Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Ir patīkami dzīvot citādi

Intervēja Ilze Liepa;
Andas Krauzes foto


Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes docente Kristīne Āboliņa ir ne tikai talantīga pedagoģe un zinātniece, bet arī aktīva zaļā dzīvesveida piekritēja – gan domās, gan darbos. Studenti teic, ka viņa esot kā zināšanu jūra. Šās klusās un mierīgās būtnes lasīto lekciju laikā auditorija ir pilna. Kristīne dzīvo līdzi laikam un meklē iespējas, kā paskatīties uz šodienas pasauli un nākotni caur ilgtspējīgas attīstības un vides ētikas prizmu.


No kuras puses tu nāc?

Kopš trīs gadu vecuma dzīvoju Ķekavā, bet mācījos Rīgā – Rīgas 11. vidusskolā, kas tagad ir Franču licejs. Katru dienu, līdz pat studiju pēdējam kursam, braukāju šurpu turpu, līdz pārcēlos dzīvot uz Rīgu. Studēju LU Fizikas un matemātikas fakultātē, un esmu pateicīga saviem vecākiem par to, ka jau no agras bērnības viņi manī audzināja veselīgu attieksmi pret izglītības nozīmi.

Kā no matemātiķes kļuvi par vides pedagoģi?

Nu, manā gadījumā lieliski piepildījās teiciena «nekad nesaki nekad» patiesums. Studējot fizmatos, biju pedagogu grupā, tomēr mēs četras meitenes sarunājām, ka pedagoģija mums absolūti nav vajadzīga, jo par matemātikas skolotājām neplānojām kļūt. Mūsu dēļ togad pat izveidoja apakšspecialitāti, kur mācīja plikus diferenciālvienādojumus bez pedagoģijas (smejas). Vēlāk, organizējot kursus skolotājiem par interaktīvajām apmācību metodēm, sapratu, ka skolā var būt arī tīri interesanti, un tagad zinot, kā māca matemātiku Valdorfskolās, pašai to mācīt liktos ļoti aizraujoši. Protams, vēlāk, lai strādātu LU, bija jāiegūst arī formālais pedagoga diploms (smejas).

Biji matemātikas skolotāja?

Tā bija likteņa nejaušība, ka paliku strādāt Universitātē. Vajadzēja vadīt studentu praktiskos darbus, un tikpat nejauši kopā ar draugiem iesaistījos LU Ekoloģiskā centra darbā, jo, tā kā biju beigusi fizmatus, pratu strādāt ar datoru, kas tolaik nebija ikdiena. Atklāti sakot, gribējās arī ko «taustāmāku», – nejutos tik labs matemātiķis, lai matemātikā to dzīvi līdz sīkumam sataustītu, man vajadzēja kaut ko dzīvīgāku, ne caur skaitļiem izteiktu.

LU Ekoloģijas centrā tapa pirmā vides zinātnes maģistrantūras programma Latvijā, ko pati arī pabeidzu. Beigusi maģistrantūru, iestājos doktorantūrā, kur paralēli pētnieciskajam darbam vajadzēja pasniegt nodarbības arī studentiem. Patlaban studentiem mācu trīs priekšmetus: ilgtspējīgas attīstības koncepciju un praksi, vides filozofiju un ētiku, kā arī vides zinātni. Tāds bija mans ceļš no matemātikas līdz videi, un es apzinos, ka tieši matemātika dod būtisku pievienoto vērtību – stratēģisko domāšanu un spēju paredzēt situāciju divus soļus uz priekšu –, darbojoties vides jomā.

Spēja prognozēt ir ārkārtīgi svarīga, it īpaši jau vides jomā.

Piekrītu, taču vienlaikus apzinos likumsakarību, ko savulaik stāstīja ekonomists profesors Vasermanis, proti, ka tikai 5% prognožu piepildās.

Cilvēks domā – Dievs jeb Daba dara?

Tam ir stingrs matemātisks pamats. Gadās, ka ir faktors ar tik niecīgu ietekmi, ka to nav vērts likt modelī, taču pie noteiktas apstākļu sakritības tieši šis faktors, šis mazais cinītis, apgāž visu lielo vezumu. Šā iemesla dēļ varu teikt, ka pret prognozēm izturos rezervēti.

Tu biji arī viena no Valsts pētījumu programmas «Klimata maiņas ietekme uz Latvijas ūdeņu vidi» grupas pētniecēm.

