Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemta 1 atsauksme
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Dzīvo kā bruņrupucis – nesteidzas, bet vienmēr paspēj

Anitra Tooma;
Viļņa Skujas foto


Mihails Pupiņš ir harizmātiska personība un ļoti populārs cilvēks Latgalē. Un kā nu ne – padomju laiku jauno naturālistu stacijā viņš izveidojis Latgales zooloģisko dārzu, kur apskatāma neliela, bet ļoti aizraujoša ekspozīcija un tiek pavairoti galvenokārt viņa mīļie rāpuļi un abinieki. Tur klaigā papagaiļi un inkubējas čūsku olas, pa zariem naski skraida griezējskudras.

Mihails dzimis 1962. gada 26. maijā skolotāju ģimenē, un, kopš vien sevi atceras, viņš ņemas ar dzīvniekiem. Studējis Pedagoģiskajā institūtā dzimtajā Daugavpilī, ieguvis doktora grādu bioloģijā un psiholoģijā. Kopā ar viņu vienmēr ir dzīvesbiedre Aija, kura pēta sarkanvēdera ugunskrupjus.


Kad tu tā nopietni pievērsies dzīvniekiem?

Man jau kopš bērnības paticis nodarboties ar dzīvniekiem. Kāpēc – to es tagad labāk saprotu, jo esmu studējis psiholoģiju. Lielāko daļu cilvēku bērnībā saista dzīvnieki, ar laiku tā patika gan pāriet, bet man – patīk līdz pat šai dieniņai. Tolaik dzīvojām Medumos – tāda laba un zaļa vietiņa ar ezeriņu. Mācījos 1. klasē, kad pirmo reizi sapratu, ka dzīvniekus var turēt arī mājās, un tā es izveidoju savu pirmo zoodārzu pagalmā. Uz galda bija ekspozīcijas daļa: tējkannā mazas karūsiņas, viena zaļā varde, sliekas, vēzis un mans pirmais Vidusāzijas bruņrupucis, kurš bija izmucis vietējam skolotājam. Zem galda atradās laboratorijas – redz, kā jau toreiz instinktīvi zināju, ka ekspozīcijai jābūt atdalītai no laboratorijas. Arī tagad, pēc gadiem četrdesmit, mēs šo principu joprojām ievērojam: ēkas 1. stāvā ir ekspozīcija, 2. stāvā – laboratorijas, kur vairojam dzīvniekus. Es savu hobiju no bērnības neesmu mainījis, jo dzīve nav tik gara, lai mētātos. Un daži dzīvnieki ar mani ir nodzīvojuši gadus trīsdesmit, četrdesmit, piemēram, viens purva bruņrupucis – divdesmit trīs gadus! Bet viņš jau bija pavecs, kad nonāca pie manis. Viens sauszemes bruņrupucis – vairāk nekā trīsdesmit gadu! Izrādās, ka bruņrupuči dzīvo ilgāk nekā cilvēki.

Esmu domājis, kāpēc cilvēki nereti izvēlas nevis sugas brāļu, bet gan dzīvnieku sabiedrību. Cilvēks vienmēr cenšas apmierināt savas vajadzības, arī psihiskās. Lielākoties viņš apkārtējā pasaulē meklē to, kā pašam trūkst. Ja cilvēks vēlas, lai viņa dzīve būtu neparastāka, viņš var iet dabā, dzīvot tur ne tikai pa dienu, bet, lai sajustu jaunas emocijas, pavadīt arī nakti. Dabā cilvēks var būt tāds, kāds neuzdrošinās būt cilvēku sabiedrībā, jo šī vide viņu tādu nepieņemtu. Un tad viņš veido savu pasauli ar dzīvniekiem, kur viņš ir galvenais, kas rūpējas, baro, ir atbildīgs. Atstumtie cilvēki nereti izvēlas dzīvniekus, kas arī ir it kā atstumtie jeb sliktie un riebīgie. Tā pusaudži izvēlas turēt žurkas, čūskas, zirnekļus. Vai arī – pienāk vecums, cilvēks paliek bez draugiem, bez darba, un tad vērojama klasiskā aina: suns, kaķu bars... Jo šie dzīvnieki palīdz cilvēkam psihiski izdzīvot. Es domāju, ka tas ir labi.

Vai taviem vecākiem patika, ka ņemies ar dzīvniekiem?

