Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Zaļā atmoda. Un kas pēc tam?

Anitra Tooma


Indulis Emsis

Dzimis 1952. gada 2. janvārī Salacgrīvā.
Mācījies Lāņu pamatskolā un Rīgas 1. vidusskolā.
1975. gadā absolvējis LU Bioloģijas fakultāti.
No 1974. līdz 1989. gadam strādājis Mežsaimniecības problēmu institūta Dabas aizsardzības laboratorijā, no 1987. gada – laboratorijas vadītājs.
1989. gadā iecelts par LPSR Dabas aizsardzības komitejas priekšnieka pirmo vietnieku, vēlāk, no 1990. līdz 1993. gadam, par Vides aizsardzības komitejas priekšsēdētāju.
1990. gadā kopā ar domubiedriem dibina Zaļo partiju.
1990. ievēlēts par LR Augstākās Padomes deputātu no Latvijas Tautas frontes saraksta 147. Salacgrīvas vēlēšanu apgabala.
LPSR Augstākās Padomes un LR 6., 8. un 9. Saeimas deputāts.
No 1993. līdz 1998. gadam Vides valsts ministrs.
No 2004. gada marta līdz tā paša gada decembrim LR Ministru prezidents.
No 2006. gada novembra līdz 2007. gada septembrim
9. Saeimas priekšsēdētājs.
2007. gada rudenī aiziet no lielās politikas.
Tagad strādā par konsultantu un atbalsta ģimeni lauku tūrisma biznesā.
Latvijas Universitātē lasa lekcijas bioloģijas un ģeogrāfijas fakultāšu studentiem, kopš 1993. gada ir Bioloģijas zinātņu doktors ekoloģijas specialitātē.
Precējies, sieva Anita, meita Līna studē LU.


Indulis Emsis šai intervijai piekrīt nelabprāt un teic, ka cenšas ar žurnālistiem nerunāt. Kad tomēr pierunāju uz sarunu un pēc divām stundām izslēdzu diktofonu, vēl krietnu brīdi spriežam, kam un kāpēc bija nepieciešams izdomāt skeletus viņa skapī. Piemēram, nekad un neviena premjera kailfoto laikraksts «Diena» nav publicējis pat pēdējā lappusē, bet Emsi, brienot laukā no jūras, izrādīja titullapā. Jo augstāku amatu Emsis ieņēma, jo smagākas apsūdzības kā gardu ēsmu kāds pasvieda medijiem, bet pierādījumus nekam tā arī neatrada. Tagad viņš no lielās politikas ir prom jau gadus piecus, un vislielākais prieks par to ģimenei. Nu ir laiks gan zaļajām tehnoloģijām, gan dzimtas mājām akmeņainajā Vidzemes jūrmalā, nu politiķu kašķus var pavērot no malas.

Kad tu nolēmi pievērsties dabas aizsardzībai?

Laikam šo ceļu es izvēlējos brīdī, kad pēc Lāņu pamatskolas matemātikas skolotāja un māsa rosināja mācības turpināt Rīgas 1. vidusskolā – tā bija un ir ļoti nopietna skola, kur pastiprināti māca matemātiku, fiziku un ķīmiju. Te skolēnus vērtē pēc zināšanām, centības un spējām. Tad arī sapratu, ka matemātikā man izcilu panākumu nav, ka vairāk esmu orientēts uz dabu – to apstiprināja arī piedalīšanās bioloģijas olimpiādēs. Esmu ļoti pateicīgs skolotājiem par tiem stingrajiem zināšanu pamatiem, ko ielika 1. vidusskolā, – vēl studējot, sāku strādāt šajā skolā par bioloģijas skolotāju. Tomēr nākotnes vīzijās sapņoju par dabas saudzēšanu, tāpēc pirmais brauciens darba meklējumos bija pie Gunāra Skribas uz tikko dibināto Gaujas nacionālo parku. Viņam tobrīd nebija brīvu štata vietu, un tā es 1974. gadā nokļuvu tā sauktajā Kaķu namā, kur tolaik atradās Mežsaimniecības problēmu zinātniski pētnieciskais institūts. Tur Dabas aizsardzības laboratoriju vadīja docents Pauls Sarma, pēcāk – Aija Melluma, un šī bija vienīgā zinātniskā iestāde, kas nodarbojās ar dabas aizsardzību!

Vai uzmanības pievēršana dabas aizsardzībai 70. gados nebija Maskavas diktēta?

Nē, nebija! Latvijā mežsaimniecības sistēma bija, šķiet, vienīgā nacionāli orientētā – te nelietoja krievu valodu lietvedībā, nebija krieviski runājošu priekšnieku un darbinieku. Visa sistēma bija nacionāla. Mežu nozari vadīja ministrs Leons Vītols, un viņa paspārnē droši jutās Dabas aizsardzības nodaļa, kuru vadīja Aivars Siliņš. Mežsaimniecība un dabas aizsardzība bija vienās rokās. Ministram Vītolam un nozares prominentajiem mežkopjiem varam pateikties par to, ka Latvijas neatkarības sākuma gados mēs saņēmām mežus, pieaudzētus līdz ciršanas vecumam, simtiem tūkstošu hektāru platībā, un tad, kad atjaunojām neatkarīgu valsti, mums bija resursi, ko ieguldīt attīstībā. Leons Vītols uzskatīja: kāpēc cirst savus mežus, ja lētu koksni var dabūt Krievijā? Varbūt noderēs vēlāk. Ja kāds iebilda, viņš norādīja, ka nav gudri atkailināt padomju dzimtenes robežu. Un tas bija padomju laika komunists! Īsts Latvijas valstsvīrs ar tālredzīgu plānu. Jā, nosargātie meži, aizsargājamās teritorijas palīdzēja atjaunot neatkarīgu Latviju.

