Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Kā vides NVO izmanto demokrātiju dabas aizsardzībai

Viesturs Ķerus,
Vides konsultatīvās padomes priekšsēdētājs,
LOB valdes priekšsēdētājs


Uzzinājuši, ka strādāju Latvijas Ornitoloģijas biedrībā, cilvēki parasti nez kāpēc iedomājas, ka mana dzīve paiet, brienot pa mežiem, vērojot vai gredzenojot putnus... Tad manā sejā parādās sājš smaids: mūsdienās cilvēkam, kas vada dabas aizsardzības organizāciju, tik daudz laika iznāk pavadīt savā un citu birojos, pie datora vai pie diskusiju galda, ka laiks putniem atliek vien brīvdienās un tajos brīžos, kad dzīve piespiež visus pārējos darbus nolikt malā un doties mežā, jo vajag piedalīties ligzdojošo putnu uzskaitēs vai prom no visiem padomāt par dzīves jēgu. Ne velti pasaulē (Latvijā varbūt mazāk) šādu organizāciju galvgalī arvien biežāk sēž nevis biologi vai citi dabas aizsardzības speciālisti, bet pieredzējuši vadītāji ar vienalga kādu izglītību. Tikai nepārprotiet mani! Arī mūsdienīgai dabas aizsardzības organizācijai ir jābūt stingri ar abām kājām balstītai mežā – gan praktiskās, gan teorētiskās zināšanās par dabā notiekošo, ikdienas klātbūtnē un saskarsmē ar dabu. Arī mūsdienās ir jābūt tādiem Māriem Mitrēviciem, Māriem Šternbergiem, Māriem Strazdiem un citiem, kas iet tur – ārā. Bez šīm «kājām» organizācija kā tāds burbulis aizpeldētu politikas izplatījumā bez jēgas un satura. Bet šoreiz stāsts būs tieši par politikas izplatījumu...


Dabas aizsardzības jomas spēles laukums

Ņemot vērā politisko nokrāsu, kādu šis raksts iegūst, droši vien ir vērts paskaidrot, ka pastāv ļoti politisks pasaules dalījums «vidē» un «dabā». Ja jums šķiet, ka, piemēram, ūdens, saule un vējš ir daba, jūs kļūdāties. Politiskajā pasaulē par dabas aizsardzību runā vien tad, kad aplūko tieši sugu un biotopu aizsardzību. Viss pārējais – gaiss, ūdens, zeme – ir «vide»... Tātad, piemēram, piesārņojums, atkritumi, klimata pārmaiņas – tas viss ir vide. Reizēm gan arī dabas aizsardzība iepriekš minētajā izpratnē ir daļa no vides. Šajā rakstā palikšu pie dabas aizsardzības lauciņa.

Kā jau minēju, katrai dabas aizsardzības organizācijai ir ļoti svarīgi saglabāt reālu saikni ar dabu, taču demokrātijas apstākļos ar to nepietiek. Nevar vienkārši atrast melnā stārķa ligzdu un pateikt: «Šeit tagad būs mikroliegums!» Būs jādiskutē, jāpārliecina un, iespējams, pat jāiet uz tiesu, lai pierādītu, ka melnais stārķis tiešām tajā ligzdā dzīvo – kā tas tiešām gadījās ar melno stārķi, kurš bija apmeties kaimiņos bijušās kultūras ministres īpašumam.