Vecāki atbalstīja mani, bet vienlaikus mēģināja arī ievirzīt nopietnākās sliedēs, tēvs rosināja iet strādāt kādā rūpnīcā, jo toreiz tur varēja gan labi nopelnīt, gan tikt pie dzīvokļa. Mamma cerēja, ka būšu mediķis. Es pat iesniedzu dokumentus augstskolā, bet tad aizdomājos: priekš kam? Cilvēks ir tikai viena no dzīvnieku sugām, pārējo sugu ir daudz vairāk, tas taču ir interesantāk! Tā nu es iestājos Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā. Tas, ka aizgāju mācīties uz institūtu, bija pareiza izvēle, jo zoodārza darbībā vismaz 50% ir darbs ar cilvēkiem. Zoodārzs sastāv no dzīvnieku ekspozīcijas, pētnieciskā darba, dabas aizsardzības un arī sugu pavairošanas. Bet tikai vienai vienīgajai jomai – ekspozīcijai – vajag apmeklētājus. Bija ļoti svarīgi saprast, kā dzīvnieki ietekmē cilvēkus, ko cilvēks vēlas saņemt no dzīvniekiem, tāpēc pedagoģiskā izglītība man bija ļoti svarīga. Kad pabeidzu studijas, kādu laiku strādāju Kalupes internātskolā, pēc tam – obligātais dienests padomju armijas izlūkdienestā Rīgā, un pēc tam atgriezos Daugavpilī.

Kad tu satiki dzīvesbiedri Aiju?

Man ir ļoti paveicies, jo dzīvesbiedrs ir pats svarīgākais dzīvē. Studēju pēdējā kursā, un toreiz man jau bija neliela kolekcija studentiem. Tolaik nebija nekā – pēdējie padomju gadi. Tādēļ, kad pirmkursnieki devās uz talkām kolhozā (Aija tā stāsta), es esot pienācis un lūdzis, vai nevarētu atvest kādu litru slieku, kādas trīs četras peles un dažas vardītes, bet dzīvas. Tā bija pirmā reize, kad Aija man pievērsa uzmanību, sak, re, kādi dīvaini cilvēki ir uz pasaules! Tā pamazām sākām strādāt kopā. Mums ir divas meitas Elīna un Agnese, abas studentes, bet bioloģija nav viņu stihija.

Aija, kā tu atceries pirmo tikšanos ar Mihailu?

Aija Pupiņa: Es biju iestājusies 1. kursā, un tajos laikos studentus sūtīja uz kādu kolhozu. Mihails pienāca pie mums un teica fantastiskus vārdus: «Ja jūs redzat kādu pelīti, nenogaliniet viņu, bet atvediet burciņā man. Man mājās dzīvo čūskas, un viņas vajag barot.» Tas mani tā satrieca! Domāju: tas nu gan ir neparasts puisis! Pēc tam strādāju vivārijā, un Mihails arī tur grozījās; sapazināmies un apprecējāmies. Dzīvnieki mūs saveda kopā.

Tu spētu dzīvot kopā ar parastu vīrieti?

Nē, jau toreiz es sapratu, ka man ar šo vīrieti nekad nebūs garlaicīgi, un tā arī ir joprojām.

Turpinu sarunu ar Mihailu par bērniem...

Katra genotipa «mērķis» ir turpināties nākamajā paaudzē. Tāpēc, kamēr bērns aug, tēlaini sakot, vecā mašīna var to mazo mašīnu vēl virvītē pavilkt, lai tā uzņem ātrumu. Mūsu novecošana ir dāvana no dabas, lai mēs varētu savus resursus ieguldīt vēl mazbērnos. Tas mums ielikts, tā teikt, muguras smadzenēs – ieguldīt savā genotipā un turpināt šo miljoniem gadu seno ceļu, kaut neviens īsti nezina, kas mūs gaida nākotnē. Bet, ja sievietei vai vīrietim nav savu bērnu, viņi apzināti vai neapzināti pārdzīvo. Labs risinājums ir rūpēties par kādu tuvinieka bērnu, jo arī tad viņu genotips tiks turpināts. Vari rūpēties arī par citiem bērniem, jo viņiem visiem ir tava genotipa sastāvdaļa.

Daudzi nemaz negrib problēmas un pārdzīvojumus, ko sagādā citi cilvēki, tāpēc labprātāk rūpējas par suņiem un kaķiem.

Cilvēks ikvienā savā darbībā meklē baudu. Vienam lielāku baudu sagādā rūpes par izmirstošām sugām, otram lielāka bauda būs rūpēties pašam par sevi un realizēties saskarsmē ar suņiem un kaķiem. Trešais domā, ka jārūpējas par klaiņojošajiem mājdzīvnie-kiem, un uzskata tos par personībām, domājošām būtnēm. Es neņemtos izvērtēt, kura darbošanās ir vērtīgāka.

Zooloģiskais dārzs zem galda... Kā šis sapnis attīstījās šo 40 gadu laikā?

Tolaik Medumos man pietrūka zināšanu, lai nodrošinātu saviem dzīvniekiem dabiskus apstākļus, un man jau nekā liela arī nebija. Bet istabā vienmēr bija akvāriji, terāriji, bundžiņas. Dzīvnieki auga, vairojās, daļu dāvināju draugiem un kaimiņiem. Jau tolaik priekšroku devu rāpuļiem un abiniekiem. Reiz mamma atveda no Rīgas raibu žurku, ko sauca par Žurku. Vecāki uzdāvināja man arī citus zvēriņus.

