Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Aizved mani uz Morica salu!

Anitra Tooma


Par to, ka kāds sapņu princis mani – nobēdājušos latvju zelteni – aizvedīs uz Morica salu, Ulda Marhilēviča mūzikas un Ārijas Elksnes romantisko pārdzīvojumu iedvesmota, es sapņoju pirms gadiem trim. Bet visi, kas tikai izlikās par prinčiem, nesteidzās mani vest romantiskajā ceļojumā. Tad nu sēdos mašīnā un pati aizbraucu – vispirms gan uz Slīteres siliem. Lai nokļūtu Moricsalā, bija vēl gadiņš jāpagaida. Tas tev nav nekāds Turaidas Rozes kaps vai kāds cits objekts, kas atrodas ceļmalā un pie kura obligāti jānobildējas. Kad nu biju izlūgusies Dabas aizsardzības pārvaldes Kurzemes reģionālās administrācijas atļauju zoologa Viļņa Skujas pavadībā apmeklēt Moricsalu, nav ko liegties, biju laimīga.


Ko es sapņoju ieraudzīt Moricsalā? Latvijas mūža mežus! Bet laiva piestāj pie kārtīgas laipas, taka ved uz glītu namiņu, kam apkārt nopļauta zālīte, un lekni zied rabarbers. Kaut ko tik civilizētu gan nebiju domājusi ieraudzīt! Pat elektrība pievilkta! Vēlāk dodamies raudzīt senos ozolus, un, lai nebūtu tik vientuļi, mūs pavada odu tūkstoši. Vakars satumst. Izbīlī palecos no negaidītiem rējieniem – varonīgais buks ilgi mani netramda, bet pats, brakšķinot krūmus, aizlec projām. Nākamajā rītā Vilnis mani aizved uz pļaviņu pie akmens, kas iezīmē vietu, kur aprakta burka ar formalīnā gremdētu Gandra fonda dibinātāja, zirnekļu un knišļu jeb divspārņu pētnieka Māra Šternberga sirdi – viņš Moricsalu mīlēja pat vairāk nekā sievietes. Binoklī apraugām zivju ērgļu ligzdas un pa saules pielietu ezeru airējamies uz krastu. Ziņkāri esmu apmierinājusi un samierinos, ka Moricsala parastam cilvēkam jāliek mierā, biezi lapu koku meži ir patvērušies arī citviet Latvijā, bet katra lieka pastaiga satrauc salas dabiskumu. Turklāt ne jau es spēšu novērtēt lielo sūnu, ķērpju, zirnekļu vai kukaiņu daudzveidību, jo lielāko daļu sugu taču nemaz neatšķiru.

Miglas zemes ezera dziļumi

Usma ir piektais lielākais ezers Latvijā (41,4 km2) un otrais lielākais pēc ūdens daudzuma. Tas veidojies no Baltijas ledus ezera līča pirms 10 tūkstošiem gadu. Ja gribēsi apiet ezeram un katrai salai apkārt, jārēķinās, ka nāksies brist vairāk nekā 70 km. Dabas retumu kolekcionārs Guntis Eniņš atzīst, ka Usmas ezeram ir līčainākie un ragainākie krasti – vienās dangās jeb līčos, ragos, sēkļos, galos, dziļumos, zemūdens gravās, turklāt salas ezeru sadala lielās ērtēs. Kad Latvijā vēl nodarbojās ar lopkopību, ezera krasti un pat salas bija noganītas, lopiem garšoja arī saldie niedru dzinumi. Tagad pie krastiem grūti nokļūt, tie lielākoties ir aizauguši, un niedru audzes nereti atraujas no krastiem un kuģo pa ezeru kā peldošas salas. Usmas ezerā sastopama gludsporu ezerene un lokanā najāda, ļoti retas sugas Latvijā, kuras apdzīvo tikai tīrus, barības vielām nabadzīgus ezerus. Kurzemē lokanā najāda sastopama vēl tikai divos ezeros, bet Latvijā kopumā – 10 ezeros.

