Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 4 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Annas zaļais mūžs

Anitra Tooma


Kad domāju par Annas Seiles mūžu, pārņem balta skaudība – viņa ir pirmā, kam Latvijā deva iespēju ikdienā gādāt par rezervātu izpēti un aizsardzību, pulcēt ap sevi jaunos zinātniekus, kas dabu vērtē nevis no pilsētas kantora, bet gan tajā dzīvo un pēta ikdienā. To, ka Annas darbi saskan ar vārdiem, novērtēja kurzemnieki un ievēlēja viņu Augstākajā padomē, un Anna Seile ne tikai nobalsoja par Latvijas neatkarību, bet arī izcīnīja Zemes reformu un līdz pat 9. Saeimai gādāja par likumu apzaļumošanu. To, ka Annas darbi ar vārdiem saskan joprojām, novērtēju arī es: viņas nelielais mājoklis iekārtots pieticīgi, redzams, ka grāmatas un mazbērni ir saimnieces lielākā vērtība.


Kāds bija jūsu dzīves gājums, pirms sākāt strādāt Slīteres rezervātā?

Esmu beigusi LU Ģeogrāfijas fakultāti 1962. gadā. Sākumā strādāju par skolotāju, pēc tam kā inženierģeologs biju ekspedīcijā Arhanģeļskā, vēlāk – Latvijas Ģeoloģiskās izpētes ekspedīcijas Tematiskajā partijā, bet vides aizsardzības problēmām pievērsos, kad sāku strādāt par zinātnisko līdzstrādnieci Mežsaimniecības problēmu institūtā, kur Dabas aizsardzības laboratoriju vadīja mežzinātnieks Pauls Sarma. Viņš bija inteliģents un nacionāls cilvēks, viņu var uzskatīt par vienu no pirmajiem dabas aizsardzības sistēmas veidotājiem Latvijā. Īpaša interese Sarmam bija par dabas retumu saglabāšanu 1921. gadā dibinātajā Slīteres rezervātā un tā apkārtnē. Talsos viņš bija izveidojis reto augu ekspozīciju, kur katru augu loloja kā bērnu un sagādāja tiem piemērotus augšanas apstākļus. P. Sarmam bija labas svešvalodu zināšanas un no Latvijas brīvvalsts laikiem saglabājušies sakari ar Rietumeiropas zinātniekiem. Jāpiebilst, ka padomju varas gados viņš spēja saglabāt atbildīgu amatu, pateicoties Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas vadošajiem darbiniekiem, jo īpaši ministram Leonam Vītolam. Gribu atgādināt, ka Meža ministrija padomju varas gados bija viena no retajām, kur runāja latviešu valodā.

Vēlāk, kad izveidoja Zinātnes un ražošanas apvienību «Silava», dabas aizsardzības jautājumi nonāca tās paspārnē. Par Dabas aizsardzības daļas vadītāju kļuva Aija Melluma, tolaik uzlecoša zvaigzne pie vides speciālistu debesīm, tagad profesore LU Zemes zinātņu un ģeogrāfijas fakultātē. Mēs uzsākām aizsargājamo dabas objektu izpēti un robežu precizēšanu. Šajos darbos piedalījos arī es, ekspedīcijās ņemot līdzi vecāko dēlu Guntaru. Šajā laikā man radās doma Krustkalnu dabas liegumu paplašināt un izveidot tur jaunu rezervātu. Šai idejai piekrita arī botāniķe Gaida Ābele, jo viņa bija atklājusi lielu augu sugu dažādību. Arī Kalsnavas MRS direktors Antons Kažemaks piekrita, teikdams: «Tad ņemiet arī tos Krustkalnus! Tik un tā mēs tajos džungļos ar meža tehniku iekšā netiekam.» Īpaši pievilcīga mums likās Svētes jeb Dreimaņu ezera avoksnainā piekraste un garā smilšu strēle, kurā gozējās veselīgi un trekni vēži. Šī doma iepatikās arī vietējiem iedzīvotājiem, tāpēc saskaņot jaunveidojamā valsts rezervāta robežas bija viegli. Un tā 1977. gadā aizsargājamo dabas objektu sarakstu papildināja jauns objekts – Krustkalnu rezervāts. Kad izpētes darba grupa nonāca līdz Slīterei, ejot cauri Kadiķu norai, es Aijai Mellumai teicu: «Es gribētu šādā vietā dzīvot kopā ar ģimeni. Mums būtu govs un zils spainītis...» Toreiz es vēl nenojautu, ka šāda iespēja radīsies visai drīz.