Mācījos 10. klasē, kad dabūju pirmo eksotisko dzīvnieku. Milicija toreiz arestēja kādu vīrieti, kas Daugavpilī biedēja cilvēkus ar pusotru metru garu Amūras zalkti, kas gan nav indīga čūska. Arestēja abus. Ar cilvēku skaidrs, ko darīt, bet ko iesākt ar čūsku? Atdeva man, jo tolaik es biju vienīgais, kas Daugavpilī nodarbojās ar čūskām. Pēc gada olimpiādē Daugavpilī satiku vienu puisi – Dmitriju Tkačovu, kurš tagad ir liels zinātnieks Ukrainā. Viņš paskatījās uz manu zalkti un teica: «Forši, mums viens tāds ir, bet nav pāra.» O, pāris ir svēta lieta! Nolēmu savu zalkti atdot viņam. Dmitrijs turklāt man solīja pretī pāris citu sugu čūsku, kas viņam nebija vajadzīgas. Tā es devos savā pirmajā ceļojumā uz Kijevu, kaut biju iecerējis zalkti Rīgā iedot vilciena pavadonei, lai nodod Tkačovam. Bet tad sapratu, ka nevaru uzticēt nevienam tādu dzīvnieku. Nopirku biļeti un aizbraucu uz Ukrainu. Zināju tikai puiša vārdu un uzvārdu, Kijeva nav maza pilsētiņa, un Tkačovu tur, izrādās, papilnam – kā Latvijā Bērziņu. Bet jau trešajā pasta nodaļā atradu īsto adresi, zvanīju pie durvīm: «Sveiki! Atvedu čūsku!» Tad es dabūju savas pirmās smilšu žņaudzējčūskiņas un Bitis arietans no Āfrikas – traki indīgas, izauga pusotru metru garas. Kā atvedu? Nu, kabatā, maisiņā... Toreiz bija vienkāršāk, robežu un ierobežojošu likumu nebija. Vispār esmu ļoti piesardzīgs, neviena indīgā čūska man nekad nav iekodusi, kaut jaunībā esmu braukājis ekspedīcijās uz Karakumu, kur ķēru efas, gjurzas Turkmenistānā, Kazahstānā un Tadžikistānā. Paziņas gan ir sakosti un pat miruši, bet man ir paveicies – jo tā tik tiešām ir tīra veiksme!

Pirms devos dienēt, atdevu savas indīgās čūskas Rīgas zoodārzam. Kad atgriezos, iestājos darbā Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā par laborantu, un no tā laika sākās mans apzinātais ceļš – izveidot dzīvnieku kolekciju un darboties, lai mainītu cilvēku attieksmi pret dzīvniekiem un dabu. Tas ir bijis tāds taisns ceļš – arī 49 gados mainīt neko negribētu.

Ko tu pētīji?

Mani interesē bioloģija, bet, ja nodarbojos ar ekspozīcijas veidošanu, man jāsaprot arī cilvēks. Tāpēc to visu sāku pētīt no vienas, otras un trešās puses – pedagoģijā, psiholoģijā un bioloģijā ar tēmu par purva bruņrupuča ekoloģiju. Bruņrupucim savā ziņā ir saikne ar Daugavpils simboliku, jo jau pilsētas nosaukumā ir divas vērtības: upe Daugava un pils. Bruņrupucis ir vienīgais mugurkaulnieks Latvijā, kas dzīvo ūdenī (arī upēs) un kam ir sava «pils» – bruņas. Viņu sauc arī par upju bruņrupuci, bet pilns tā zinātniskais nosaukums ir Eiropas purva bruņrupucis.

Arī Aija šopavasar aizstāvēja doktora grādu par ugunskrupjiem. Mēs abi esam kā bruņrupuči – ejam tikai vienā virzienā; arī viņi nesteidzas, bet vienmēr paspēj, – ko sākām pētīt pirms gadiem divdesmit, to arī turpinām. Ja rupucis izvēlējies savu virzienu, tad vajag tikai atcerēties, kādā virzienā tas aizgājis, un tur arī viņu atradīsi.

Tagad, kad esmu pētījis procesus no trim pusēm, mazliet vairāk sāku saprast, kas un kā notiek, – tas mums palīdzēja apzināti strādāt ar apmeklētājiem un izprast, kā veidot ekspozīciju. Galvenais princips, kas mūsu zooloģiskajā dārzā tiek ievērots, ir: vienota vide cilvēkam un dzīvniekam un pēc iespējas mazāk režģu, jo dzīvniekiem nav jāsēž cietumā. Lielākoties viņiem var pat pieskarties, ja vien cilvēks un dzīvnieks to gribēs. Vēl gādājam par to, lai daži dzīvnieki uzreiz nebūtu pamanāmi. Lai gan tā ir imitācija, arī dabā tā ir. Pie mums dzīvnieks ir aktieris teātrī un spēlē pats sevi.