Rakstītā vārda spēks

Mūsdienās dabas aizsardzībā, bet ne tikai, liela nozīme ir sabiedrības līdzdalībai, interešu aizstāvībai, lobēšanai un prasmei nepārkāpt smalko robežu starp likumīgām darbībām un korupciju. Divdesmit gados, kopš Latvija atguvusi neatkarību, lēmumu pieņēmēji pie demokrātijas izpausmēm ir pieraduši kā pie odiem. Brīžiem šķiet, ka kārtējais protestētāju pūlis pie Saeimas tiek uztverts tikai kā apgrūtinājums tikšanai uz darbu. Bet rakstīt mums patīk daudz vairāk nekā protestēt uz ielām – palasiet komentārus jebkurā no populārākajiem ziņu portāliem! Lasīt prasmi un vēlmi vēlams likt lietā lietderīgāk. Oficiāla vēstule uz papīra ir viens no labākajiem līdzekļiem, kā sabiedrība var parūpēties ja ne par savu interešu ievērošanu, tad vismaz par uzklausīšanu gan. Ne velti LOB radniecīgas organizācijas citās valstīs mēdz rīkot kampaņas, kuru ietvaros iedzīvotāji tiek aicināti kādam ministram vai citam lēmumu pieņēmējam sūtīt vēstules, lai pievērstu uzmanību kādai problēmai.

Vēstuļu rakstīšanas galvenais labums ir tas, ka valsts iestādei uz vēstuli ir jāatbild. Iesniegumu likums nosaka: «Iestāde atbildi pēc būtības sniedz saprātīgā termiņā, ņemot vērā iesniegumā minētā jautājuma risināšanas steidzamību, bet ne vēlāk kā viena mēneša laikā no iesnieguma saņemšanas, ja likumā nav noteikts citādi.» Svarīgi atcerēties, ka tad, ja gribi saņemt atbildi, tev kaut kas ir jājautā vai jālūdz, citādi adresāts vēstuli vienkārši «pieņems zināšanai».

Ja tev nepatīk, ka pie tavas mājas tiek cirsts mežs – uzraksti pašvaldībai! Ja pašvaldības atbilde neapmierina – aizraksti Zemkopības ministrijai! Ja Zemkopības ministrija neatbild – raksti Valdim Dombrovskim! Atbildes gaidot, varbūt paies trīs mēneši, turklāt jāpatur prātā, ka iestādēm izstrādājies ieradums pret demokrātiju un reizēm atbildēšana uz vēstulēm ir tik labi uztrenēta, ka saņemam garu tekstu, kurā tā arī nekas nav pateikts. Šādā gadījumā, protams, vajag rakstīt vēlreiz un savu jautājumu precizēt.

Pāršķirstot pēdējā laikā LOB sūtītās vēstules, redzu, ka ar to palīdzību ir izdevies ieinteresēt VARAM par melno stārķu saindēšanos ar ķīmisko piesārņojumu, pievērst atbildīgo iestāžu uzmanību nelikumīgiem darbiem putniem nozīmīgā vietā, nodrošināt, ka meža balodim joprojām drīkstēs veidot mikroliegumus utt. Jāpiebilst, ka, lai gan tam nav juridiska pamata, iestādes NVO rakstītās vēstules reizēm uzver nopietnāk nekā tās, ko rakstījis kāds iedzīvotājs, tāpēc labs veids, kā nodrošināt savu interešu ievērošanu, ir piebied-roties kādai sirdij un pārliecībai tuvākai organizācijai.

Kā top likumi

Ar vēstulēm mēs varam cīnīties par un pret konkrētām lietām, kas mums šķiet svarīgas, taču daudz lielāku ietekmi varam nodrošināt tad, ja jautājumi, kas mums rūp, tiek ierakstīti normatīvajos aktos – likumos un noteikumos. Uzreiz gan jāatzīst, ka, piecus gadus strādājot pašreizējā amatā un līdz ar to aktīvi piedaloties ar dabas aizsardzību saistīto normatīvo aktu izstrādē, esmu zaudējis ilūzijas par likuma spēku. Ja kādreiz domāju, ka likums ir stiprs un gandrīz vai mūžīgs kā klints, tad tagad esmu pārliecinājies, ka likumi un noteikumi ir plūstoši un mūžam mainīgi, no visām pusēm staipāmi un grozāmi, kad nu kāds to ir atzinis par nepieciešamu.

