Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu nav saņemta neviena atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

 

Laba diena!

Sasodīti grūti sākt rakstīt redakcijas sleju, kad neziņas vairāk nekā ziņas. Saeimu esam pārvēlējuši, kāda būs nākamā valdība – jausmas maz. Viens nu gan vismaz pašlaik ir skaidrs: mainīsies vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs. Vai pamanījāt, ka neviena partija, kas kāro VARAM, nesaka tās pilno nosaukumu, bet veikli nobubina, ka vēlas sev reģionālās attīstības ministriju. Ak, pareizi – tuvojas taču pašvaldību vēlēšanas, jāsteidz ieņemt stratēģiski svarīgo vietu, gan jau to vidi kaut kā piecietīs un kā karstu kartupeli pamētās no rokas rokā. Nu ja, mani pārņēmis tipiskā latvieša sindroms – cerot uz labāko, rēķināties ar sliktāko, jo tad vismazākā iespēja vilties.

Lai sagatavotu šo žurnālu, devos uz Latgali. Pirmo kultūršoku piedzīvoju Višķos, kur notika nometne ekoskolu skolotājiem, – izskatījās, ka šeit līdz brīdim, kad pēdējais iedzīvotājs aizejot izslēdz gaismu, vien pāris soļi ejami. Vienai no arodskolas piecstāvu kopmītnēm logi izsisti līdz pat pēdējam stāvam, otrā – visliesākais padomjlaika interjers ar triceklīgu elektrību vienā no istabas kontaktiem. Tikai baznīca un veco ļaužu pansionāts izskatījās kā no mūsu laikiem. Taču, nobraucot kādus 50 kilometrus, klāt Daugavpils – sakopta pilsēta ar plašām ielām un augstiem namiem. Žēl tikai, ka saklausīt latviešu valodu tur izdevās vien Daugavpils universitātē. Es jau sen grasījos aizbraukt pie Latgales zooloģiskā dārza direktora Mihaila Pupiņa, lai saprastu, kas gan tik īpašs šajā cilvēkā, ka telekanāls TV3 viņam piešķīra balvu «Latvijas lepnums». Vai sapratu? Izlasi lielo interviju, ceru, ka arī tev gribēsies aizbraukt uz šo nelielo, bet tik gudri izveidoto zooloģisko dārzu Daugavpilī. Es novēlu, lai Mihails piedzīvo tos laikus, kad Latvijas Āfrikā – Dienvidlatgalē – atkal čāpo purva bruņrupuči un dzidri sasaucas sarkanvēdera ugunskrupji, par kuru atjaunošanu Latvijas dabā rūpējas Aija Pupiņa.

Septembra pirmajā svētdienā piedzīvoju brīnišķīgu mirkli – Lūgšanu pie jūras. Kolkas luterāņu draudzes mācītājs rosināja, raugoties krusta viļņos, iedomāties par konkrētām vēlmēm, lai glābtu jūru. Es jau nezinu, ko lūdza citi, bet pieļauju, ka arī viņi vēlējās, lai Baltijas jūra nebūtu tikai tankeru maģistrāle un nesprāgušo lādiņu spridzinātava, bet tajā varētu peldēties cilvēki, netraucēti vairoties zivis un viļņos šūpoties ūdensputni. Un ceru, ka vismaz tie, kuri tobrīd bija pie mūsu visu jūras, šajā brīdī nolēma izdarīt tās labā ko konkrētu – piemēram, turpmāk lietot tikai videi draudzīgu veļas pulveri, neizmantot santehnikas aromatizētājus un baktēriju apkarotājus, kā arī apdomāties, vai tiešām uz šķīvja bagātīgi jāuzšļāc visreklamētākais trauku mazgāšanas līdzeklis. No šīm mazajām izvēlēm un pieļautajām paviršībām veidojas mūsu visnetīrākā jūra pasaulē. Kad institūta BIOR laboratorijā, kur nosaka dioksīnu daudzumu pārtikā un lopbarībā, vaicāju, kuros produktos ir visvairāk mokošu nāvi nesošās indes, saņēmu atbildi: Baltijas jūras zivīs! Turklāt visās – gan lielās, gan mazās, gan plēsīgās, gan neplēsīgās, gan treknās, gan liesās. Jājautā: kur tad tie dioksīni radās? No mūsu pašrocīgi veiktajiem mazajiem noziegumiem pret vidi – kaut vai no tā, ka savā dārzā kūpini gaisā plastmasas atkritumus. Un vēl... Vai esi kādreiz aizdomājies, kā dažādas indes no austrumvalstīm atceļo pie mums? Izrādās, arī ar apģērbu! Protams, pamazām jau šī ķīmija izmazgājas, bet kur pēcāk paliek? Nu ja – upēs, kas tek uz jūru.

Nākamo reizi žurnāls «Vides Vēstis» iznāks decembrī. Ceru, ka tas nebūs pēdējais un ka līdzšinējā vides ministra Raimonda Vējoņa rūpīgi sargātā vides izglītība netiks nozūmēta līdzīgi kā Višķu tehnikums tur, tālajā Latgalē. Es ceru, ka vides medijiem šai valstī, kas ik pa laikam palepojas, ka ir zaļākā pasaulē, joprojām atradīsies sava vieta zem saules.

 

Anitra