Kas padomju laikā uzraudzīja aizsargājamās teritorijas?

Laikam tāpēc, ka daļu lielāko aizsargājamo teritoriju aizņēma meži, visa atbildība par to izpēti un aizsardzību padomju laikā bija nodota Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas pārziņā. Ar izpēti nodarbojās arī daudzi zinātniski pētnieciskajos institūtos strādājošie biologi, ģeogrāfi, mežsaimnieki u.c. zinātņu nozaru pārstāvji. Tomēr aizvien vairāk nobrieda doma, ka nepieciešama īpaša valsts rezervātu administrācija, kas rūpētos par zinātnisko darbu koordinēšanu, kā arī par šo objektu aizsardzību. Cilvēki, kas aizbrauca kādu rezervātu pētīt, nenodarbojās ar aizsardzības lietām. Tas bija vietējo mežsargu pārziņā, bet viņu galvenais uzdevums bija mežizstrāde. Un par šiem objektiem viņi daudz zinis nelikās.

Ministrijā šo ideju saklausīja Dabas aizsardzības daļas priekšnieks Aivars Siliņš, kādreizējais Dundagas MRS direktors. Labi pazīdams Dundagas apkārtnes unikālās ainavas, mīlēdams medības un būdams labs vietējo cilvēku pazinējs, viņš ierosināja izveidot pirmo Valsts rezervātu administrāciju Slīterē, kuras padotībā būtu Moricsalas, Grīņu, Slīteres un jaunizveidotais Krustkalnu rezervāts. Bija jāatrod cilvēks, kurš varētu vadīt jaunveidojamo iestādi, jo amatam bija nepieciešama arī «tīra» biogrāfija – Slīteres rezervāta teritorija atradās pierobežas zonā, kur varēja iekļūt, tikai noformējot īpašas caurlaides. Un tā 1979. gada 24. septembrī par Slīteres rezervāta direktoru tika apstiprināts Antons Gubāts, bijušais Aizputes MRS direktors, viens no Boju mežu muzeja izveidotājiem. Pēc nedēļas man piezvanīja Aivars Siliņš un aicināja uz pārrunām, piedāvāja pārcelties uz Slīteri un kļūt par jaunās administrācijas direktora vietnieci zinātniskajā darbā. Kad es atbildēju, ka nav nekādu problēmu, jo arī mana ģimene grib dzīvot laukos, A. Siliņš smaidot komentēja: «Jautājumos, kad runājam par dabas aizsardzību, bieži jāsastopas ar dīvainiem cilvēkiem, piemēram, Meijeru, kurš, pametis Operu, pārceļas uz Mo-ricsalu, lai strādātu tur par sargu.»

1979. gada 12. novembrī stājos jaunajā amatā ar algu 170 rubļu mēnesī. Man tas bija nozīmīgi, jo kā zinātniskā līdzstrādniece «Silavā» saņēmu tikai 130 rubļu un ģimenes budžets bija trūcīgs. Vīram Jurim gan nācās pamest labāk apmaksātu darbu institūtā «Latkolhozprojekt» un no inženierģeologa pārkvalificēties par dabas aizsardzības inspektoru. Jau nākamā gada maijā pārcēlāmies uz Slīteri. Vecākais dēls Guntars palika Rīgā pabeigt 8. klasi. Vidējais dēls Juris mācības turpināja Dundagas vidusskolā, Mārtiņam bija tikai divi gadi, un viņš dzīvoja Slīteres «Birzkalnos», kur istabā bija iebrukuši griesti un virtuves sienas izpuvušie baļķi atsedza skatu uz Slīteres bāku. Prātā palikušas A. Siliņa skandētās rindas: «Šlīterē pie Ziliem kalniem cauru nakti bliņķē bāk’!» Jā, bāka tolaik vēl darbojās, un tā patiešām naktīs spēja apgaismot arī «Birzkalnu» pagalmu.