70. gados mežkopība plauka, zinātne bija ļoti attīstīta, tolaik mēs augstu kotējāmies PSRS. Cilvēki, kas strādāja Dabas aizsardzības laboratorijā, Latvijas dabas aizsardzības sistēmā bija ļoti nozīmīgi: gan Aija Melluma, Anna Seile, gan Māris Laiviņš un daudzi citi – viņi ir celmlauži. Nonākt šādā kolektīvā ir veiksme, un es augu kopā ar viņiem. Sāku kā inženieris ar 110 rubļu mēnešalgu. Alga bija neliela, toties daudz brīvību tālākizglītībai un pētniecībai, iespēja gan rakstīt, gan darīt sabiedrisko darbu. Līdzdarbojos Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrībā. Tur, Pārdaugavas Hartmaņmuižā, notika sēdes, lasīju lekcijas.

Kā PSRS laikos varēja pastāvēt kaut kas tik brīvdomīgs kā Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība?

Jā, tieši sabiedriskā organizācija reāli nodarbojās ar dabas, vides un kultūras pieminekļu aizsardzību! Cik moderni, vai ne? Katrā rajonā bija nodaļas priekšnieks, bija palīgs un sekretāre. Nauda tika plānota pa piecgadēm, un priekšnieki, par laimi, gandrīz vienmēr trāpījās labi. Kāpēc? Tāpēc, ka nogrēkojušos komunistus, kurus nedrīkstēja vairs likt tautsaimniecībai un ražošanai nozīmīgos amatos, ielika vadīt biedrību. Iedeva mašīnu, algu, kantori – lai rūpējas par dabu un nemaisās pa kājām. Bet cilvēki ar trūkumiem bieži vien daudzās citās dzīves jomās ir ļoti interesanti un radoši. Tāpēc tie, kas tika noņemti no amatiem par to, ka pārāk meitas mīlēja vai ieskatījās glāzītē, lielākoties bija ar dzirksti acīs un viņus nebija grūti pārliecināt par zaļām lietām. Piemēram, ka Latvijā vajag veidot nacionālo parku un ka tas nav nekāds lamu vārds, bet normāla dabas aizsardzības objekta nosaukums.

1970. gados tieši mūsu laboratorija veica gan izpēti, gan veidoja dabas aizsardzības politiku, gan aizsargājamo dabas objektu sistēmu – tā saukto Zaļo grāmatu. Vienlaikus Bioloģijas institūtā tika veidoti aizsargājamo augu un dzīvnieku sugu saraksti Sarkanajai grāmatai. Gatavojām arī noteikumus par aizsargjoslām, kāpu aizsardzību ar stingriem apbūves aizliegumiem. Mēs veidojām ne tikai tā saukto konservējošo dabas aizsardzības sistēmu, kas izslēdz vai ierobežo cilvēka darbības kādā teritorijā, bet bijām pārliecināti, ka dabas aizsardzībai ir jāsadzīvo ar vietējiem cilvēkiem un viņu kultūrvēsturisko dzīves telpu, tādēļ izstrādājām apsaimniekošanas noteikumus un atbilstošu teritoriālo zonējumu, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva. Tāpēc bija daudz jābraukā, ļoti rūpīgi jāizpēta kolhozi, saimniecības, fermas, ražotnes, ciemati, jāizvērtē tūrisma slodzes un saimniecības intereses. To visu saliekot kopā, definējām, ko drīkst un ko nedrīkst darīt šajās aizsargājamajās teritorijās. Centāmies neizstumt cilvēkus no šīm vietām. Toreiz biotopu aizsardzības jēdziens nebija galvenais, tas ienāca vēlāk, līdz ar tuvošanos Vakareiropas skolai. Mums tolaik galvenais bija aizsargāt nacionālās kultūrvēsturiskās saknes, ainavu, dabas daudzveidību visā kopumā. Protams, mēs negribējām lielfermas, minerālmēslu un ķimikāliju novietnes upju un ezeru krastos ar briesmīgām eitrofikācijas sekām, tās centāmies dabūt laukā no jutīgām teritorijām. Taču cilvēks netika uzskatīts par neglābjamu kaitnieku. Joprojām uzskatu, ka mūsu bioloģiskā daudzveidība ar biotopu piesātinātību pastāv, pateicoties cilvēkam, nevis tāpēc, ka viņš turēts pa gabalu no dabas.

Ja laukos nebūtu cilvēku, Latvijas teritoriju klātu vienlaidus meži, nebūtu ne pļavu, ne ganību, ne tīrumu. Klimaksa mežs ir tāda biocenoze, kurā tās pieaugums ir līdzsvarā ar atmiršanas procesiem – produktivitāte un skābekļa ražošanas potenciāls ir minimāls. Cik pieaug, tik arī noārdās, biotopu daudzveidība sarūk. Šie klimaksa meži no ekoloģiskā viedokļa nav pati pilnība.

Dabas aizsardzības laboratorijā mēs ļoti daudz diskutējām par to, kur ir tās vietas, kur klimaksa mežs pasludināms par aizsargājamu un nav aiztiekams. Šī polemika nebeidzas – ne tad, kad es tur sāku strādāt, ne pēc 15 gadiem, kad biju jau aizstāvējis disertāciju mežu ekoloģijā.

Mežsaimniecības problēmu institūts vēlāk pārtapa par Mežzinātnes un ražošanas apvienību «Silava». Tolaik bija ļoti moderni apvienot zinātni un praksi, šobrīd Latvijas zinātne pat ar lielu stutēšanu no Eiropas šo ideālu nav īstenojusi. Jo senāks es kļūstu, jo vairāk pārliecinos, ka šodienas strīdīgās reformas nav nekas jauns, bet labi aizmirsts vecais. Viss, ar ko klajā nāk kāds jauns, plātīgs politiķis, sen jau ir atklāts, sen pārbaudīts un sen ir zināms. Vienkārši ir jāvienojas par to, ko un kā darīsim. Jaunumu nav – zinātnei ir jāstrādā roku rokā ar praksi.