Šāda pietāte pret dzīvnieku nemaz nav tik bieži sastopama – zoodārzi lielākoties ir kā īstas zvērnīcas.

Kas tad ir galvenais – lai kolekcijā ir pēc iespējas vairāk sugu vai lai dzīvnieki labi justos? Mēs nemēģinām pārsteigt cilvēkus ar lielu sugu klāstu un iegūt vēl kādu ķeksīti atskaitēs. Dažiem ir svarīgi, lai ekspozīcijā ir pēc iespējas retākas sugas: «Re, mums ir viens no diviem eksemplāriem, kas palikuši uz pasaules!» Nē, mums ir cita pieeja. Viens virziens ir ekoloģiski pedagoģiskā ekspozīcija, kurā rādām dzīvniekus cilvēkiem. Otrs virziens ir pētniecība – pētām dzīvnieku ekoloģiju arī zookultūrā jeb regulējamos apstākļos. Trešais virziens – dabas aizsardzība. Ceturtais – dzīvnieku pavairošana. Pēdējām trim darbībām apmeklētāji nav vajadzīgi, viņi pat traucē dzīvniekus. BET! – tā kā mūsu zoodārza galvenā joma ir ekoloģiski pedagoģiskā darbība ekspozīcijā, darbs ar apmeklētājiem ir ļoti svarīgs.

Ko no Latgales zooloģiskā dārza var mācīties citi?

Mēs neesam iedomīgi, bet, manuprāt, varam pastāstīt, kā, no mūsu viedokļa, veidot ekspozīciju, lai tā pozitīvi ietekmētu apmeklētāju. Mums bija ļoti laba sadarbība ar psihologu Viktoru Jasinu. Viņš tagad pārcēlies uz Maskavu un ir vadošais speciālists savā jomā Krievijā – pēta cilvēku mijiedarbību ar vidi, ar dabu. Viņš uzskata, ka, veidojot attieksmi pret dzīvo dabu, ir ļoti svarīgi, lai cilvēks dabu uztvertu kā subjektu. Viss, arī daba, ir uztverams vai nu kā subjekts, vai kā objekts. Ja tu pret dabu izturies kā pret objektu, tu viņu uztver kā lietu. Objekts nespēj ne domāt, ne just, viņam nav emociju, ar lietu var darīt visu, kas ienāk prātā, – arī salauzt un izmest. Pret dabu var izturēties kā pret subjektu, kas ir līdzīgs tev – domā un jūt –, un jūsu attiecības regulē morāle un ētika.

Arī attieksme pret subjektu vai objektu var būt dažāda, proti, var tajos saredzēt materiālas vai nemateriālas vērtības jeb paust pragmatisku vai nepragmatisku attieksmi. Nepragmatiskā attieksme valda tad, kad tu meklē attiecības, ko nevar novērtēt ar naudu, jeb, citiem vārdiem sakot, draudzību, mīlestību, vietu hierarhijā vai saskarsmi. Pragmatiska attieksme ir: desa, piens, āda, gaļa – to visu var pārdot. Un tad dzīvnieki var atrasties jebkurā no šiem četriem sektoriem: pragmatiski, kā pret objektu, cilvēks parasti izturas pret sivēnu, kuru audzē, audzē un tad nokauj. Bet suns vai kaķītis šim pašam cilvēkam ir subjekts, viņš ar šo zvēriņu runājas un mīļo.

Es arī ar savu cūku runājos un gāju pastaigāties, tāpēc nespēju apēst...

Jā, variantu ir daudz un dažādi. Arī mūsu attiecībās ir daži, kas ir subjekti, un vesels lērums cilvēku – bezpersoniski objekti. Uz kuru pusi zoodārza ekspozīcijas veidotājiem jāvirza cilvēku attieksme? Protams, uz to, lai attieksme būtu nepragmatiska un kā pret subjektu! Tas bija traki, kad padomju laikos pret dabu bija attieksme kā pret objektu. Šis ir vienīgais dzejolis, ko atceros no skolas laikiem: «Человек сказал Днепру: / – Я стеной тебя запру [..] / Где вчера плескались рыбы / Динамит взрывает глыбы*.» Un tā tālāk... Mēs gribētu, lai cilvēku attieksme pret dabu būtu saudzējoša. Bet viss var būt arī tīri pragmatiski: saudzēt mežu, lai tā pietiktu ilgākam laikam. Vai – savairot retus dzīvniekus, lai tos pārdotu par lielu naudu.

Pastāsti man par savu lolojumu – Latgales zooloģisko dārzu!

