Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Foto: Vilnis Skuja.

Foto: Jānis Ence.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 10 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Kāpēc pilsētās nedzied putni?

Pēteris Apinis, ārsts


Divi suņi un kaķis izsenis rosījušies katrā latviešu sētā. Pārceļoties uz dzīvi pilsētā, latvieši lielākoties sadalījās kaķmīļos un suņmīļos, kas savu mīluli pilsētas dzīvoklī baro un kopj, ved pastaigāties, daži pat satīra izkārnījumus un beigu beigās savu lopiņu ar asarām acīs norok pie Uģa Rūķīša dzīvnieku kapsētā «Citi medību lauki» vai vienkārši zem eglītes. Citi baro klaiņojošos suņus un kaķus pie atkritumu konteineriem. Veidojas jauna mistkastrunču cilts, kas vairojas vismaz divas reizes gadā, dzied riesta dziesmas pie daudzdzīvokļu namu logiem un pārnēsā visas tās slimības, ar kurām pēc tam slimo un nomirst mājas kaķītis. Suņu un kaķu mēsli mētājas it visur! Pat nemanīsi, kurā brīdī esi kādā pļekā iekāpis un ar parazītu oliņām aplipušiem apaviem sērgu pārnesis mājās.


Piesegšanās ar dzīvnieku tiesību aizstāvību ir viens no baisākajiem mūsdienu liekulības piemēriem, proti, visā pasaulē – arī Latvijā – cilvēki tērē lērumu naudas, resursu un pārtikas, lai rūpētos tikai par divām sugām, kas nemaz nav apdraudētas. Vēl trakāk – šīs sugas apdraud un iznīcina citu sugu pārstāvjus, kas nav tik pieglaudīgi un lišķīgi, – visvairāk cieš putni. Kaķene gadā iznīcina vidēji 100 putnu – galvenokārt jaunos, tikko izvestos – un vismaz desmit ligzdu. Milzīgā klaiņojošo kaķu skaita dēļ Rīgā neligzdo ķauķi, meža strazdi, lakstīgalas, sarkanrīklītes un citi putni, kas pieskandina citu Eiropas pilsētu parkus un dārzus. Tie iznīcina arī pīļu ligzdas pie pilsētu dīķiem un upītēm. Ja Engures ezerā aiz pīļu mātes peld desmit pīlēnu, tad Māras dīķī izdzīvo viens vai divi. Vai jūs atceraties, cik daudz zvirbuļu un baložu kādreiz bija Rīgā vai Latvijas mazpilsētās? Tagad tā nav. Toties mums ir tūkstošiem klaiņojošu kaķu. Par vienīgo pilsētas putnu ir kļuvusi pelēkā vārna – tai kaķis skādēt nespēj. Un kaijveidīgie, kam arī tīk mieloties ar civilizācijas atliekām.

Visi, kas pabijuši Vācijas pilsētās, zina, ka tur parkos rosās truši. Latvijā tā nav un nevar būt, jo klaiņojošie kaķi apēstu visus mazuļus. Bet balto zaķi Latvijā gandrīz pilnībā iznīcinājuši klaiņojoši suņi. Pērn sērsnas un sala apstākļos par klaiņojošu suņu upuriem kļuva vismaz puse Latvijas stirnu populācijas! Agri no rītiem braucot pa Latvijas lauku ceļiem, bieži vien gadījās redzēt suņu barus, kas asiņainiem purniem devās mājup no nakts orģijām. Visiem tiem, kuri lej aizkustinājuma asaras par klaiņojošiem suņiem un kaķiem, es iesaku iztēloties, kāda izskatās saplosīta stirna vai briežumāte.

Klaiņojošo kaķu un suņu aizstāvēšana, patversmes un nejēdzīgās sterilizācijas programmas ir ne tikai lieka izšķērdība – tā ir noziedzīga rīcība pret savvaļas dabu. Baisas karojošo dabas pseidodraugu aktivitātes savulaik notika Zviedrijā, kad aktīvas feministes un vides aktīvistes izlaida brīvībā simtiem tūkstošu Amerikas ūdeļu jeb nercu, kas vispirms tika galā ar savu vājāko konkurenti Eiropas ūdeli. Tagad Baltijas zoologi noskatījuši nomaļu Igaunijas saliņu, kur mēģinās sugu atjaunot.

Pēc dažādiem datiem, Rīgā patlaban dzīvo no 60 000 līdz 300 000, bet visā Latvijā – vairāk nekā pusmiljons klaiņojošu kaķu! Nerunāsim par to, ka šie dzīvnieki ir slimību inkubators. Nošļurkušie mincīši iznīcina visu dzīvo, ko var noķert un apēst. Visvairāk cieš dziedātājputni, pīles, vardes, vāveres, zaķi, strupastes, ciršļi, bet ne žurkas. Patiesībā klaiņojoši kaķi ir nepieciešami, lai žurku kolonijas vairotos. Bieži vien kaķi paskrien zem automašīnu riteņiem un kļūst par gardu maltīti vārnām. Īstu dabisko ienaidnieku šiem pilsētās nav – ja nu vienīgi mazos kaķēnus saplosa žurkas vai kādu noķer meža pūce. Laukos tālajā apgaitā izgājušos runčus medī lapsas. Mežainākos novados klaiņojošo suņu skaitu visai veiksmīgi koriģē vilki un apzinīgi mednieki, kas paklusām – jo atklāti darīt to nedrīkst – vaukšķošos slepkavas apšauj.

