Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

 

 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 5 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Negantā skaistule cauna

Teksts un foto: Vilnis Skuja

Sena Kanādas indiāņu pasaka vēsta, ka agrāk visi zvēri bijuši balti, bet tad krauklis, kurš arī tolaik bijis balts, kādu nakti no Debesīm nozadzis uguni, nonesis to uz Zemi un sasaucis visus zvērus skatīties. Zvēri sastājušies apkārt un nu tik skatījušies. Zebiekstei, baltajam lācim, polārlapsai un baltajam zaķim drīz apnicis, un tie devušies prom, bet citi palikuši, līdz uzlēkusi Saule. Rīta gaismā visi ieraudzījuši, ka neviens no viņiem vairs nav balts. Vienīgi caunai pakakle bijusi balta, jo tā aizmigusi un zem nokārtās galvas palicis nenokrāsojies plankums... Un tiešām – arī mūsu meža caunai Martes martes, līdzīgi kā tās Amerikas māsai Martes americana, manuprāt, pats neparastākais ir zvēriņa pakakle. Tās krāsa mēdz būt no gandrīz baltas līdz tumši oranžai.

Meža cauna ir neparasti skaists, par mājas kaķi nedaudz mazāks dzīvnieks. Apmatojums vasarā brūns, ziemā baložpelēks. Caunas kažoks cilvēkiem vienmēr bijis lielā vērtē. Senajā Krievijā tas izmantots naudas vietā: 1 kuns – 1 caunāda (krievu val. куница – cauna). Senajā Dānijā caunas kauli izmantoti dažādos rituālos. Caunai ir vēl kāda spēja, kas to padara nedaudz līdzīgu kaķim, – tā gan nevar pilnīgi ievilkt nagus kā kaķis, bet spēj tos nedaudz piepacelt, pa pusei ievelkot, lai, staigājot pa zemi, tie netraucētu un nenotrulinātos. Nagiem vienmēr jābūt asiem, jo cauna kāpj kokos un asi nagi noder arī medījot. Caunas ķepa, salīdzinot ar zvēriņa augumu, liekas nesamērīgi liela, jo tai ir ļoti gari pirksti, kurus vajadzības gadījumā var plaši ieplest, tā palielinot atbalsta laukumu, tāpēc cauna pat irdenā sniegā iegrimst pavisam nedaudz. Pēdas apakšpuse meža caunai ir biezi apmatota, un arī tas palielina balsta virsmu un pasargā pirkstus. Pēc izmēra caunas pēdu nospiedumi nav mazāki kā lapsai, bet, tā kā pieaugusi cauna ir vismaz reizes piecas vieglāka, staigājot pa sniega virsu, tā droši vien jūtas kā Jēzus uz ūdens. Tas ļoti svarīgi ir ziemā, kad zvēriem pārvietoties pa irdeno sniegu ir ļoti grūti. Taisnības labad jāteic, ka arī cauna, uzkrītot svaigam sniegam, kādu laiciņu uzkavējas migā, bet tad, kad vēders liek, barības meklējumos var noskriet vairākus desmitus kilometru. Ziemai turpinoties, sameklēt ēdamo kļūst aizvien grūtāk un attālumi, ko cauna spiesta pieveikt, kļūst aizvien lielāki. Caunai, tāpat kā citiem sermuļu dzimtas pārstāvjiem, ir garš ķermenis – reizē slaids, lai var viegli ložņāt, un ar pietiekami nopietnu masu, lai viegli pieveiktu upuri. Pēc līdzīga principa izveidoti takši un baseti – it kā mazi, bet faktiski vidēja lieluma suņi. Caunas galvaskauss ir garens, tāds kā izstiepts, un caurumam, kurā cauna var iebāzt savu smuko galviņu, tā viegli izspraucas cauri arī pati. Tēviņi ir augumā lielāki un smagāki, tāpēc galvenokārt dzīvojas pa zemi, mātītes ir vismaz par trešdaļu vieglākas, tādēļ koku vainagos jūtas kā mājās. Cauna ir īsta ložņa. Pārvietojoties mežā visam pievērš uzmanību – katrs aizdomīgākais troksnītis, tikko gaisā jūtamā smaržiņa vai vienkārši aizdomīga paskata sakārnis nepaliks neaplūkots. Ēdamais var slēpties jebkur. Cauna mežā rosās kā čakla saimniece virtuvē, gaidot ciemiņus. Te tā pazūd zemes tukšumos zem izgāztiem celmiem, te veikli uzskrien kokā un visur atrod ko ēdamu. Neviens potenciālais caunas upuris nevar justies drošībā ne koka galotnē, ne uz zemes. Cauna izmanto telpu trīs dimensijās. Ar šo spēju tā līdzinās putniem un pat pārspēj tos, jo izmanto arī pazemes telpu.