Mēs esam pašvaldības budžeta iestāde, – ja tā nebūtu, iespējams, mēs nevarētu pastāvēt. Mums ik gadu ir 27 tūkstoši apmeklētāju, un tas ir ļoti labs rādītājs. Mūsu galvenais mērķis ir ekoloģiskā audzināšana, un izskatās, ka šo mērķi mēs godam izpildām, jo par to liecina apmeklētāju nepārtrauktā plūsma – viņi nāk vēl un vēl, jo mums ir arī čamdāmie dzīvnieki, un, ja cilvēki nevar atļauties turēt dzīvniekus mājās, tad tikšanās prieku viņi var izbaudīt šeit.

Ekspozīciju esam izveidojuši kā savdabīgu džungļu modeli, tādēļ, lai atrastu dažu labu dzīvnieku, vajag krietni papūlēties. Jāpēta, kas slēpjas zem saknes, kas dzīvo šķirbā. Redzi, te pat grīda nav līdzena! Visi šie sīkumi ļauj labāk iejusties dabiskā vidē. Jūs varat meklēt dzīvniekus, bet neatrast. Dažiem garām paiet nespēj neviens – re, bērns tikko paglaudīja jūras cūciņu! Bija priecīgs, cūciņa arī. Lielākoties mēģinām iztikt bez režģiem, izmantojam stiklu, vietām nekādu nožogojumu nav, bet viss izveidots tā, ka pirkstu tur neiebāzīsi. Redzi, arī šajā šķirbā sēž dzīvnieciņš, un vajag piepūlēties, lai ar vienu aci viņu saskatītu. Tas ir tarantuls!

Zini, es nemaz neiedomātos tajā caurumā glūnēt...

Un tas ir labi! Arī mežā tu kaut ko vari ieraudzīt, bet vairāk gan citi skatās uz tevi. Paskaties šajā dobumā. Vai redzi gliemeža ikrus?

Tik tiešām! Tie ir īsti?

Pavisam īsti, drīz šķilsies mazie ūdens gliemezīši. Re, kur lielie rāpo! Tagad pamēģini kādu dzīvnieciņu ieraudzīt šajā mākslīgajā dīķī! Sarkanās karpas, protams, saredz ikviens, bet piešu vardīti – reti kurš. Re, tur tā vardīte baltām rociņām! Daži nemaz nepamana arī griezējskudras, kas ar apaļiem lapu gabaliņiem uz muguras skrien pa liānu.

Tās bija pirmās, ko es ieraudzīju ienākot!

Tev ir vērīga acs! Ar skudrām mums sarunāts, ka laukā tās neies, un tur mēs izmantojam arī dažādas bioloģiskas gudrības: visas liānas, pa kurām skudras pārvietojas, beidzas ūdenī un nesaskaras ar citām liānām.

Skatos, ka šā zooloģiskā dārza «eksponātus» var arī aptaustīt un paglaudīt...

Jā, un tā ir mūsu darbiniece Irīna Aleksejeva, speciāli apmācīta pedagoģe. Hameleons ir pieradināts, mierīgi tup viņai uz pleca, un visiem ir interesanti. Tā ir mūsu zoodārza galvenā ideja – lai cilvēki ir kontaktā ar dzīvnieku. Te nemaz nevar saprast, kurš no mums ir būrī. Man šķiet, pērtiķīši ir pārliecināti, ka nevis viņi, bet mēs esam parādījušies tikai tāpēc, lai viņus izklaidētu. Te dzīvnieki dzīvo vienotā vidē, bet katrs savā līmenī. Tur augšā lidinās putniņi, pie kājām rāpučo čūskas, pa vidu pērtiķīši, degu un citi. Es uzskatu, ka cilvēkiem jārāda ne tikai pozitīvi marķētie dzīvnieki, kas ir silti un pūkaini, bet arī negatīvi marķētie – auksti, bez kājām, bez kažoka.

Kas par to visu rūpējas?

Zooloģiskajā dārzā strādā trīs bioloģijas speciālisti: es, mana sieva Aija un mans bijušais students Valērijs Vahruševs. Arī viņš drīz būs bioloģijas zinātņu doktors. Vēl ir zootehniķe Irīna Aleksejeva ar pedagoģisko izglītību, ekskursiju vadītāja Irēna Vašķeviča un citi darbinieki. Mēs visi strādājam vienā paradigmā un uzmanām, lai mūsu iecerētā stratēģija attīstās ne tikai kā cilvēku un dzīvnieku vienotā vide, bet arī kā retu sugu pētījumi un pavairošana, tāpēc zinātniskais darbs ir ļoti svarīgs: piedalāmies starptautiskās konferencēs, rakstām zinātniskus rakstus.

