Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Nemet pudeli upei sejā

Ingus Purgalis,
Pasaules Dabas fonda Ūdens programmas vadītājs,
burātājs; autora foto

Upe, kas kā galvenā iela plūst cauri pilsētai, saspringtajā ikdienā ļauj iekļaut nedaudz dabas harmonijas un miera. Daugavas krastos pilsētnieki labprāt pastaigājas, citi izbauda romantisku vakaru vai vienkārši atpūšas no ikdienas. Nereti Daugavā vērojami arī kuģīši un jahtas, kas upi padara vēl dzīvāku un vērotājiem interesantāku.

Starp daudzajiem mazajiem kuģīšiem, kas vizina gan ārzemju tūristus, gan ikvienu, kurš nolēmis iepazīt Rīgu, vērojot to no Daugavas, bieži redzami arī kuteri un jahtas. Nedaudz tālāk no Rīgas vēsturiskā centra Daugavā laivo makšķernieki. Arī uz un no ostas daudzajiem termināļiem pastāvīgi kursējošie kuģi vasarā rada krietnu rosību. Neskatoties uz to, ka brīžiem satiksme uz Daugavas ir intensīva, vietas pietiek visiem, turklāt starp šīs satiksmes dalībniekiem izveidojušās īpašas attiecības. Tas gan vairāk attiecas uz atpūtas kuģu kapteiņiem, īpašniekiem un viņu biežākajiem pasažieriem. Vislabāk viens otru pazīst burātāji, jo viņu laivas pārvietojas nesteidzīgi un kopumā to nemaz tik daudz nav. Kuģotājus vieno arī līdzīgie uzskati, kā arī interese klausīties vienam otra stāstos. Burātajiem, kas pārzina īpašo terminoloģiju, pieredzējuši smagas situācijas jūrā vai redzējuši kādas eksotiskas vietas, vienmēr būs kāds izcils stāsts prātā, un tas arī ir viens no priekšnosacījumiem, kas veido šīs visai īpatnējās attiecības.

Upe nav miskaste!

No vides aizsardzības viedokļa burāšana ir videi draudzīga iespēja pārvietoties, un šī kultūra Latvijā noteikti būtu jāattīsta. Lielākā daļa kapteiņu, tiklīdz «iziet» no ostas Daugavā, uzvelk buras un izslēdz dzinējus. Motivācija šādai rīcībai ir dažāda: vieni tā rīkojās, lai nepiesārņotu vidi, citi, lai taupītu degvielu, bet ir arī tādi, kas labprāt izbauda klusumu un dabas spēku. Lai kādi būtu iemesli šādai rīcībai, jahtu kapteiņi nereti ir tie, kas rosina savus pasažierus rīkoties videi draudzīgi un domāt par savas rīcības ietekmi uz dabu, atbildīgi sakopojot un pēc tam nogādājot ceļojuma laikā radušos atkritumus līdz atkritumu tvertnēm krastā. Ja kāds gatavojas kaut ko vienkārši iemest ūdenī, kapteiņi aizrāda nekavējoties. Tā rīkoties vienkārši nav pieņemts, un to nosaka ne tikai burāšanas kultūra, bet arī cieņa pret ūdeņiem, kuros tiek kuģots. Piemēram, tāljūru kapteinis Andrejs Buls no «Latvian Sailing Team» jaunajiem burātājiem pirms došanās ceļā to strikti norāda. Arī Pilsētas jahtklubā īpaša uzmanība tiek pievērsta vides saudzēšanai, piemēram, pagājušajā sezonā tika veikti mērījumi ar Seki disku, lai konstatētu, kā aļģu ziedēšanas laikā izmainās ūdens caurredzamība. Nereti, runājot par burāšanas attīstību, kā viens no svarīgākajiem ietekmējošajiem faktoriem tiek minēts vides piesārņojums, kas var būtiski samazināt ūdens tūrisma attīstību ne tikai Latvijā, bet arī visā Baltijas jūrā.

Atpalicība ostu infrastruktūrā

Atpūtas kuģu kapteiņi un īpašnieki ir arī norādījuši uz vairākiem problēmjautājumiem, kas būtu jāsakārto. Mazās jahtu ostas varētu piesaistīt daudz tūristu, ja to infrastruktūra būtu atbilstoša, piemēram, kvalitatīvas tualetes, kas pieejamas visu diennakti, izveidoti šķiroto atkritumu konteineru laukumi, nodrošināta ātra un vienkārša notekūdeņu un kanalizācijas tvertņu iztukšošanas iespēja. Neskatoties uz to, ka Ministru kabineta noteikumi paredz šādu labiekārtošanu, jahtu ostas ne vienmēr praktiski spēj nodrošināt šīs prasības, jo to ienākumi ir pārāk mazi.