Caunas ēdienkarte

Pa zemi cauna pārvietojas lēcieniem. Bēgot vai cenšoties panākt medījumu, lēcieni var būt vairāk nekā pusotru metru tāli. Medījot cauna bieži mīņājas, izliekusi garo ķermeni kūkumā, – tekalē sīkiem solīšiem vai lēkā uz visām četrām īsajām kājelēm reizē.

Dzenoties pakaļ vāverei, tā lec no koka uz koku vairāk nekā četrus metrus tāliem lēcieniem. Parasti tiek pārspīlēta vāveres nozīmība caunas ēdienkartē. Vāveru masveida savairošanās gados cauna vāveres ķer biežāk, un tad tās veido pat 50% kopējā barības daudzuma, bet parasti vāveres ir labi ja desmitā daļa no caunas ēdienkartes. Cauna uzbrūk vāverēm gan koku vainagā, gan cenšas pārtvert uz zemes. Reizēm cauna seko vāverei vairākus simtus metru. Noķerto vāveri bieži ievelk un apēd tukšumā zem kāda izgāzta celma vai citā slēptā vietā. Nākamajā dienā pēc vāveres notiesāšanas cauna reizēm atpūšas un medīt neiet. Pētnieki pēc dzīvnieka atstātajiem pēdu nospiedumiem ziemā konstatējuši, ka reizēm cauna dzenā zaķi vairāku kilometru (pat 4,5 km) tālumā, bet tas parasti ir peļu neražas gados, jo – kāpēc dzenāties pakaļ zaķim pāri puspasaulei, kad peļu diezgan? Cita lieta ir mežirbes. Tās caunai ļoti garšo. Krievijā noskaidrots, ka katras ceturtās mežirbes nāvē vainojama cauna. Ziemā cauna cenšas mežirbi pārsteigt, kad tā guļ sniega alā, tomēr parasti tikai puse uzbrukumu beidzas sekmīgi. Krievu teriologi raksta, ka sniegputeņa naktīs caunas ķerot guļošos medņu gaiļus. Acīmredzot krītošais sniegs un vēja auri ļauj tām pielavīties lēciena attālumā. Turklāt vismaz vienā gadījumā esot noķerts pat kokā sēdošs medņu gailis. Kādā pētījumā konstatēts, ka no 19 plēsēju noķertiem medņiem sešus nokodušas caunas. Caunas labprāt uzēd putnu olas un mazuļus. Reizēm tām izdodas noķert pa kādai putnēnu mammai, kad tā mēģina aizvilināt caunu prom no mazuļiem. Un kur tad vēl kukaiņi un to kāpuri. Tāpat netiek smādētas arī vardes, kuras vasa-ras sezonā ir pat desmitā tiesa no ēdienkartes. Ķirzakas, strupastes, peles un ciršļi ir īstā caunu barība, bet faktiski tas ļoti atkarīgs no sezonas, un dzīvnieki jau parasti ēd to, kā ir visvairāk. Vasaras beigās caunas bieži mielojas arī ar kameņu medu. Ja vien ir iespējams, caunas ielaužas bišu stropos. Vietumis Īrijā un Šveicē caunas aptuveni pusi gada ir īsti augļēdāji, reižu reizēm piekožot pa kādai sliekai un skudrai. Rudenī arī mūsu caunām garšo ogas un augļi: mellenes, brūklenes, bumbieri, pīlādži u.c. Tās ir bieži viesi mūsu augļudārzos.