Dabas aizsardzību skarošie likumi un noteikumi tiek grozīti galvenokārt divos gadījumos. Pirmais no tiem – kad tie sāk kādam traucēt. Un dabas aizsardzība bieži vien ir traucējoša. Dabas aizsardzības NVO pienākums šādā gadījumā ir parūpēties par to, lai zem skaistiem un principā pareiziem lozungiem virzītie likumu grozījumi nenāktu par ļaunu dabas interesēm. Te gribu atgādināt veco domugraudu: «Lai paliktu uz vietas, ir jāskrien cik spēka, bet lai tiktu uz priekšu, jāskrien vēl ātrāk.» Ar to gribu teikt, ka visbiežāk labākais, ko šādos gadījumos var panākt – un tas nemaz nav maz –, ir esošās situācijas nepasliktināšanās.

Neaizskaramās direktīvas

Otrs variants, kas kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā liek mainīt likumus, ir ES direktīvas, kas ir ES mēroga priekšraksts, kādām prasībām jābūt iekļautām katras dalībvalsts likumdošanā, un tās vairāk atbilst manam priekšstatam par likuma spēku. Protams, arī direktīvas mēdz traucēt, tādēļ arī tās reizēm mēģina grozīt, bet vismaz divas galvenās direktīvas, kas regulē dabas aizsardzību, t.s. Putnu direktīva un Sugu un biotopu direktīva, ir palikušas būtībā nemainīgas kopš to stāšanās spēkā. Latvija, kopš iestājusies Eiropas Savienībā, tās nedrīkst ignorēt, un mums tās jārespektē tādas, kādas tās ir. Atgādināšu, ka Putnu direktīva pieņemta pirms vairāk nekā 30 gadiem, un tas nav maz. Tāpēc grozījumi normatīvajos aktos, kas izriet no ES direktīvām, principā ir neapspriežami. Ja direktīvas priekšrakstus savas valsts normatīvajos aktos neieviešam, agri vai vēlu Latvija nonāk Eiropas Savienības Tiesā. Pateicoties ES direktīvām, tagad arī Latvijā ir putnu medību aizliegums pavasarī un virkne īpaši aizsargājamo dabas teritoriju «Natura 2000» ietvaros.

Interešu mudžekļos

Tie grozījumi, kas neizriet no direktīvām, piedzīvo ļoti interesantu mūžu no brīža, kad kādam ienākuši prātā, līdz brīdim, kad tie stājas spēkā. Protams, līdz brīdim, kad atkal kādam sāk traucēt. Ne vienmēr mēs uzzinām, kurš ir tas, kam ienācis prātā kādu normatīvo aktu mainīt. Likumu, noteikumu un to grozījumu publiskā daļa sākas kādā ministrijā, kas ir formālā grozījumu ierosinātāja. Te jāatzīmē vēl kāda īpatnība, proti, ja visi likumi uz pilsoņiem attiecas vienādi, tad ministrijas tos dala: tie ir mūsu likumi, bet tie – jūsējie. Piemēram, Meža likums un Medību likums ir Zemkopības ministrijas likumi, bet Sugu un biotopu aizsardzības likums – Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas.

Tātad ministrija grib (vai kāds ir pateicis, ka jāgrib) likumu grozīt. Grozījumi var tapt darba grupās, bet bez šī soļa var arī iztikt. Šā vai tā likumprojekts vai noteikumu projekts tiek izsludināts Valsts sekretāru sanāksmē. Šajā brīdī ar to iepazīties un komentēt var ikviens, tāpēc arī NVO procesā visbiežāk iesaistās tieši šajā brīdī. Taču sarosās ne jau tikai NVO, bet arī visi pārējie, kuru intereses topošais normatīvais akts skar tādā mērā, lai neslinkotu izteikties. Šādas demokrātijas izpausmes ēnas puse ir tā, ka viedokļi tiek iesniegti par visu – neatkarīgi no tā, ar kādu domu attiecīgais normatīvais akts tika grozīts. Piemēram, pirms gada, grozot Meža likumu, Zemkopības ministrijas plāns bija «mazināt administratīvo slogu», bet ministrijas pastkastītē sabira ieteikumi arī par ciršanas vecuma pazemināšanu apsēm u.tml., kas lika domāt, ka faktiskais grozījumu mērķis ir cirst pēc iespējas vairāk un ar pēc iespējas mazāku kontroli.

