Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 7 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Melnkalnē, kur smaržo pēc timiāna

Dace Sāmīte;
Gregora Domanjko foto


Pērn novembrī piedalījos specifiskā pasākumā Melnkalnē, kas bija veltīts kādreizējām tā sauktā dzelzs priekškara teritorijām – bijušajām robežām, ko dēvē par Eiropas Zaļo jostu. Arī Latvija ar savu jūras robežu ir nozīmīga teritorija, jo stingrais pierobežas režīms ļāva saglabāties daudziem dabas dārgumiem un nepārveidotam zemes lietojuma veidam atšķirībā no pārējās teritorijas, kas tika pakļauta ekonomiskajām interesēm.

Esmu biologs, dabas cilvēks, un vienmēr ar neviltotu gandarījumu pieņemu ikvienu iespēju piedalīties konferencēs un semināros, kas saistīti ar dabas aizsardzību, jo viens no lielākajiem ieguvumiem šādos pasākumos ir tas, ka «vedīs dabā» un rādīs to, ko, vienkārši ceļojot, nekad neapskatīsi. Ekskursijas dabā kopā ar citiem zinātniekiem spilgti atklāj, kāda īstenībā ir šī valsts, zeme un cilvēki. Ceru, ka mana raksta ierosināti arī jūs dosieties ceļā.


Melnkalne jeb Montenegro ir valsts Balkānos, Adrijas jūras krastā, kas savulaik ietilpa Dienvidslāvijā, bet tagad vēlas iekļauties Eiropas Savienībā, – te oficiālā naudas vienība jau ir eiro. Man neizdevās noskaidrot, kādēļ valsts nosaukums ir Melnkalne, bet, skatoties pa lidmašīnas logu, sapratu, ka tiešām viss ir vieni kalni vien, bet neko melnu tajos nemanīju, tieši pretēji, valdīja rudens dzeltenajos un sarkanajos toņos. Šoreiz mūsu apskates objekts bija Melnkalnes–Albānijas robežas dabas dārgumi. Ceļojumu sākām no Adrijas jūras piekrastes pilsētas Ulcinj, virzījāmies gar Bujanas upi līdz Skutari ezeram un tad pa kalnaino ceļu gar ezera krastu līdz šosejai uz Melnkalnes galvaspilsētu Podgoricu. Nepārtraukti jūsmojot par dabu, man tomēr ik pa laikam galvā iezagās doma: «Labi, ka man nav jāsēž pie auto stūres!», jo vecais kalnu ceļš prasa stiprus nervus un izcilu transporta gabarīta izjūtu.

Albānijas robežas tuvums Melnkalnes pierobežas pilsētās un ciemos ievieš savas korekcijas. Liela daļa vietējo iedzīvotāju ir albāņi, līdz ar to vietējā serbu valoda bieži mijas ar albāņu, kā arī ortodoksālo kristiešu baznīcas un kapsētas ar musulmaņu mošejām un apbedījumiem. Tomēr tautību dažādība īpaši neatviegloja manas komunicēšanas spējas. Angliski, vāciski un krieviski var puslīdz sekmīgi saprasties Adrijas jūras piekrastes ciemos, kas pārsvarā iztiek tikai no tūrisma ieņēmumiem vasaras mēnešos. Lai arī novembrī, no latviešu viedokļa raugoties, laiks bija izcils – dienā līdz pat +20°C, naktī +2°C – un ūdens jūrā bija +16°C, tomēr tūristu nebija – viss kluss un mierīgs. Bet es varētu ieteikt novembri kā vienu no labākajiem mēnešiem, lai apmeklētu Melnkalni, tieši tādēļ, ka tad tiek novāktas olīvas, dārzos ir nogatavojušies kivi, hurma, mandarīni, granātāboli – viss tik sulīgs un smaržīgs, tieši no vietējā zemnieka dārza un par vienu mistisko cenu – vienu eiro. Ir arī lietas, kas nemaz nav jāpērk, piemēram, savvaļas granātāboli. Tie ir mazāki un arī daudz skābāki par kultivētajiem, taču aug katrā ceļmalā kā parasti krūmi, un tādiem ziemeļniekiem kā mums tas jau ir liels gardums.