Paralēli pedagoģiskajam darbam Universitātē notiek arī pētniecība. Šis projekts bija ļoti nozīmīgs ne tikai Latvijas, bet arī starptautiskā mērogā, un man ir liels prieks, ka man bija iespēja tajā piedalīties.

Par klimata pārmaiņām uztraucas un diskutē visā pasaulē, savukārt Latvijā, šķiet, cilvēki vairās par to domāt, atrunājoties, ka mūs jau tās skars minimāli – ne mums lielu zemestrīču, ne viesuļvētru. Mums viss ir labi – dzīvojam kā Dieva azotē.

Tā ir normāla un tik cilvēciska rakstura iezīme, proti, ja kaut kas neskar mūs ļoti tieši un personīgi, mēs par to nedomājam un neuztraucamies. Šobrīd lielākā daļa dažādu nozaru speciālistu visā pasaulē ir vienisprātis, ka klimata pārmaiņas izraisa milzu zaudējumus gan ekonomikā, gan nelabvēlīgi ietekmē sociālo jomu, piemēram, karstuma viļņu dēļ ir augstāka mirstība utt. Pagaidām traģiskās klimata pārmaiņas Latviju skar ne tik tieši kā citus reģionus. Jā, mums pagaidām nedraud tik dramatisks liktenis kā salu valstīm, kas drīz būs zem ūdens. Ir valstis, kas piedzīvojušas milzu plūdus. Mēs stiprāk izjutām 2005. gada orkānu, kad tika noskalota daļa Baltijas jūras piekrastes, taču mums šajā krasta zonā ir vien pārdesmit dzīvojamo māju un daži lielie objekti. Un to nevar salīdzināt ar Vāciju, kur tiešā krasta tuvumā dzīvo miljoniem cilvēku, vai ar Holandi, kur lielākais īpatsvars valsts iedzīvotāju dzīvo zem jūras līmeņa. Ja jūras līmenis ceļas, ir nepieciešamas milzu investīcijas, lai aizsargātu šīs teritorijas. Blīvi apdzīvotās piekrastēs tas varbūt atmaksājas, bet pie mums jēgpilnāka šķiet atkāpšanās stratēģija. Ir saprotami, ka sabiedrība Latvijā par klimata pārmaiņām neuztraucas, taču, no atbildības aspekta, mēs esam tieši tajā – vairāk tērējošās – pasaules sabiedrības pusē, kas ar savu patēriņa kultūru dod lielāko SEG artavu. Tas attiecas ne tikai uz klimatu, bet arī uz resursu patēriņu, pasaules bioloģisko daudzveidību. Formāli augstās sanāksmēs un konferencēs ir samērā viegli vienoties par darbības nepieciešamību, – par to strīdu Kopenhāgenā nebija, buksēšana iesākas tad, kad jāsāk pašam mainīties, jo mums ir ērti dzīvot tā, kā mēs dzīvojam. Viss ir ļoti vienkārši…

Latvijā valda uzskats, ka esam zaļi, jo milzīgus CO2 izmešu apjomus neradām, tieši pretēji – mums izmešu kvotas pat palika pāri un tās pārdevām japāņiem...

Jā, šai ziņā, ar pašlaik lietotajiem indikatoriem, Latvijai ir paveicies, tomēr var skatīties arī dziļāk, pēc būtības.. Pozitīvais arguments, ko parasti piemin, ir apstāklis, ka Latvijā ir daudz mežu. Taču ir jāskatās pasaules kontekstā, proti, šie meži nav Latvijas personīgais resurss, jo lielāko daļu sev nepieciešamo resursu mēs ņemam no citām valstīm, kur to ieguvei tiek veiktas daudzas darbības, kas veicina klimata pārmaiņas, piemēram, tropisko lietus mežu izciršana, rūdas, naftas ieguve utt. Latvijā ir maz attīstīta rūpniecība, tomēr preces, ko lietojam ikdienā, mums vajag un tās kaut kur tiek ražotas! Vai mēs varam turpināt patērēt arvien vairāk un vairāk un prasīt no citiem, lai viņi arvien vairāk samazina savus izmešus? Agrāk vai vēlāk būs jāskatās, cik tad patiesībā CO2 rada viens Latvijas iedzīvotājs ar savu dzīvesveidu. Pašreizējie indikatori rēķina CO2 izmešu daudzumu konkrētajā teritorijā, un, tā kā Latvijā ir maz iedzīvotāju, bet daudz mežu, viss ir it kā šķietamā kārtībā. Bet man liekas bīstamas mūsu tendences attiecībā uz CO2 pieaugumu transportā un pārāk lēnas šķiet darbības ar energoefektivitātes uzlabošanu ēkās.

