Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Latvijas energo ne-atkarība

Viesturs Silenieks,
LZP līdzpriekšsēdētājs


Arvien biežāk nākas aizdomāties par Latvijas energoneatkarību. Tiek meklēti un apspriesti dažnedažādi risinājumi, kurp Latvijas enerģētika nākotnē varētu doties un mēs kā patērētāji – tai līdzi. Tā kā elektrību lieto gandrīz visur Latvijā, koplietošanas jeb centralizēti piegādāto siltumu – pilsētās un arī novadu centros, tad enerģijas piegāde skar teju katru Latvijas iedzīvotāju. Ja man pašam pāris vārdos būtu jāatbild uz jautājumu: «Kurp ej, Latvija?», mana atbilde būtu īsa: «Nesaprotu, kurp!» Dažādie lēmumi, kas nemitīgi tiek pieņemti, ir absolūtā pretrunā cits citam, viens otru izslēdz vai padara zaļo piedāvājumu neiespējamu. Lūk, daži piemēri! Latvijas enerģētikai vienlaikus ir vairāki politiski uzstādījumi, un galvenais ir sauklis par Latvijas energoneatkarības veicināšanu. Taču, kad detalizētāk analizē šo ideju, atklājas, ka tāda runāšana ir tikai acu aizmālēšanai. Vienubrīd pat sāku šaubīties par to, vai vārdu neatkarība latviešu valodā es saprotu pareizi. Lasu: «Neatkarīgs – tāds, kas neatrodas kāda varā, pakļautībā; tāds, kas nav atkarīgs no kā; brīvs, patstāvīgs»* vai: «Tāds, kurā izpaužas patstāvība, rīcības brīvība»**.

Domājot par neatkarības jēgu enerģētikā, loģiski būtu, ja mēs tiektos savas vajadzības apmierināt ar valstī pieejamajiem dabas resursiem, lai citi nespētu mūs ietekmēt ne ar cenām, ne piegādēm, ne drošības apdraudējumiem. Es atbalstu šādu Latvijas kā energētiski neatkarīgas valsts modeli. Taču valdošās koalīcijas politiķi Latvijas neatkarību enerģētikā plāno atdot citiem.


Latvija kodolvalgos

Spilgtākais ir Visaginas atomelektrostacijas modelis. 2007. gadā ministru prezidents Aigars Kalvītis trīs Baltijas valstu premjeru sanāksmē parakstīja vienošanos par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iesaisti Visaginas projekta izpētē (nevis būvniecībā!). Šāda vienošanās notika bez valdības lēmuma, tā bija premjera pašiniciatīva. Toreiz premjeri apņēmās, ka Latvijas mājasdarbs ir izvērtēt projektu no sadales tīklu puses, Igaunijas mājasdarbs ir finanšu piesaiste, bet Lietuvai kā valstij, kurā jau ir Ignalinas AES pieredze, attiecīgi – tehnoloģijas. Latvijas Zaļajai partijai pret izpēti nekas arī nebija iebilstams, jo – pirms nolemj kaut ko darīt vai nedarīt, ir pilnīgi pareizi, ka jāveic izpēte. Un – jo vairāk izpēta, jo labāk. Taču dzīvē sāka strādāt klusie telefoni un tulkojumā pazuda darba uzdevums, proti, atgriezies mājās, Kalvītis darbus uzdeva ekonomikas ministram, ekonomikas ministrs – Enerģētikas departamentam, bet departaments – «Latvenergo». Un darba uzdevums bija aptuveni šāds: «Kas jādara, lai būtu AES?», nevis izvērtēt, cik un kāds Latvijas tautsaimniecībai ir ieguvums no šā projekta. Kalvīti nemaz neinteresēja, kas ir jādara, lai Latvija būtu enerģētiski neatkarīga un lai Latvijas tautsaimniecības nozarēm būtu vislielākie ieguvumi.

Kurš būs ieguvējs?