Tā mans dzīves stāsts 15 gadus bija saistīts ar padomju laiku dabas aizsardzību, ar plašiem sakariem visā PSRS. Acīmredzot tas bija iemesls, kādēļ Gorbačova perestroikas laikā mani uzaicināja uz tikko kā izveidoto Dabas aizsardzības komiteju strādāt par priekšsēdētāja pirmo vietnieku, lai veidotu nozares kontaktus ar zinātni. Priekšnieks bija Pēteris Ziediņš, viņš nāca no ūdens saimniecības un meliorācijas sistēmas.

Tev bija jābūt Komunistiskajā partijā?

Jā, bet es nebiju partijnieks. Biju reta parādība – bezpartejiskais valdībā. Raimonds Pauls, tolaik kultūras ministrs, arī nebija partijā. Darbā mani pieņēma Komunistiskās partijas Centrālajā komitejā: mani iebīdīja pa durvīm, kāds krievu valodā lasīja manu CV, tad tajā vietā, kur bija jāsaka, esmu vai neesmu čļen partiji, to nobuldurēja tā, ka neko nevarēja saprast. Un tā es 1989. gadā pirmo reizi pārkāpu Ministru padomes slieksni. Tās priekšsēdētājs tolaik bija Vilnis Bresis. Tas bija laiks, kad dzima atmoda. Cīnījāmies pret Daugavas HES celtniecību, par Slokas celulozes un papīra rūpnīcas apturēšanu, par Ventspils NAK pārkraušanas termināļa būves apturēšanu, pret atomelektrostacijas būves uzsākšanu Kurzemē, pret metro būvi Rīgā. Visu to mēs apturējām! Pasludinājām Ventspili un Olaini par ekoloģiskās katastrofas zonu, Rīgā pilnībā apturējām būvniecību, kamēr netiks pabeigta notekūdeņu attīrīšanas iekārtu celtniecība. To vienmēr atlika, bet migranti tik brauca un brauca uz Rīgu, jo dzīvokļus gan būvēja. Attīrīšanas iekārtu celtniecībai naudu sagādāt braucu uz Vņešekonombanku Maskavā, jo bija nepieciešami ārvalstu inženieri un iekārtas. Kad atguvām neatkarību, visas valūtas rubļu piešķīruma saistības izkūpēja.

Tātad varam būt pateicīgi Gorbačovam, ka Latvija tagad pretendē uz zaļākās valsts pasaulē statusu?

Tā varētu teikt. Viņš nāca ar glasnostj idejām, un tas nozīmēja, ka ir atļauts runāt par vides un dabas aizsardzības problēmām visā PSRS. Visas tās megabūves varēja apturēt tikai, pateicoties glasnostj. Zinātņu akadēmijas, Mežsaimniecības un Bioloģijas institūta zinātnieki un inteliģence varēja droši izteikties un pamatot, kāpēc šie projekti ir aplami un bīstami. Tomēr runas brīvība tik un tā bija ierobežota – tikai par ekoloģiju, reti kad par tautsaimniecību.

Glasnostj jeb atklātība, iespēja runāt noveda pie tā, ka cilvēki sāka aizdomāties: ko mēs darām? Kāpēc Maskavā lemj, kas Latvijā jābūvē? Tas nostiprināja domu par nacionālo neatkarību, jo savi likteņi ir jālemj uz vietas. Te labāk redzams, vai tiešām Ventspilī vajag vēl vienu indes pārkraušanas termināli. Tolaik tur nebija elpojama gaisa, Ventas ietekā zivju nebija, uz jūru peldēja minerālmēslu putra! Tas bija neiedomājami! Ostas strādnieki izskatījās kā pekles rēgi bez jelkādiem aizsardzības līdzekļiem, kaili, nosvīduši, ar milzu veseriem atsita aizbīdņus, un laukā no vagoniem gāzās minerālmēsli, uzvandot milzīgu putekļu mākoni, kas caur ventilācijas atverēm izplūda pār pilsētu. Ostmalā zaļumu tolaik nebija, viss nokaltis brūns, ne zāles, ne koku. Un tur gribēja uzbūvēt vēl vairākas bīstamu vielu pārkrautuves, jo šeit bija milzīgie PSRS vārti uz Eiropu.

Vai zaļie izraisīja Atmodu?

Inteliģence pirmā sāka domāt zaļi. Vides aizsardzības klubs uzdrīkstējās iet pret armiju un protestēt, ka Zvārdē bumbo kapsētas, viņi modināja nepatiku pret vidi un cilvēku dzīvi postošiem objektiem. Arvīds Ulme, Dainis Īvāns un daudzi citi var apliecināt, ka tieši caur zaļo domāšanu nāca neatkarība. Jā, mūsu neatkarība bija zaļa! Un tas, ka tolaik mēs, Dabas aizsardzības komitejā strādājošā komanda, spējām panākt tik strauju attīstību vides aizsardzības jomā, ir pārsteidzoši. Pāreja no padomju dabas aizsardzības sistēmas uz moderno eiropeisko sistēmu notika gludi un pēctecīgi. Mani ievēlēja Augstākajā Padomē par Vides aizsardzības komitejas priekšsēdētāju, jo Pēteris Ziediņš pēkšņi nomira un man, jaunam zinātniekam, bija jāpārņem viņa darbs. Tajā laikā mani uzaicināja Salacgrīvā startēt vēlēšanās uz Augstāko Padomi no Tautas frontes. Tā es nokļuvu politikā. Tolaik jau bijām izveidojuši Latvijas Zaļo partiju, bet mēs kandidātus neizvirzījām, lai nesašķeltu balsis, jo bija tikai divas frontes – Tautas fronte pret Interfronti. Vēlēšanās es uzvarēju, tiku Augstākajā Padomē. Kad atjaunojām Latvijas neatkarību, turpināju vadīt Vides aizsardzības komiteju. Trīs gadus tā bija tieši pakļauta Augstākajai Padomei. Komitejā mēs sagatavojām pirmos vides aizsardzības likumdošanas aktus. Likums «Par valsts ekoloģisko ekspertīzi» – lai varētu preventīvi novērtēt, vai plānotā ražošana un būvniecība ir videi draudzīga. Tad nāca nolikums «Par Latvijas Republikas Vides aizsardzības valsts inspekciju», kas apbruņoja vides inspektorus ar varu, un nu viņi varēja sodīt pārkāpējus, slēgt videi nedraudzīgus uzņēmumus, ieviest principu «Piesārņotājs maksā!». Likums «Par vides aizsardzību» un likums «Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām» šo jomu ielika skaidros rāmjos. Toreiz likumus deputāti paši rakstīja un paši pieņēma. Te jāpiemin Ilma Čepāne, Anna Seile, Einārs Cilinskis, Skaidrīte Albertiņa, Oļegs Batarevskis, protams, Arvīds Ulme vienmēr blakus, jo racionāli jau mēs protam domāt, bet, lai likumā būtu arī sirds, – tur vajag Arvīdu.

