Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

Aļņu ģints ir pieredzējusi ļoti daudzus apledojumus. Paleontoloģiskajos pētījumos aļņu senākās formas parādās vēlajā pliocēnā pirms aptuveni 2,5 miljoniem gadu.

Akmens laikmeta Homo sapiens lielos zvērus medīja barā, tāpēc bija īsts supermednieks.

Mamutu un mataino degunradžu kaulu daļas atrodamas arī Latvijā, un tas liecina par to, ka šie dzīvnieki starpapledojumu periodos apdzīvoja teritorijas ap tagadējo Baltijas jūru.

Mamuti no Zemes izzuda pirms aptuveni 10 tūkstošiem gadu, bet atsevišķās vietās Sibīrijā tie izdzīvoja daudz ilgāk un izmira tikai pirms aptuveni četriem tūkstošiem gadu.

Šie lielie kaķi izzuda pēc pēdējā apledojuma – tad, kad bija izzuduši lielie zīdītāji, zobenzobu tīģera medījums.
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Lielā izmiršana turpinās no aizlaikiem

Vilnis Skuja,
zoologs


Tālā bērnībā, kad kārtējo reizi biju atstāts viens pats mājās, man bija jāizgudro, ar ko sevi nodarbināt. Man bija mantu kaste, bet tās saturs šādos brīžos mani nesaistīja, jo to varēju pārcilāt, arī vecākiem klātesot. Tagad, kad mājās biju viens, vajadzēja ko interesantāku, ko tādu, kas bija noliegts, kad mājās bija vecāki. Un tā manu uzmanību piesaistīja atvilktne vecajā kumodē. Vecāsmātes atvilktnē atradās daudz interesantu lietu. Piemēram, sena nauda un obligācijas, uz kurām bija uzdrukātas jocīgas ainas, zobu protēze, kura man vienmēr iedvesa šausmas, metāla adāmadatas, kuras fascinēja ar savu gludumu... Savās rotaļās es adāmadatas izmantoju, lai pārliecinātos par strāvas esamību kontaktligzdās. Te jāpiebilst, ka mans tēvs un vecaistēvs bija elektriķi, tātad tieksme pēc elektrošoka man acīmredzot bija iedzimta. Reizēm dabūju pa pirkstiem tā, ka pirkstu āda nosmirdēja pēc piededzinātas gaļas, bet tas nemazināja manu tieksmi eksperimentēt. Kādu citu reizi uzmanību piesaistīja spožs riņķītis ar iegravētiem burtiņiem iekšpusē – vecāsmātes laulību riņķis. Atceros, kā slepus to paņēmu un izgāju pagalmā pie puikām, kur gredzenu pazaudēju, neizjūtot ne mazākos sirdsapziņas pārmetumus par nodarīto. Manās acīs tas bija tikai spožs nieciņš. Par to visu stāstu vien tāpēc, ka cilvēce savā attieksmē pret dabu bieži vien līdzinās tādam nesaprātīgam bērnam, kurš nespēj novērtēt dārgumus, kam piekļuvis, un savās spēlēs izmantoto «rotaļlietu» patieso vērtību. Tāpēc ir svarīgi neizniekot šobrīd šķietami nesaprotamus, it kā maznozīmīgus un pašlaik nekādi neizmantojamus dabas veidojumus. Mēs nezinām, kas, kā un kad mums noderēs nākotnē. Bez tam – saprātīgam cilvēkam būtu jāizjūt cieņa un bijība pret visu dabas radīto, šo dzīvo kapitālu, kurš radies un pilnveidojies miljoniem gadu laikā un, kuru zaudējot, to nevarēs uztaisīt no jauna. Esmu pārliecināts – tas noteikti kādreiz atmaksāsies.


Par to, ka daba jāsaudzē, mēs aizdomājāmies salīdzinoši nesen. Protams, var oponēt, ka savus medību laukus cilvēki aizsargāja jau izsenis, tāpat kā vēlāk savus lopus, dārzus un labības laukus, bet tad jau ledusskapja satura sargāšana studentu kopmītnē arī uzskatāma par dabas aizsardzības pasākumu. Apzināti dabu sargāt sāka vien tad, kad izrādījās, ka okeānu var izzvejot, mūža mežus izcirst, jūras izpumpēt.

