Vides Vēstis
Viss atpūtai dabā
Dabas dati

Bioloģiski!
 

 

Ēriks Zahtlēbers
 

Izdrukāt

Par šo rakstu saņemtas 4 atsauksmes
Apskatīt atsauksmes · Pievienot atsauksmi

Vegānisms kā pasaules glābšana

Anitra Tooma: Pērn mūsu mājās Slīterē prakses laikā dzīvoja brīnišķīgs vācu students Ēriks. Viss jau būtu labi, tikai Ēriks neslēpa, ka ir vegāns, un es, vismaz sākumā, biju nesaprašanā, ar ko gan šo komunikablo un inteliģento puisi cienāt. Pēcāk iemanījos gardus ēdienus gatavot divos katlos: vienā – kā ierasts, otrā – bez gaļas, krējuma, olām un sviesta. Katru katlu maisīju ar citu karoti, un man bija ļoti interesanti izmēģināt arī šādu dzīves veidu, izprast šādu pasaules uzskatu, kaut, atzīstu, iepirkšanās process bija grūts un izvēle niecīga. Taču tas, ka drēgnajās rudens dienās Ēriks atteicās no vilnas zeķēm, man šķita savādi. Arī dūnu spilvenus un segas es uzskatu par daudz jēdzīgākiem nekā poliestera izstrādājumus. Protams, žēl, ka, apceļojot Latviju, nevarējām kopā ieiet nevienā krodziņā, jo man vieglāk bija vest līdzi maisu ar dārzeņiem un vakaros gatavot pašai, lai pabarotu savu «vācu bērnu», nekā krodziņā iestāstīt, ko viņš īsti ēd. Jā, nav viegli vegānam Latvijā, pat piemērota margarīna atrašana mums prasīja krietnu laiku un apgrūtinošu sīko burtiņu lasīšanu, jo daudziem pievienots vājpiena pulveris. Es apbrīnoju Ēriku par to, kā viens cilvēks spēj atteikties no ierastām, dabīgas izcelsmes lietām tikai tāpēc, lai nedarītu gauži kādai nekad nesatiktai govij, aitai vai vistai. Vēl ekstrēmāki vegāni ignorē arī zīda audumus un medu, bet Ēriks medus podiņa saturu tomēr nesmādēja, tāpat uzpīpēja un iedzēra pa mēriņam. Man jau šķiet, ka vegānisms nav diez ko veselīga padarīšana, jo šie cilvēki dzīvnieku izcelsmes ēdienus un lietas ignorē tikai tāpēc, lai planētai mūs vieglāk paciest. Bet cildeni gan...

Ēriks Zahtlēbers (Erik Sachtleber), Ķīles Kristiāna Albrehta universitātes Ģeogrāfijas fakultātes students

Kad biju vēl zēns, strādāju govju fermā vecāku māju tuvumā. Braucu ar auto, baroju govis, tīrīju kūti un, kad viss bars izlauzās no iežogotajām ganībām, kopā ar trim vienaudžiem dzinu tās mājās. Man patika govis, to smarža, garās un asās mēles, kas laizīja manas rokas barošanas reizēs. Kūtī dzīvoja arī dažas dējējvistas un, protams, kaķi – peļu junkuri. Tās ir manas jaukās bērnības atmiņas.

Es ēdu gaļu kā visi manā un draugu ģimenēs. Viņi joprojām ēd gaļu, piena produktus un olas, tikai es vairs ne. Kāpēc? Viss sākās ar filmu, kurā tika parādīta kautuves ikdiena. Toreiz es pirmo reizi apjautu, ka garšīgās desas, šniceles un citi gaļas ēdieni pirms tam bijušas dzīvas radības. Toreiz bērnišķīgā apņēmībā pateicu: «Mammu, es dzīvniekus vairs neēdīšu! Gribu, lai tie dzīvo!» Mana mamma akceptēja šo lēmumu, jo uzskatīja, ka tie ir tikai pusaudža niķi. Brālis, kurš veģetārietis spēja būt tikai pāris mēnešu, prognozēja, ka arī es pavisam drīz atgriezīšos pie parastā ēdiena. Bet es kopš tā laika neesmu ēdis ne gaļu, ne zivis. Pamazām sāku ievākt vairāk informācijas par gaļu. Es skatījos filmas TV, lasīju rakstus internetā. Lasīju par nežēlību tā sauktajās dzīvnieku fabrikās, kur mitinās lielākā daļa cūku, liellopu un vistu, ko ikdienā bez lielas aizdomāšanās apēdam. Lopi spiesti vairāk nekā diennakti pavadīt furgonos, kas šķērso Eiropu, jo dzīvus lopus pārvadāt ir lētāk. Arī kautuvēs, kur dzīvniekiem nākas pavadīt pēdējās stundas, tiem jāizcieš saspiestība, šausmas un sāpes, lai tikai pārtikas ražotāji iegūtu lielāku peļņu.