Tad nāca 1993. gads, kad Augstākā Padome, izsmēlusi savas pagaidu parlamenta funkcijas, nolēma pašlikvidēties un izsludināja Saeimas vēlēšanas. Izgājuši cauri visām cīņām un pučiem, beidzot varējām atjaunot neatkarīgas Latvijas valsts pārvaldes struktūras. Tika izveidota Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, un tad sākās mani ilgie gadi ministrijā. Kopumā vides pārvaldes politiku veidoju desmit gadus pēc neatkarības pie septiņiem premjerministriem.

Kad tevi atstādināja no ministra amata, runāja, ka klupšanas akmens bija tas, ka tu pārāk labi visus pazini, nereti cilvēki to izmantojot savtīgi.

Ja katrs darbinieks pazīstams gandrīz kopš studiju laikiem, tad, protams, veidojas tāds zināms kluba modelis. Bet ja man vēlreiz būtu jāsāk no jauna, es darītu tieši tāpat. Jo nekad dzīve nav bijusi tik saskanīga un mērķtiecīga, nekad neesam tik līdzīgi domājuši kā tajos laikos, kad vides aizsardzību kopā veidoja cilvēki, kas cits citam uzticas, kad var prognozēt, kā kurš rīkosies. Veidojot pirmo vides politikas plānu, mēs zinājām, ko vēlamies sasniegt, daudz debatējām, cilvēki nāca no dažādiem sektoriem, runājām atklāti un brīvi. Mēs radoši strādājām, mūs nevadīja zemūdens straumes, mēs neko nelobējām, viens otru pārliecinājām ar zināšanām. Es uzskatu, ka tā laika cilvēki strādāja ar ļoti lielu pašaizliedzību, tas nebija naudas dēļ, tas bija aicinājums, mērķis, pārliecība un zināšanas.

Mēs apkarojām tos, kas tūliņ pēc neatkarības atgūšanas gribēja šeit ievest bīstamos atkritumus un uzbūvēt atkritumu dedzināšanas iekārtas. Viņi kārdināja, ka bez maksas uzbūvēs rūpnīcu, bet vispirms te ievedīs atkritumus no Vakareiropas, pēc tam mēs tos sadedzināsim, bet jums paliks rūpnīca. Enerģētikas ministrs bija sajūsmā, bet man tas likās aizdomīgi, sāku meklēt informāciju, jo daudzi, kas te sākumā brauca piedāvāt biznesu, bija slīpēti blēži. Ieradās tāds Ingo, kam bija labi kontakti Šveices karaliskajā ģimenē un citur, bet vēlāk izrādījās pasaulē pazīstams starptautisko mēslu līferētājs. Līdzīgi tipi ne vienu vien Āfrikas valsti pārvērta par bīstamo atkritumu deponēšanas vietu. Citi piekrāva kuģus ar bīstamajiem atkritumiem un palaida jūrās, tos neviena osta neņēma pretī, kamēr vētrās kuģi kaut kur nogrima okeānā. To apturēja Bāzeles Konvencija.

Bet ne jau no visa izdevās valsti pasargāt. Latvijā ieveda plastiku – it kā pārstrādei, bet noliktavas vēlāk it kā nejauši nodega līdz pamatiem. Viena Rīgā, otra Olainē. Ar šiem ārzemju blēžiem dabūjām cīnīties ļoti nopietni. Igaunijā nodega veco riepu sūtījums, bet pie mums iestrēga vilciena sastāvs ar riepām no Norvēģijas. Galamērķī Krievijā to neņēma pretī, krava iestrēga šeit, izraisīja bankrotu vagonu īres kompānijai, gadi pagāja pārrunās ar Norvēģijas valdību, kamēr riepas dabūjām prom.

Kādas tolaik bija prioritātes?

Ūdenssaimniecības un atkritumu sektoru sakārtošana un punktveida piesārņojuma avotu likvidēšana. Lai varētu iestāties Eiropas Savienībā, bija jāizpilda noteikti normatīvi. Nolēmām prasīt ūdens un atkritumu saimniecības sektoru sakārtošanai pārejas periodu līdz 2015. gadam. Braucu uz Briseli, aizstāvēju Latvijas pozīciju, lai dabūtu no ES maksimāli daudz naudas infrastruktūras sakārtošanai. Lai investīcijas varētu sekmīgi apgūt, iesaistot vietējos komersantus, vajadzēja plānot pietiekami garu pārejas laika periodu. Šī nauda tika dota kā iestāšanās bonuss ES. Tolaik mūsu taktika bija tāda: lielās cūkas slaktēsim pirmās – Rīga, Daugavpils, Liepāja, un pēc tam rajonu centru pilsētas pirmās jāapgādā ar attīrīšanas iekārtām (programma «800+ jeb Ūdensapgāde un notekūdeņu attīrīšana Latvijas mazpilsētās»). Nu darbiņš padarīts. Taču ko darīsim ar mazajiem ruksīšiem? Eiropa neregulē attīrīšanas iekārtu būvi vietās, kur dzīvo mazāk par 2000 cilvēku, tur valda nacionā-lie principi. Un vēl paliek individuālās mājas, visi vasarnīcu kooperatīvi, kas pārvērtušies par biezi apdzīvotām vietām arī ziemās. Lūk, nākamās prioritātes ūdenssaimniecībā.

