Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 4 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Dabas pētniecība pirms 1912.gada

Anitra Tooma


Uzsākot rakstu sēriju par dabas aizsardzības simtgadi, ko svinēsim Moricsalas rezervāta dibināšanas gadadienā 1. jūnijā, vispirms gribēju uzzīmēt laikmeta ainu, kāda bija Latvija un arī Eiropa ap šo laiku. Laika mašīnā iekāpt nevaru, varu vien meklēt rakstos un darbināt savu intuīciju.


Kādi cilvēki parasti pievēršas dabas pētniecībai? Parasti tie ir mierīgi un nesteidzīgi cilvēki, jo augu un dzīvnieku pētīšana ir «sēdošs» darbs, – histērisks skrējējs neko daudz nepamanīs. Ja pāris stundu mierīgi pasēdēsi uz ciņa vai celma – uzzināsi, kā dzīve mežā vai pļavā rit tad, kad tevis te nav. Dabas pētnieks parasti neraujas rušināties pa dārzu vai visu mūžu nebūvē māju – viņš lielāko sava mūža daļu pavada, klusi staigājot dabā, domājot, lasot, rakstot. Bieži vien cilvēki izvēlas augu un dzīvnieku sabiedrību, ja jūtas nesaprasti. Turklāt šiem cilvēkiem vajag ne tikai daudz brīva laika, bet arī lielu vēlmi mācīties, pētīt, izzināt. Ja dabas vērotājs prot un vēlas rakstīt, viņa novērojumi arī saglabājas un mēs tos tagad varam lasīt un iedomāties, kā cilvēki dzīvoja agrāk, kādas bija viņu attiecības ar dabu.

Vergu laiki beigušies

Pirms pusotra gadsimta pasaulē mainījās attiecības starp cilvēkiem: tika atcelta verdzība un dzimtbūšana. Pamazām tie cilvēki, kas bija dzimuši kalpu kārtā, varēja iegūt izglītību, iemācīties rakstīt. Un tas, kas ir uzrakstīts un saglabājies, – tas ieiet vēsturē. Turklāt tikai brīvs un darbiem neapkrauts cilvēks var iet dabā, pamanīt sugas, vērot arī tās norises dabā, kas neattiecas uz kultūraugu ražību vai mājlopu veselību. Pirms pusotra gadsimta izglītības līmenis Latvijā bija tiem laikiem izcils! Saskaņā ar tautas skaitīšanas datiem 1897. gadā Latvijā dzīvoja 1 929 387 iedzīvotāju, un no tiem, kas vecāki par desmit gadiem, lasīt prata 94,6% vidzemnieku, 83,1% rīdzinieku, 88,6% kurzemnieku un pat 50,3% latgaļu; tolaik Latgale bija Vitebskas guberņā un tur bija daudz mazāk tautskolotāju. Tas nozīmē, ka 18./19. gadsimta mijā latvieši bija viena no izglītotākajām nācijām Eiropā, kam Bībele nebija vienīgā grāmata plauktā. Cilvēki lasīja avīzes, kalendārus un grāmatas, ko tulkoja vai sarakstīja jaunlatvieši.

Evolūcija izraisa revolūciju

1831. gadā Čārlzs Darvins devās ceļojumā apkārt pasaulei ar kuģi «Bīgls». Brauciena mērķis bija savākt zinātnisku materiālu dabā, kas pierādītu, ka pasauli radījis Dievs. Pagāja 22 gadi, un 1859. gadā iznāca Darvina grāmata «Sugu izcelšanās», kurā viņš noliedza bībelisko pasaules radīšanas iespēju, jo ceļojumā pieredzētais rosināja izveidot evolūcijas teoriju – mācību par dabas eksistences cīņu, par pielāgošanos, lai izdzīvotu. Pirms Darvina evolūcijas idejas aizmetņus izvirzīja Lamarks, Čembers un vēl daži pētnieki.

Pirms tam gadu simteņiem Eiropas civilizācija bija dzīvojusi ar Mozus stāstu par pasaules radīšanu. Bet nu atbildība tika noņemta no Dieva pleciem un uzkrauta cilvēcei. Ja cilvēks grib būt pasaules valdnieks, viņš nedrīkst valdīt bezatbildīgi, nākas mainīt savus paradumus un dzīvesveidu. Evolūcijas teorija ļāva no cita skatu punkta ieraudzīt cilvēka vietu dabā, un tas uzlika daudz lielāku atbildību. Tā pamazām līdz pat mūsdienām nāca apjēga, ka cilvēku ietekme uz dabu ir ļoti liela un aizvien turpina pieaugt.