Visus iebildumus ministrijas mēģina salikt pa plauktiņiem un iespēju robežās ņemt vērā. Pēc tam tiek rīkotas sanāksmes – savulaik sauktas par starpministriju sanāksmēm, bet tagad, kad ministrijas nav vienīgās, kas tajās piedalās, arvien biežāk tās sauc par starpinstitūciju sanāksmēm, kurās iebildumu un ierosinājumu izteicēji var izplēsties klātienē un mēģināt pārliecināt ministriju, ka viņu domas tomēr ir jāņem vērā.

Gadās reizes, kad šajā procesā, mēģinot apmierināt visu pušu intereses, normatīvā akta projekta saturs aizklīst kaut kur tālu prom no sākotnējā mērķa, reizēm nonākot pretrunā ne tikai ar citiem normatīvajiem aktiem, bet arī pats sev. Šis ir vēl viens iemesls, kāpēc mana ticība likumam ir iedragāta, – ja normatīvā akta projekta izstrādātāji tam uzmanīgi neseko līdzi, visu saskaņošanu un pārrakstīšanu rezultātā noteikumos var ieviesties arī muļķīgas kļūdas, kuras vienkārši neviens nav pamanījis. Tā, nesen Babītes ezera dabas lieguma individuālie noteikumi paredzēja, ka, lai nodrošinātu netraucētu putnu ligzdošanu, makšķerēšanas liegums noteikts… tikai ārpus putnu ligzdošanas sezonas! Pēc šīm starpministriju sanāksmēm normatīvais akts vēl iziet veselu virkni posmu, pirms tiek apstiprināts Ministru kabinetā (noteikumi) vai Saeimā (likumi). Līdz pat apstiprināšanai sabiedrība joprojām var iesaistīties un izteikties, bet parasti jau galvenās cīņas tiek izcīnītas starpinstitūciju sanāksmē pēc izsludināšanas Valsts sekretāru sanāksmē.

Galvenā bīstamība, ko visā šajā procesā vajag paturēt prātā, – neviens no lēmumu pieņēmējiem neuzskata, ka dabas aizsardzība ir kaut kas tāds, kas rūpētu sabiedrībai kopumā. Visi no dabas aizsardzības organizācijām nākošie priekšlikumi tiek uztverti kā konkrētās organizācijas vai reizēm konkrētā priekšlikuma autora intereses jeb, kā minēts kādā vēstulē no Zemkopības ministrijas, «vides speciālistu prioritātes».

Vides konsultatīvā padome un Meža konsultatīvā padome – kā diena pret nakti

Lai nodrošinātu sabiedrības līdzdalību, «labais tonis» prasa veidot konsultatīvās padomes. Šobrīd to ir vesels lērums, un dažas no tām pat strādā. Atšķirībā no uzņēmumu padomēm, darbs konsultatīvajās padomēs ir brīvprātīgs un bez atalgojuma. Uzreiz jāteic, ka konsultatīvo padomju lēmumu ņemšana vērā arī ir brīvprātīga vai, pareizāk sakot, šo padomju lēmumiem ir ieteikuma raksturs. Konsultatīvās padomes ir dažādas, bet visinteresantākās ir tās, kuru uzdevums ir piedalīties politikas veidošanā. Es piedalos divu šādu padomju – Meža konsultatīvās padomes (MKP) un Vides konsultatīvās padomes (VKP) – darbā. Lai gan abu mērķi it kā ir līdzīgi, proti, piedalīties meža un vides politikas veidošanā, šķiet, būtu grūti atrast vēl atšķirīgākas konsultatīvās padomes. Ja VKP var kalpot par vienu no labākajiem šādu padomju piemēriem, tad MKP ir viena no tām, kas acīmredzot izveidota ķeksīša pēc. Kur gan slēpjas atšķirības?

