Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Selga bērziņa – dabas bērns no Liepājas


Selgas Bērziņas putnu fotogrāfijas portālā draugiem.lv apbrīnoju jau sen. Tāpēc šogad jauno rakstu sēriju «Pirmā vāka bildes autors» sāku tieši ar Selgu. Mēs nekad nebijām tikušās, es neko par viņu nezināju, bet joprojām pēc tikšanās sirdī gavilēju – Selga izrādījās lielisks cilvēks. Kopā ar viņu es izstaigāju viņas mīļākās putnu vietas un klausījos nebeidzamos stāstos, kas piedzīvots, lavoties pēc labākā kadra. Man pat liekas, ka viņa ar Līgatnes dabas taku zvērkopi Velgu Vītolu ir radinieces. Varētu jau arī tā būt: Selga dzimusi Naukšēnos, bet Velga – Burtniekos. Abas slaidas, bez grima, veiklu gaitu, ātru valodu un to īpašo dabas izjūtu, kas nemaz tik bieži nav sastopama. Selgai ir īpaša acs uz putniem, – es tikai vēl kūņojos iepakaļ pa sniegu, kad viņa jau starp ledusgabaliem pamanījusi putnus. Selga par dabu interesējusies jau no mazot-nes, kopā ar tēvu daudz staigājusi pa mežu, darbojusies naturālistu pulciņā, sapņojusi studēt par ihtioloģi, bet paspējusi izmācīties Kazdangā par zivkopi. Tad pieteicās bērni, un sapņi bija jāatliek. Sākumā vīrs Dainis ierādījis, kā bildēt ar «Zenit», bet, kopš nopērkami digitālie fotoaparāti, viņa nezaudē uzticību dažādu marku «Nikon».

Rīki:

Nikon D300 – tikai putniem

Objektīvi: Sigma 50-500 mm bez stabilizatora un Tamron 50-300 mm
Nikon D50 un P500 citiem objektiem, makrofotogāfijām, ainavām

Monopods


Selga mūs sagaida pie mājas klusajā Kviešu ielā un tūliņ ved rādīt unikālo putnu barotavu. Bet nekur tālu netiekam, apbrīnojam bumbieri, kurai zaros saimniece uzpotējusi aptuveni 50 šķirņu. Kad tiekam pie putnu barotavas, nelišķējot varu teikt, ka nekur citur neko tik aplidotu redzējusi neesmu: ābelē mierīgi tupēja gredzenūbeļu pāris, lidinājās dižknābji, ķivuļi, dažādu sugu zīlītes, zvirbuļi, sarkanrīklītes, melnie un pelēkie strazdi, vairāku sugu žubītes. Selga teic, ka «šodien jau nemaz nav diez ko daudz putnu – esot brīži, ka putnus ar koku var maisīt». Vieniem izlikti āboli un pīlādžogas, citiem – tauku maisījums un speķa gabaliņi, saulespuķu galvas, nezāļu sēklu un graudu maisījums, mērcēta un ar taukiem aplieta maize. Barotava dekorēta ar tūjas, priežu un citu koku zariņiem, lai glītāki kadri. Katru dienu barotavā kaut kas tiek mainīts, uzlabots. Kad sasnieg, pirms barības izbēršanas noslauka zemi. Putni tiek baroti visu gadu, un daudzi uz šejieni pat vasarā ved mazuļus ieturēties. Virtuves logs, iepretī kuram atrodas šī putnu paradīze, ir perfekti spodrs, jo uz palodzes gatavībā stāv fotoaparāts ar pamatīgu objektīvu un binoklis.

Uz žurnāla vāka redzamā fotogrāfija bildēta šajā barotavā. «Nav tiesa, ka plēsīgie putni pirmos izķer vārgākos. Pelēkais strazds līdz pēkšņajai nāvei bija dzīvāks par dzīvu un komandēja pārējos strazdus,» nosaka Selga un mierīgi konstatē, ka ēst jau gribas visiem, ar ko tad zvirbuļvanags sliktāks?

Viena istaba Selgas mājā atvēlēta kaktusiem – visi apaļi, ribaini un izskatās samērā vienādi, taču viss mainās tajā naktī, kad adatu kamoli uzzied. Katrs citā tonī, ar citu smaržu niansi. Viens sazarojies milzenis ir tikai piecus gadus jaunāks par Selgu – tam drīz būs pusgadsimts. «To es visu mūžu velku sev līdzi. Vēl tagad nevaru sev piedot, ka nodarīju ehinopsim pāri, bet laikam viņš mani mīl, tāpēc nenobeidzās. Ziemā ievēroju, kaktusam podiņš par mazu, gāžas apkrāt. Piemeklēju jaunu un ieliku tajā kaktusu ar visu mazo podiņu. Pēc kāda laika pabrīnījos, ka lielais ehinopsis sen nav ziedējis. Nolēmu beidzot to pārstādīt. Pārsitu podu, bet tur – vēl viens pods! Pārsitu to – vēl viens! Pārsitu – vēl viens! Trīs gadus biju likusi kaktusu nākamajā podā bez pārstādīšanas! Saknes bija kristālbaltas bez zemes kripatiņas, viss bija apēsts! Kad beidzot viņu pārstādīju, vienlaikus uzziedēja 28 ziedi!» Selga sajūsminās tā, it kā ehinopsis vakar būtu uzziedējis.

Vēlos uzzināt, vai Selga Bērziņa ir vienīgā putnu fotogrāfe Latvijā – uz to viņa atbild pieticīgi, ka daudzi jau bildē putnus, ka viņa dažreiz paņem līdzi draudzeni Ingrīdu. Taču pēc brīža atzīst, ka ir ļoti azartiska, tāpēc izvēlējusies vienu no visgrūtāk bildējamajām dzīvnieku grupām – putnus. «Ar katru jāmāk sarunāt, bieži vien pie sevis čukstu: lūdzu, lūdzu, neaizlido! Un izdodas! Gauras ir ļoti bailīgas, bet pat tās mani pielaida tik tuvu. Ir nianse – putniem nepatīk, ja pie viņiem iet stāvus. Jāiet tupus. Ja nevari tupus – tad rāpus. Dažreiz jau vairs nevaru notupēt, apsēžos un sēžu starp putniem kā savējā. Labākie kadri man vienmēr sanāca, kad gāju dabā ar sarkano vējjaku, nu jau tā pavisam noplīsusi. Man tā bija veiksmes pufaiciņa. Varbūt putni domāja: «Re, kur oga nāk!», bet varbūt viņi mazāk baidās no objekta, ko labi redz. Dažas reizes uzvilku zilo jaku – tā bija katastrofa, nobildēt neizdevās pilnīgi neko. Tagad dabā eju olīvzaļa, arī objektīvam sašuvu aizsargtērpu.» Selga par visērtāko atzīst monopodu. Tehnikai jābūt tādai, lai tā vienmēr būtu gatava bildēt – ātri un ērti.


Selga Bērziņa nav skopa: izveidojusi savu mājaslapu http://www.selgasfoto.lv ar ļoti bagātīgu bilžu kolekciju, pērn gandrīz gadu Liepājas «Cafe 21» bija apskatāma izstāde «Vēju pilsētas putni», bet es uz Rīgu pārvedu nevis vienu, bet septiņpadsmit ehinopšus! Turklāt visas fotogrāfijas, kas redzamas gan uz «Vides Vēstu» vāka, gan šajā rakstā, ir Selgas dāvana! Paldies! •

 

Anitra Tooma