Pie vainas droši vien ikdienas ieradumi un dzīvesveids.

Tieši tā, visi CO2 izmeši ir tieši vai netieši saistīti ar mūsu dzīvesveidu. Mēs katrs varam mainīt savus ieradumus individuāli, taču būtiskiem uzlabojumiem ir nepieciešama politiskā griba un gan pašvaldību, gan visas valsts koordinēta rīcība.

Kas ir tās pamatlietas, kas nepieciešamas vides problēmu risināšanai?

Mēs ļoti lielu uzmanību pievēršam zināšanām par dabas sistēmām: kā tās strādā, kāda ir reakcija uz cilvēka iejaukšanos, cik spēcīgu iejaukšanos un cik ilgi tās var izturēt. Par maz ņemam vērā zināšanas par cilvēka uzvedību, proti, kura sabiedrības daļa un tieši kura rīcība ir cēlonis, kas izraisa šo uzvedību, kā to izmainīt. Piemēram, vienkāršākais veids, kā panākt, ka cilvēki šķiro atkritumus, ir speciālās tvertnes novietot turpat, kur nešķirotajiem atkritumiem, jo uz speciāli ierīkotajiem laukumiem neviens normāls cilvēks vienkārši nebrauks. Būtiski ir ieguldīt līdzekļus īstajos risinājumos, nevis problēmu simptomu apslāpēšanā.

Un kādi tie būtu?

Dažādi viltus risinājumi saistīti ar efektivitātes uzlabošanu. Kamēr efektivitātes uzlabošanai blakus stāv tāds rādītājs kā IKP jeb iekšzemes kopprodukts, kurš, kā zināms, jo augstāks, jo labāk, tikmēr efektivitātes panākumiem gaidītā efekta nebūs – visu, ko ietaupām, piemēram, uz ekonomiskāku spuldzītes darbību, izlietojam, lai vienas spuldzītes vietā darbinātu 10 vai 20 spuldzītes. Tas ir tā sauktais atsitiena efekts, kas pierādījis, ka efektivitātes palielināšanas rezultātā tērējam vēl vairāk. Līdzīgi ir ar ekonomiskajām mašīnām. Likās, ka jābūt mazāk CO2, bet nē: ja agrāk cilvēki ikdienā uz darbu Rīgā brauca no Ķekavas, varbūt Iecavas, tad tagad jau dzirdam, ka cilvēki brauc no Cēsīm, Bauskas, kas ir krietni tālāk. Tātad, ja ir tik lēti un labi pārvietoties, kāpēc to nedarīt? Vēl viens mīts par energoefektivitāti saistīts ar masveida pāreju uz elektromobiļiem. Stop! Kur tad rodas elektrība? Cik atomstaciju vajadzēs, lai visas Eiropas šoferīši vakarā varētu saštepselēt savas mašīnas akumulatoru uzlādēšanai? Protams, elektromobiļi nenoliedzami ir daudz draudzīgāki gaisam pilsētā, bet tas nav īstais risinājums, jo, tāpat kā parastais automobilis, tas aizņem vietu, tam vajag infrastruktūru: ceļus, stāvvietas, apkopes un uzlādes stacijas utt. Īstais risinājums būtu nodrošināt, lai cilvēkam pēc iespējas samazinātu nepieciešamību vispār kaut kur braukt un nepieciešamajiem braucieniem piedāvāt labu sabiedrisko transportu.

Kas ir tas, ar ko CO2 pieauguma vairošanā visvairāk grēko Latvijas iedzīvotājs?

Tas, protams, ir individuāli. Tomēr valsts mums to visvairāk piespiež darīt, nenodrošinot efektīvu sabiedrisko transportu, tā vietā liekot izmantot personīgo auto. Savukārt, ja mērām nevis CO2 izmešus, bet skatām ekoloģiskās pēdas nospiedumu, tad vislielāko ietekmi atstājam ar pārtiku. Nav runa par badošanos, taču ļoti svarīgi ir pievērst uzmanību tam, ko mēs ēdam. Ir viegli izvairīties no produktiem, kas transportēti pāri puspasaulei, tāpat jāpiedomā, ka milzīgu ietekmi uz vidi rada gaļas patēriņš. Kā zināms, gaļas saražošanai nepieciešama gan mežu pārvēršana ganībās, gan lopbarības audzēšana, gan lopu uzturēšana kūtīs utt.