Ja Rīgas jahtu ostas tiktu labiekārtotas, tas noteikti radītu pozitīvu iespaidu tiem tūristiem, kas Rīgā varētu ierasties, izmantojot Daugavu kā ūdens ceļu no jūras. Tāpat šādas teritorijas piesaistītu arī pilsētas iedzīvotājus, kuri labprāt pavadītu laiku, vērojot rosību mazajās ostās, izbaudītu ainavu un iepazītu burātāju kultūru, attīstot katrā atbildības sajūtu arī par vidi. Citās valstīs, kur jahtu ostu teritorijas ir sakārtotas, tās nereti pilda parka funkciju un vēl piedāvā īpašas aktivitātes un produktus. Tā, piemēram, ir jahtu ostas, kur var iegadāties vietējās zivis, īpašus ēdienus, dzērienus, tāpat šādās vietās notiek dažādi kultūras pasākumi utt. Produktu un pakalpojumu kopums ir tas, kas nodrošina mazo ostu attīstību un darbu vietējiem uzņēmējiem, pie tā ir aktīvi jāstrādā. Attīstot jahtu ostu teritorijas un atbilstoši tās pārvaldot, būtu iespēja būtiski samazināt piesārņojumu, ko rada atpūtas kuģi, to skaitā arī jahtas.

Svētku atraugas

Burājot var pamanīt gandrīz katru ūdenī iesviesto atkritumu. Visbiežāk tas novērojams pēc svētkiem un paceļoties ūdens līmenim. Svētku laikā Daugavā tiek samestas pudeles, maisiņi, apģērba gabali un daudzas citas lietas, kas var dabai radīt būtisku kaitējumu. Ūdens iemītnieki atkritumus bieži notur par barību, par mājvietu vai vienkārši sapinas tajos, un sekas tam ir briesmīgas. Paceļoties ūdenslīmenim, pa straumi uz jūru dodas bezatbildīgo tūristu, atpūtnieku un makšķernieku pamestie atkritumi. Interesanti, vai makšķernieki upes krastos vairs negrasās atgriezties? Arī atpūtnieki taču vienmēr meklē kādu jauku, nepiesārņotu vietiņu pie dabas krūts... Burājot šādus atkritumus nākas redzēt gandrīz katru reizi, un ir ļoti nepatīkami katru reizi vērot burciņas ar vecām sliekām, alus un šampanieša pudeles, kurām tikai gali virs ūdens utt. Tas viss nonāk jūrā, daļa tiek izskalota atpakaļ krastā, un tā rodas piekrastes piesārņojums ar cietajiem atkritumiem, un ne vienmēr vainojami jūrā peldošie transporta līdzekļi. Atlikusī daļa cieto atkritumu nogrimst, un sākas sadalīšanās pro-cess. Un te noteikti jāmin daži piemēri: autobusa biļete Baltijas jūrā sadalās 2-4 nedēļu laikā, vilnas lupata – gada laikā, metāla bundžiņa – 100 gados, plastmasas pudele – 450 gados. Piesārņojums ar atkritumiem ne tikai rada draudus dabiskajai ekosistēmai, bet arī ietekmē tūrisma industriju gan piekrastē, gan uz ūdens.

Audzināt kuģotājus

Videi draudzīga attieksme ir jāveido, un tas jādara izglītojot un skaidrojot. Ir jāmeklē efektīvi paņēmieni, kā to panākt, un jāstimulē ilgtspējīgas, videi draudzīgas domāšanas attīstība. Un tas noteikti veicams, akcentu neliekot uz bargāku sodu ieviešanu, bet gan izmantojot dabas resursu nodokļa finanses šā nodokļa mērķa sasniegšanai, ieviešot videi draudzīgu rīcību motivējošus instrumentus. DRN Latvijā apsaimnieko Vides aizsardzības fonds, kā arī Latvijas Zaļais punkts un Zaļā josta.

Burāšanas attīstīšana un popularizēšana Latvijā varētu mudināt cilvēkus pievērsties videi draudzīgam tūrismam, pārvietojoties, piemēram, ar vēja enerģiju, atkritumus šķirojot un nogādājot tos paredzētajās vietās. Tāpat arvien lielāka sabiedrības daļa, redzot labos piemērus un saprotot videi draudzīgās rīcības iemeslus, pārņems šo saprātīgo praksi. Un visbeidzot – paveiktais Latvijā tiktu starptautiski novērtēts, tādējādi pastāv liela iespēja, ka šāda rīcība piesaistītu arvien vairāk ārvalstu tūristu.

Šis ir tikai viens piemērs, kā varētu veicināt videi draudzīgas attieksmes veidošanu Latvijā, un man ir liels prieks par to nelielo sabiedrības daļu – burātājiem, kuriem ir šī sapratne par to, ka daba un dabas spēks ir jāciena. •