Mēs atjaunojam izzudušas sugas Latvijā un uzskatām: Latvijas dzīvnieku sugām jādzīvo Latvijā, bet eksotiskajiem dzīvniekiem – ekspozīcijā. Tāpēc Latvijas sugu šeit nav, ja gribi aplūkot – ej dabā! Tur ir labākā ekspozīcija, kādu vien vari iedomāties! Var, protams, runāt sausu muti, rādīt bildītes, bet tajā brīdī, kad cilvēka roka pieskaras ne tikai trusītim, bet arī čūskai vai bruņrupucim, veidojas tā īpašā attieksme. Uz zoodārzu nāk ne tikai ģimenes ar bērniem vai skolēnu klases, bet arī cilvēki, kuru pasaule ir samērā ierobežota, un viņiem ir svarīgi izzināt to. Pat tie, kuri neko neredz, var pieskaties un aptaustīt, piemēram, bruņrupuci. Ir gadījumi, kad nāk pieauguši cilvēki, kuri vēlas tikt galā ar savām bailēm, dažreiz tas ir pat neapzināti. Nāk sievietes, kas baidās, piemēram, no čūskām, un apstaigā ekspozīciju ar aizvērtam acīm!

Man arī ir bail no čūskām...

Ko tur baidīties? Tu domā, ka tās ir senas, ataviskas bailes, – nē, tā nav. Arī par pērtiķiem raksta, ka tie baidās no čūskām un čūskveidīgiem priekšmetiem. Bet mūsu zoodārzā pērtiķus no čūskām šķir vien stikls, un, ziniet, nav nekādas reakcijas. Mazi bērni arī nebaidās no čūskām. Kad es četru piecu gadu vecumā pirmo reizi ieraudzīju odzi, apsēdos un vēroju, kā tā viļņojas uz taciņas, jo uz gludas virsmas rāpulim grūtāk tikt uz priekšu. Uh, kā man gribējās paņemt viņu rokās! Tomēr iekšējā sajūta man teica, ka tā laikam nedrīkst. Ja vecāki jau no bērnības bērnam iedveš riebumu pret citādajiem, nepūkainajiem, tad vēlāk ar šīm bailēm grūtāk tikt galā. Un tad, jau pieauguši, viņi atnāk pie mums un lūdz iespēju pieskarties čūskai, un brīnās, cik tā silta un sausa, nevis mitra, lipīga un auksta. Viens pieskāriens var atrisināt problēmu, kas mocījusi visu mūžu. Problēmas neeksistē, tās ir izdomātas!

Pastāsti mazliet arī par to, kā notiek reto sugu pavairošana.

Sarkanvēdera ugunskrupis, purva bruņrupucis un gludenā čūska ir trīs herpetofaunas sugas, kas Latvijā ir visretākās, tāpēc mums kopā ar Rīgas herpetologu, bioloģijas zinātņu doktoru Andri Čeirānu ir svarīgi tām nodrošināt izdzīvošanu, un pašlaik tas notiek Eiropas līdzfinansētā projekta «LIFE-HerpetoLatvia» ietvaros. Tā kā Latvija ir šo sugu izplatības areāla ziemeļu robeža, te ir daudz dabisku un antropogēnas izcelsmes faktoru, kas traucē šīm sugām izdzīvot. Rudenī mēs pabeigsim trīs apdraudēto sugu populāciju saglabāšanas menedžmenta plānus, tad gadu strādāsim biotopos, pēc tam svinīgi palaidīsim rupučus un ugunskrupjus savvaļā, un tad jau redzēs, kā veiksies.

Tu vari cerēt uz globālo sasilšanu...

No vienas puses, sasilšana ir it kā laba: dzīvosim kā Lielbritānijā, nebūs jātīra sniegs, lētāk varēs uzbūvēt māju, meitenes ilgāk staigās īsos svārciņos... Bet jebkuram faktoram ir ļoti daudzveidīga ietekme. Pēc meliorācijas tika iznīcinātas ūdenstilpes, kur mita ugunskrupji, kas dzīvo seklās vietās, piemēram, purviņos un dīķīšos, kur nav zivju, jo tās ir viņu ienaidnieks – izēd oliņas un kurkuļus. Bet zivis ir visur, un tur, kur nav, – cilvēki ielaiž. Turklāt vasaras kļūst ne tikai siltākas, bet arī sausākas: peļķītes ātri izžūst, dīķīši ātrāk aizaug, krūmu ēnā ūdens ir aukstāks, tāpēc ugunskrupju ir tik maz.

Vai Latvijā ugunskrupji dzīvo savvaļā?