Pirms pieciem gadiem Latvija izvēlējās iet citu pavadā, nevis pati rūpēties par neatkarību no citiem. Es, kā Latvijas patriots, pirms ikviena projekta, ko gatavojos īstenot, sev vaicāju: ko no šī projekta iegūs visas nozares un tajās strādājošie? Visvieglāk analizēt, pārskatot Ministru kabineta sastāvu, jo ministriem būs jābalso, tāpēc vajadzētu padomāt, kāds būs labums viņa vadītajām nozarēm.

Ārlietas: vai sagaidāms kāds ieguvums vai iespējami tikai strīdi? Aizsardzība: kāds varētu būt labums? – Grūti iedomāties. Pēc 11. septembra notikumiem ASV neapspriežams kļuva jautājums par to, ka arī kodolelektrostacijas var tikt pakļautas teroristu draudiem. Tāpēc tādi jauni projekti kā Francijas EPR reaktors tagad var dižoties ar ļoti dārgu dubulto aizsargapvalku, tomēr pētījumos atklāts, ka pat tas nespēs pasargāt kodolreaktoru no uzbrukumiem ar pasažieru lidmašīnām. Nesen diskusijās Kanādā atklājies, ka Kanādas CANDU 6 projekti šajā ziņā neatbilst pašreizējam drošības līmenim. Šobrīd drošības profesionāļu vidū nav diskusiju par to, vai vēl kādreiz cietīsim no teroristu uzbrukumiem, bet – kad un kur tie notiks?

LR Ekonomikas ministrijai, kuras pārraudzībā ir būvniecība, tūrisms, enerģētika, investīciju piesaiste un darba vietu radīšana, ieguvumu no Visaginas AES nav nekādu – nevienam Latvijas būvniekam nav ne pieredzes, ne licences kodolobjektu būvniecībā, projektēšanā, uzraudzīšanā. Enerģētikā: vai palie- lināsies Latvijā saražotās enerģijas eksports? – Nē, palielināsies imports no Lietuvas arī tai gadījumā, ja «Latvenergo» piederēs daļas. Darba vietu radīšana: cik un kādu specialitāšu cilvēki strādās Visaginā? Finanšu ministrija: kur Latvijai sagrabināt vairāk nekā 1,5 miljardus eiro, cik šī nauda izmaksās un kādas sekas šis aizņēmums radīs Latvijas tautsaimniecībai? Cik Latvijā tiks samaksāts nodokļos no ražotnes Lietuvā? Necik! Nulle! Izglītība un zinātne: cik zinātnieku varētu strādāt Visaginā? Trīs? Pieci? Septiņi? Bet ne jau simtiem. Labklājības ministrija: cik sociālo nodokļu Latvija varētu iegūt no objekta Lietuvā, ja esam jau apjautuši, ka nez vai kāds (izņemot dažus zinātniekus) varētu tur strādāt? Necik! Nulli! Satiksme: grūti iedomāties ieguvumus Latvijas gaisa, sauszemes, jūras un dzelzceļa pārvadājumiem. Tieslietas: jau šobrīd Latvijai ir garš process Latvijas un Lietuvas jūras robežlīguma parakstīšanā, kurš nav parakstīts kopš 1999. gada tikai tādēļ, ka Latvija un Lietuva nespēj atrast kopīgu valodu.

Brolįu*** patiesā seja

Daži piemēri, kas parāda Lietuvas patiesi brālīgo seju: toreiz, kad «Mažeiķu nafta» vēlējās naftas produktus transportēt no Mažeiķiem uz Rīgas ostu pa dzelzceļu, leiši pēkšņi sāka remontēt dzelzceļa līniju Mažeiķi–Reņģe, kas pirms pāris gadiem jau bija salabota. Un tā 17 km garo posmu remontēja vairākus gadus, līdz pērn, konstatējuši, ka kravas pa šo ceļu nekursē, sliedes demontēja! Un vēl: Viļņas apgabaltiesa 2008. gada oktobrī uzlika arestu Latvijas nacionālās aviokompānijas «airBaltic» un Rīgas lidostas īpašumiem aptuveni 40 miljonu latu apmērā, lai apmierinātu Lietuvas aviokompānijas «FlyLAL» prasību un nodrošinātos pret gaidāmo tiesvedību. Pērn daudzus uzņēmumus un arī iedzīvotājus izputināja Lietuvas lēmums neglābt «Snoras» banku un līdz ar to arī tās meitasuzņēmumu «Latvijas Krājbanka». Tātad Lietuvas uzņēmumi rada problēmas Latvijā, aizbildinoties, ka tā ir tikai Latvijas problēma. Varu prognozēt, ka Tieslietu ministrijai arī no Visaginas AES tiks vienīgi konflikti.