Interesanti, kurš Eiropā šobrīd aizstāv ES fondu piesaisti Latvijas vides sektoram? Vai viss būs jādara par nacionālā budžeta naudu? Ja es būtu ministrs vai vadošs ierēdnis vides sektorā, es lielāko darba laiku pavadītu Briselē. Eiropas Komisijai ir jāzina, kādi ir mūsu vides politikas mērķi.

Kur var izlasīt jaunos vides politikas mērķus? Otrais vides politikas plāns, ko izstrādāja Raimonda Vējoņa vadībā, ir pēdējais, bet tajā ietvertais periods beigsies pavisam drīz. Kas jaunajā finanšu periodā būs prioritātes? Mazās apdzīvotās vietas, atkritumu reģenerācija, pārrobežu piesārņojums, vēsturiski piesārņotās vietas, varbūt transports? Varbūt videi draudzīgā enerģētika? Ja kapteinis nezina, uz kuru pusi stūrēt kuģi, tad tas dreifē, kur straumes un vēji to nes. Te nepietiek pateikt, ka Latvija būs zaļākā valsts pasaulē, ir jāsaprot, kuros parametros Latvija atpaliek, kas jāsakārto, lai ideja par zaļāko valsti īstenotos. Bet nekas nenotiks, ja nav ne plāna, ne naudas tā ieviešanai.

Manā laikā tika nodibināts Vides aizsardzības fonds, ko premjera Repšes laikā novājināja, līdz krīze piebeidza pavisam. Zinot, kā top valsts budžets, es teiktu tā: ja Latvija nesaņemtu naudu vides aizsardzībai no Eiropas, mūsu vides politikas plāni būtu palikuši uz papīra, vispār nekādi infrastruktūras projekti nebūtu realizēti! Budžets finansētu vien militārās struktūras, sociālo sektoru, izglītību, medicīnu, un nekad nepienāktu laiks, kad naudu nolemtu piešķirt arī vides aizsardzībai. Laikā, kad biju premjers, Latvija bez aizķeršanās pieņēma «Natura 2000». Citās valstīs bija milzīga ažiotāža, demonstrācijas, Somijā zaļā ministre šīs natūras dēļ zaudēja amatu. Pie mums viss aizgāja kā pa sviestu.

Par atkritumu saimniecību runājot, ir izdarīts milzu darbs (programma «500-»). Pirmajos neatkarības gados mums bija vairāk nekā 1000 izgāztuvju, tagad – desmit sadzīves atkritumu poligoni, un tas nozīmē, ka vide vairs netiek piesārņota, vecās izgāztuves ir slēgtas un rekultivētas, sistēma ir sakārtota, lēta un to kontrolē pašvaldības. Vēl jāpanāk, lai poligonos noglabājamo nešķiroto atkritumu dau-dzums tiktu samazināts līdz minimumam. Kā to izdarīt? Vienkārši: šķirot, pārstrādāt, otrreizēji izmantot.

Dzīve ir apsteigusi nepieciešamību visu sašķirot jau virtuvē. Iedzīvotāju pienākums būtu nemest parastajā konteinerā to, kas noder otrreizējai pārstrādei – metālu, papīru, stiklu, polimērus, ieskaitot PET. Modernā atkritumu apsaimniekošanas sistēmā tehnika bez cilvēku roku darba jūsu vietā pārējos atkritumus sašķiros pa frakcijām reģenerācijai un noglabāšanas poligonā nogādās tikai to, ko nekādi nevar izmantot. Ir jāuzbūvē atkritumu šķirošanas un pārstrādes rūpali, bet pašlaik Latvija kavē laiku, firmas tiesājas, dzenā papīrus, un darbs stāv uz vietas. Kapteinis nezina, kur braukt! Daļa nošķiroto atkritumu vēlāk tiek izmantoti enerģijas ražošanai. Nē, tā nav atkritumu dedzināšana kādā TEC. Latvijas iedzīvotājs saražo aptuveni 350 kg atkritumu gadā, no tiem 40% ir bioloģiskas izcelsmes, organisko daļu vajag fermentēt metāna ražošanas iekārtās, ražot biogāzi, no tās pēcāk siltumu un elektroenerģiju. Var gāzi attīrīt un biometānu izmantot par degvielu transportam vai iepumpēt dabas gāzes tīklā, samazinot atkarību no Krievijas dabasgāzes. Rūgšanas procesā radies digistāts ir labs mēslojums lauksaimniecībā. Kapteini, kur ir tavi plāni un resursi īstenošanai?

Kāpēc tas nenotiek?

Pirmkārt, ministrija nav nākusi klajā ar skaidru politisko vīziju, pašvaldībām nav vienotu mērķu, operatori savstarpēji karo un viens otram neļauj strādāt. Sadrumstalotība, tuvredzīgi mērķi noved pie provinciālisma, vājas konkurētspējas un starptautisko atkritumu koncernu iegribu glorificēšanas. Labi, ka mums jau ir desmit lielie poligoni, tie jāveido par atkritumu apsaimniekošanas centriem, kuriem valstij jāuzdod samazināt noglabājamo atkritumu apjomu un palielināt pārstrādājamo atkritumu daudzumu. Bet vai tad pašvaldību kopīpašumā esošajiem poligoniem to uztic? Nē, pašmāju mazie, sīkie, kašķīgie un ārvalstu treknie miskastrunči grib izplēst no atkritumu masas vērtīgāko un pārējo atdot poligoniem, lai tirgum nederīgo noglabā. Bet tā jau sistēma nestrādā! Ja mēs gribam poligoniem kā trešajiem tēva dēliem atdot pelavas, bet graudus lai atlasa veiklākie, nekas labs tur nesanāks. Poligoniem jāpārvalda visa šī sistēma, bet operatoru uzdevums ir atkritumus saņemt punktā A un nodot punktā B.