Jā, protams! Desmitiem gadu, jau kopš 30. gadiem, bija zināma tikai viena atradne – Īslīces pagastā, pie Turaidu mājām. Otra vieta ir dabas parka «Silene» liegumā «Ilgas», kur ik gadu tika reģistrēti septiņi astoņi īpatņi. Iedomājies – visā Latvijā zināmi tikai 15 ugunskrupji... Tas ir ļoti maz. Tad mēs kopā ar Aiju ķērāmies pie pētījumiem, un mums izdevās atrast jaunas populācijas Spulgu ezerā Kurmenes pagastā, arī Eglaines un Šederas pagastā ir parādījušies ugunskrupji. Tā viņi pamazām aizceļo ziemeļu virzienā. Tā kā ugunskrupjus parasti atrod netālu no Lietuvas robežas, cilvēki to sauc par leišu vardi. Tagad Demenes teritorijā ir vislielākā populācija Eiropas ziemeļos.

Aija, kā tu pievērsies ugunskrupju pētīšanai?

Aija Pupiņa: Ugunskrupjus turam uzmanības lokā visus šos gadus, bet pirmo reizi šo vardīti ieraudzīju praksē dabas liegumā «Ilgas», kur bija vienīgā zināmā atradne. Nesapratām, kāpēc tikai vienā Latvijas ūdenstilpē dzīvo ugunskrupis. Tad notika kāds neparasts gadījums: 2004. gada Jāņos kopā ar draugiem, arī profesoru Artūru Škuti, sēdējām ap ugunskuru, un pēkšņi Miša saka: «Klusu! Ugunskrupis dzied!» Tik tiešām – visi dzirdējām šo dziesmiņu, taču nodomājām, ka mums kārtējo reizi rādās. Pa dienu Miša atkal saka, ka dzird mūsu dīķī ugunskrupi, un aiziet meklēt – klusiņām, manīgi, jo ugunskrupis ir ļoti uzmanīgs, viņam pieiet faktiski nav iespējams. Miša lavījās kādu stundu un pat nofilmēja! Šis bija nozīmīgs, var pat teikt, ka lūzuma posms mūsu pētījumos, jo mēs sapratām – mazās leišu vardītes nesēž uz vietas, re, viena pati atnāca pie pētniekiem! Tajā gadā man tieši sākās doktora studijas.

Mihails Pupiņš: Iedomājies, pirms tam Latvijā ugunskrupji bija retu reizi manīti tikai divās vietās! Un trešo reizi – mūsu lauku mājās! Kad stāstījām citiem pētniekiem, pēc acīm redzējām, ka viņi mums lāgā netic. Līdzīgi viņi droši vien domātu, ja es lielītos, ka savā vannā esmu atradis purva bruņrupuci.

Aija Pupiņa: Viņi droši vien domāja, ka tas ir kāds no mūsu pašu laboratorijas pamucis ugunskrupis vai ka mēs paši esam to tur ielaiduši, jo kā gan tas var būt, ka trešais novērojums valstī varētu būt mūsu dīķī!? Pēc tam aizvien biežāk saņēmām ziņojumus par agrāk nezināmām ugunskrupju atradnēm. Zīmīgi, ka tajā vakarā profesors Artūrs Škute piedāvāja izpētīt, vai tiešām ugunskrupju nekur citur nav un, ja ir, kāpēc tik maz.

Kādas ir hipotēzes?

Aija Pupiņa: Tas, ka aizvien biežāk Latvijā atrod ugunskrupjus, droši vien saistāms ar klimata pārmaiņām un to, ka ziemas kļūst siltākas. Pēdējo 30 gadu laikā klimats pie mums tiešām ir mainījies – ātrāk sākas pavasaris, rudens kļūst garāks... Un tas ļauj ugunskrupītim pārziemot un izplatīties.

Mihails Pupiņš: Lauksaimniecība ir panīkusi, jaunu meliorācijas sistēmu arī maz, un tagad bebri atjauno veco Latviju, kas bija pilna ar purviem. Bebrs ir cīkstonis, viņš cīnās pret meliorāciju – viena gada laikā atjauno to, ko melioratori rakuši gadiem. Protams, saimnieciskajiem cilvēkiem tas nepatīk, bet dažiem Latvijas dzīvniekiem gan.

Aija Pupiņa: Ugunskrupis ir viens no Eiropā mazākajiem abiniekiem – līdz 5,5 cm garš, sver 5–11 gramus. Dabā tas ir faktiski neredzams – tumšā olīvkrāsa ļauj labi maskēties ūdensaugos. Īpašā pazīme – uz vēderiņa ir koši oranži plankumiņi.

Un dzied tik skaļi, ka var dzirdēt kilometriem tālu!