Pārējais pašu slīcēju ziņā

Iekšlietu ministrijai, kas ir atbildīga par civilo aizsardzību un glābšanas darbiem, AES iespējamās avārijas gadījumā nāksies izstrādāt civilās aizsardzības plānu, kas ietver tādus jautājumus kā cilvēku evakuācija un nepieciešamie resursi, proti, jānodrošina normāli autoceļi, pietiekami daudz transporta, materiālās rezerves utt. Te nu izrādās, ka plāna izstrāde ir sīkums, bet tā sekmīgai ieviešanai būs nepieciešami milzīgi resursi, lai krīzes situācijā Latvija būtu spējīga reaģēt un glābt desmitiem tūkstošu cilvēku Latgales pierobežā. Ja jau pasaulē otrā ekonomiski lielākā valsts Japāna lūdza starptautisko palīdzību, cik tas izmaksātu Latvijai? Un par šīm izmaksām (nevis avārijas gadījumā, bet drošības nodrošināšanai) nemaz netiek runāts, un tās nav iekļautas Visaginas projekta tāmēs. Tas saprotami, jo tā nav Lietuvas problēma.

Droši kā kapā

Man kā zaļi domājošam cilvēkam pat negribas analizēt vides jautājumus no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas viedokļa, jo šis projekts ir videi absolūti nedraudzīgs – sākot ar urāna bagātināšanas procesu, līdz pat kodoldegvielas noglabāšanai. Un, ja notiek ļaunākais, tad no vides aizsardzības viedokļa Latvijā vairs nebūs neviena, kam iebilst, – viss ir droši kā kapā tiešā un pārnestā nozīmē. Taču no reģionālās attīstības viedokļa – kāds labums Latvijas pašvaldībām un informāciju tehnoloģiju nozarei, kura arī ir VARAM pārziņā? Atskaitot to, ka e-lietu nodrošināšanai tiks piegādāta elektrība, kopumā – labuma nekāda!

Līdzīgi ir ar veselības nozari. Līdz šai dienai tiek ārstēti dzīvi palikušie Černobiļas avārijas seku novērsēji, un nav paredzams, ka Latvijas medicīnas kvalitāte varētu uzlaboties tādēļ, ka kaimiņvalstī, tuvu pie mūsu robežām, būvēs AES. Un visbeidzot – Zemkopības ministrija, kas jau tagad saņem sūdzības no pierobežā dzīvojošiem zemniekiem, kuru produkciju tirgū negrib iegādāties, ja uzzina, ka tuvumā atrodas Ignalina.

Pēc visa šā garā uzskaitījuma man grūti iedomāties, ka Ministru kabineta sēdē kāds ministrs būtu spējīgs nobalsot PAR šādu objektu. Sevišķi dīvaini šķiet, ja skaļi sapņojam par Latvijas energoneatkarību, taču elektrības slēdzi noliksim citā valstī.