VKP formāli ir VARAM paspārnē, taču reāli darbojas kā vides NVO alianse. Ministrija nodrošina sanāksmju telpu un algo VKP koordinatori, bet padomes darbā nejaucas. VKP vada no pašu NVO vidus izvirzīts pārstāvis, un padome tiekas katra mēneša pirmajā trešdienā, lai lemtu par aktuālajiem jautājumiem vides jomā. Mēs aktīvi iesaistāmies vides problēmu risināšanā un bieži uz savām sēdēm aicinām pārstāvjus no dažādām valsts institūcijām un citām organizācijām. Kas attiecas tieši uz dabas aizsardzību, viena no galvenajām šā gada aktualitātēm VKP darbā ir bijusi aktīva cīņa par to, lai ūdeņu resursi (tostarp zivis) tiktu saprātīgi apsaimniekoti, nevis tikai izmantoti, kā tas ir noticis līdz šim. VKP sadarbībā ar Latvijas Makšķernieku asociāciju ir saviļņojusi ūdeņus no vienkāršā makšķernieka līdz pat Saeimai, un jācer, ka viļņošanās rezultāts būs dabai labvēlīgs. Citi jautājumi, par kuriem VKP aktīvi diskutē, ir, piemēram, mežu ciršana īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un Medību likuma grozījumi, atkritumu depozīts utt.

Savukārt Meža konsultatīvās padomes, kas atrodas Zemkopības ministrijas paspārnē un kuru vada zemkopības ministrs, jēgu vislabāk raksturoja minētās ministrijas pārstāvis kādā sanāksmē, apgalvojot, ka «Meža konsultatīvās padomes sasaukšanas biežums nav reglamentēts, tā tiek sasaukta pēc vajadzības», aizmirsis, ka atbilstoši MK noteikumiem MKP būtu sasaucama ne retāk kā četras reizes gadā. Faktiski padomes vidējais sasaukšanas biežums kopš 2006. gada bija vien nedaudz vairāk par vienu reizi gadā, turklāt vairākkārt tā sasaukta gandrīz piespiedu kārtā. Varbūt jautāsiet tāpat kā savulaik pans Kleksis jeb Māris Zanders: «Ja reiz tā konsultatīvā padome netiek sasaukta, varbūt tā nav vajadzīga?» Un kā vēl ir vajadzīga! Tikai izskatās, ka MKP ir nepieciešama, lai radītu ilūziju par to, ka vienlīdzīgas iespējas diskutēt par meža politiku ir visām interešu grupām. Reālajā dzīvē attiecība starp vides un ekonomikas interešu grupu pārstāvniecību MKP ir apmēram 3 pret 10. Ja iebilstam, ka tas nav īsti pieņemami, tad laipni tiek norādīts: «Jums ir sava Vides konsultatīvā padome!»

Latviešiem patīk žēloties: padomju laikos bija labāk, valdībā ir stulbeņi un zagļi... Arī šajā rakstā droši vien izlasījāt vairāk rūgtuma nekā apmierinātības ar paveikto. Tomēr, lai nebeigtu uz drūmas nots, gribu pateikt, ka daudzējādā ziņā ne tagad, ne te nemaz nav tik slikti. Tiekoties dažādās sanāksmēs, kolēģi no citām Eiropas valstīm pārsteigumā iepleš acis, dzirdot, ka Latvijā NVO ir iespēja ne tikai rakstīt dusmīgas vēstules, bet arī piedalīties likumu tapšanas procesā, kur var ne tikai izteikties, bet arī panākt savu. Arī tev tas jāpatur prātā: atrodi īsto veidu, kā izteikties, un tu tiksi sadzirdēts! Kā teicis Paulu Koelju: «Nebaidies prasīt Mēnesi! Tu būsi pārsteigts, cik bieži tev to iedos.» •