Kamēr valstis diskutē, laiks iet. Ko cilvēks pats var darīt, lai mazinātu savu CO2 ietekmi un ekoloģiskās pēdas nospiedumu?

Ir ļoti svarīgi, kā tiek pasniegta informācija par to, ko vajadzētu darīt. Dabiska ir nepatika pret kategoriskā formā izteiktiem aizliegumiem. Tā vietā labāk piedāvāt pozitīvas alternatīvas. Piemēram, Anglijas skolās ir izstrādāta īpaša programma, kas veicina bērnu iešanu uz skolu un mājup kājām, ja dzīvesvieta atrodas līdz 2 km attālu. Viņiem nepaziņo: tagad visi kopā glābsim nabaga klimatu! Tiek uzsvērti tādi kājām iešanas pozitīvie aspekti kā, piemēram, iespēja satikties ar draugiem un iet mājup kopā, stimulēta tik dabiskā vēlme kļūt patstāvīgākam, apziņa, ka tas ietaupa naudu, uzlabo veselību utt. Klimats šai sarakstā ir pēdējā vietā. Uzskatu, ka ir ļoti svarīgi šādus ierosinājumus pasniegt vieglā un pozitīvā veidā – kā angliski saka: «Have Fun!» jeb dari ar prieku!

Es pati faktiski nelietoju mobilo tālruni un tāpēc neizjūtu diskomfortu, stresu vai katastrofu. To varbūt jūt apkārtējie, kas pieraduši citus ātri sazvanīt jebkurā laikā. Man patiešām ir patīkami dzīvot citādi. Es pazīstu daudz cilvēku, kas vienkāršāku dzīvošanu, bez uzsvara uz materiālo, uzskata par īpašu vērtību.

Visā pasaulē aizvien aktuālāks kļūst princips «mazāk ir vairāk»...

Tas ir vienkāršības skaistums. Ir jārunā ne tikai par dabas bioloģisko daudzveidību, bet arī par cilvēku daudzveidības vērtību. Vienlaikus, realizējot savas vērtības, cilvēkam ar savu dzīves veidu nevajadzētu kāpt otram uz kājas vai kaut ko atņemt. Būtībā, dzīvojot tik greznu un siltumnīcefekta gāzu emisijām bagātu dzīvi Latvijā, vides jomā mēs atņemam citiem – ja ne šeit, Latvijā, tad kaut kur citviet pasaulē, ja ne paši sev, tad saviem bērniem. Reiz piedalījos seminārā, kur dalībniekiem tika jautāts, ko viņi visvairāk gribētu atstāt saviem bērniem no tā, kas ir pašlaik. Visvairāk tika minēts... sniegs. Tad varbūt kaut vai šīs burvības dēļ, ka tu vari pikoties, vari iziet no rīta ārā un priecāties par tīro baltumu šajā tumšajā laikā, ir vērts darīt to, kas atkarīgs no tevis šodien, lai sniegs būtu arī pēc gadiem 20...

Pastāsti, kā vēl tu mazini savu ekoloģiskās pēdas nospiedumu ikdienā?

Es ļoti reti ēdu gaļu un cenšos, lai tas ir Latvijā audzēts un ar normālu pārtiku barots lops, nevis soju ēdis dzīvnieks. Lai būtu lauki sojas audzēšanai, Brazīlijā tiek iznīcināti lietus meži. Ja kāds tagad nicīgi domā, kāds gan manam dzīvesveidam sakars ar lietus mežiem, varu atbildēt: ļoti tiešs. Man ir būtiski, ka pasaulē ir lielāka dabas daudzveidība, ka tiek saudzēti lietus meži un ka kalnos ir sniegi.