Cilvēki tiek muļķoti ar apgalvojumiem, ka, sadarbojoties ar Lietuvu, mēs iegūsim neatkarību no Krievijas. Vai cena šādai leišatkarībai ir tā vērta? Un vai patiešām mēs varam garantēt, ka tur nebūs Krievijas ietekmes? Nē! Uzskatāms piemērs ir 1999. gadā uzbūvētais Būtiņģes naftas terminālis, kuru Lietuva būvēja ar saukli «Energoneatkarība no Krievijas». Vēlāk lietuvieši pārdeva termināli ASV kompānijai «Williams», šie pārpārdeva Krievijas «Jukos»... Un tā lietuvieši savu energoneatkarību mierīgi pārdeva Krievijai. Līdzīgs piemērs ir Bulgārijā, kur par vecās AES kodolatkritumu izvešanu uz izcelsmes valsti Krieviju tika pieprasīta kosmiska summa. Vai arī piedāvāts risinājums – nemaksāt neko, ja arī turpmāk kodoldegviela tiks pirkta no Krievijas. Tā arī nolēma: sitam saujā Krievijai! Pat Japānas uzņēmums, kas piedāvā būvēt reaktoru Visaginā, šobrīd kodoldegvielu iepērk no Krievijas – un tikai tādēļ, ka tā ir lētāka. Bet! Kodoldegvielas cenā obligāti būtu jāiekļauj arī izstrādātās kodoldegvielas apglabāšanas izdevumi: vai nu vest atpakaļ piegādātājam, vai arī pašiem būvēt glabātavu. Cik tas maksā? Varu atklāt, ka no Salaspils zinātniskā kodolreaktora 4 kg izstrādātās kodoldegvielas izvešana uz Krieviju izmaksāja aptuveni 12 miljonus dolāru! Lietuvā vēl šobrīd zem klajas debess stāv aptuveni 100 konteineru, tāpēc visas vecās Ignalinas un jaunās Visaginas kodoldegvielas likvidēšanas izdevumus ir plānots iekļaut tarifā.

Kas piegādā urānu pasaules AES

86% no visiem ražotājiem nodrošina sešas valstis: Kazahstāna, Kanāda, Austrālija, Namībija, Krievija, Nigērija (sk. grafiku). Te varam pārliecināties, ka, lai iegūtu enerģētisko neatkarību no Krievijas, mēs pirksim kodoldegvielu no Krievijas. Jā, ir iespēja sadarboties ar Kazahstānu un Kanādu vai ļoti uzticamajām Āfrikas valstīm. Ir, bet vai tiešām mēs esam tik lieli patrioti, lai pirktu dārgāk? Domāju, ka uz šo jautājumu atbildi jau sniedza visi tie, kuri kliedza pret cukura fabriku likvidāciju Latvijā, taču tad, kad tirgū piedāvāja dārgāku, bet Latvijas cukuru, pirka lētāko – dāņu.

Kāpsim pasaules kļūdu pļekā?

Paši lietuvieši ir atzinušies, ka nauda, ko piešķīra ES, lai nojauktu Ignalinas spēkstaciju, krīzes laikā ir iztērēta ekonomisko caurumu aizlāpīšanai, tātad tagad leiši par Latvijas naudu cer atrisināt savas problēmas. Vai dīvaini, ka Polija atteicās no šī pasakainā un peļņu nesošā projekta? Nezin kādēļ visā pasaulē apdrošinātāji nav pietiekami izglītoti un nekur neapdrošina tik drošās AES. Vai tagad beidzot nav skaidrs, kādēļ Vācija, Dānija un Šveice vairās no jauniem AES projektiem? Bet Latvija ir tā, kas beidzot vēlas iekāpt pasaules kļūdu pļekā.

Visā pasaulē AES subsidē valsts, un šīs subsidēšanas vienkāršais atveids ir skats no debesīm nakts laikā, kad var redzēt izgaismotās auto maģistrāles Eiropā. Tas nav bagāto valstu labklājības rādītājs, bet gan spiesta lieta, jo nakts laikā AES ražotajai enerģijai trūkst patērētāju, tādēļ tiek dedzinātas spuldzes ceļmalās tūkstošiem kilometru garumā. Un tas viss tiek apmaksāts no valstu budžetiem!

Gandrīz neviens no 442 komerciālajiem kodolreaktoriem, kas šobrīd darbojas visā pasaulē, nav uzbūvēts plānotajā termiņā un nav iekļāvies atvēlētajā budžetā, bet konkurētspējīgas elektrības cenas varētu panākt, tikai regulējot cenas, piešķirot tiešas un netiešas subsīdijas kodolenerģijas ražošanai, pilnīgi ierobežojot atbildību avārijas gadījumos (Parīzes Konvencija un Vīnes Konvencija), iekļaujot cenā lielāko daļu vides aizsardzības izmaksu urāna ieguves un degvielas ražošanas procesā, kā arī intensīvi subsidējot lielu daļu beigu perioda izmaksu par ekspluatācijas pārtraukšanu un kodolatkritumu apstrādi un glabāšanu.