Starp Lūžņērti un Baznīcērti atrodas Latvijā lielākā sala – priedēm apaugusī Viskūžu sala, kas ir 3 km gara un 1,5 km plata. Kopš 2004. gada Viskūžu salā izveidots dabas liegums. Starp salu un krastu ir 200 m plats šaurums Amjūdzupe – šaurais līcis ir 15 m dziļš! Baznīcērtes austrumu pusē Kapkrāsnī ezers ir vēl dziļāks – 27 m. Luziķērtes dienvidu daļā ir vēl viens dziļums – Nāves bedre, un tur nu gan neviens nirējs nav uzdrošinājies līst, tāpēc nav zināms, cik dziļš tas īsti ir. Vispār jau Usmas ezera vidējais dziļums ir 5,4 m, un ezers šūpo 190 milj. m³ ūdens, ne viens vien laivotājs spējā vētrā noslīcis.

Usmas ezers rotājas ar vairāk nekā 200 vietvārdiem. Senāk apkārtne atradās Vanemanes zemē un te dzīvoja somugri, tāpēc saglabājušies somugru izcelsmes hidronīmi un toponīmi. Vēlā dzelzs laikmeta sākumā šo teritoriju pakāpeniski iekaroja kurši, tad – krustneši, pēcāk pārņēma krievi, bet senie vārdi palika. Var vien pabrīnīties, kurš sadomājis tik jancīgus vārdus līčiem un ragiem: Godeļdanga, Bērzragdanga, Kuņķrags, Ragbrūžrags, Dižgabalrags, Meķgals, Pievdanga, Plēšrags... Visi 203 Usmas ezera vietvārdi lasāmi Sniedzes un Māra Laiviņu brošūrā «Moricsalas rezervāts», kas izdota sērijā «Daba un mēs» 1980. gadā, bet daļa – http://www.ezeri.lv datu bāzē par Usmas ezeru.

Usmā ietek desmit upes – Tīrukšupe, Godele, Melncelma, Meķupe, Sērža, Ostupe, Baņģava, Struncene, Riekte un Kāņupe, bet iztek tikai viena – Engure, kas tālāk dodas uz Puzes ezeru. Te ir ne tikai Moricsala un jau pieminētā Viskūžu sala, bet vēl piecas: Lielalksnīte, Mazalksnīte, Zossaliņa un Dvīnītes.

Kā Zivju sala pārtapa par Moricsalu?

1726. gadā uz Jelgavu kā uz medus kāri devās daudzi precinieki, lai pretendētu uz jaunās Kurzemes hercoga atraitnes, nākamās Krievijas ķeizarienes Annas Ivanovnas roku. Taču Annai dikti patika Saksijas grāfs Morics. Viņa panāca, ka trīsdesmitgadīgo puisi ievēl par Kurzemes hercogu, un sapņoja ar viņu apprecēties. Taču šīs laulības nebija Krievijas interesēs, un Jelgavā no Rīgas ieradās kņazs Aleksandrs Meņšikovs ar 1000 dragūniem, tāpēc slavenās rakstnieces Žoržas Sandas vecvectēvs Morics 1727.gada 20. jūlijā bija spiests bēgt un nocietināties Usmas ezera Zivju salā. No tiem laikiem uz salas palikušas 140 m garās un metru augstās Dakterraga skanstis. Pēc krievu aplenkuma naktī uz 19. augustu 300 Morica karavīriem nācās padoties, pats hercogs pārģērbās par sulaini, ieķērās zirgam krēpēs un pāri Ābeļkalniņa sēklim un Ozolsēklim peldus atstāja salu. Vietējie salai deva Morica vārdu un turpina stāstīt teiksmas par apraktajiem dārgumiem. Sakšu Morics devās uz Franciju, kur pēc deviņiem gadiem kļuva par ģenerālleitnantu, pēc vairākām veiksmīgām kaujām dažādos karos 1746. gadā tika iecelts par Francijas maršalu, gadu vēlāk – par franču iekarotās Nīderlandes pavēlnieku. Morics mira 1750. gadā 54 gadu vecumā, taču vēl pēc 285 gadiem viņu Latvijā piemin biežāk nekā Francijā.

Brangs mežs ar lieliem kokiem

Moricsalas augu valsts bagātību 1843. gadā pirmo reizi minējis Posarts savā grāmatā «Kurzemes guberņas statistika un ģeogrāfija». Pētnieciskos nolūkos Moricsalu 1846. un 1848. gadā pirmo reizi apmeklēja Zlēku mācītājs Georgs Bitners un Puzes mācītājs, entomologs Heinrihs Kavals. Liels bijis abu prieks, kad notvēruši jau tolaik reto cīrulīšu dižtauriņu jeb melno apolonu. Vecākais apraksts, kur latviešu valodā pieminēta Moricsala, atrodams «Latviešu Avīžu» 1855. gada 26. maija numurā: «Otra lielākā kalva ir Moritzkalva, mala apkārt puspiektu verstu, tur brangs mežs ar lieliem kokiem, arī labas pļavas, kas Usmas muižai pieder.»