Es cenšos nebraukt ar automobili, tā vietā izmantoju divriteni vai sabiedrisko transportu. Taču ir brīži, kad esmu spiesta sēsties mašīnā, jo nav citas iespējas nokļūt laukos. Un šeit atkal nonākam pie tā, ka mēs katrs varam uzburt savu ideālo dzīvesveidu, bet ir apkārtne, kas mūs piespiež darboties noteiktā rāmī. Latvija kā valsts ļoti maz rūpējas par cilvēka iespējām dzīvot klimatam, videi draudzīgu dzīvesveidu, piemēram, likvidējot sabiedriskā transporta tīklu, kas nāk komplektā ar mazo skolu likvidēšanu. Rezultāts ir tāds, ka laukos bez mašīnas tu kļūsti darboties nespējīgs. Tādēļ nav jābrīnās, ka cilvēki aizbrauc uz Īriju. Kas cits atliek, ja tev slēdz vienīgo skolu un likvidē sabiedrisko transportu? Tad ir eksistenciāls jautājums par to, vai spēsi izvadāt bērnus un izbraukāt uz darbu, vai labāk pārcelties uz dzīvi citviet. Bet kur? Varbūt uzreiz uz valsti, kur ir drošāk, kur tūlīt atkal kaut ko neņems nost. Un tā diemžēl nav Latvija...

Tā kā mani interesē ilgtspējīgas attīstības koncepcija, sekoju argumentiem, ko piemin sabiedriskā transporta maršrutu maiņas sakarā. Pirms pāris mēnešiem Satiksmes ministrija paziņoja, ka aptuveni 80 maršruti slēgti, jo ir ekonomiski neefektīvi. Murgi! Man patiešām nav cita vārda, kā to raksturot. Tā ir neekonomiska un neilgtspējīga domāšana, kas pēc būtības pasaka to, ka Latvijas iedzīvotājs ar labu mobilitāti valstij ir ekonomiski neizdevīgs. Kad attapsimies, metāllūžņos nodotā dzelzceļa atjaunošanai būs vajadzīgi milzīgi līdzekļi, tikai iedzīvotājus tukšajās Latvijas mājās atpakaļ neiepirksi…

Latvijā nereti pietrūkst atbildīgo personu profesionalitātes, savas jomas atbildīgas pārvaldības. Kā piemēru varu minēt dažu ierēdņu atrunas, kad jautā par velotransporta attīstības perspektīvām, – Rīgai velotransports neesot piemērots! Ar šādu neprofesionālu attieksmi tiek gremdētas svarīgas lietas. Piemēram, Zviedrijā, kur klimats ir skarbāks nekā Latvijā, ar valsts un pašvaldību atbalstu tiek mērķtiecīgi veicināta velotransporta attīstība. Tur neviens ierēdnis neprasīs, vai mums patīk braukt ar divriteni, tur viņi pajautās: «Ko jums vēl vajag, lai jūs brauktu ar divriteni?» Un tur iegulda naudu. Latvijā, runājot par sabiedrisko transportu, parasti lieto terminu «subsīdijas», kas rada iespaidu par kaut ko vārgulīgu, no reizes uz reizi pabalstāmu. Citviet pasaulē naudu sabiedriskajā transportā un iedzīvotāju mobilitātes nodrošināšanā investē.

Valstiskā domāšanā Latvija atpaliek no pasaules tendencēm resursu saudzēšanā un klimatu ietekmējošo faktoru samazināšanā. Mani fascinēja, kā, piemēram, Holandē, pēta iespējas valstiskā līmenī samazināt SEG izmešus. Nonākuši līdz pārtikai, viņi rūpīgi rēķina, kas ir izdevīgāk kaut vai tomātu patērēšanā: vai mazāk SEG izmešu rada tomātu transportēšana no tālākām siltajām zemēm vai izdevīgāk tos audzēt turpat, Holandē, patērējot vairāk resursu gaismai un apkurei.

Interesanta pieeja. Patēriņam tik tiešām ir milzīga nozīme.

Ģimenē cenšamies samazināt patēriņu dažādos veidos. Mūsu pieci bērni sapņo par trauku mazgājamo mašīnu, bet es uzskatu, ka traukus labāk mazgāt bez elektrības patēriņa, tāpēc šai ierīcei nav paredzēta vieta mūsu virtuvē. Tāpat pievēršam uzmanību, cik ūdens aiziet, mazgājoties dušā vai vannā. Dārza laistīšanas vajadzībām vācam lietus ūdeni. Mūsu māja ir labi nosiltināta, un apkurei tērējam nedaudz gāzes, bet pēc iespējas tomēr cenšamies izmantot malku un ne tik aukstā laikā lieliski iztiekam ar siltumu no divām vecajām, mīļajām krāsnīm un virtuves plīts. Bet tā jau ir visas ģimenes lieta, vairs ne mana personīgā vien. Ir ļoti būtiski, ka dzīvesbiedrs domā līdzīgi, ka arī viņam šie jautājumi ir svarīgi.

