza simtā dzimšanas diena 2012. gada oktobrī gandrīz sakrīt ar Moricsalas rezervāta dibināšanas simto gadadienu. Tā nav nejaušība. Savvaļas dzīvnieku ekspozīcijas nepieciešamība Baltijas metropolē nopietni apsvērta jau kopš 1862. gada, bet arvien atlikta kā «pārāk dārgs, pāragrs, vienkāršai publikai neinteresants» projekts. Tikai 20. gadsimta sākumā, kad Rīga izvirzījās ne tikai Krievijas impērijas, bet arī Eiropas rūpniecisko pilsētu priekšgalā, kad Rīgas osta kļuva par lielāko kokmateriālu eksportētāju pasaulē ar attiecīgām sekām – izcirstiem mežiem, izzūdošām augu un dzīvnieku sugām, jūtami piesārņotu gaisu, ūdeņiem un zemi –, nepieciešamība ķerties pie kompleksas dabas aizsardzības «šeit pat un nekavējoties» kļuva acīmredzama. 1910. gada 14. septembrī Vaiku salā Igaunijā tika nodibināts Baltijā pirmais ūdensputnu rezervāts. To veidoja igauņu ornitologs Arturs Tooms un Rīgas Dabaspētnieku biedrības muzeja kolekcijas glabātājs jeb konservators Ferdinands Štolls. 1912. gada 6. jūnijā, kad Dabaspētnieku biedrība pārņēma «dabas jaukumu apvidu» Moricsalā, Štolls jau bija Rīgas Zooloģiskā dārza pagaidu vadītājs.

Ap šo pašu laiku rīdziniekiem savu viedokli par dzīvās vides saudzēšanas nepieciešamību skaidroja ainavu arhitekts, Rīgas dārzu un parku direktors Georgs Kūfalts: «Pašā Rīgā un ap Rīgu var redzēt, kā lielpilsētas nejaucēns rijīgi noposta dabas dārgumus. Rīgas meži nīkst, vietā stājas tuksnesis un kailas kāpas. Visgaišāk tas redzams Daugavas kreisā krasta priekšpilsētās, kur meži un dārzi arvien sarūk. Gar Mīlgrāvja dzelzceļu un ap Biķermuižu no dūmu iespai-da meži raujas atpakaļ. Tādēļ svarīgi ap Rīgu saudzēt un uzturēt sociālhigieniski svarīgo mežu un pļavu joslu. Kā ap Iekšrīgu ierīkots apstādījumu riņķis, ko noslēgs Pētera parks viņpus Daugavas, tā visa Rīga apjožama ar otru mežu un pļavu riņķi, kur nepieļautu ierīkot fabrikas. [..] Kustoņu valsts aizsardzības nolūkā valstij, bruņniecībai, pilsētu valdēm jādibina plaši rezervātu meža apgabali, kur nedrīkstētu cirst neviena koka, nedrīkstētu šaut neviena kustoņa un kur neatļautu celt plašu nometņu.»¹

Kūfalts arī bija pašreizējā Rīgas Zooloģiskā dārza idejas autors. Vispirms viņš izvēlējās dārzam vietu – skaisto Ķīšezera piekrastes nogabalu Ķeizarmežā – un tā kontūras iezīmēja pirmajā Ķeizarmeža attīstības projektā, pie kura strādāja kopš 1901. gada. Ar 1907. gadu datēti divi Kūfalta zīmētie zooloģiskā dārza plāni, kas glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā. Pirmais plāns ir vērienīga «pasaules dārza» iecere ar teju visas zemeslodes eksotisko radību eksponēšanu. Otrais – jau piezemētāks, vairāk pielāgots Baltijas apstākļiem, klimatam un rīdzinieku iespējām. Pievērsties galvenokārt «vietējo dzīvnieku» eksponēšanai dārzu māksliniekam ieteica konservators Štolls pēc vairāku Eiropas zooloģisko dārzu, tostarp Karla Hagenbeka «pasaulē modernākā» Štellingenas dzīvnieku parka (Hamburgā), apmeklēšanas. Tad nu G. Kūfalts ieplānoto dārza teritoriju sadalīja 11 ģeobotāniskos apgabalos, kur starp atbilstošiem augu stādījumiem paredzēja turēt dažādu Krievijas impērijas klimatisko joslu dzīvniekus, bet no «ārzemniekiem» varbūt tikai lauvas, ziloņus un pērtiķus.