Darvina mācība par evolūciju izraisīja revolūciju cilvēku domāšanā. Iedomājies: cilvēki jauki dzīvo kuģī un domā, ka to uz vietas notur enkurs, bet tad viens noskaidro, ka kuģis brīvi peld un, ja to pienācīgi nevadīs, tas uzskries sēklim un nogrims... Var, protams, dusmoties uz vīru, kurš to pamanīja un pateica, bet no tā jau nekas nemainīsies. Ja kuģi nevadīs, tas ies bojā.

Jaunlatviešu laiks

1860. gadā Tērbatā studēja pirmie deviņi latvieši, bet visdziļākās pēdas tautas vēsturē atstāja trīs: Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons un Juris Alunāns. Pirmā Jūras skola, dainu vākšana un latviešu valodas pilnveidošana – lielākoties tikai to zinām par šiem vīriem. Tomēr jāatgādina, ka Krišjānis Barons darbojies arī dabas zinātņu jomā. «Pēterburgas Avīzē» viņš publicēja rakstu «Mūžīgs kara lauks», kur iepazīstināja ar Darvina mācību par sugu izlasi. Dabaszinātniski vēl arī šādi viņa raksti: «Kas ir gaiss, kas ir uguns un kas caur degšanu notiekas», «Dzīvnieku un stādu valsts dvešana jeb dvašas vilkšana», «Krītošas zvaigznes», «Jūras cūkas» un daudzi citi. Tie, kas šos rak-stus lasījuši, norāda, ka K. Barons apkaro māņticību, uzrāda dažu dabas priekšmetu lietderību, dod praktiskus padomus. Viņš raksta par derīgiem putniem, granīta akmeņiem, zivju kopšanu, norāda, kad baļķi cērtami, kā veselība kopjama, kā lauki iedalāmi.

Dzejnieks Juris Alunāns ne tikai pirmais latviski iztulkoja «Dziesmiņas», bet bija pirmā zinātniskā izdevuma latviešu valodā «Sēta. Daba. Pasaule» redaktors. Noguris no intelektuālām cīņām, atgriezās pie brāļa Zemgalē un nodarbojās ar botāniku. Alunāns izdomājis daudzus vārdus, ko tolaik sauca par jaunvārdiem, piemēram, kokvilna, šķirne, pētnieks u.c. Cerams, ka aizraušanās ar botāniku nebija vainīga pie tā, ka drīz pēc tam Alunāns nomira.

Noteikti jāpiemin latviešu botānikas Barontēvs – Jānis Ilsters («Vides Vēstis», 2006. Nr.90). Šim vīram nebija augstākās izglītības, bet viņš bija dzimis tolaik gaišākajā Latvijas novadā – Vidzemē, Vestienā. Iespējams, ka sirds kaites dēļ vecāki viņu nelika pie smagiem darbiem, bet ļāva mācīties un iet dabā. Ilsters bija pirmais, kas pierakstīja no vietējiem iedzīvotājiem augu, zvēru un putnu vārdus, pirmais latvietis, kas iekļāvās Rīgas Dabaspētnieku biedrības vāciskajās aprindās. Ilstera vāktie herbāriji glabājas LU Bioloģijas fakultātē un Dabas muzeja fondos. Sadarbībā ar ražīgajiem jaunvārdu izgudrotājiem Juri Alunānu un Ati Kronvaldu 1884. gadā izdotajā Ilstera «Botānikas vārdnīcā» pirmo reizi tika lietoti vārdi: bārkstiņas, pogaļa, stublājs, sānsaknes, daudzgadīgi stādi, šķirne.

Tādi vīri nebūtu dzimuši, ja latvieši nebūtu gudri un acīgi cilvēki, kas ar prieku gāja ganos no bērnības, kas vāca augus, lai dziedinātu sirgstošos, pareģoja laiku, dziedāja tautas dziesmas, atcerējās un sacerēja ticējumus un pazina meža zvēru un putnu ieradumus. Tāpēc es nevēlējos šo rakstu par dabas aizsardzības pirmsākumiem Latvijā sākt ar baltvāciešu cildināšanu. Viņu vienīgā priekšrocība bija tikai cildenā izcelsme, kas ļāva nevis vergot kungiem, bet studēt, vākt kolekcijas, ceļot un redzēto pierakstīt.