Vai tavi bērni arī iet vecāku zaļajās pēdās?

Nerunāšu bērnu vietā, tas jājautā viņiem pašiem, bet es esmu laimīga par tām interesēm un virzieniem, ko viņi izvēlas. Viņi pašlaik mācās. Dzīvojot viņiem līdzi, redzu, kas notiek izglītības sistēmā, un esmu sapratusi, cik ļoti daudz kas ir atkarīgs tieši no skolotāja profesionalitātes, personības, ieinteresētības, dzīvesprieka. Trīs bērni tagad mācās Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, bet savulaik mācījās Mežaparka sākumskolā, tādēļ zinu, cik milzīga vērtība ir mazai skolai tuvu mājām, un esmu kategoriski pret mazo skolu slēgšanu. Domājot par mūsu nākamgada pirmklasnieku, apsvērsim Valdorfskolu, jo tās priekšrocības ir izbaudījuši arī divi vecākie bērni. No pilsētplānošanas viedokļa, mums nav nekādas vajadzības celt Ziemeļu koridoru. Šo naudu – miljardu latu! – vajadzētu ieguldīt izglītības iestādēs, atbalstīt mazās skolas, celt izglītības kvalitāti. Valstij vajag ne tikai pāris «gudru» valstsvīru, bet arī izglītotus iedzīvotājus, to skaitā jebkuru jaunieti, kas atkal paceltu Latviju saulītē. Iecere pāriet uz maksas augstāko izglītību man liekas absolūts murgs, un to saku ne tikai kā piecu bērnu mamma. Uzskatu, ka tas ir valstiski amorāli pateikt, ka bezmaksas augstākā izglītība ir negodīga pret nodokļu maksātājiem, jo, lūk, pensionāriem trūkst un ne visiem bērni mācās… Bet vai šīs idejas autori saprot, ka tieši gudrie prāti būs tie, kas izdomās, kā samaksāt pensijas pensionāriem? Pat ja man nebūtu neviena bērna, es ar lielāko prieku gribētu, ka mana nodokļu naudu tiktu novirzīta kvalitatīvai izglītībai valstī, jo tai vajag gudrus cilvēkus. Bet ko mēs redzam Latvijā? Pie mums obligāta ir tikai pamatizglītība.

...tajā pašā laikā citviet Eiropā par normu tiek uzskatītas vismaz divas augstākās izglītības.

Nesaprotu, kāpēc Latvijā šīs vienkāršās patiesības aizmirstas brīdī, kad tiek dalīts budžets. Tiek aizmirsts par ilgtermiņa un attīstības lietām. Šeit pieminēšanas vērts ir centiens iekurbulēt Latvijas ekonomiku ar jaunu ēku būvniecību – pašreizējā un prognozētajā demogrāfiskajā situācijā! –, kad daudz racionālāk būtu radīt apmēram tās pašas darbavietas, veicot esošo ēku energoefektivitātes uzlabošanu. Minēšu konkrētu piemēru – jaunās Valsts ieņēmumu dienesta ēkas celtniecība. Kas paliks vecajā VID ēkā? Visticamāk, neviens! Bet šī ēka kā fiziska struktūra ir jāapkurina, lai neaizietu postā. Un tie atkal ir lieki izdevumi valstij. Ir jāspēj paskatīties uz notiekošo reāli un jārīkojas citādi, netradicionāli.

Tomēr daudz kas arī notiek. Cilvēki arvien vairāk domā par šiem jautājumiem. Latvija nav vientuļa sala, un mums ir jāskatās, kas notiek pasaulē, – gan labie, gan sliktie piemēri. Ir skaidrs, ka «lielā» ekonomika tāda, kāda tā pašlaik pastāv, ilgi nenoturēsies. Tāpēc jāmeklē jēgpilnas prioritātes, jāsaprot, kas cilvēkiem ir patiesi svarīgi. Šobrīd mūsu ekonomika balstās uz vienu virzošo faktoru – IKP pieaugumu. Bet kāpēc mums tas ir svarīgs?