«Uzsvars nav liekams uz to, ko rādām, bet gan uz to, kā rādām. Galvenais – radīt ilūziju par dzīvnieku kustību brīvību un viņu atrašanos dabīgā vidē,» publiskos priekšlasījumos vācu, latviešu un krievu valodā jaunā zoodārza iekārtošanas principus skaidroja F. Štolls. Kopā ar viņu par nākamās «dzīvnieku pilsētas» iekārtošanu uzstājās arī G. Kūfalts, zoodārza biedrības priekšnieks F. M. Bahs un arhitekts H. Zeiberlihs. Neba viegli viņiem nācās pārvarēt publikas sākotnējo neticību un pat izsmieklu par vērienīgo, altruistisko un pilnīgi nekomerciālo ieceri. Netrūka skauģu, aizdomīgo un to, kuri uzskatīja par neprātu zoodārzam atdot zemes gabalu ar tik augstu kadastrālo vērtību. Tomēr jau pēc pirmās aģitācijas sanāksmes Strēlnieku nama zālē laikraksts «Rigasche Rundschau» rakstīja: «Tie, kuri vakar vēl nebija idejas par Rīgas zooloģiskā dārza dibināšanu draugi, šodien kļuva pārliecināti šīs idejas piekritēji.»

«Lai mīlētu Dzimteni, ir jāpazīst tās daba,» bija pirmais arguments, ar ko Baltijā pirmā zooloģiskā dārza dibinātāji pārliecināja nākamos mecenātus un Rīgas amatpersonas. Viņi uzsvēra, ka zooloģiskie dārzi civilizētajā pasaulē kļuvuši par vienīgo vietu, kur pilsētas jaunatne var vērot savas tēvzemes savvaļas dzīvniekus. «Dārza mērķis ir vairot zināšanas un vienot sabiedrību. Tam ir nozīme tautas labklājības celšanā, lai pieradinātu tautas masas pie kārtīgas dzīves, atturētu no krogu apmeklēšanas, jo vienkāršais cilvēks ir kā bērns, kurš ļaujas nemanāmi sevi vest pie labā,»² 1908. gada rudenī biedrības dibināšanas sapulcē uzsvēra tās runasvīrs, redaktors, mākslas kritiķis un ornitologs Vilhelms Savickis.

Zooloģiskā dārza lieta iekustējās. Par pagaidu direktoru ieceltais F. Štolls 1911. gada septembrī varēja ziņot presei: «Darbi pie zooloģiskā dārza Ķeizarmežā turpinās, gruntsgabals ir iežogots, plats braucamais ceļš ved no dārza galvenās ieejas līdz ezeram, kur uz augstas terases tiks uzcelts restorāns. Tuvojas nobeigumam divu uzraugu mājiņu, ziemas mājas dzīvniekiem un pērtiķu novietnes celtniecība. Pēc pāris nedēļām jābūt gatavai lāču novietnei. Aploki tiek nemanāmi pielāgoti apkārtnei, lai meža iespaids tiktu pēc iespējas saglabāts. Sakarā ar to, ka mūsu līdzekļi ir mazi, būtu pateicīgi, ja tiktu ziedoti ne tikai dzīvnieki, bet arī voljeri.»³

Piedzīvoto kopā ar Rīgas Zooloģiskā dārza aļņiem, lāčiem, vilkiem, lapsām un citiem zvēriņiem, kas līdz jauno mītņu uzcelšanai reizēm mitinājās Štollu Ķeizarmeža villas pagalmā, konservators aprakstīja grāmatiņā «Dzīvnieku stāstiņi no zooloģiskā dārza Rīgā». Īpaša vieta te vēstījumam par pirmo dārza pavalstnieci Turkestānas mežacūku Trīni, kurai 2011. gadā zoodārzā uzstādīts granīta piemineklis. Pirms 100 gadiem «tāds zvērs» Latvijas mežos skaitījās izmiris. Līdz Pirmajam pasaules karam dārza ekspozīcijas vajadzībām neizdevās iegūt arī vietējo lūsi un bebru, par tagad Kurzemē reintroducētām kokvardēm nemaz nerunājot. Vai tas nozīmē, ka vismaz dažu Latvijā reiz izmirušu dzīvnieku populāciju atgriešanos veicinājis arī Rīgas zoodārzs? Jā gan. Un veicinājis tādēļ, ka tas celts ne tautas «ielīksmošanai» vai «naudas pelnīšanai, bet gan kā dabas aizsardzības, dabaszinātniskās izglītošanas un dabas pētniecības iestāde». Tas ierakstīts biedrības «Zooloģiskais dārzs Rīgā» pirmajos statūtos. Pēc iestādes slēgšanas, sākoties Pirmajam pasaules karam, to 1933. gadā atjaunoja biedrība «Latvijas zooloģiskais dārzs» ar tādiem pašiem mērķiem un uzdevumiem. Dabas aizsardzība, izglītošana un pētniecība pirmajā vieta likta arī padomju iestāžu izstrādātajā dārza nolikumā 1952. gadā. Šie pamatmērķi atkārtoti arī Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1992. gada dekrētā par Rīgas Nacionālo zooloģisko dārzu. Interesanti arī, ka 1912. gadā ieejas maksa mūsu dārzā bija zemākā Krievijā un Eiropā, bet tā apmeklētība – viena no augstākajām.