Viens no skaistākajiem dabas objektiem uz Melnkalnes un Albānijas robežas ir Skutari ezers (reizēm lieto arī nosaukumu Skadar). Tas ir viens no lielākajiem ezeriem Balkānos – 6 m virs jūras līmeņa, 48 km garš, 14 km plats, maksimālais dziļums 44 m. Bijušās Dienvidslāvijas laikā, 1983. gadā tika izveidots Skutari ezera nacionālais parks, kurš arī šodien nodrošina ezera un tam piegulošo teritoriju aizsardzību no Melnkalnes puses. Ezers ir viena no nozīmīgākajām putnu teritorijām Eiropā, tajā sastopamas 270 putnu sugas, retākās no tām ir pelikāns un flamingo, kurus ļoti iecienījuši arī putnu vērotāji. Protams, ezers ir bagāts ar zivīm, kas ir nozīmīga putnu barība. Ezerā sastopamas 34 vietējās zivju sugas un septiņas endēmās zivju sugas. Izplatītākās ir karpas, vīķes un zuši, kas piesaista daudzus makšķerniekus. Gardās zivis var nobaudīt arī vietējās ēstuvītēs; es nogaršoju zivju zupu, kas vārīta no dažādām zivīm. Teikšu, kā ir: ļoti trekna, ar dienvidnieciskām garšvielām, tādēļ nebrīnījos, ka mani kolēģi no Slovēnijas pasūtīja pie šī ēdiena pa glāzei vietējā 47 grādus stiprā šņabja, ko Balkānos sauc par rakiju. Ezerā sastopams arī ezerrieksts, kas Latvijā skaitās ļoti rets un sargājams augs. Vietējie stāsta, ka Otrā pasaules kara laikā no ezerrieksta augļiem gatavoti milti un cepta maize; ja ticam vēsturniekiem, tad arī Latvijas teritorijā neolīta laikmetā (3400–2300 gadu pirms Kristus) cilvēki no ezerriekstu miltiem cepuši maizi.

Ceļojot gar ezera krastu, var apskatīt dabiskus ēdamā kastaņa Castanea sativa mežus, lai arī tie ir gados jauni, tomēr ļoti gleznaini. Novembrī lapas jau bija nobirušas, tomēr atklājās efejām apvītie stumbri, kā arī no nobirušā lapu klāja spraucās ārā baltie sniegpulksteņi, kuri ziedot divas reizes gadā. Tomēr ciemos un to tuvumā ir sastopami veci ēdamā kastaņa koki, apmeklējām audzi, kurā koku vecums tiek lēsts ap 500–600 gadu un kura stādīta kā plantācija kastaņu ievākšanai. Koki ir vareni, Latvijas dižozoliem šoreiz jāpiekāpjas. Novembris ir laiks, kad kastaņi nogatavojas, nevienam nav liegts pielasīt pilnas kabatas ar kastaņiem. Vecajā kastaņu audzē satikām divus albāņu kastaņu lasītājus, kas teicās, ka rudenī kastaņu lasīšana ir viens no viņu pamatienākumiem. Salasītos kastaņus viņi pārdod uzpircējiem tikai par diviem eiro kilogramā. Kad kastaņu ievākšana tuvojas beigām, ciematos notiek kastaņu ražas svētki, kuru laikā var iegādāties kastaņus un izlustēties no sirds.

Visu ceļojuma laiku priecājāmies par skaistām kalnu ainavām ar upju ielejām un gleznaino Skutari ezeru. Kalnos valda neaprakstāma smarža, jo tas, kas mums aug visizsmalcinātākajā garšvielu lauciņā, Melnkalnē sastopams savvaļā. Salvijas, timiāna un rozmarīna ģints augi klāj akmeņainās kalnu nogāzes, ar krāšņiem ziediem rudenī uz kalnu kopējā fona izceļas rozā un violetās ciklamenas. Vietām sastopami arī nelieli lauru koku meži. Augu daudzveidība kalnos ir liela, daudzas sugas ir Balkānu endēmi, tādēļ Ziemeļeiropas dabmīlim bez speciālas piepūles tās atpazīt ir pagrūti, brīžiem pat vietējie speciālisti iegrima strīdos, pirms varēja atbildēt uz mūsu jautājumiem.

Dabas baudīšanai Melnkalne ir izcils galamērķis, te ir pasakainas ainavas, saulains laiks, neaprakstāmas smaržas un garšas buķetes. Attālāk no lielajām pilsētām ir iespēja baudīt vietējo pārtiku, gandrīz katrā ciemā ir sava ceptuvīte, kur var mieloties ar tikko ceptiem burekiem, kas pildīti ar gaļu vai kazas sieru. Tas, ko mēs Latvijā zaudējam, Melnkalnē vēl ir jaušams – cilvēku ciešā saikne ar dabu. •