Atceros, kā mēs 1980. gada pavasarī no Dundagas mērojām 16 km garo ceļu līdz Slīterei, līdzi nesdami somas un divgadīgo Mārtiņu. Autobusi gāja reti, negadījās arī neviena automašīna, toties mežsarga U. Petrovica ģimene mūs sagaidīja ar svaigi ceptām maizītēm un tēju. Ceļu posmā no Dundagas līdz Zilo kalnu kraujai izdevās noasfaltēt tikai pēc desmit gadiem, lai nebūtu kauns no ārzemju viesiem, kas brauca uz pirmajiem lībiešu svētkiem Mazirbē.

Ir īpašs stāsts par to, kā mēs, rezervāta zinātnieki, braucām pie zvejnieku kolhoza «Banga» priekšsēdētāja Miķeļa Lismenta, lai saņemtu atļauju pārņemt ciema vidū skumji stāvošo lībiešu tautas namu. Lisments neskopojās un kolhozam nevajadzīgo ēku bija ar mieru nodot rezervāta administrācijai «no bilances uz bilanci» ar visiem skatuves samta aizkariem, neuzskaņotām klavierēm un Vīnes krēsliem. Vēl tagad nevaru saprast, kā spējām no ministrijas izspiest līdzekļus 1939. gadā (tas ir arī mans dzimšanas gads) uzceltā tautas nama jumta un zāles remontam un koka sētiņai, lai 1989. gada augusta pirmajā svētdienā sarīkotu pirmos lībiešu svētkus. Tie izdevās lieliski, jūras piekraste padomju varas gados nebija piedzīvojusi tādu ļaužu pieplūdumu. Robežsargi bija mierīgi un mūsu lustes netraucēja. Tas bija pirmsatmodas laiks! Tolaik Lieljūras un Mazjūras piekrastes ciemi modās: Dundagā aktīvi darbojās 445, Kolkā – 310, Rojā – 529, Mērsragā – 303 tautfrontieši. Pirmssvētku laikā nostiprinājās arī sadarbība ar zinātniekiem, kuri pētīja lībiešu kultūrvēsturisko mantojumu, it īpaši ar S. Cimmermani, T. Karmu un M. Rudzīti.

Vai atceraties pirmos darba biedrus?

Manos pienākumos ietilpa rezervātu teritorijas zinātniskās izpētes darbu plānošana, sadarbība ar nozaru speciālistiem, kā arī rezervāta zinātnisko darbinieku štata vietu aizpildīšana. Interesi par darbu rezervātā izrādīja biologi, kuri mācījās pēdējā kursā. Drīz vien mūsu saimi papildināja botāniķes Ērika Ružāne (tagad Kļaviņa; pašlaik Kurzemes reģionālās administrācijas direktore) un Ilze Litvinčika (tagad Rēriha; strādā LVM), kuras veikli piemērojās dzīvei laukos un ātri iekļuva Latvijas bioloģijas zinātnieku aprindās. Nav iespējams sīki aprakstīt visus zinātniskā darba veicējus, tomēr sākumā īpaši spoža šķita rezervāta zoologu komanda: Elmārs Pēterhofs, Vilnis Skuja un Ārijs Zoss. No tā laika Slīteres nacionālajā parkā strādā vairs tikai Ērika un Vilnis, jo zinātniskais darbs, kā jau vienmēr, netiek augstu vērtēts. Laika gaitā, protams, darbinieku sastāvs mainījās, bet šie cilvēki ir devuši lielu ieguldījumu rezervātu floras un faunas izpētē. Jau no pirmajām dienām rezervātā sāka strādāt arī mežsaimnieks Jānis Jansons, kurš pārcēlās uz dzīvi rezervātā, atstādams pasniedzēja darbu Latvijas Lauksamniecības akadēmijā. Vēlāk zinātnieku saimei pievienojās Ālanda Pūliņa, kas nodarbojās ar īvju inventarizāciju un augšanas apstākļu izpēti.