AES, gāzes terminālis vai nekas

Otrs projekts, kurš tiek piesaukts vienlaikus ar Visaginu, ir sašķidrinātās dabasgāzes terminālis jeb, īsāk sakot, LNG (Liquid Natural Gas). Pašlaik par Eirropas naudas iegūšanu šim projektam cīnās visas Baltijas valstis. Šobrīd gan cīņā iestājusies pauze, jo pēc ekonomikas ministru domstarpībām par šķīrējtiesnesi tika izvēlēta Eiropas Komisija, kuras eksperti tad izlems, kur būs visizdevīgākā vieta būvniecībai. Pagaidām mums stāsta, ka šāds terminālis izmaksā aptuveni 500 miljonus eiro. Pats pirms dažiem mēnešiem biju LNG terminālī Borgas ostā Norvēģijā, – tur nepilnu gadu vecs terminālis izmaksāja vien 25 miljonus eiro! Tiesa, Baltijai domātais terminālis būtu mazliet lielāks, tādēļ eksperti lēš, ka tas varētu izmaksāt aptuveni 125 miljonus, bet ne jau 500! Vispār ir ļoti aizdomīgi, ka no valdības puses tiek lobētas abas ieceres – gan Visaginas AES, gan LNG, taču šie projekti konkurē! Ir jāizvēlas: vai nu viens, vai otrs. Es domāju, ka labāk neviens, bet, ja tomēr, tad citā izpildījumā LNG. Šobrīd kā alternatīva Krievijas gāzei ir pieejama gāze no Norvēģijas vai Kataras, tā gan pašlaik ir daudz dārgāka par Krievijas gāzi.

Pieder vien caurums zemē

Ja prātojam par X stundu attiecībās ar Krieviju, tad jāsaprot, ka arī šajā gadījumā gāzi pirksim par dārgu cenu, turklāt to nebūs iespējams laist tīklā vai Inčukalna gāzes glabātavā, jo visas iekārtas pieder «Latvijas gāzei», kur īpašnieki ir «E.ON Ruhrgas International GmbH» ar 47,23%, AAS «Gazprom» ar 34%, SIA «ITERA Latvija» ar 16%. Pārējie akcionāri – 2,77%, kur Latvijas valsts daļa ir tikai nieka 1% jeb Inčukalna pazemes gāzes krātuves zeme. Taču visi cauruļvadi līdz jūsu mājai, kompresori gāzes iepildei pazemē un spiediena noturēšanai tīklā nav Latvijas īpašums. Tā ka lielīties ar to, ka varēsim vest gāzi no citām valstīm un visa Latvija būs gazificēta, ir juridiski nekorekti. Jo X stundā Latvijai piederēs tikai caurums zemē.

Vēl šķiet dīvaini, ka tiek runāts par LNG termināli Rīgas ostā, taču neviens Rīgas Brīvostas pārvaldei nav pajautājis, vai ir pieejama piemērota un brīva vieta šādai būvei. Taču, kamēr nav problēmu ar Krieviju, tikmēr LNG projekts izskatīsies aptuveni šāds: par pusmiljardu eiro uzbūvēsim iekārtu, kas stāvēs tukša, jo Krievija visu laiku turēs cenu, kas ir par santīmu lētāka nekā LNG. Attiecīgi mums būs iekārta, kura desmit bezdarbības gadu laikā būs fiziski un tehnoloģiski novecojusi.

Nesasniedzamie 40% atjaunojamās enerģijas

Pavisam pretrunīga ir valdības apņemšanās savietot AES un LNG ar mērķi panākt, ka atjaunojamo energoresursu apjoms 2020. gadā būtu 40%. Ja mēs palielinām no AES un LNG iegūtās enerģijas proporciju, tad vienlaikus būtiski jāpalielina arī atjaunojamo energoresursu daļa. Taču visi šie virzieni savstarpēji konkurē!