Pēdas senos rakstos

Edgars Vimba pirms pieciem gadiem, suminot Linneju 300 gadu jubilejā, «Vides Vēstīs» publicēja rakstu par Linneja skolniekiem Latvijā («Vides Vēstis», 2007. Nr.100). Izrādās, ka biologi par dabas pētīšanas pirmsākumiem Latvijas teritorijā uzskata 1778. gadu, kad Leipcigā tika izdots Linneja skolnieka Johana Benjamina Fišera darbs «Versuch einer Naturgeschichte von Livland», ko parasti tulko kā «Vidzemes dabas stāsti», jo tolaik Vidzemes guberņā ietilpa daļa no Igaunijas. Bet šī grāmata nav tā, kur Latvijas daba aprakstīta pirmo reizi. Laikā no 1774. līdz 1777. gadam tika izdots Augusta Vilhelma Hupela darbs trīs sējumos «Topographische Nachrichten von Liefund Ehstland» («Topogrāfiskas ziņas par Vidzemi un Igauniju») ar informāciju par Baltijas saimniecību, ekonomiku, tirdzniecību, tautām un dabu. Ziņas par dabu bija ietvertas II sējumā, un tās bija sniedzis neviens cits kā jau cildinātais J. B. Fišers. Šo sadaļu varam uzskatīt par uzmetumu 1778. gadā publicētajai grāmatai. 1784. gadā iznāca papildinājumi «Vidzemes dabas stāstiem». Šajā izdevumā ir ietverts vēl viena Linneja skolnieka – Johana Jakoba Ferbera darbs «Einige Anmerkungen zur physischen Erdbeschreibung von Kurland» («Dažas piezīmes pie Kurzemes fiziskā zemes apraksta»), jo šis zvied-ru izcelsmes zinātnieks bija profesors Pētera akadēmijā Jelgavā un bieži devās ekspedīcijās ne tikai pa Jelgavas apkārtni, bet arī tālāk.

Ko tad šajos «Vidzemes dabas stāstos» varam izlasīt? Datus par gaisa temperatūru, par sastaptajiem dzīvniekiem, augiem, minerāliem. Par vilkiem teikts, ka to ir daudz un zvēri ļoti kaitē lopkopībai. Fišers piemin, ka pie Rīgas nomedīts baltu vilku pāris. Aprakstīta lidvāvere. Lielākajai daļai augu dots īss apraksts, dažiem pievienotas ziņas par to īpašībām un izmantošanu. Pirmajā izdevumā aprakstītas 614 augu un sēņu sugas, kā arī 681 dzīvnieku suga; otrajā izdevumā aprakstītas 788 augu un sēņu sugas un 763 dzīvnieku sugas.

Baltvācu nopelni dabas aizsardzībā

1845. gadā Rīgas baltvācu inteliģences pārstāvji nodibināja Rīgas Dabaspētnieku biedrību ar muzeju un bibliotēku. Te pulcējās izcilākie tā laika Baltijas dabas pētnieki, un viņi par savu galveno uzdevumu izvirzīja Baltijas dabas pētīšanu, dabas zinātņu popularizēšanu un kolekciju veidošanu. Rīgā jau kopš 1773. gada bija Nikolausa Himzela pilsētai dāvināts muzejs, kur glabājās ne tikai no svešām zemēm pārvestas kolekcijas, bet tādas, kas vāktas Baltijas dabā. Jāatgādina, ka tajos laikos pētnieki bija aktīvi šāvēji, jo, ja tagad putnu novērojumu var apliecināt, uzrādot digitālo fotogrāfiju, tad agrāk putnus un zvērus pētīja, tos vispirms nošaujot. Nuja – arī tā veidojās kolekcijas...