Mana ideja tolaik bija veidot poligonus kā lielus uzņēmumus, kuri ir tirgū konkurētspējīgi un sniedz kvalitatīvu pakalpojumu par zemu, ilgtspēju garantējošu maksu. Un tas, ka atkritumu apsaimniekošanas tarifi pie mums ir mazi, ir labi, jo tas attur ārvalstu treknos runčus no Latvijas tirgus. Tāpēc nebeidzas smadzeņu skalošana, lai mēs atsakāmies no nacionālās kontroles pār atkritumu saimniecību. Pārējais – par brīvo tirgu un ārvalstu investīciju kavēšanu – ir slīpēta muldēšana. Atkritumu bizness lielajās aglomerācijās ir ļoti kārdinošs kumoss, cīņas nav galā. Nacionālie dabas resursi, kas ir arī atkritumi, ir jāsaglabā pašu rokās un pašiem jāapsaimnieko.

Atgriezīsimies pie dabas aizsardzības vēstures. Nesen ar kolēģiem no citām NVO aizrunājāmies, ka šogad varbūt svinam nevis dabas aizsardzības simtgadi, bet gan bēres. Pētniecība ir novājināta, vides inspektoru maz – nekāda sargāšana un izpēte vairs nenotiek. Izbūvētās takas nopuvušas, biroji tukši. Vai viss jau ir izdarīts šajā nozarē?

Lielā zaļā kluba sistēma Latvijā darbojās saskaņoti un ilgstoši, bet tajā brīdī, kad sākās krīze... Tad vienmēr meklē vainīgos, un tie parasti tiek uzieti neproduktīvajā sektoru daļā – tajā, kas nevis kaut ko ražo un tirgo, bet tajā, kur pēta, izglīto, ārstē, sociāli un kulturāli aprūpē, sargā dabu un vidi. Te vajag skaidru politisko gribu aizstāvēt mūžīgās vērtības, kā mēs darījām tad, kad atjaunojām šo valsti. Bet tagad mēs esam atdevuši savu sirdi un dvēseli zelta teļam. Ekonomiskais izrāviens! Vai tas neskan briesmīgi? Ekonomiskajam izrāvienam traucē zaļie ar savām runām par biotopiem, griezēm, ķīvītēm, tīru pārtiku, upēm, ezeriem un jūru, nenoplicinošu mežsaimniecību, pieaugošu atjaunojamo energoresursu patēriņu. Tādēļ negausīgo pasaules baņķieru pasniegtais krīzes nazis notecināja asinis galvenokārt dabas sargiem, zinātnei, izglītībai, kultūrai un sociāli neaizsargātajiem. Par nenormālajām finanšu orģijām kādam bija jāmaksā. No otras puses, tā sauktie bruģa zaļie arī darīja visu, lai izraisītu uzņēmīgu, pragmatisku cilvēku nepatiku pret pārspīlētām prasībām. Piemēram, WWF centās, lai mēs pakļautos prasībām, kas nav saistītas ar nacionālajām interesēm, bet diktētas no starptautiskajiem koncerniem, kuru labklājību traucēja Latvijas koksne. Viņi ir ieinteresēti jelkādiem paņēmieniem mūsu mežu sektoram aizlikt kāju priekšā! Tāpēc tika fabricētas filmas par to, ka Latvijā ir videi nedraudzīga mežu apsaimniekošana. Patiesais mērķis bija vājināt mūsu kokrūpniecības konkurētspēju.

Man ir aizdomas, ka daži zaļā karoga nesēji faktiski tur svešu karogu. Un tagad daļa sabiedrības domā, ka visi zaļie ir tādi ķertie īpatņi, kuriem nerūp attīstība un cilvēku ikdiena. Daži nekompetenti ierobežojumi arī radīja pamatu bažām, un tas noveda pie bumeranga efekta. Ja jūs uzliekat īpašniekiem un tautsaimniecībai neadekvātas un nesaprotamas prasības, jūs riskējat, ka arī pamatotie un pilnīgi nepieciešamie ierobežojumi tiks uzlūkoti ar aizdomām un nepatiku. Bet ja pie teikšanas ir tādi, kuri nespēj atšķirt realitāti no iedomām, jauc zinātniski pamatotas atziņas ar dogmām, mēs nonākam pie tā, ka tiek iznīcināts arī viss veselīgais un gadiem koptais. Tad zaļie ir vainīgi pie tautsaimniecības stagnēšanas un attīstības bremzēšanas.

Kas tad ir tie samusinātie? Latvijas Dabas fonds, Ornitoloģijas, Entomologu vai Botāniķu biedrība? Viņi jau gadiem brīdina, ka tā mežos saimniekot nedrīkst!