Sākumā mums bija tikai viens vecs GAZ-69, kas biežāk stāvēja remontdarbnīcā nekā brauca. Tolaik nebija arī mobilo telefonu un datortehnikas. Vispār jau nebija viegli, traucēja lielie attālumi: direktors – Aizputē, grāmatvedība – Talsos, mežniecības – Slīterē un Krustkalnos, zinātnieki – Mazirbē. No Slīteres līdz Moricsalai vien ir kādi 60 kilometri! Un vēl tālāk atrodas Grīņu rezervāts – aiz Pāvilostas, Ziemupes tuvumā. Bet Krustkalnu rezervāts – pavisam otrā Latvijas malā – Madonas rajona Mārcienā. Bet tas modelis nebija tik slikts – vismaz labāks nekā tagad, kad no Slīteres katru kaut cik svarīgu papīru jādodas saskaņot uz Siguldu! Man liekas, ka šī lielā «konsolidācija» neko labu dabas aizsardzībai nav devusi. Ja agrāk rezervātu darbinieki izdeva zinātniskus un izglītojošus izdevumus, ienākumi no tiem tika izmantoti dabas aizsardzībai pašu teritorijā. Lielāka patstāvība katrai struktūrvienībai būtu devusi labākus rezultātus nekā lielā apvienošana. Tagad jādzīvo tikai par budžeta līdzekļiem un ĪADT mežu ciršanā iegūtajiem līdzekļiem. Bet – ko lai dara? Man šī ideja visu apvienot zem Siguldas karoga nekad nav patikusi, bet iebildumos jau vairākums neklausījās.

Mēs izmantojām visas iespējas publicēt savu pētījumu rezultātus tā laika populārajos izdevumos sērijā «Daba un Mēs», kā arī periodiskajā rakstu krājumā «Mežsaimniecība un mežrūpniecība». Ja paveicās, varēja pat izcīnīt zinātnisko darbinieku rakstu krājumu publicēšanu. Tā, piemēram, 1989. gadā tika izdots 105 lpp. biezs rakstu krājumiņš «Kurzemes rezervāti», kurā savus pētījumus publicēja Ā. Pūliņa, I. Rēriha, Ē. Kļaviņa, V. Skuja, Ā. Zoss, E. Pēterhofs un arī es. Rezervāta darbība regulāri tika atspoguļota referātu krājumos «Mežsaimniecība un mežrūpniecība», daži izdevumi bija veltīti tikai dabas aizsardzībai un rezervātu izpētei (piemēram, 1985. g. Nr. 1. un 1987. g. Nr. 4.). Lielu interesi izraisīja gan Ilzes Rērihas floristiskie pētījumi, gan arī Viļņa Skujas kraukļu uzvedības un to teritoriālo attiecību pētījumi. Arī es saņēmos un sekmīgi aizstāvēju zinātņu kandidāta disertāciju par zinātniskās darbības pamatiem rezervātos, kas atrodas antropogēni izmainītā vidē. Tūlīt pēc aizstāvēšanas saņēmu uzaicinājumu pārcelties darbā uz Zejas rezervātu Amūras apgabalā, no kā gan pieklājīgi atteicos.

Zinātniskie darbinieki piedalījās arī reidos – tolaik bija stingri jāievēro arī brūkleņu un dzērveņu lasīšanas termiņi, kurus noteica ministrija. Šādi nosacījumi pastāvēja arī pirms rezervāta administrācijas izveidošanas, tomēr tāda īstena kontrole agrāk netika veikta, tāpēc vietējie iedzīvotāji ar jauno kārtību bija neapmierināti. Situācija uzlabojās vēlāk, kad atcēla ogu lasīšanas termiņus un mēs vietējiem savlaicīgi izdevām ogu lasīšanas atļaujas.