Man bieži saka, lai beidzu uztraukties par niekiem, jo cilvēki vienkārši ir plēsēji, ka pats Dievs mums devis tiesības ēst gaļu un dabā notiek tas pats – stiprākais apēd vājāko. Tā varētu būt taisnība, ja cilvēki joprojām dzīvotu dabiskā vidē un medītu ar loku un bultām, kad dzīvniekam ir lielākas iespējas izmukt. Līdz pat 50. gadiem lopus turēja nelielās fermās, kas piederēja paša fermera ģimenei. Bet tagad mēs visu vēlamies daudz un lēti. Tāpēc lielākā daļa mazo ģimenes fermu Vācijā, līdzīgi kā Latvijā, ir izzudušas un gaļu ražo tikai lielās kompānijas, kuras kontrolē globālo tirgu. Agrāk govis baroja ar dabisku barību, kuru audzēja vai nu fermeris pats, vai kaimiņš turpat tuvumā esošajā fermā. Tagad lielāko daļu lopbarības vairs neiegūst ne tuvākajā apkārtnē, pat ne reģionā vai valstī un pat ne kontinentā – to ražo Dienvidamerikā monokultūras laukos, kuri stiepjas līdz apvārsnim. Tas pats attiecināms uz spēkbarības augu soju, kas lielākoties ir ģenētiski modificēta. Bet gaļēdājus šie argumenti daudz neinteresē.

Lai iegūtu vienu kilodžoulu enerģijas no gaļas, dzīvnieks (atkarībā no sugas) apēd 6–16 kilodžoulus augu enerģijas. Tas nozīmē, ka 1 kg gaļas saražošanai nepieciešams līdz pat 16 kg barības.

Amazones baseins slīgst dūmos jeb CO2, jo nemitīgi tiek cirsti un līsti lietus meži, lai iegūtu platības sojas audzēšanai.

Brazīlijā, kas ir lielākā sojas eksportētājvalsts pasaulē, trešdaļa no 170 miljoniem iedzīvotāju cieš badu.

ES katru gadu ieved 30 miljonus tonnu sojas miltu lopbarībai.

Vienam Šveices iedzīvotājam, lai apmierinātu vajadzības pēc dzīvnieku valsts kalorijām, kuras iegūst no piena, olām un gaļas, nepieciešams 230 m2 liels sojas lauks. Bet gaļas ēdāju Eiropā ir miljoniem.

Es zinu, ka attīstītajās valstīs tikai 3-4% cilvēku ir vegāni, tomēr esmu pieņēmis lēmumu boikotēt visus produktus un lietas, kas iegūti, atņemot dzīvību vai turot nebrīvē dzīvniekus. Man liekas stulbi izlietot tik daudz enerģijas, lai ražotu gaļu. Jā, man patīk gaļas smarža un garša, bet man to nevajag. Man pat nevajag pienu vai sieru. Jau trīs gadus esmu vegāns un jūtos labi. Protams, kļūt par vegānu ir ekstrēms veids, kā protestēt pret pārapdzīvotību, savvaļas biotopu iznīcināšanu, vides piesārņošanu un dzīvnieku ciešanu vairošanu. Gaļas ēšana nav noziegums – mani labākie draugi, pat mana meitene, ir gaļas ēdāji. Katram pašam jāpieņem lēmums, ko iesākt ar zinātniskajiem faktiem.

Avots: http://www.fao.org/docrep/010/a0701e/a0701e00.HTMiss


Vidējais pārtikas patēriņš Vācijā, 2002. gads (pēc «Eurostat»)

Pats nesāpīgākais veids, kā nevairot pasaules ciešanas un SEG emisijas, ir nepirkt to, ko tev nemaz nevajag, un vēl:

1) neēst par daudz, jo liekais svars ir pietiekami grūti stiepjama nasta;

2) izvēlēties pēc iespējas mazāk apstrādātu veģetāru uzturu;

3) dot priekšroku vietējiem produktiem;

4) izvēlēties bioloģiski audzētu pārtiku;

5) pirkt tikai tik daudz, cik var apēst, lai ēdiens nav jāizmet.

Zaļi domājoši cilvēki atsakās ne tikai no dzīvnieku izcelsmes ēdiena, bet arī no tālu vestiem eksotiskiem augļiem un raugās, lai produkti būtu iesaiņoti pārstrādājamā vai biodegradablā iepakojumā. Piemēram, papīrs un bioplastmasa sadalās dabā; PET, polietilēns, stikls un papīrs ir otrreiz pārstrādājami materiāli – bet ar noteikumu, ka tu šos materiālus ieliec šķiroto atkritumu konteinerā! •

 

Lai vegāniem būtu vieglāk iepirkties, uz precēm, kuru sastāvā un gatavošanā nav izmantotas dzīvnieku izcelsmes sastāvdaļas, liek šādu zīmi. Visbiežāk tā atrodama uz kosmētikas, kā arī mājas un drēbju tīrīšanas līdzekļiem.