Tikai pazīstot var nosargāt

Zinātnei ir visbūtiskākā nozīme sugu aizsardzībā, jo, nezinot sugas bioloģiju, tās vietu ekosistēmā utt., neko nevar aizsargāt. Sugu aizsardzība balstās uz zināšanām, bet zināšanas par līdz šim nezināmo var iegūt, tikai izpētot, tātad izziņas procesā, kas ir zinātnes pamatu pamats. Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka valstis savā starpā sadarbojas un apmainās ar informāciju. Kvalitatīvi nozīmīgs solis šajā virzienā tika sperts pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, kad tika radīta Starptautiskā Sarkanā grāmata (SG), kurā tika apkopotas ziņas par apdraudētajām, izmirstošajām un retajām sugām, kurā tika ietverta rīcības programma un tika veidots aizsargājamo sugu saraksts dažādu dzīvās dabas elementu aizsardzībai. Tagad sugu aizsardzību Latvijā precīzāk nosaka valdības un ES izdoti dokumenti, bet SG neapšaubāmi joprojām ir dabas aizsardzības ikona. Aizsargājamo sugu saraksts nav akmenī kalts, laikam ejot tas mainās. Ir sugas veiksminieces, kuras izdodas glābt, un ir tādas, kuru eksistence vēl aizvien karājas mata galā. Kāpēc tā?

Skriešanās ar laiku

Pasauli mēdz salīdzināt ar laboratoriju, kurā nepārtraukti tiek eksperimentēts. Tiek meklēts vislabākais, vispiemērotākais, visatbilstošākais, bet tad, kad meklētais ir atrasts, parasti tiek mainīti nosacījumi, un process sākas no jauna. Vide ir kā savdabīga laboratorija, kas atrodas nepārtrauktā pārmaiņu procesā, un dzīvajiem organismiem, balstoties uz mutāciju, dabiskās izlases un citu smalku procesu radītajām iespējām, jācenšas piemēroties jaunajiem apstākļiem. Tā ir skriešanās ar laiku. Ja vides pārmaiņas ir ļoti straujas, dzīvās būtnes var nepaspēt – un parasti arī nepaspēj – tikt tām līdzi. Absolūtais vairākums sugu, kas kaut kad eksistējušas uz Zemes, tagad izzudušas. Pielāgošanās, kas notiek organisma dzīves laikā, ir nemanāma. Ir nepieciešamas daudzas paaudzes, lai piemērotos jaunajiem apstākļiem, tāpēc dažādas sīkbūtnes, kuru mūžs ir ļoti īss (tātad ir ātra paaudžu maiņa), piemēram, baktērijas un vīrusi, spēj tik ātri pielāgoties jaunajiem nosacījumiem un, piemēram, izveidot rezistenci jeb noturību pret medikamentiem. Organismiem, kas dzīvo ilgu mūžu, pielāgoties jaunajiem apstākļiem ir daudz grūtāk. Zinātnieki, izpētot DNS, ir noskaidrojuši, ka roņi un lāči cēlušies no kopīga senča. Ilgu laiku tas bija tikai hipotētisks pieņēmums, jo nebija atrastas roņu sauszemes senču fosilijas, līdz beidzot 2009. gadā pētniekiem Kanādā izdevās atrast šāda dzīvnieka atliekas. Sencis bijis aptuveni metru garš dzīvnieks ar samērā garām kājām, un starp tā pirkstiem bijusi peldplēve. Tas dzīvojis uz Zemes pirms vairāk nekā 20 miljoniem gadu.

Trūkums kā priekšrocība

Atļaušos pafantazēt: notiek katastrofa, un dažu gadu simtu laikā Zeme applūst, paliek vien niecīga daļa sauszemes. Lielākā daļa mūsdienu lāču sugu nekādi nevarētu tik īsā laikā kļūt līdzīgi saviem attālajiem radiniekiem roņiem un pāriet uz daļēju dzīvi ūdenī, jo tas nozīmē izmaiņas ne tikai ārējā izskatā, bet arī visās orgānu sistēmās, jo organismam jāmainās morfoloģiski, anatomiski un fizioloģiski. Tāpēc pavisam droši var teikt, ka tie aizietu bojā. Un varbūt tieši baltais lācis, kurš šodien ir viena no apdraudētākajām lāču sugām, spētu pielāgoties jaunajiem apstākļiem un izdzīvot, jo tam ir vairāk pielāgojumu amfibiotiskam dzīves veidam. Ar šo fantāziju gribēju pasvītrot, ka tas, kas vienubrīd uzskatāms par trūkumu, pie noteiktiem apstākļiem var pārtapt priekšrocībā, un otrādi. Katrs pielāgojums ir relatīvs – tas der tikai īpašiem dzīves apstākļiem. Jo pielāgojuma diapazons šaurāks jeb lielāka specializācija, jo grūtāk to pielāgot citu funkciju veikšanai. Evolūcija ir neatgriezenisks process, to nav iespējams pagriezt atpakaļ.