Bet ne jau vietējo ogu lasīšana bija tas lielākais ļaunums! Tā kā Latvijā uz veikalu letēm nebija ne apelsīnu, ne mandarīnu, ne citronu, «aizliegtajās» teritorijās gribēja viesoties tā laika elite: Drošības komitejas darbinieki ar sievām un radiem, Talsu rajona partijas sekretārs un ugunsdzēsēju priekšnieks ar viesiem no Rīgas. Arī Mazirbes robežapsardzības posteņa priekšnieks lūdza izsniegt ogu atļaujas saviem Baltijas kara apgabala priekšniekiem. Tas liecina, ka bijām viņiem iedvesuši bijību, tomēr strikti atteicu atļaujas izdot. Par to es vēlāk dabūju taisnoties ministrijā, un daudzi jau paredzēja manu atlaišanu no darba. Es ierados uz strostēšanu savā meža darbinieka zaļajā formastērpā ar trim zvaigznītēm pie apkakles un sīki izskaidroju, ka nedrīkstu pieļaut atļauju izdošanu personām, kuras nav vietējie iedzīvotāji, bet varam parādīt labas ogu vietas ārpus rezervāta lielajos mežos uz Ventspils pusi. Tomēr izrādījās, ka Mazirbes robežsardzes posteņa karavīri it kā mācību nolūkā bija aplenkuši dzērvenēm bagātā Pēterezera apkārtni un savus Rīgas priekšniekus tomēr ieveduši sūnājā. Vēlāk posteņa priekšnieks man paskaidroja: «Anna Viļisovna, ja mēs viņus ogas lasīt neielaistu, tad robežsargi tiktu vainoti, ka nemāk sadzīvot ar rezervāta vadību.»

Šajos «ogu karos» lielas nepatikšanas izraisīja čigānu taboru nometnes, šie savas vasaras rezidences parasti jau laicīgi iekārtoja mežā Slīteres rezervāta tiešā tuvumā un lielos baros sāka sirojumus pa visu rezervātu. Nometnes apkārtne parasti pārvētās par atkritumu izgāztuvi. Mežā tika ierīkotas ugunskura vietas, turpat izmētātas pudeles, papīri, novalkātas drēbes, trauki un pat salauzti bērnu ratiņi. Brūklenes un dzērvenes vāca koka kastēs un zirgu pajūgos veda uz ogu savākšanas punktiem. Sodīt čigānus nebija iespējams, jo nekādu dokumentu viņiem nebija.

Atceroties senos laikus, cilvēki vēl tagad inspektorus iztēlo kā vardarbīgas personas, kas atņēma salasītās ogas, izbēra zemē un terorizēja vietējos iedzīvotājus. Cilvēki bārās un pat nolādēja rezervāta darbiniekus. Patiesība gan bija cita: inspektori nepieļāva negatavu ogu lasīšanu, jo cilvēki gribēja pasteigties ierasties ogām bagātajās vietās pirms oficiāli atļautā laika.

Vēlāk šie termiņi tika atcelti, jo kaitējums, kas radās, kad mežā vienlaikus iebruka ogu lasītāju simti, bija daudz postošāks nekā zaļu ogu lasīšana. Pēcatmodas periodā, kad veikalu plaukti pildījās ar Rietumeiropas valstīs ražotajiem pārtikas produktiem, interese par ogošanu strauji noplaka un arī aizliegums atrasties aizsargājamajās teritorijās attiecās tikai uz stingrā režīma jeb rezervāta zonām.

Vai medības aizsargājamās teritorijās padomju laikā bija atļautas?

Uz šādu jautājumu rezervāta un ministrijas darbinieki parasti atbildēja: «Nē! Notiek tikai dzīvnieku skaita regulēšana.» Tolaik Kurzemes ziemeļdaļā bija daudz aļņu, un mežniecībās, kuru teritorijas robežojās ar Slīteres rezervātu, valdīja uzskats, ka aļņu skaitu nav iespējams ierobežot, jo dzīvnieki medību laikā pamanās pazust Slīteres «džungļos». Mums likās, ka būtu lietderīgi iezīmēt aļņus, lai iegūtu ziņas par viņu gaitām jeb migrācijas ceļiem. Sadarbībā ar Gaujas nacionālā parka direktoru Gunāru Skribu apguvām imobilizācijas metodes, lai lielos dzīvniekus iemidzinātu un «apgredzenotu», uzliekot īpašas kakla siksnas. Tas bija interesants, bet reizē arī bīstams darbs, kura galvenie izpildītāji bija Valērijs Vasiļjevs, Guntis Kļaviņš un Ina Brauna – viņa bija aizrāvusies ar jāšanas sportu un no lielajiem zālēdājiem nebaidījās. Vairākus gadus pēc šo eksperimentu veikšanas rezervāta pierobežā tika nošauts alnis ar kakla siksnu, par ko vietējie mežsargi bija bezgala izbrīnēti. Tomēr dažādu apstākļu dēļ šie pētījumi pēc manas ievēlēšanas Latvijas parlamentā netika turpināti.