Nu, un ko tad tu raudi par tukšajiem kantoriem un bezzobaino dabas aizsardzības sistēmu? Es esmu meža cilvēks! Kāpēc tu gribi, lai sabiedrībā būtu tikai veci ļaudis? Klimaksa mežs ir novecojis mežs, tāds, kurā attīstība ir bremzēta! Tas skābekli neražo, jauno mežu neražo, pieauguma nav. Sugu potenciāls ir samazināts līdz minimumam! Vecam cilvēkam priekšā ir tikai aizkapa dzīve, mežam tāpat. Kā dabā notiek paaudžu maiņa jeb sukcesija? Iesper zibens, mežs nodeg, un sākas viss no jauna: aug jaunaudze, ražo skābekli, tur ir straujš masas pieaugums, cita sugu daudzveidība, biocenoze ir enerģijas pilna... Tieši tas, kas vajadzīgs! Mums nevajag mežu kā muzeju! Man liekas, ka daudzi biologi, entomologi un ornitologi nav mācījušies ekoloģiju! Viņu pārliecība ir kā reliģija, bet tā vairs nav zinātne! Tāpēc mežsaimnieki nevar ciest šo plānprātīgo bruģa zaļo filozofiju, kas apgalvo, ka mežs nav jākopj! Tad jau man arī kartupeļu vagas nav jākopj, jo nezāles ir brīnumaina bioloģiskā daudzveidība! Bet ja es gribu kartupeļus, man tie ir jākopj, un ja es gribu meža produkciju, mežs ir jākopj. Tāpēc valstī ir aizsargājamie meži, bet visur citur jāļauj mežam cikliski dzīvot: to nocērt, atjauno, izaudzē un atkal nocērt. Tas ir mūžīgais ritums. Meža krāja un platības Latvijā nesarūk, tieši otrādi – gadu no gada pieaug.

Vairākkārt esmu vaicājis, kad atsāksies pētījumi par biotopu pilnvērtīgumu dažādās meža apsaimniekošanas stadijās. Tas parādītu cilvēkiem – jo mežā ir daudzveidīgāka vecuma un sugu struktūra, jo tas ir bioloģiski pilnvērtīgāks, un saprātīga ciršana un secīga atjaunošana mežu nenoplicina! Ja kokus necirtīs, tie nolūzīs vai aizies bojā citā veidā. Mūsu meži nav tropiskie meži, kas neatjaunojas, – nevajag jaukt! Mēs dzīvojam mežu zonā – mežs nemitīgi atjaunojas. Tagad visi strādā ar jaudīgu tehniku, cirsmā ir ļoti grūti izgrozīties un strādāt selektīvi, tā var saimnieks, kurš kokus gāž ar motorzāģi, tā nevar industrija.

Kailcirte ir videi draudzīga?

Kailcirte videi nav draudzīga, tā ir draudzīga ekonomikai. Katrs koks būtu jāzāģē tikai tad, kad ir nobriedis, bet audze nekad nav nobriedusi vienlaicīgi. Ideāli būtu, ja katru koku novērtētu individuāli, bet to var tikai nelielā īpašumā. Turklāt šādu saimniekošanas sistēmu mūsu likumdošana nemaz neparedz.

Bet mežu ciršana putnu ligzdošanas laikā?

Bet to taču neviens nedara! Kurš prātīgs cilvēks mežu pļauj neziemā? Labs saimnieks mežu taču cērt tikai ziemā, kad viss ir sasalis.

Kā tad necērt!? Vasarā pilnas ceļmalas ar svaigi cirstu baļķu kaudzēm!

Bet tas ir rūpnieciskais mežs – faktiski plantācija. Un arī tad ir spēkā dažādi aizliegumi gan par laikiem, gan apjomiem un ciršanas secību.

Putniem jau nepateiksi: re, tur ir plantācija, tur nedrīkst ligzdot!

Problēmas būtība ir tā, ka nacionālo kopproduktu veido nevis putns, bet mežs! Un, pateicoties tam, ir koki, putni, sēnes, ogas, skābeklis. Tāpēc mežs ir primārais. Par apsaimniekošanas veidiem var strīdēties, tur konkurence spiež samazināt izdevumus, palielināt ieņēmumus. Ja ir kā tagad, kad budžets grib paņemt pēc iespējas lielāku kumosu, tad valsts liek valsts mežu apsaimniekotājiem pļaut mežu arī tad, kad putni ligzdo un kad augsne nav nestspējīga. Vai tad tu neredzi? Tas ir tikai un vienīgi valsts ekonomiskais spiediens! Par šo naudu nodrošina izglītību, sociālo aizsardzību, zinātni – visi skatās, kur ņemt vairāk naudas. Bet reāli ātri paņemamā dabas bagātība mums ir mežs. Mežs ir sagrābts pie rīkles. Ja valsts atslābinās šo spiedienu, valsts mežu apsaimniekotāji cirtīs mazāk.

Padomju laikos ap pilsētām, gar lielajiem ceļiem, pie jūras bija noteiktas zaļās zonas vai plašas aizsargjoslas, kur atļāva tikai izlases cirtes. Žēl, ka tagad tā vairs nav. Šīs teritorijas ir svarīgas atpūtai, ogošanai, sēņošanai. Ja ekonomiskais spiediens ir tik spēcīgs, tad, tikai abām pusēm vienojoties, varam nonākt pie ilgtspējīgas mežsaimniecības risinājumiem. Bet vai kāds ir gatavs atteikties no ikdienas tēriņiem, lai pasargātu mežu, cirstu to pareizā gadalaikā? Kopš zaļie vairs nav pie teikšanas, nevienam citam tas nerūp. Mums tagad ir daudz jaunaudžu, un tas nozīmē, ka nākamajām paaudzēm atkal būs ko cirst. Pagaidām vēl jaunaudzes, vidējais un vecais mežs ir aptuveni līdzvērtīgās proporcijās, bet ar tendenci, ka sāks dominēt jaunie meži.

Kā tu vērtē to, ka dabas aizsardzībai puse naudas jānopelna pašiem, cērtot izlases cirtes aizsargājamās teritorijās?

Es uzskatu, ka aizsargājamās teritorijās mežu nevajadzētu aiztikt, bet, ja to dara ar pietāti, ziemas spelgonī, ar videi draudzīgiem paņēmieniem, tad varētu pieļaut. Vai tā ir, es nezinu. Vismaz privātajiem mežu neļauj aiztikt, ja tas ir aizsargājamajā teritorijā. Par to var saņemt platību maksājumu kā kompensāciju par cirtes liegumu.

Kā dabas aizsardzībai vajadzētu attīstīties nākamajos simt gados?

