Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 4 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Kā nostāties pretī labam kadram


Uz žurnāla vāka – dzeltenkakla klaidoņpele Sylvaemus flavicollis.

Rīki:
Canon 60D, Canon 500D
Objektīvi Canon EF 300 F/4L IS USM; EF 70 – 200 F/4L IS USM
Tripods Manfrotto filmēšanai
Monopods Benro fotografēšanai


Slīteres nacionālā parka zoologs Vilnis Skuja daudzas reizes ir bijis «Vides Vēstu» vāku autors. Daudzi dabas fotogrāfi viņu apbrīno par spēju nostāties zvēram priekšā, nevis pakaļā, bet tie, kas ar Vilni kopā gājuši dabā, zina, ka pa mežu viņš pārvietojas klusi un pārējiem var parādīt daudz tāda, ko viņi paši diez vai pamanītu. Un, pat ja pamanītu, nesaprastu, ko ieraudzījuši. Vilnis jau vairāk nekā 30 gadu strādā Slīteres nacionālajā parkā, kas tagad iekļauts Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālajā administrācijā. Interviju ar viņu vari izlasīt 2009. gada «Vides Vēstīs» (Nr.5/6). Mēs daudz esam runājuši par to, ka pie dzīvnieku foto būtu jānorāda, vai tas bildēts savvaļā vai voljērā, jo iesprostota dzīvnieka fotografēšanai jau daudz prasmju nevajag. Visas bildes, kas pievienotas šim rakstam, ir tapušas dabā, un aiz kadra palikuši nostaigāti kilometru desmiti un daudzas stundas, kas pavadītas slēpņos. Fotogrāfs smej, ka dabas pētniecība ir ļoti sēdošs darbs – ja nespēj stundām nosēdēt mežā, neko daudz neuzzināsi. Vilni bez lielās, melnās fotosomas reti kurš redzējis, jo nekad jau nevar zināt, kad uz mirkli parādīsies kāds dzīvnieks.

Vilnis Skuja: «Foto procesa digitalizācija padarījusi fotografēšanu par visdemokrātiskāko nodarbi. Pirms tam katrs kadrs izmaksāja nesalīdzināmi dārgāk nekā tagad. Savulaik vajadzēja pirkt filmas, fotopapīru utt. Lai uzbildētu, vajadzēja kaut ko sajēgt par eksponēšanas laiku, diafragmu, filmas jutību. Bija jāprot apieties ar eksponometru un kaut vannasistabā jāiekārto laboratorija. Tagad labu bildi var dabūt, pat spiežot pogu «muļķu» režīmā un neko nejēdzot no teorijas. Un tas nav nekas slikts, daudz vairāk cilvēku pievēršas bildēšanai un pamazām iemīl to, ko varējuši labi apskatīt.

Arī es intensīvi fotografēju tikai kopš 2007. gada, kad kredītā paņēmu savu pirmo digitālo fotoaparātu Olympus SP 550 UZ. Tiesa, jau bērnībā skatījos, kā mans tēvs attīsta filmas un taisa bildes, un, kad 13 gadu vecumā viņu zaudēju, pašam par brīnumu konstatēju, ka to visu māku arī pats. Daudz ieguvu, lasot tēva bibliotēkā atrasto grāmatu «Praktiskā fotogrāfija». Sākumā fotografēju draugus, mājiniekus, suņus un pa kādam putnam. Pirmie, ko uzņēmu, bija kaza un tītars. Armijā iemācīju draugam no Azerbaidžānas fotografēt un taisīt bildes, par ko viņš bija ārkārtīgi priecīgs un teica, ka nu būšot pirmais puisis ciemā. Pateicībā viņš man iemācīja dažus teikumus persiešu valodā, kurus es gan neatļautos nevienam azerbaidžānim pateikt pat caur pusaizvērtu tanka lūku.

Tādēļ pavisam likumsakarīgi bija tas, ka, izlēmis vairs nemedīt, apķēros, ka es taču varu fotografēt. Šī man ir iespēja dalīties savā piedzīvojumā arī ar citiem, jo notikums un pārdzīvojums, satiekot meža zvērus, ir ļoti personisks. Parādot bildi citiem, tu padari pārdzīvojumu stiprāku un sajūti to, ko izjūt katrs veiksmīgs mednieks – lepnumu par paveikto. Tā ar pavisam modernām tehnoloģijām es apmierinu savas arhetipiskās dziņas, turklāt bildes bieži vien noder sabiedrībai, jo tās publicē vai izmanto kādā stendā par ilustrāciju. Bet cilvēki reti vēlas novērtēt, cik daudz laika jāpavada, lai iegūtu labu kadru dabā, turklāt mūsdienās daudz ko izšķir «stikli», tāpēc regulāri jāpilnveido fototehnika, jo bieži nākas bildēt krēslā».


Kāpēc Vilnis Skuja fotografē dabu? «Vēlme nobildēt zvēru, putnu, kukaini vai sūnu rosina atkal un atkal doties dabā, lai pieredzētu neredzēto, jo katra situācija, ko piedzīvoju, ir unikāla, tā liek nemitīgi cerēt uz lieliskāko kadru, ko kaut kad pavisam drīz gūšu, liek nemitīgi mācīties un pilnveidoties, tā sagādā smagu vilšanos, kad neveicas, un neizsakāmu prieku, kad izdodas. Un ja vēl ir kāds, ar ko priekā dalīties, un kāds, kas saprot un atbalsta, esmu laimīgs! •

 

Sagatavoja Anitra Tooma.