«Regulēts» tika arī meža cūku skaits, jo vietējie iedzīvotāji bieži sūdzējās par nopostītajiem kartupeļu laukiem, tāpēc vispopulārākās bija gaides medības postījumu vietās. Zināmi ētikas pamatprincipi jau tika ievēroti. Bet meža darbiniekiem vēl svaigā atmiņā bija stāsts par to, ka kāds arodbiedrību boss, sēžot tīruma malā uzceltajā medību tornītī, nekautrējās nošaut sivēnmāti, atstājot mazos sivēnteļus likteņa un vilku varā. Bija arī gadījums, kad dzinēju medībās rezervāta buferzonā tika ielenkts milzu mežakuilis, mednieku aprindās dēvēts par Kapteini. Dzinēji un mednieki bija vīlušies, jo pieredzējušais mežakuilis negāja mednieku virzienā, bet, savu dzīvību glābdams, iepeldēja jūrā. Tomēr mednieki izmanīgo meža zvēru neapžēloja, bet liela prieka jau viņiem nebija – gaļa esot bijusi pilna ar trihinellām un šņirkstējusi zobos.

Reiz Grīņu rezervātā malumednieks nošāva aļņu māti, kurai palika mazulis. Mūsu mežsargs Valdis Grunskis alnēnu uzaudzināja, bet visu laiku radināja pie meža. Alnītis bija jau pieaudzis krietna teļa lielumā un dzīvoja mežā, bet reizēm iegriezās pie Grunska mājās. Kādu dienu atklājās, ka dzīvnieks nodurts un gaļa aiznesta, bet iekšas izsviestas mežmalā. Tās bija lielas bēdas visiem, kas alnīti bija iemīļojuši. Grunskis bija ne tikai godīgs, bet arī stingrs, un viņš sāka meklēt pēdas. Izrādās, ka tie nežēlīgie kāvēji bija netālu nokārtojušies un atslaucījušies ar avīzi, kam uzrakstīts uzvārds stūrī. Šos pierādījumus Grunskis savāca un nodeva policijai, vainīgais tika atmaskots un saņēma sodu.

Kā jūs visu tik labi atceraties?

Es svarīgāko vienmēr centos pierakstīt. Re, te ir mani blociņi – atliek tikai paņemt un palasīt, ko kurš teicis. Politiķes laikos pieredzēto var izlasīt trijās grāmatās «Annas burtnīciņas». Varbūt kādreiz varētu izdot arī pierakstus par rezervāta laikiem.

Kā tas nākas, jūs – ienācēja Kurzemē – pēc desmit gadiem kļuvāt tik populārs Atmodas laika cilvēks, ka kurzemnieki jūs ievēlēja parlamentā?

Protams, sākumā iedzīvoties bija ārkārtīgi grūti, jo vietējie vienmēr rēķināja tā: tas ir lībiet’s, bet tie, kas dzīvo Slīterē, – kalna ļaudis. Vēl kaut kādi Seiļi no Rīgas te atnākuši! Bet mums iedzīvoties palīdzēja kaimiņi. Kad vajadzēja iekopt dārziņu, Ernests Rērihs ar kundzi Irmu nāca skatīties, bet mēs ar vīru Juri izlikāmies, ka absolūti neko nejēdzam. Un viņi mācīja, kā un ko sēt un stādīt, stāstīja par vēsturi.

Mēs uzskatījām, ka rezervāta darbiniekiem jārūpējas ne tikai par dabas aizsardzību un izpēti, bet jāsadarbojas arī ar vietējiem iedzīvotājiem. Kad no zvejnieku kolhoza «Banga» dabūjām Lībiešu tautas namu, sākām rīkot dažādus pasākumus. Kulminācija bija Lībiešu svētki 1989. gada augusta pirmajā nedēļas nogalē. Šos svētkus turpina svinēt ik gadu.