Vai patiešām kāds uzskata, ka, ieguldot vismaz 1,5 miljardus Visaginā, 1,27 miljardus «RailBaltica» projektā, aptuveni 500 miljonus LNG un vēl aptuveni 3,5 miljardus ES stabilizācijas fondā, Latvija vēl būs gatava runāt par atbalstu atjaunojamiem energoresursiem?

Soli pa solim pretī energoneatkarībai

Ko Latvijas tautsaimniecība varētu sasniegt, ja 1,5 miljardus eiro ieguldītu Latvijā, ne Lietuvā?

1. Darīt visu, lai enerģija tiktu ražota Latvijā, un, ja pietrūkst (par ko gan šaubos, jo Dānija pierāda, ka var), starpību importēt.

2. Darīt visu, lai samazinātu bezjēdzīgo patēriņu – maksāt tikai par enerģiju, ko patiesi lietojam, nevis palaižam gaisā. Pēc Mājokļu aģentūras datiem, valstī aptuveni 70% no dzīvojamajām platībām ir daudzstāvu ēkas, kas piemērotas siltināšanai, lietot energotaupīgas iekārtas u.tml.

3. Pēc Ekonomikas ministrijas datiem, šobrīd Latvija eksportē aptuveni 2,37 milj. m3 enerģētiskās koksnes gadā. Enerģētikas eksperts Juris Ozoliņš uzskata, ka šie cipari ir vēl lielāki, proti, 3,5 milj. m3. Ar šo apjomu Latvija pati varētu saražot 2,37–3,5 milj. MWh gadā.

4. Pārbūvēt novecojušo tehnoloģiju katlumājas, kas katrā novadā apsilda pašvaldību, skolu, bērnudārzu, dzīvokļu ēkas, lai tās varētu darbināt koģenerācijas režīmā.

5. Radīt labvēlīgus apstākļus, lai mazie uzņēmēji var iesaistīties saules, vēja un biogāzes ražošanā.

6. Radīt apstākļus, ka privātpersonas var savu saražoto elektrību laist publiskajā tīklā un pirkt no lielajiem ražotājiem, cik vajag, samaksājot starpību, ja tāda rodas. Piemēram, nemainot likumus, saules bateriju izmantošana mājsaimniecībās ir nelietderīga.

7. Vienīgais variants, kā panākt LNG izdevīgumu, ir izmantot iespēju, kāda no 2020. gada teorētiski ir plānota – kuģi Baltijas jūrā darbojas ar gāzes dzinējiem, tā samazinot sēra izmešus. Vienlaikus tas samazinātu degvielas izmaksas par aptuveni 25%. Tad ostā uzbūvētais terminālis varētu būt uzpildes stacija kuģiem un laika gaitā to varētu papildināt ar elektrostaciju, ja būtu tāda nepieciešamība. Taču jāaizmirst par to, ka varēsim piegādāt gāzi Lietuvai un Igaunijai X stundā, jo sadales tīkli nepieder ne Latvijai, ne Igaunijai, ne Lietuvai.

Par to visu ir jādomā, analizējot ne tikai to, kāds labums būs «Latvenergo», bet gan – cik naudas ienāks Latvijas ekonomikā, cik darbavietu radīs simtiem ar šķeldu kurināmas katlumājas, cik zemniekiem tiks dota iespēja ražot biogāzi, vākt salmus, zarus u.tml. Cik ģimenes siltinās ēkas un aprīkos savus īpašumus ar saules baterijām, kolektoriem, siltumsūkņiem, tā dodot darbu vietējiem celtniekiem? Cik nodokļu paliktu Latvijā, ja 1,5 miljardus eiro atvēlētu Latvijas izolācijas un būvmateriālu ražotājiem? Patiesa neatkarība ir tikai tad, ja tu pats esi saimnieks savā zemē. •

 

* Latviešu valodas vārdnīca; 1987.
** Tezaurs.lv – latviešu valodas vārdnīca internetā
*** brolį – brālis lietuviešu val.