Liekulības augstākā pilotāža ir ideja, ka bezsaimnieka kaķīšus vajadzētu sterilizēt. Vai tiešām atradīsies kāds, kas no miskastes Ķengaraga dzīvojamo namu pagalmā plikām rokām ķeksēs ārā vienu no 200 bomžkaķiem un par savu naudiņu nesīs uz veterināro klīniku sterilizēt? Šos kaķus neviens neņem rokās – viņi ir netīri un agresīvi pretojas, turklāt šīs brūces ilgi un sāpīgi dzīst. Turklāt viena šāda runča sterilizēšana neko nemainīs – nekastrētais bez lielām pūlēm paspēs pāris reižu gadā aplekt vismaz piecdesmit kaķenes. Tādēļ beidzot vajadzētu izšķirties, ko īsti mēs vēlamies – aizstāvēt dabu vai vairot liekulību. Klaiņojošie kaķi un suņi ir jāiznīcina. Ideālais variants – likumdošanā tikai no 2016. gada paredzētie čipi visiem mājas kaķiem un suņiem jāievieš jau nākamgad, kas saimnieku apčubinātos zvēriņus pasargātu no eitanāzijas, turklāt ļautu iekasēt bagātīgu nodevu pilsētas budžetam, bet dzīvniekus bez čipiem pakļautu iznīcināšanai. Latvijā ir tik daudz sugu, kuru aizsardzības pasākumiem trūkst naudas, bet mēs joprojām vairojam tikai divas.

PAR UN PRET

Anitra Tooma: Ļoti nopriecājos, kad Pēteris Apinis atsūtīja šo rakstu. Jau sen šajā ziņā esmu ar ārstu vienisprātis, tikai neuzdrošinājos pateikt skaļi: pārāk daudz goda un gādības veltām divām plēsēju sugām, bet neliekamies ne zinis par to, ka kaut kur izcirtumos klusi izgaist lidvāveres, medņi, rubeņi, irbes, nebūtībā aizčāpo purva bruņrupuči, smilšu un ugunskrupji... Tomēr vispirms šo rakstu parādīju dažiem draugiem.

Līga Eglīte: Tas ir akmens dzīvnieku un visādu citu tiesību aizstāvju dārziņā... Grūtībās nonākušu savvaļas dzīvnieku – principā jebkādu savvaļas dzīvnieku – pilsētnieki redz reti, ārkārtīgi reti. Varbūt sabrauktu uz šosejas... Un neaizdomājas, cik skarbi ir izdzīvot savvaļā. Toties klaiņojošie četrkājainie bomzīši ik rītu tup pilsētnieka pagalmā zem mašīnas vai sildās uz vēl siltā automašīnas motora pārsega, kanalizācijas akas vāka vai pie pagraba lūkas – un paģērē savu daļu līdzcietības.

Uģis Piterāns: Tēma aktuāla, un visam Apiņa kunga teiktajam varētu arī piekrist, taču tas diemžēl ir balstīts galvenokārt uz emocijām, nevis faktiem... Protams, klaiņojošie suņi arī pieliek savus zobus stirnu nobendēšanā, bet viņi noteikti nenoplēš vairāk kā pusi populācijas... Turklāt iemesls, kāpēc mazputniņi neligzdo Rīga parkos, noteikti nav kaķi. Tas kaut kā atstāj nedaudz sliktu pēcgaršu par rakstu, kura doma patiesībā nav nemaz tik slikta...

Ingrīda Bondare: Es nepiekrītu, ka Rīgā nav putnu. Dzīvoju Dzirciemā, kur to ir kaudzēm – gan baloži, gan zvirbuļi, gan kaijas un vārnas, gan zīlītes un sarkankrūtīši. Redzēju dzeņus un vanagus. Vasarā man aiz loga dzied lakstīgala. Zinu mūsu kvartālā trīs tantes, kas ne tikai baro, bet arī nes sterilizēt kaķus. Viņiem ir nogrieztas austiņas, lai atpazītu. Un viņi ir smuki un apaļi.

Eva Millere: Par čipēšanu nepiekrītu. No suņu un kaķu čipēšanas līdz cilvēku čipēšanai ir tikai viens solis. Jau tagad skolās «veiksmīgi» tiek ieviesta uzraudzība ar kartēm un pirkstu nospiedumiem. Bail domāt, kas gaida mūsu bērnus nākotnē, ja tā turpināsies. Čipēti korporāciju un banku pakalpiņi viņi būs...

Māris Puķītis: 100% piekrītu. Protams, pie atbildības jāsauc arī tie, kas suņus un kaķus izmet uz ielas, tas ir ļaunāk nekā nu jau ar likumu aizliegtā noslīcināšana. Bet lielie kaķu un suņu aizstāvji tiešām aizstāv tikai šīs divas sugas, reālā daba viņus nemaz neinteresē. Un čipi ir vajadzīgi! Ja kādam ir bail no tā, jāatslēdzas arī no interneta. Par nespēju apmaksāt rēķinus... Nu, atvainojiet, ja čips par dārgu (Ls 10-15), tad jāvaicā, vai saimnieks saprot, ka dzīvnieks būs arī jābaro un cik tas izmaksās. Automašīna arī izmaksā dārgi, degviela jālej, nodokļi, tiesības prasa, ļaunie «korporāciju pakalpiņi» visu datu bāzē ieliek. Tad varbūt pieprasīt, lai atceļ visas prasības?

Īrisa Vainovska: Nedz suņi, nedz kaķi nav dabas ienaidnieki. Tas ir cilvēks pats!  •