Man bērnībā vecāki mācīja, ka padomju vara nekad pie laba gala Latvijas valsti nenovedīs. Es nestājos ne komjaunatnē, ne komunistu partijā, tāpēc strādāt pierobežas joslā nebija viegli – bieži tika rīkotas modrības pārbaudes, lai kāds nepārpeld jūru un nenonāk pūstošā kapitālisma zemēs. Augstākajā padomē iekļuvu reizē ar Atmodas vilni, mani ievēlēja no Rojas vēlēšanu apgabala. Atmodas laika lielajās tautas sapulcēs es laikam cilvēkus pārliecināju. Oponenti teica: «Anna jau arī vilku no meža izrunās!» Es tolaik biju LTF Domes locekle, un cilvēki Tautas frontei ticēja.

Es joprojām dzīvoju Slīteres «Birzkalnos». Esmu Dundagas novada iedzīvotāja kopš 1979. gada, un arī tajā laikā, kad strādāju Saeimā, gandrīz katru nedēļas nogali atgriezos mājās. Tagad uz Rīgu aizbraucu vien tad, kad ir nopietnas darīšanas vai izdevies iegūt biļetes uz kādu teātra izrādi.

Vai vietējie iedzīvotāji nepārmet, ka Seile Rīgā savārījusi ziepes?

Seile nav savārījusi ziepes, tas pirmām kārtām, bet es domāju, ka mans lielākais darbs ir zemes reforma. Daži saka, ka Anna ir «zemes māte», es gan domāju, ka mani drīzāk varētu saukt par «meža māti». Es visu laiku strādāju Tautsaimniecības komisijā, prieks, ka daudz varēju izdarīt, un par savu lielāko nopelnu uzskatu to, ka izdevās novērst Tautas partijas un Zemnieku savienības vēlmi privatizēt «Latvijas valsts mežus». Kad aizgāju no darba Slīterē, nosolījos, ka nejaukšos rezervāta darbībā, un to arī pildīju. Likumdošanā gan iejaucos daudz, bet pēdējos «treknajos» gados neko daudz vairs nevarēja izdarīt. Ja domājat, ka esmu pagājusi maliņā, tad teikšu tā: es no politikas nekad nebūšu malā, vienīgi pašlaik esmu izstājusies no partijas, kurā darboties īstu jēgu vairs nesaredzēju.

Kā vērtējat pašreizējā vides ministra Sprūdža ieteikumu: «Varat dabu sargāt, tikai netraucējiet uzņēmējdarbību!»

Ja to neteiktu jūs, es domātu, ka runā Šlesers. Viņš gan tagad pagājis nostāk no politikas, bet domubiedri palikuši. Es domāju, ka tas nekad nerealizēsies dzīvē. Dabas aizstāvētājiem ir liels atbalsts sabiedrībā, jo viņiem mazāk rūp personīgais labums, bet vairāk – dabas vērtības.

Pašlaik tiek apspriests likumprojekts, kura galvenā ideja ir nodot piekrasti un zemi zem ezeriem pašvaldību pārziņā. Kā vērtējat šo Pašvaldību savienības lobēto ieceri?

Tā līdz šim ir bijusi valstij piederoša teritorija, to nedrīkst atdot pašvaldībām. Ja tā notiks, tad Kolkas pagasta vadība varēs piepildīt seno ieceri teritoriju no Sīkraga līdz Kolkai pasludināt par vienu lielu piejūras ciemu un neskartā piekraste tiks apbūvēta jaunbagātnieku stilā. Ja kāda teritorija nonāk pašvaldības pārziņā, ir atļauta privatizācija, bet, ja zeme ir valsts pārziņā, tad tikai Ministru kabinets var lemt, vai tur atļaut būvēt ko stratēģiski nepieciešamu vai ierīkot peldvietas. Tas ir līdzīgi kā vēlme valsts mežus atdot pašvaldībām. Ja Jūrmalas meži piederētu Domei, tie sen jau būtu iznīcināti! Jūras piekrastes apsaimniekošanas noteikumiem jābūt zinātniski pamatotiem un dabu saudzējošiem. Gan jau Ilmai Čepānei Saeimā būs spēks un gudrība to nepieļaut, bet vides nevalstiskās organizācijas nedrīkst zaudēt modrību.