Dabaspētnieku biedrībā bija piecas sekcijas: zooloģijas, botānikas, mineraloģijas, fizikas un ķīmijas. Biedrību dibināja daudzi, pieminēt gribas entomologu autodidaktu un kaismīgu kolekcionāru Benjaminu Augustu Gimmertālu, kā arī Garlība Merķeļa dēlu, ārstu Albrehtu Ernstu Merķeli, vīru ar zaļiem īkšķīšiem – viņš aizrāvās ar svešzemju augu introdukciju un aklimatizāciju Latvijā. Taču visslavenākais no tā laika dabas pētniekiem ir botāniķis Kārlis Reinholds Kupfers. Botāniku un matemātiku viņš studēja Tērbatas universitātē, kuru beidza 1893. gadā. Tad atgriezās Rīgā, strādāja Politehniskajā institūtā un Rīgas Dabaspētnieku biedrībā. Biedrībā viņš aktīvi darbojās no 1894. gada līdz mūža galam 1935. gada 14. novembrī. 1908. gadā Kupferu ievēlēja par biedrības viceprezidentu, bet 1913. gadā – par prezidentu. No 1921. gada viņš bija priekšnieks Doma muzeja dabaszinātņu nodaļā, kuras materiāli tagad atrodas Latvijas Dabas muzeja fondos. Kupfers intensīvi pētīja Latvijas un arī Igaunijas augu valsti, savāca apmēram 26 tūkstošus lapu plašu herbāriju materiālu un milzīgu faktu materiālu par Latvijas augu valsti. Augi, to sistemātiskā piederība, izplatība un tās likumsakarības bija galvenie jautājumi, kas interesēja zinātnieku. Informācija par floras attīstību un veidošanos iekļauta lielā monogrāfiskajā darbā, kas iznāca 1911. gadā «Baltijas zemesmācība» (vācu valodā «Baltische Landeskunde»).

Taču Latvijas vēsturē šis vīrs paliks kā Latvijas pirmā rezervāta dibinātājs. 1910. gada 11. janvārī Kupfers biedrības 995. sēdē ierosināja Moricsalā izveidot dabas rezervātu jeb, kā toreiz teica, – dabas jaukumu apvidu. Jau 1911. gada grāmatā rakstīts: «Dabaspētnieku biedrības pūles, lai Usmas ezerā Moricsalu izveidotu par rezervātu, vainagojušās panākumiem. Domēņu valde pavēlējusi izbeigt cirst kokus un citādā veidā izmantot salu un tai pieguļošo 50 asis plato joslu. Tikai pļavu pļaušanu atļaut līdz nomas laika notecēšanai.»

Pirmie pasaulē

Pateikt, kad pasaules vēstures līkloču ceļmalā varētu iespraust stabiņu «Sākam sargāt dabu!», nav viegli. Jaunākajā Latvijā iznākušajā vides aizsardzības izdevumā «Vide un ilgtspējīga attīstība» teikts, ka dabas aizsardzība mūsdienu izpratnē sākās pirms 140 gadiem ASV, kur 1872. gadā nodibināja Jeloustounas nacionālo parku. Sešus gadus vēlāk – 1878. gadā – tika izveidots Karaliskais nacionālais parks Austrālijā pie Sidnejas, 1885. gadā – Klinšu kalnu nacionālais parks Kanādā, 1887. gadā – nacionālais parks Jaunzēlandē. Jā, nacionālo parku dibināšanas kustība vispirms sākās eiropiešu kolonizētajās zemēs.

Bet vācu ceļotājs Aleksandrs Humbolts gandrīz pirms 200 gadiem – 1819. gadā – sāka lietot jēdzienu dabas piemineklis un šajā godā iecēla unikālus vecus kokus, vēlāk arī ģeoloģiskus atsegumus. Tikai nav zināms, vai šāds goda nosaukums veicināja ceļotāju rosību vai šo objektu aizsardzību.

Aija Melluma populārzinātniskās izdevumu sērijas «Daba un Mēs» 1979. gadā izdotajā brošūrā «Latvijas PSR aizsargājamās dabas teritorijas» informē, ka Eiropā senāk dibināja nevis nacionālos parkus, bet gan rezervātus un ka pirmais izveidots 1838. gadā Čehslovākijā, bet 1861. gadā – Luāras ielejā Fontenbio mežos. Tagad tur ir Francijas prezidenta medību rezervāts.

1909. gadā Zviedrijā izdeva pirmos divus dabas aizsardzības likumus: par dabas pieminekļu aizsardzību un nacionālajiem parkiem. Tajā pašā gadā tika nodibināti pirmie deviņi nacionālie parki Zviedrijā. 1910. gadā tika nodibināts pirmais rezervāts Igaunijā, Vaikas salā, un pēc tam sekoja 1912. gads, kad 6. jūnijā nodibināja Moricsalas rezervātu.

1913. gadā Bernē Šveicē notika 1. Starptautiskā dabas aizsardzības konference; no tā laika arī sāka lietot jēdzienu dabas aizsardzība. •

 

Pateicos Dabas muzejam par senajām fotogrāfijām.
Turpinājums nākamajā «Vides Vēstu» numurā.