«Rīgas zooloģiskais dārzs nebūs peļņas iestāde! Ar izklaidi vai dzīvnieku tirgošanu noņemdamies, mēs zaudētu tā izglītojošo un zinātnisko jēgu, kas taču svarīgāka par naudu un materiāliem labumiem,» jau pieminētajos priekšlasījumos allaž atgādināja biedrības enerģiskais priekšnieks Bahs. Viņš personīgi tam dāvināja pirmo lāču mītni un lāčus.

G. Kūfalts atminējies, ka arī pārējie rīdzinieki pēc dārza atvēršanas sākuši gluži vai sacensties ziedojumu dāsnumā. Privātpersonas, Rīgas uzņēmēji, komersanti, lauku saimnieki, baroni un pat skolēni dārzam dāvinājuši lielāko daļu dzīvnieku, kā arī līdzekļus mītnēm un direkcijas ēkai. Pats Kūfalts, Krievijas imperatora dārzu pārraugs, pieprasīts ainavu arhitekts, zooloģiskā dārza projektu izstrādāja un iekārtošanas darbus vadīja bez atlīdzības. Kaut ko dot visu rīdzinieku kopīgajam zoodārzam viņš mudināja savus naudīgos klientus. Galu galā toreiz izcilāko retumu – Belovežas sumbru pāri – 1914. gadā Rīgas Zooloģiskajam dārzam dāvināja augstdzimušākais no viņiem – cars Nikolajs II. Tālab Karls Heinrihs Grevē, kurš 1912. gada septembrī kļuva par Rīgas Zooloģiskā dārza zinātnisko vadītāju un pēc direktora barona Pētera fon Elzena aiziešanas no amata arī par direktoru, atzīmēja: «Zīmīgi, ka mūsu dārzam pretimnākoši ir dažādu tautību turīgie cilvēki, ka šeit tiek atmesta politika un cēlais mērķis vieno kopējam darbam.» Pavisam noteikti zoodārza lielā veiksme bija arīdzan viņa paša iesaistīšanās tā veidošanā. Elca privātskolas dabaszinātņu skolotājs K. Grevē ilgāku laiku bija darbojies Krievijā vecākā Maskavas zooloģiskā dārza valdē, bija arī Krievijas aklimatizācijas un dabas aizsardzības biedrību aktīvists, pazīstams zooģeogrāfs, Baltijas faunas aprakstītājs un talantīgs publicists – erudīts ne tikai bioloģijā, bet arī literatūrā un mākslās. Ne mazāk svarīgi, ka Grevē labi pārzināja un izprata savvaļas dzīvnieku uzvedību un nebrīvē turēšanas noslēpumus. Līdz pat nāvei 1916. gadā viņš uzskatāms par Rīgas Zooloģiskā dārza «seju un balsi», tā misijas skaidrotāju, apmeklētāju izglītotāju un audzinātāju, dārza sargātāju smagajos Pirmā pasaules kara gados. Zooloģiskais dārzs var būt gandarīts, ka jubilejas priekšvakarā izdevies uziet piemirstus faktus par viņa dzīvi. Teju ar detektīvu metodēm Maskavas universitātē uziets ilgi meklētais zoologa fotoportrets. Gribētos nolikt jubilejas ziedu pušķi uz Karla Grevē kapa, ja vien būtu zināma tā vieta Reformātu kapsētā.

«Rīgas zooloģiskais dārzs [..] dzīvnieku sastāva ziņā vēl mazs, bet plašumā pārspēj visus citus dārzus, izņemot Falca-Feina Askaniju Novu [..] Mājām, krātiņiem un alām, kas še celti, nevar atrast neko līdzīgu ne Krievijā, ne arī lielajos ārzemju zooloģiskajos dārzos,»4 – tā 1914. gadā, pēc pārējo sešu Krievijas impērijas zoodārzus apsekošanas, ar lepnumu ziņoja F. Štolls.