Kā vērtējat, ka Dabas aizsardzības pārvaldes administrācijām 50% līdzekļu jānopelna, cērtot mežus aizsargājamās dabas teritorijās?

Kad mēs veidojām mežu likumdošanu un aizsargājamās teritorijas nodevām Vides ministrijas pārziņā, jo tur ļoti liela daļa ir meži, tas tika darīts, lai pasargātu šos mežus no pārmērīgas izciršanas. Tas, kas notiek tagad, ir aplams lēmums, mēs nedrīkstam paši savām rokām mazināt aizsargājamo mežu dabiskumu!

Ja vairāk uzticētos vietējām struktūrvienībām, varētu panākt vairāk labuma. Vietējās administrācijas varētu pelnīt, vadot ekskursijas un lasot lekcijas, organizējot tūrismu, bet koku ciršana būtu pieļaujama tikai vietās, kur jāatjauno, piemēram, dabīgās pļavas vai citi vērtīgi biotopi. Taču lielu naudu jau tur nopelnīt nevar. Jā, ierēdņi pakļauti hierarhijai, bet Latvijā vēl darbojas sabiedriskās organizācijas un konsultatīvās padomes, kas varētu daudz darīt un panākt izmaiņas likumdošanā.

Kas svarīgāk – izrādīt dabas jaukumus tautai vai pētīt procesus un sugas?

Aizsargājamās dabas teritorijas ir dažādas, bet stingrā režīma zonu, kur cilvēki ikdienā nedrīkst uzturēties, nav daudz. Pārējos – ainavu apvidus, dabas parkus un kultūrvēstures pieminekļus – var rādīt, cik uziet. Bet, ja sāksim laist uz Moricsalu interesentus bariem, tad salas dabiskumam ir beigas.

Pašlaik Dabas aizsardzības pārvaldes darbiniekiem maz iespēju veikt zinātnisko izpēti ĪADT...

Jā, tas mani pārsteidz, ka atgriezušies laiki, kādi bija pirms 1979. gada, kad nodibinājām Rezervātu pārvaldi tāpēc, lai uz vietas pētītu konkrēto teritoriju. Man liekas, ka lielākais ļaunums ir tas, ka Vides ministriju apvienoja ar Reģionālās attīstības ministriju – šīs nozares nav apvienojamas un acīmredzami nevar sastrādāties.

Kā dabas aizsardzībai būtu jāattīstās nākamajos 100 gados?

To var pateikt tikai ekstrasenss, es pie tādiem nepiederu, kaut arī rīkstiņa man danco un elektrības kabeli zemē varu nešaubīgi atrast. Es domāju, ka Eiropas dabas aizsardzības likumdošana bieži vien ir pārāk formāla. Bija gadījums, kad Mūsa pie Bauskas pils izskaloja dolomītu krastu, taču nedrīkstēja neko darīt, lai glābtu pili, kamēr nebija veikti grozījumi likumos. Tur vajadzēja caursišanas spējas, lai ātri – vienā dienā un abos lasījumos – izskatītu jaunu likumprojektu.

Es domāju, ka vēlreiz rūpīgi jāpārskata īpaši aizsargājamo dabas teritoriju veidošanas sistēma – nereti tās aizņem pārāk lielas platības. Dabas vērtība ir sugas un biotopi, nevis platības un procenti. Ārijas Elksnes dzejolis «Lūgums», kas tik brīnišķīgi izskan Ulda Marhilēviča mūzikā, jau gadiem apliecina mūsu tieksmi pēc neskartās dabas. Bet daba neskarta var būt tikai tad, ja tā tik tiešām ir neskarta.

Man šķiet, ka nav tādas profesijas – dabas aizsardzība, bet ikvienam speciālistam savā nozarē ir jābūt dabas sargātāja zināšanām un iemaņām: gan ķīmiķim, gan ārstam, gan ģeologam, juristam, lauksaimniekam vai dzejniekam. Un tad dzīve būs ne tikai raiba kā dzeņa vēders, bet arī zaļa. Jo vides zinātņu izpratne, manuprāt, ir cilvēka inteliģences pirmā pazīme. •