Vairs nevar lietot plakano shēmu, ka normatīvie akti vai nu visu atļauj, vai visu aizliedz. Pa vidu taču ir vesela palete dažādu normatīvo regulējumu iespēju, arī biomanipulācijas metodes. Nevar visu strikti aizliegt un nevar visu atļaut. Būtu jādara viss, lai saglabātu neatkārtojamo Latvijas ainavu. Nav taču nekā skaistāka par ekotoniem jeb robežjoslām starp dažādām ekosistēmām: mežs–lauce, lauce–birztala, apaugusi upes meandra kā līkloču josta un aiz tās ganības vai tīrums. Šāda mozaīka ir pilna ar dzīvību! Bet tagad, kad lielākoties valda atļauts–aizliegts sistēma, neapmierināti ir visi. Zaļie dusmojas, ka tur, kur ir atļauts, ir atļauts pārāk daudz, pārējie dusmojas, ka tur, kur aizliegts, aizliegts gandrīz viss.

Es teikšu, ka viensēta ir visekoloģiskākā un videi visdraudzīgākā dzīves sistēma. Dzīve viensētā neļauj sistēmai mūs garīgi kompostrēt. Informatīvais troksnis atņem uztveres spēju, tāpēc radošie cilvēki meklē mieru un klusumu laukos, jo nespēj restartēties. Jā, tas ir vēl viens iemesls, kāpēc atgriezties viensētā, jo tad tev neviens kretīns ar masu mediju starpniecību nevar atņemt dzīvotprieku. Tāpēc atgriežamies pie saknēm! Un būs griezes, būs ķīvītes un cīruļi!

Kā tu tagad vērtē mazās HES?

Mazo HES ideja ir perfekta, nav nekā skaistāka par dabas enerģiju, ko rada mazās upes, bet to nevar atstāt tikai komerciālā plūdumā, un mēs nespējām panākt, lai visas mazās HES ir videi draudzīgas. Jā, tā ir kļūda. Vajadzēja izstrādāt stingrākus MK noteikumus. Saeimā izlēma, kāds būs atbalstošais mehānisms, bet tam, ka nav regulējošā, nepievērsa uzmanību. Burkānu degungalā izkarināja, bet pātagas nebija. Tā šī labā ideja aizgāja šķībi.

Līdzīgi bija ar atbalsta sistēmām biodegvielai, rapšu eļļai un metanolam – burkāns bija par treknu, un līdz ar to radās sānsvere. Nu jau ir skaidrs, ka pirmās paaudzes biodegviela nav nekas videi draudzīgs. Atbalsts biogāzei ir pamatotāks. Bet arī te ir zemūdens akmeņi. Ir politiski jāizlemj – vai gribam sviestu uz maizes vai degvielas pili bākā. Tas no vides viedokļa ir kritisks jautājums. Pilnīga katastrofa ir dabas gāzes koģenerācijas stacijām piešķirt obligāto iepirkumu. Tas ir absurdi! To varēja izdomāt tikai galīgi traks cilvēks! Dabas gāze nav zaļa enerģija, un kāpēc tā būtu jāsubsidē? Tad jau arī naftu vajag subsidēt!

Bet otra galējība – pasludināt moratoriju pilnīgi visiem atjaunojamās enerģijas veidiem. Tagad cilvēki vairs neredz nākotnes vīziju. Pie tā paša premjerministra atnāk cits ekonomikas ministrs, Kampara vietā nu ir Pavļuts, un pārmēra bonusiem apveltīto energosistēmu likvidē, vēl sāpīgi sadod pa nagiem un saka: mēs to visu apturam, un jūs esat kaitnieki! Nu, tādus pārrāvumus mēs netaisījām! Kā būs rīt, neviens nezina. Tā labas idejas var tikai salauzt. Atjaunojamie energoresursi ir labi, bet nekādus pārmēra bonusus nevajag! Vajag skaidru valsts vīziju, pateikt, ko un cik saprātīgi atbalstīs, pārējais lai paliek uzņēmēju rokās. Un nekādas subsīdijas fosilajai enerģijai! Kas tie par murgiem? Konsekvences trūkums ir bēdīgākais, kas jāpiedzīvo. Arī zemnieks, kas varētu būt nākamais enerģijas ražotājs, nesaprot, ko darīt. Es uzskatu: primāri pārtikas ražošana, un blakus tam – no organiskajiem atkritumiem ražot biogāzi un tikai! Uz mūsu tīrās zemes jāražo pārtika, bet tur, kur paliek pāri daudz organiskās masas, ir kūtsmēsli, neapstrādāti lauki – uz priekšu! Ražojam enerģiju. Nepārprotami un skaidri.

Ja mums bija ūdenssaimniecības, atkritumu saimniecības un dabas aizsardzības politika, mēs to realizējām un konsekventi soli pa solim gājām uz mērķi daudzus gadus. Desmitiem gadu! Un, re, – pasaules reitingā Latvija zaļajā komponentē tagad kotējas augstu. Jo bija pēctecība. Tāpēc ļoti svarīgi, lai mūsu rokās būtu visi vides politikas īstenošanas instrumenti, ieskaitot finansiālos. Politika bez naudas ir tukši vārdi. Jau Augstākās Padomes laikā izveidojām Vides aizsardzības fondu un Vides investīciju fondu, tagad saglabājušies vairs tikai kaut kādi rudimenti. Ķemeru nacionālajam parkam biroju tik skaisti izremontējām, Salacgrīvā, Ļaudonā, Siguldā... Bija spēcīgi vides masu mediji, vides izglītības sistēma. Tagad visu dzīvo nost – kā pēc kara. Un tas notiek laikā, kad ir pieejamas Eiropas naudas, bet, lai tās dabūtu, vajag līdzfinansējumu no valsts. Ko līdz izsaucieni par zaļo vīziju, ja šogad vides sektoram no valsts budžeta atkal nav izdzīvošanai nepieciešamā atbalsta? Ne vairs naudas, ne cilvēku. Visi zinošie no nozares padzīti, un tie, kas vēl palikuši, tramīgi gaida spriedumu. •