Cita citu netraucē

Caunu teritorijas ir dažus līdz dažus desmitus kvadrātkilometru lielas un bieži vien pārklājas. Dažādi īpatņi vienu un to pašu dzīves telpu iemanās izmantot dažādos diennakts laikos, tā caunu blīvums var ievērojami palielināties. Zvēriņi savu teritoriju iezīmē ar ekskrementiem, urīnu un dziedzeru saturu. Caunas mēsliņiem nav nepatīkamās spēcīgās muskusa smakas kā lapsas vai ūdeles mēsliņiem, nu, bet tos jau osta tikai zoologi. Vairošanās laikā pavēderes dziedzeri piebriest, un cauna mēdz šļūkāt uz vēdera pa nogāztiem koku stumbriem, zariem, zemi. Iezīmēšanas procesa laikā aste tiek saslieta gaisā. Tādā veidā caunas mēdz arī savstarpēji apmainīties smaciņām, braukājot uz vēdera pa otras muguru. Vienreiz to sāk no galvas, tad atpakaļ no astes, un tā vairākas reizes no vietas, līdz abas smaržo vienādi.

Grūsna deviņus mēnešus

Riests notiek vasaras vidū, bet apaugļotā olšūna – blastocista – dzemdē ieligzdojas vien ziemas vidū, parasti februārī, kad novērojams tā sauktais māņu riests. Zvēriņi kļūst seksuāli aktīvi, dzenā viens otru, un mežā to var viegli pamanīt un dzirdēt. No šā brīža pēc mēneša migā, kas iekārtota koka dobumā, vecā žagatas ligzdā vai āpša alā u. tml. vietās, piedzimst parasti trīs mazuļi, kurus māte zīda aptuveni divus mēnešus. Vasaras beigās jaunuļi uzsāk patstāvīgu dzīvi.

Sūkā šļūtenes un skrubina vadus

Cauna ir ziņkārīgs zvēriņš. Vistu kūts un trušu būdas, it sevišķi, ja atrodas meža tuvumā, pievelk caunu kā magnēts. Tās ļoti ātri pielāgojas jaunai situācijai. Apdzīvoto vietu tuvumā parasti izveidojas populācija, kuras īpatņi ir sevišķi droši un pielāgojušies dzīvei urbanizētā vidē. Tā, piemēram, ventspilnieki ziņo, ka naktī pie atkritumu konteineriem caunu varot ieraudzīt tikpat bieži, cik kaķi. Šur tur Rietumeiropā caunām patīk sildīties uz stāvvietā noliktas automašīnas motora. Tur, siltumā garlaikodamās, tās reizēm mēdzot pazelēt motora vadus un kabeļus, tā sabojājot auto. Par caunu repelentu jeb atbaidītāju varot izmantot svaigus suņa mēslus, bet tie, kuriem šāds līdzeklis nav pieejams, zem automašīnas uz asfalta var noklāt žoga sietu – arī tas atturot nelūgtos «automehāniķus» pūkainā kažokā. Tad tie apmierinoties ar logu tīrītāju gumiju zelēšanu, bet, ja saimnieks arī logu tīrītāju slotiņas noņēmis, tām nekas cits neatliekot, kā doties uz dārzu pakošļāt gumijas ūdens caurules.

Caunas mūža ilgums vidēji ir 3–4 gadi. Rekords – 11 gadi savvaļā. Nebrīvē spēj nodzīvot līdz 18 gadu vecumam. Latvijā meža caunas atļauts medīt, bieži tās sabrauc uz autoceļiem, tām uzglūn ūpji un ērgļi, tomēr, salīdzinot ar pagājušā gadsimta vidu, pašlaik caunu ir ļoti daudz, un tas nozīmē, ka lielākā ietekme uz caunu populāciju bijusi medībām. Kažokādu iepirkuma cenu kritums ir padarījis šo sīko plēsēju par bieži sastopamu zvēriņu Latvijas ainavā. •