IKP tiešām nav objektīvs rādītājs, to vairāk raksturo kvantitāte, nevis kvalitāte. Tie ir uzpūsti skaitļi, kuru aprēķināšanas kritērijus jau tagad pasaulē arvien skaļāk kritizē, un tiek diskutēts, vai tradicionālie attīstības indeksi pietiekami labi atspoguļo mūsdienu sabiedrības stāvokli. Vai ir alternatīva?

Piemēram, Butāna, kur attīstība tiek stingri pārraudzīta, proti, modernizācijai jābūt līdzsvarotai ar seno kultūru un tradīcijām, ievērojot Nacionālās kopējās laimes filozofiju jeb Laimības indeksu, kas tiek pretstatīts IKP idejai. Valdība šai zemē ir definējusi mežu, un ne jau tikai no tā iegūstamās koksnes izpratnē, bet kā īpašu pamatu attīstībai.

Kas ir šis Laimības indekss?

Tradicionālajos attīstības modeļos ekonomiskā izaugsme ir pašmērķis. Butānas konceptā galvenā doma ir tāda, ka patiesa attīstība notiek tad, kad materiālā un garīgā attīstība notiek paralēli un papildinot vienai otru. Tiek izvirzīti četri galvenie attīstības pamatvirzieni: ilgtspējīgas attīstības sekmēšana, kultūras vērtību saglabāšana un veicināšana, dabiskās vides saglabāšana un labas valsts pārvaldes izveidošana. Viņiem šis Laimības indekss ir nozīmīgāks indikators par nacionālo iekšzemes kopproduktu.

Nacionālās kopējās laimes uzstādījums radīja apvērsumu pārvaldībā. Piemēram, tādas ļoti prestižas, starptautiskas organizācijas kā Starptautiskā pašvaldību vides iniciatīvu padome (ICLEI) interneta mājaslapā ir redzams, cik daudz pašvaldību visā pasaulē diskutē par šo modeli. Ir patīkami sekot līdzi šīm diskusijām, kur redzams, kā pilsētas meklē jaunu pieeju attīstībai.

Ar divriteni tā patālu, bet nebūtu slikti aizbraukt uz Butānu un savām acīm redzēt, kā cilvēki tur dzīvo, vai rakstītais nav reāls tikai uz papīra, jo, ja tā ir realitāte, tad tas patiesi ir šobrīd man zināmais labākais piemērs. Esmu piesardzīga, jo ir vietas, kur stratēģijām un atskaitēm ir maza sasaiste ar realitāti. Kāds kolēģis no Zviedrijas nesen teica: vai tad Rīga nav labs piemērs sabiedriskā transporta jomā – jums ir veloceliņi, zemās grīdas tramvajs un citas labas lietas... Tikai atskaitē laikam nebija teikts, ka zemās grīdas tramvajs ir tikai vienā maršrutā, ka pieturas joprojām nav pielāgotas invalīdiem un ka ar divriteni pilsētā vari droši izbraukt tikai divarpus maršrutus... Bet normāls zviedrs to nemaz neiedomātos no tādas atskaites… Šie vārdi par Latviju ir kritiski tikai tajā nozīmē, ka ir taču arī jāredz, ko darām labi un kur vajag ko mainīt. Atliek vienoties par darāmā virzienu un darīt.

Ir taču tik vienkārši dzīvot pareizi, labi un skaisti. Kāpēc cilvēki mūsdienās vairs nemāk saskatīt robežu starp labo un ļauno?

Varbūt izteikšu nepopulāru ierosinājumu, taču es aicinātu cilvēkus izmest televizorus – tie nemanot nozog laiku, ko varētu veltīt ģimenei, draugiem, pašizaugsmei, saskarei ar dabu. Vides filozofijā ir interesanti pētījumi par to, ka cilvēki, dzīvojot pilsētniecisku dzīvesveidu un stāvēdami uz tā, ko paši radījuši, pazaudē dabisko izjūtu, sapratni par to, kas veselīgi un neveselīgi, skaisti un neglīti utt. Pazūd tīrā saikne ar savu dziļāko būtību, un vienīgais veids, kā to atjaunot, ir būt saskarē ar dabu. Izmetiet televizoru un ejiet dabā. Tās pāris stundas ir neat-sverama vērtība. Meklējiet domas dabā! •