Moricsalas «sargeņģelis» Kārlis Reinholds Kupfers šeit pirmo reizi ieradās 1893. gadā, tikko pabeidzis Tērbatas Universitāti, un ievāca daudzveidīgu herbāriju. 1898. gadā salu Krievijas Ģeogrāfu biedrības uzdevumā apmeklēja E. Midendorfs. Pārsteigts par lielo putnu daudzveidību, viņš ieteica unikālo faunu un floru ne tikai pētīt, bet arī sargāt. Mērķtiecīgi pētījumi Moricsalā sākās 1909. gadā, kad pirmajā ekspedīcijā devās vairāki zoologi un botāniķi no Rīgas Dabaspētnieku biedrības. 1912. gadā Moricsala atkaļ iekļuva uzmanības centrā, jo 6. jūnijā tā tika pasludināta par otro dabas rezervātu Krievijā; par tās aizsardzību un izpēti atbildību uzņēmās Rīgas Dabaspētnieku biedrība ar Kupferu priekšgalā. Viņš ar lielu sparu ķērās pie jaunā rezervāta izpētes un izvirzīja vairākus mērķus:

  • Usmas ezera ģeogrāfiskā, bioloģiskā un hidroloģiskā izpēte;
  • augšņu, veģetācijas un zooloģiskā kartēšana;
  • augu sabiedrību izpēte;
  • Moricsalas faunas aprakstīšana;
  • floras un faunas sugu izmaiņu izsekošana, lai varētu spriest, kādu ietekmi dod pilnīga cilvēku darbības izbeigšana.

Bija gudrinieki, kas ierosināja Moricsalā ieaudzēt citur izzūdošas sugas, piemēram, ogu īves, ezerriekstus, vijīgās efejas, melnos stārķus un lidvāveres, bet, par laimi, tas netika realizēts. Rīgas Dabaspētnieku biedrība izstrādāja Moricsalas apmeklēšanas noteikumus, kas tika pakļauti pamatmērķiem, un jau pirms 100 gadiem tika nolemts, ka tie, kuri nav saistīti ar pētniecisko darbu, šeit kā ekskursanti nedrīkst slaistīties. Salu drīkstēja apciemot tikai ar atļauju, kas maksāja 50 kapeikas un tolaik nebija nieka nauda.

Salas rietumu daļā 1905. gadā uzcēla mežsargmāju Kalviņi un ap to nolīda mežu. Pirms tam uz salas neviens nedzīvoja, taču meži klāja vien 66% salas, jo pārējo platību aizņēma pļavas un tīrumi. Turklāt salas centrālajā daļā ir sausa lauce, uz kuras ievziedu laikā rīkoja zaļumballes, tāpēc šo vietu vēl tagad sauc par Danču placi. Pavasaros no Plosta vietas uz salu aizveda teļus un atstāja ganīties līdz rudens salnām. Pēc rezervāta izveidošanas apsaimniekoto pļavu un aramzemes platības pakāpeniski samazinājās, kaut daļa pļavu pastāvīgi vai periodiski tika pļautas līdz pat 1975. gadam.

Latvijas pirmās brīvvalsts laikā 1921. gadā Moricsalas rezervātu nodeva Latvijas Izglītības ministrijas pārziņā un pasludināja par dabas pieminekli saglabāšanai un zinātniski pētnieciskiem nolūkiem. Padomju laikos, 1946. gadā, salas mežaudzes tika iekļautas pirmās grupas mežos, kur saimnieciskie pasākumi tika stingri regulēti un bija aizliegts cirst mežu. Valsts rezervāta statusu padomju Latvijas valdība Moricsalai piešķīra 1957. gadā, iekļaujot arī retām ūdensaugu sugām bagāto Luziķērtes līci, pēcāk, 1977. gadā, tika pievienota arī Lielalksnīte. 1979. gada rudenī Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas Dabas aizsardzības daļas paspārnē tika nodibināta Valsts rezervātu administrācija, kas pieskatīja un pētīja ne tikai Moricsalas, bet arī Slīteres, Grīņu un Krustkalnu rezervātu. •