Aizsargājamās sugas ļoti bieži ir šauri specializētas – ar īpašām prasībām pret barību un apdzīvojamo vidi, tāpēc strauja lēcienveida apstākļu maiņa izraisa to bojāeju. Pasaules vēsturē zināmas daudzas lielās izmiršanas. Lielākajā, pirms aptuveni 250 miljoniem gadu, izmira 96% tolaik uz Zemes dzīvojošo sugu. Sugu daudzveidības atjaunošanās notika daudzu miljonu gadu laikā.

Pēc pēdējā apledojuma (aptuveni pirms 13–11 tūkstošiem gadu) dzīvības daudzveidības iznīcināšanā aizvien pieaugoša loma ir vienas sugas hegemonijai. Līdz šim nekas tāds dzīvības evolūcijā uz Zemes nav pieredzēts. Tā ir suga, kuru raksturo apbrīnojamas spējas ar saprāta palīdzību nepārtraukti uzlabot savus dzīves apstākļus, samazināt savu mirstību un palielināt dzīves ilgumu. Vienīgais, ar ko šī suga netiek galā, ir – nekontrolēta vairošanās. Tas nākotnē var novest pie resursu izsīkuma un iekšsugas agresijas (kariem par ūdeni, zemi, pārtiku un citiem resursiem), un, ņemot vērā ieroču spēku, kuri ir šīs sugas rīcībā, var to iznīcināt. Protams, jūs jau esat sapratuši, ka šī suga esam mēs – Homo sapiens. Iespējams, ka ar tādu pašu vieglumu, kā tagad mēs pasludinām cilvēka vajadzības par primārām uz Zemes, akūta resursu trūkuma laikā lielākās nācijas pasludinās par primārām savas vajadzības attiecībā pret skaitliski mazākām un vājākām nācijām.

Superpatērētājs sāka izvērsties jau akmens laikmetā

Pieņemts uzskatīt, ka cilvēka ietekme uz dabu ir tikai pēdējo gadsimtu fenomens, ka mūsu akmens laikmeta senči dzīvojuši saskaņā ar dabu... Izrādās, ka tas var nebūt taisnība. Zinātnieki noskaidrojuši, ka jau akmens laikmeta cilvēks ir bijis superpatērētājs, kurš, kā jau visēdājs, ķēris un ēdis visu, kam vien varējis piekļūt. Prāts šajā procesā ir atslēgas vārds. Cilvēks izdomāja un pielietoja asprātīgus medību paņēmienus, domāja radoši, vienmēr izgudrojot ko jaunu, tā pārsteidzot upurus nesagatavotus. Iespējams, ka tieši mūsu senči bija tie, kas iznīcināja lielo dzīvnieku faunu jeb megafaunu. Pazīstamākie tās pārstāvji ir mamuti, savvaļas zirgi, matainie degunradži u.c. lielie zīdītāji, kuru izzušana, savukārt, atstāja bez ierastās barības zobenzobu tīģeri, alu lauvas, dažādas panteras un citus lielos plēsējus. Par cilvēka lomu megafaunas iznīcināšanā liecina fakts, ka iepriekšējo apledojumu starplaikos megafauna izdzīvoja, bet pēc pēdējā apledojuma, kad cilvēku populācija bija ievērojami savairojusies un izplatījusies visos kontinentos, izņemot Antarktīdu, tā pazuda uz neatgriešanos.

Megafaunas izzušana notika gandrīz vienlaikus Eirāzijā un Amerikā. Āfrikas lielie zīdītāji, kuri jau sen dzīvoja kopā ar cilvēku, iemācījās uzmanīties no Homo sapiens ilgajā kopējās evolūcijas procesā. Cilvēka medību iemaņas attīstījās lēnām un pakāpeniski. Eirāzijā un Amerikā cilvēks ienāca jau kā ļoti izmanīgs mednieks. Lielie zvēri tādam likteņa pavērsienam nebija gatavi. Pierādīts, ka Austrālijā megafaunas izmiršana sākusies, līdz ko tur ieradušies pirmie cilvēki, un tas noticis ātrāk nekā citos kontinentos, t.i., pirms 50–40 tūkstošiem gadu. Turienes aborigēni masveidā medījuši, izdedzinot lielas platības, un daļa zinātnieku domā, ka tas ir galvenais iemesls, kādēļ lielāko daļu Austrālijas teritorijas tagad klāj tuksneši.