Rīgas zoodārzā gadsimta laikā mainījušās aprūpējamo un aprūpētāju paaudzes. Mainījušies tērpi, apstādījumi un žogi, bet dārza sūtība palikusi nemainīga. «Tas, ko piedāvā mūsu zooloģiskais dārzs, kalpo apmeklētāju izglītošanai. Un mūsu dārzā ir tik daudz ko redzēt, ka stundām ilgā apmeklējuma laikā nevar būt garlaicīgi – ir tikai jāprot redzēt,» pirms 100 gadiem rakstīja Karls Grevē, gluži kā domādams par mūsdienām. Dažādos laikos, pie dažādām valsts iekārtām, karos, okupācijās, «treknajos» un «liesajos» gados mūsu zoodārzs ir spējis turēties pretī naudas varai un nav pārvērties izklaides vietā, ko nekādi negribēja pieļaut tā dibinātāji. «Šī ir gandrīz vienīgā vieta, kur pilsētniekam iespējama tieša satiksme ar dabu. Te var novērot dzīvnieku dzīvi, te rodas interese uz dabu visās viņas parādībās,» mums joprojām viedi atgādina zoologs Grevē.

Arī šodien Rīgas Zooloģiskā dārza apmeklētājs ar prieku vēro gan kolekcijas dzīvniekus, gan turpat blakus savvaļā mītošu vāveri vai dzeni, ieklausās gājputnu saucienos. Pirms simts gadiem te vēl varēja sastapt ieklīdušas irbes vai kāda sagūstīta sugasbrāļa dziesmas pievilinātu savvaļas rubeni, rīta saulītē sildījās glodenes. Tolaik Grevē kunga izliktajos vairāk nekā simt putnu būrīšos kāda radība mita augu gadu. «Vasarās te dzīvo strazdi, kuru ir ļoti daudz, dižraibie dzeņi, svīres, melngalvas ķauķi, pelēkie mušķērāji. Ziemās būrīšos nakšņo dzeņi, lielā zīlīte, meža zīlīte, cekulzīlīte. Kailos krūmus spilgti rotā sarkankrūtīši. Bez tam zoodārzā ligzdo čakstes, stērstes, ķivuļi, žubītes, zaļžubītes. Zvirbuļi apmetušies dzīvnieku mītņu salmu jumtos un bēniņos, bezdelīgas – restorāna verandā. Mežā ap dārzu mājo žagatas, vārnas, sīļi. Pēdējie no cilvēkiem nebaidās, pastāvīgi uzturas dzīvnieku tuvumā. Sevišķi no rītiem vilku, lapsu, āpšu voljeros savāc gaļas atliekas. Gadījies, ka vārnas mēģinājušas aiznest dārzā dzimušos zaķēnus, trusīšus un jūrascūciņas. Nācies atsevišķas mītnes nosegt ar tīklu. Naktīs, atsaukdamies zoodārza pūču balsīm, ielido to brīvdabas biedri,»5 viņa rakstītais joprojām uzbur agrīnā zoodārza noskaņas.

Vēlme apzināt un rādīt vietējo faunu, noskaņot cilvēkus tās saudzēšanai vienojusi visu laiku zoodārza darbiniekus. Ir sapņi, kas piepildījušies. Izveidotas Latvijas abinieku un rāpuļu, pūču ekspozīcijas. Zooloģiskais dārzs vairs nav iedomājams bez mežacūkas, lūša un lāča. Ir arī eksotiskās žirafes, par kurām, starp citu, sapņoja G. Kūfalts.

Dārza dzimšanas dienu darbinieki allaž atzīmē 14. oktobrī, kad 1912. gadā (pēc vecā stila) trīs solīdi kungi parakstīja tā pieņemšanas aktu. Pompozu atklāšanas svinību nebija, jo publika dārzu apmeklēja jau kopš pavasara. «Rīgas Avīze» rakstīja: «Ar šo klusībā notikušo pieņemšanas aktu mūsu zoodārzs ir oficiāli atklāts. Ārpus dārza tam nav lielas nozīmes. Dārza valdei gan liels notikums.»

«Dārgais lasītāj, ja tu vēl neesi bijis zooloģiskajā dārzā, pārvari savus aizspriedumus, brauc šurp, un, esmu pārliecināts, drīzumā tu kļūsi par pastāvīgu dārza apmeklētāju, lai gūtu baudu un mierinājumu saviem lielpilsētā uzvilktajiem nerviem.»6 •

 

1 «Rīgas Avīze», 1911. gada 19. aprīlis.
2 «Baltische Monatschrift», 1912.
3 «Rigaer Tageblatt»,1911. gada 4. septembris.
4 «Rīgas Avīze», 1914. gada 15. marts.
5 Греве, К. А. «Птицы, живущие на воле в Рижском Зоологическом саду». Орнитологический вестник. Рига, 1915.
6 K. Grevē, «Rigaer Tageblatt», 1913. gada 10. marts.