Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
Foto: Vilnis Skuja
Foto: Vilnis Skuja
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

 

Laba diena!

Tas puisis, kas guļ man uz krūtīm ir Bruno. Viņš ir ne tikai mans mazdēls, bet arī «Vides Vēstu» direktores Anetes dēls. Interesanti, kas izaugs no bērniņa, kurš kopā ar mātes sirdspukstiem un pienu sevī uzņēmis šā žurnāla priekus un bēdas? Vai viņam pēc gadiem būs interese pārņemt no vecmāmiņas žurnālu par zaļo dzīvesveidu? Vai tāds žurnāls vispār vēl iznāks? Pērn gada beigās biju optimiste, ticēju, ka, par spīti pārmaiņām valdībā, vides izglītība tiks atbalstīta, jo tā taču solīja ministrs Edmunds Sprūdžs. Skaudrā realitāte ir tāda, ka tik maz naudas, cik šogad, nekad vēl «Vides Vēstu» 14 gadu iznākšanas vēsturē no Vides aizsardzības fonda nav atvēlēts – tieši divas reizes mazāk nekā 2010. gadā, kad žurnāla redakcijai nācās atteikties no lielākās daļas kolēģu, no biroja Kalnciema ielas senajā namiņā, kad samazinājām iznākšanas reižu skaitu, nevarējām nevienam maksāt honorārus. Protams, mēs esam iesnieguši daudzus projektu pieteikumus, bet atbilžu nav. Pašlaik izskatās, ka varēsim izdot žurnālu tikai četras reizes gadā. Bet – es turpinu cerēt. Taču vāka foto atspoguļo mūsu šā brīža izjūtas.

Februāra beigās, kad visas žurnāla lappuses jau bija piepildītas ar rakstiem, zaļi domājošie dārzkopji satraukti ziņoja, ka pērn pieņemtie, ar ES salāgotie noteikumi par stingrāku sēklu aprites uzraudzību sāk savu iznīcības darbu arī mūsu zemē, un pirmie pa kaklu dabūja biedrības «Neslinko» dārzkopji Bražūnu ģimene. Ko tas nozīmē? To, ka turpmāk aizvien vairāk būsim atkarīgi no koši iesaiņotām sēnalām, ko par lielu naudu tirgo lielveikalos un sēklu tirgotavās. Ka turpmāk pašu audzētas sēklas drīkstēsim tikai dāvināt. Es gan ierosinu turpmāk tās tirgot kā barību grauzējiem, augsnes irdinātāju vai floristikas materiālu. Līdzīgi, kā Latvijas tēju audzētāji jau gadiem spiesti uz paciņām rakstīt «Uztura bagātinātājs». Ko varam darīt, lai nemazinātos vietējo šķirņu bioloģiskā daudzveidība? Mosties un, tāpat kā Barontēvs pirms 100 gadiem pēdējā brīdī savāca tautas gara mantas, vākt savas sēklu bankas. Lai pēc 100 gadiem pazītu ģimenes sīpolus, miltainus sirds formas tomātus un citus veikalos neredzētus augus.

Kaut novārdzināts, žurnāls «Vides Vēstis» šogad uzsāk vairākas rakstu sērijas, un viena no tām – par dabas aizsardzības simtgadi. Meklējot ziņas, kas tad dabas aizsardzības jomā bija pirms 1912. gada, attapu, ka arī šajā jomā pirmie bija progresīvie jaunlatvieši un ka tas pats Krišjānis Barons apgaismojis tautu par to, «kā augi un dzīvnieki dvašu velk». Un lielā intervija ar vienu no visizcilākajām mūsdienu dabas aizsardzības jomas darbiniecēm – bijušo Slīteres rezervāta vadītāju un Saeimas deputāti Annu Seili. Nākamais jaunums – katra žurnāla vāku rotās kāda mazpazīstama, bet lieliska dabas fotogrāfa bildēta fotogrāfija. Un pirmā ir Selga Bērziņa – unikāla sieviete, par kuru pat Liepājā reti kurš zina ko vairāk. Bet DAP Kurzemes reģiona administrācijas direktores vietniece Dace Sāmīte apņēmusies aprakstīt dažādus Eiropas nacionālos parkus, šajā numurā – par Melnkalni.

Ek, par ko rakstīt būtu tik daudz un tā nebūtu vien papīra apķēpāšana, bet... vides izglītība arvien pārliecinošāk kļūst par brīvprātīgo darbu. Es pateicos visiem, kas žurnālam dāvina savas bildes un rakstus, kā arī lappušu atbalstītājiem: Latvijas Zaļajam punktam, SIA «Autohalle», biedrībai «Daugavas savienība», projektam «BALTCICA».

Dīvaini, optimismam liela iemesla nav, bet tik priecīga, cik šobrīd, sen neesmu bijusi – paldies Brunītim! Biju jau piemirsusi, cik jēgpilna dzīve kļūst tad, kad ir kam dziedāt dziesmiņas par kaķīti ar baltām ķepiņām.

 

Anitra