Lielajiem zālēdājiem bijusi būtiska nozīme gan augsnes, gan noteiktas ainavas veidošanā. Mēs arī šobaltdien izmantojam dzīvei savvaļā pielāgotus mājlopus ainavas kopšanai. Pētnieki uzskata, ka, izzūdot lielajiem zīdītājiem, mainījušies augšanas apstākļi un ainava, pārrautas tradicionālās barības ķēdes un sugu dzīves apstākļi. Apledojuma sekas un tā sauktā mezolīta revolūcija, kad cilvēki masveidā sāka nodarboties ar lauksaimniecību un lopkopību kopā ar medībām, izmainīja dabu vairāk nekā pēc iepriekšējiem apledojumiem. Var uzskatīt, ka pašreizējais sugu izmiršanas vilnis ir turpinājums tam procesam, kuru mūsu senči izraisīja akmens laikmetā.

Sugu nogalina, iznīcinot biotopus

Lielās izmiršanas uz Zemes bijušas vismaz piecas, mazāka mēroga – daudz reižu vairāk. Uzskata, ka tās varēja izraisīt, piemēram, sadursmes ar asteroīdiem vai komētām, supernovas sprādziens, pēkšņa Zemes vulkāniskās darbības pastiprināšanās, temperatūras svārstības, epizootijas, jaunu sugu parādīšanās, plēsonība utt. Sugu izmiršana ir dabiska evolūcijas procesa sastāvdaļa. Evolūcijā nepārtraukti notiek jaunu sugu veidošanās un sugu izmiršana. Par ko tad uztraukties? – jūs jautāsiet. Uztraukumu izraisa ātrums, ar kādu šī izmiršana notiek pašlaik. Pētnieki aprēķinājuši, ka pēdējās tūkstošgadēs tas ir vismaz 100 reižu lielāks par normālo un ir nepārprotami saistīts ar cilvēka saimniecisko darbību. Visvairāk sugu iet bojā nevis tiešas nogalināšanas dēļ, bet dzīves vides, biotopu iznīcināšanas dēļ.

Tā kā Latviju pēdējā apledojuma laikā klāja ledājs, visa mūsu fauna veidojusies aptuveni 13 tūkstošus gadu pēc ledāja atkāpšanās. Ledājs kā liels buldozers nostūmis te esošo un noklājis ar līdzatnesto iežu materiālu. Tāpēc zinātnieki pēc te atrastajiem kaulu fragmentiem nevar apgalvot, ka mamuti ir dzīvojuši Latvijā, bet laikā starp apledojumiem tie ir dzīvojuši uz ziemeļiem no Latvijas... Tepat vien tas viss ir bijis. Tāpat matainais degunradzis, kura kaulu daļas atrastas Latvijā un kurš kopā ar mamutu bija parasts mūsu platuma grādu teritorijas apdzīvotājs Eirāzijā. Par laika posmu pēc pēdējā apledojuma zināms vairāk. Ziemeļbrieži, tauri, savvaļas zirgi, meža kaķi un tiņi jeb āmrijas ir sugas, kas dažādos laikos mitušas mūsu teritorijā, bet pašlaik vairs nav sastopamas. Lielo zīdītāju sugu izzušanā vainojamas kā klimata maiņas, tā medības un cilvēka saimnieciskā darbība.

Dievina civilizāciju

Ir sugas, kuras no cilvēku klātbūtnes necieš nemaz, drīzāk otrādi – tām kopdzīve ar cilvēku ir nebeidzama prieka un pārpilnības avots. Žurkas, lapsas, zvirbuļus, mājas baložus un citus sinantropos dzīvniekus dzīve tuvu cilvēkam nodrošina ar iztiku un mājvietu. Tās visas ir sugas ar lielām adaptācijas jeb pielāgošanās spējām. Tās spēj ne tikai izdzīvot cieši blakus cilvēkam, bet kopā ar cilvēku izplatīties uz jaunām teritorijām. Daudzas no šīm sugām jaunapgūtajās zemēs nespētu izdzīvot dabā bez cilvēka. Ja kādu iemeslu dēļ Latviju pamestu cilvēks, laukus un pļavas pārņemtu mežs, no tās pazustu arī baltais stārķis, jo tam droši vien nepietiktu tikai ar palieņu pļavām, aizlidotu mājas baloži un zvirbuļi, pazustu arī melnā žurka, jo šim zvēriņam, kura dzimtene ir Indija, ilgstoša dzīve dabiskā Latvijas vidē būtu par skarbu. Šis saraksts domājams sanāktu diezgan garš. Kas tad nosaka sugas spēju pielāgoties mainīgiem apstākļiem? Par to nākamajā «Vides Vēstu» numurā. •