Ja dzied viens ugunskrupītis, diez vai tālāk par 100 metriem būs dzirdams, bet, ja dzied korī 15–20, tad gan skan kādu 3 km attālumā, bet tur jābūt trenētām ausīm. Ugunskrupji dzied unisonā un dod ziņu sugas brāļiem, ka te ir laba, gaiša vietiņa, kur dzīvot un vairoties. Viņi visu aktīvo laiku pavada ūdenī un tikai ziemot ielien kādā aliņā. Ugunskrupji dzied slēptās vietiņās, tāpēc atļaujas trokšņot pa dienu. Nārsta kulminācijā viņi dzied līdz pat 2 naktī un rītausmā atkal atsāk. Maijā ikviens var doties klausīties šos unikālos koncertus.Tikko šķērsosiet Demenes robežu, uzreiz dzirdēsiet, kā visa Demene dimd. Mēs šajā pavasarī saskaitījām simtiem dziedošu tēviņu.

Jūsu ģimenes mīlulis un retums ir arī purva bruņrupucis.

Mihails Pupiņš: Viņi te dzīvoja jau tad, kad šajā teritorijā nebija cilvēku, un bruņrupuči ir pielāgojušies dzīvei Latvijā. Bruņrupuči ir gandrīz nemirstīgi dzīvnieki. Dzīvo līdz 120 gadiem, katru gadu dēj olas, bet ne katru gadu tās spēj izšķilties. Tā kā bruņrupuči ir dzīvnieki, kas nesteidzas, bet paspēj, un ik pa desmit gadiem kāda vasara ir pietiekami gara un silta, lai izšķiltos mazuļi, tas tā mierīgi notika, kamēr te ieradās cilvēki un sākās cita ietekme, kam nabaga bruņrupuči nav piemērojušies. Vai zināji, ka savulaik Eiropā purva bruņrupučus cilvēki vienkārši izēda? Tā kā gavēņa laikā gaļu ēst nedrīkst, oficiāli tika pasludināts, ka bruņrupuči un bebri ir zivis, tāpēc tos var ēst. Kad Vācijā bruņrupuči bija izēsti, tos dzīvus veda no Ukrainas ar zirgiem! Daži vienmēr pamanījās pamukt, tāpēc vietējo bruņrupuču genotips ir piesārņots.

Juris Zvirgzds Latvijā atjaunoja kokvardes. Vai jūs cerat atgriezt mūsu dabā purva bruņrupučus?

Mēs daudz mācījāmies no Jura – izcila pētnieka un Latvijas dabas drauga. Katra kokvarde iznērš simtiem oliņu, un no olas līdz vairoties spējīgai kokvardei paiet tikai 2–3 gadi. Viena bruņrupuču mātīte gadā spēj izdēt līdz desmit olu, ja kāda izšķiļas, tad līdz vairoties spējīgam vecumam bruņrupucim jādzīvo 15 gadu. Domāju, ka varu arī nepaspēt, bet no augšas jau labāk redzams, cik ilgs laiks katram uz šīs zemes atvēlēts.

Redz, iznīcināt senas sugas ir ļoti viegli, bet atjaunot – pagrūti. Mūsu mērķis ir pabeigt projekta «LIFE-HerpetoLatvia» vairošanas centra renovāciju, lai pēc tam ik gadu dabā varētu izlaist vismaz 20 vairoties spējīgu dzīvnieku. Tā mēs būsim stiprinājuši pašlaik izmirstošas populācijas. Šī vasara mums bija sevišķi veiksmīga – no 60 olām izšķīlās 44 veselīgi bruņrupuču mazuļi!

Labi, ka tu nevis klusiņām rosies tikai laboratorijā, bet aktīvi strādā ar Latgales sabiedrību.

Mēs daudz braukājam pa Latviju, runājam ar cilvēkiem. Tepat Višķos tas bija – satikām vienu pavecu krievu sieviņu, parādījām bildītes un vaicājām, vai viņa nav redzējusi šos dzīvniekus. «Vai domājat, ka es bruņrupuci nepazīstu? Protams, pazīstu, mēs viņus tepat Višķu ezerā ķērām!» Mēs uzreiz saausāmies: nu, nu, kurā gadā? Jo 70 gadi bruņrupučiem nav nekāds vecums, varbūt viņi vēl ir dzīvi. Bet viņa turpina: «Mēs viņus ķērām un sitām ar vicām! Interesanti bija, jo viņi mēģināja noslēpties bruņās.» Varētu domāt, ka sieviņa melo, bet tad viņa sāka stāstīt tādus sīkumus, kurus var zināt tikai cilvēks, kas turējis bruņrupuci rokās. Nu re, ir cilvēki, kas tikai tāpat, jautrībai, ir situši šos zvērus. Saprast man to ir pagrūti, bet tas ir reāls gadījums. Tāpēc mēs tik daudz laika veltām cilvēku izglītošanai zoodārzā, jo tad, kad mēs izlaidīsim dabā šīs retās un sūri, grūti pavairotās sugas, svarīgi, lai vietējie iedzīvotāji mums palīdzētu saglabāt Latvijas dabu. •

 

* – Cilvēks Dņepru brīdināja: ar sienu tevi aizdambēšu! Tur, kur vakar lēca zivis, zemes blāķus izraus dinamīts.